Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis (52) pārveido aktieru trupu un nākotnes uzsvaru liek tieši uz darbu savā teātrī Latvijā
Tik intensīva sezona Alvim Hermanim vēl nebija bijusi: strādājis Zalcburgas operā, Cīrihes Schauspielhaus, Milānas La Scala, Vīnes Valsts operā, Minhenes Rezidences teātrī. Šogad taps vēl divas izrādes Vīnes Burgteātrī, kā arī Cīrihē. Taču neilgi pirms Jāņiem režisors nāca klajā ar paziņojumu par izmaiņām Jaunā Rīgas teātra trupā, kā arī nākotnes mērķiem, kas Hermanim cieši saistīti ar Latviju. 2018. gada vasarā Kultūras akadēmijā tiks uzņemts jauns aktieru kurss, kuru viņš pats vadīs. Šie jaunie aktieri līdztekus vecajam JRT kodolam veidos pastāvīgu trupu. To uz skatuves redzēsim sākotnēji Tabakas fabrikā, vēlāk – rekonstruētajā teātrī Lāčplēša ielā. Lomām tiks piesaistīti arī aktieri no citiem Latvijas teātriem.
Intervijā Hermanis stāsta par saviem plāniem, kā arī iezīmē nākotnes teātra vīziju.
Jaunā Rīgas teātra mājaslapā ir divi paziņojumi par pārmaiņām: 20. jūnijā viens, jau nākamajā dienā otrs, precizējot tevis sacīto. Kāpēc tā?
Nākamajā rītā pēc pirmās ziņas lasīju portālos, ka atlaižam vecos aktierus. Tas ir pārpratums. Skaidrs, ka aktieri, kuri šos gadus vilkuši teātra repertuāru, netiks atlaisti. Es runāju par tiem, kuri uz saviem pleciem vienpersoniski var iznest lielās zāles izrādes. Visos teātros ir tāda grupiņa. Mūsu teātrī – apmēram desmit cilvēku. Viņi ir neaizskarami. Cita lieta, ka jārēķinās: [pēc rekonstrukcijas] atgriežoties Lāčplēša ielā – varbūt tikai pēc pieciem gadiem –, šiem aktieriem jau būs ap piecdesmit. Šajā vecumā varbūt var spēlēt Romeo un Džuljetu – šarmanti, bet… Ideja, ka varam novecot kopā ar savu publiku, man konceptuāli šķita ļoti interesanta, kad sākām ar to koķetēt. Tomēr skaidrs, ka pēc teātra rekonstrukcijas būs jāpiepilda trīs zāles. Kopā gandrīz tūkstoš skatītāju vietu. Tāpēc trupa jāpaplašina. Kultūras akadēmijā nākamgad jāuzņem piecpadsmit jaunu aktieru. Speciāli sagatavotu darbam Jaunajā Rīgas teātrī. Es būšu kursa vadītājs.
Reāli ikdienā ar viņiem strādāsi?
Jā, reāli strādāšu. Nebūšu tikai izkārtne.
Kā savienosi ar iestudējumiem Eiropā?
Esmu atcēlis visu, ko vien var atcelt. Sākot no 2018. gada – kādas četras operas. Jauno aktieru studiju gadi tiks veltīti tam, lai teātra rekonstrukcija notiktu ne tikai ar māju, bet arī no iekšpuses. Pārbūvēsim konceptu. Līdz šim tas bija vienaudžu teātris. Kad 1997. gadā sākām strādāt, bija izdevība būvēt teātra trupu tukšā vietā. Tā ir liela privilēģija, sākt no sākuma. Tas bija jauniešu teātris. Lūk, tagad mums atkal vajadzīgi jaunieši.
Kādus jaunos gaidīsi iestājeksāmenos?
Varbūt der patīt filmu atpakaļ līdz JRT sākumam. Manuprāt, neatkarības gados Latvijas kultūrā radušies divi ilglaicīgi projekti, kuri radikāli izmainījuši sabiedrības uztveri, dzīves kontekstu. Tie ir: mūsu teātris un žurnāls Rīgas Laiks.
Kā zinām, JRT sākās ar Šapiro [Jaun-atnes] teātra likvidēšanu. Tā vietā uz pieciem gadiem nāca [mākslinieciskais vadītājs] Juris Rijnieks. Viņam bija tam laikam revolucionārs koncepts – strādāt bez aktieru trupas, režisori nāca ar saviem aktieriem, iestudēja. Sākumā tam bija pozitīvs efekts. Līdz tam laikam repertuārteātri Latvijā bija kā hermētiskas sektas – ar zināmu filtrāciju un hierarhiju gan režijā, gan aktiermākslā.
Rijnieks pārrāva šo dambi. Deva iespēju izvērsties visādiem censoņiem, arī man. Veidoju šeit savu pirmo izrādi Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Pēc trim gadiem Rijnieka projekts sāka buksēt, jo ir grūti plānot repertuāru, ja aktieri piesieti citos teātros. Kad kultūras ministra Riharda Pīka laikā tiku iecelts par JRT māksliniecisko vadītāju, man bija skaidrs, ka jāatgriežas pie pastāvīgas trupas.
Sākām knapi divdesmit. Fons bija padomju Latvijas kultūra šā vārda visplašākajā nozīmē. Tai piemita specifiski saziņas kodi. Galvenais uzstādījums: saglabāt nācijas identitāti – pirmām kārtām caur valodu. Padomju laikā Latvijas teātri savā ziņā bija disidentiska zona. Šo misiju tie pildīja spoži, izvilka piecdesmit komunisma gadus. Tad sākās neatkarības laiks. Izrādījās, ka vecie kodi, tajā skaitā teātrī, vairs nefunkcionē. Neatkarības sākumā – tukšas zāles. Bija iestājies vakuums, apjukums. Bija jāmeklē jauni saziņas kodi ar sabiedrību. Mums ar JRT paveicās, jo ienācām tukšā vietā. Teātra valoda, ko piedāvājām, organiski turpināja to, ko [80. gados] bija aizsācis žurnāls Avots, Augusta Sukuta kinofestivāls Arsenāls. Ar mums sākās jauns izrāžu veids: tikpat svarīgs kā teksts bija zīmju sistēma, kas nāk no vizuālās mākslas, kino mākslas. Mūsu ambīcija bija kļūt par teātri, kas nepazemo skatītāju intelektuāli. Radīt izrādes, kas iekļaujas starptautiskajā kontekstā. Pirmās, ar kurām kļuvām slaveni pasaulē, bija par mūsu [sabiedrības] pieredzi: Garā dzīve, Revidents. Bijām fokusēti uz aktiermeistarību. JRT aktieri 20 gados panākuši tādu meistarības līmeni, ka var strādāt daudzos žanros un tehnikās. Kādreizējo latviešu teātra korifeju amplitūda noteikti nebija tik plaša kā Znotiņam, Keišam un Baibai Brokai.
Tagad saki – arī turpmākajos gados repertuāru balstīsi uz šiem aktieriem?
Jā, bet būs arī jaunie. No šogad studijas pabeigušā aktierkursa štatā esam paņēmuši Tomu Veličko. Vēl pēc četriem gadiem piedalīties JRT izrādēs būs gatavi aktieri, kuri stāsies akadēmijā nākamgad. Un tad ir trešā trupas daļa – tā nespēlē galvenās lomas, bet… kā lai delikāti nosauc? Aktieri, kuri spēlē otrā un trešā plāna lomas. Tos gribam daļēji pamainīt. (Notiek pārrunas par pāriešanu ārštatā ar JRT aktieriem Gati Gāgu, Edgaru Samīti, Lieni Šmuksti, Vari Piņķi, Ivetu Poli, Andi Strodu – red.) Mans mērķis ir šo trupas daļu atvērt konkurencei Latvijas aktieru tirgus mērogā. Tieši tā to sauc – tirgus. Eiropā to izjūtu kā režisors pats uz savas ādas.
Vai šie aktieri spēlēs jauniestudējumos?
Rēķināmies un ceram, ka viņi turpinās spēlēt esošajās izrādēs. Te varbūt jāpasaka, ka līdz šim neesmu iejaucies citu mūsu teātra režisoru izvēlē. Respektēju. Taču viņiem vienmēr bija jāizvēlas no aktieriem, kas ir mūsu štatā. Viņi bieži prasīja, vai var ņemt aktierus no cita teātra, kas labāk der lomai. Atbildēju: nē, jārēķinās ar mūsu aktieriem.
Vladislava Nastavševa izrādei tika piesaistīti aktieri no cita teātra.
Viņam vajadzēja sirsnīgi pamatot, kāpēc mūsu trupā nav tāda profila aktiera, kādu viņam vajag. Vai tāda vecuma aktiera. Skatoties uz Latvijas teātra kopainu, redzu, ka ir neticami daudz aktieru vecuma grupā ap 40-50, kuri ir pasaules līmeņa. Kopumā kādi divdesmit. Viņi ne tikai spēj vienpersoniski izvilkt lielās zāles izrādes, bet viņiem ir instrumentārijs, talants un harisma trīs stundas hipnotizēt lielo zāli. Savukārt vecuma grupā līdz 40 tādu ir maz. Divarpus pa visiem teātriem.
Kā tas skaidrojams?
Kaut kas nav kārtībā ar aktieru izglītību Latvijā. Jaunie aktieri ir labi, lai piedalītos mazos, inčīgos projektos. Bet, lai ar savu personību nohipnotizētu lielo zāli, vajadzīgas citas īpašības.
Par šo tēmu pirms dažām dienām ilgi runāju ar [kinozinātnieci] Valentīnu Freimani, kura bijusi klāt Dailes teātra aktierkursa uzņemšanā laikā, kad Arnolds Liniņš sāka uzņemt savas studijas. Viņa pastāstīja interesantas detaļas. Arī toreiz teātra sabiedrība, ne tikai vecie Smiļģa aktieri, bija pret viņa izvēli. Mudīte Šneidere, Harijs Liepiņš mēģinājumos esot pazemojuši jaunos aktierus. Andri Bērziņu noveduši līdz asarām. Liepiņš nekādi nav varējis samierināties, ka trupā uzradies vēl viens vīrietis – Ivars Kalniņš. Mirdzu Martinsoni vispār neviens nav gribējis uzņemt, jo, kā sacījusi Vera Baļuna, viņa pēc maukas izskatoties. Un tā tālāk.
Liniņš gribēja Smiļģa reliģiju nomainīt uz citu. Tas nebūs mūsu gadījums. Sliktais piemērs, no kā mācīties, man ir Šapiro. Sava Rīgas perioda beigās viņš uzņēma jaunu aktierkursu, kurā bija Juris Žagars, Maija Apine. Četrus gadus, kamēr jaunie mācījās, viņš tos izolēja no trupas. Mums visiem, protams, ir atmiņas par Edgaru Liepiņu un citiem brīnišķīgiem Jaunatnes teātra aktieriem, bet Šapiro [80. gadu sākumā] bija radikāli jauna teātra ideja. Ar to viņš strādāja. Sekas bija tādas, ka zem viena jumta viņš radīja divus teātrus, kas konfliktēja. Tā bija Šapiro kļūda – viņš neintegrēja. Es gribu to darīt ar jauno kursu, ko uzņemsim. Četri gadi Tabakas fabrikā būs arī par to, kā sakausēt trupu.
Vēl Šapiro kļūda, ka viņš bija riktīgs Karabass-Barabass. Nelaida citus režisorus pie šprices. Daudziem aktieriem sanāca dīkstāve. Viņi sēdēja grimētavās un rakstīja kļauzas kultūras ministram Paulam. Šapiro kļūdas gan man neliedz viņu augstu cienīt kā kolēģi.
Viens no iemesliem, kāpēc pats iekšēji kādu laiku pretojos trupas atjaunošanai: neticēju, ka iespējams iepludināt jaunas asinis, neizjaucot teātra reliģiju, kas mums jau nodibinājusies. Labus piemērus teātra vēsturē es, atklāti sakot, nezinu. Varbūt Nacionālajā teātrī kaut kādā ziņā ir – kad skatos, kā spēlē jaunie, redzu trikus, paņēmienus, arī štampus, kas bija vēl pirms Dumpja un turpinās.
Tavā teātrī jau arī pirms desmit gadiem tika iesaistīti jaunākas paaudzes aktieri.
Savā ziņā viņiem, mūsu teātra vidējai paaudzei, nepaveicās. Viņi pieslēdzās pirms desmit gadiem, bet priekšā bija korifeji, ārkārtīgi jaudīgi. Tie jaunie, kas ienāks teātrī pēc četriem gadiem… Diez vai 23 gadus jauna meitene būs konkurente Gunai Zariņai. Nebūs, par ko konkurēt.
Savu funkciju vidējās paaudzes aktieri mūsu teātrī pildīja. Neviens no viņiem gan riktīgi neizšāva, kaut iespējas tika dotas. Man ir viens rādītājs [izcilībai]: vai aktieris spēj noturēt uz saviem pleciem lielo zāli. Tas, ko dara Artūrs Skrastiņš Dailes teātrī, piemēram, ir kas tāds, ka pat es – vecs, rūdīts profesionālis – nespēju saprast, kā viņš to dara. Tūkstoš cilvēku klātbūtnē nevis apkalpo vai izklaidē publiku, bet risina dziļi svarīgus jautājumus, dzīvo iekšējo procesu, un zāle ir kā nohipnotizēta. Tam nav sakara ar to, cik aktieris gudrs, cik grāmatu lasījis.
Aktiera profesijai ir sava garoza, bet tā ir unikāla iespēja ikdienā risināt iekšēji dziļus, bezmaz reliģiskus jautājumus. Pa pusei, protams, arī sātaniska profesija, atstāj sekas psihē. Aktierim katru dienu jāieiet sevī tādā zonā, kas psihiski ir neveselīga. Neviens viņiem nemāca, kā iziet no turienes laukā. Viņu iekšējais stāvoklis ir tāds, ka to grūti nosaukt par harmonisku. Nepārtraukta iekšēja veļasmašīna. Jābūt mentāli stipram, lai sevi no iekšpuses neizārdītu. Mūsu teātrī pozitīvais piemērs, kā saglabāt harmoniju, ir Kaspars Znotiņš.
Man ļoti interesē pedagoga izaicinājums. Pēdējos gados, strādājot Eiropā, gāju uz rezultātu. Strādāju ar augsti kvalificētiem profesionāļiem. Tagad gribu izgudrot velosipēdu no jauna.
Kāds būs atjaunotās trupas jaunais fokuss?
Uz aktiermeistarību. Redzu tendences Eiropas teātros – aktieris, viņa personība aizvien mazāk ir izrāžu centrā. Dominē tas, ko varētu saukt par konceptuālo teātri, sociālpolitisko akciju. Mēs būsim radikāli vecmodīgi. Piedāvāsim skatītājam iegremdēties eksistenciālās dzīlēs. Neticu, ka teātros ilgi turpinās dominēt sociālpolitiskais virziens. Kā viens no virzieniem tas vienmēr bijis un būs, un ir labs, bet nevar dominēt.
Vai vari sniegt piemēru, kā tas dominē?
Pēdējos divos gados Rietumeiropā ir vairāki piemēri, ka slavenas teātra kompānijas ar grandiozām aktierspēles tradīcijām tiek jauktas ārā. Nāk pie varas cilvēki, kuriem cits uzstādījums: viņi uzskata, ka teātrim jābūt kā skolas vecāku sapulcei, kurā mēģināt pārrunāt un uzlabot dzīvi.
Tavs teātris arī varētu būt piemērs.
To var izdarīt ar stipru aktieru klātbūtni. Pēdējo gadu laikā netīšām uzražojām trīs jaudīgas sociālpolitiskas izrādes: Vlada Nastavševa Cerību ezeru, manu Pakļaušanos un Gata Šmita Kārklus. Spoguli sabiedrībai piebāzām, cik tuvu vien var. Taču visos trijos gadījumos kā medijs bija ne tikai režisora koncepts, bet visaugstākā līmeņa aktiermeistarība.
Vācu teātrī tā nav?
Jaunie aktieri vienkārši netiek mācīti taisīt lomas. Visā Rietumeiropas kultūrā pēdējo 15 gadu laikā māksla strauji politizējusies. Cilvēki, kuri tagad gūst varu gan kultūrpolitikā, gan mākslu augstskolās, nāk ar uzstādījumu, ka pirmām kārtām jārisina politiskās problēmas. Arī vizuālajās mākslās tā notiek – varam aizbraukt uz Eiropas mākslas biennālēm un apskatīties. Nerisina metafiziskos jautājumus, bet politiskos.
Te varbūt būs domstarpības ar žurnāla Ir ideoloģiju, bet tam ir liels sakars ar Rietumos populāro kreisuma slimību. Kreiso intelektuāļu flangs, kas dominē arī daudzās Rietumu augstskolās, ir pie šprices. Tas izpaužas arī kultūrā: no mākslas kā metafiziskas plazmas plūst sociālpolitikas virzienā.
Viena no kreiso pazīmēm – viņi noliedz veco. Lai dabūtu grantus mākslā, arī Rietumeiropas pašreizējā kritikā, ir uzstādījums – būt inovatīvam, ar sociālpolitisku vēstījumu. Ja nav šo divu aspektu, miskastē. Rupji sakot, mākslas augstskolā studentiem nav vairs jāmāk zīmēt portretu. Jāmāk veidot videoinstalāciju ar politisku vēstījumu. Mēs Austrumeiropā esam labāk informēti par kreisumu – cik daudz līķu tas aiz sevis atstājis vēsturē. Taču naivisms, kas ir Rietumeiropā par kreisumu, ir pat bērnišķīgs. Mana pēdējā izrāde Rietumos bija pirms diviem mēnešiem Minhenē Rezidences teātrī. Vienu dienu iznāku no mēģinājuma – teātris atrodas uz pilsētas galvenās ielas – un neticu savām acīm. Policija apstādinājusi satiksmi, notiek demonstrācija par godu Oktobra revolūcijas simtajai gadadienai. Nes Ļeņina plakātu, sarkanus karogus. Skan komunisma marši. Sākumā domāju – uzņem filmu. Izrādās, nē. Prasīju aktieriem, kāpēc te nerīko atceres dienas Pola Pota režīmam vai Hitleram. Šo humoru viņi nesaprata.
Es sevi daudzus gadus esmu pozicionējis kā liberāli. JRT bijušas pirmās izrādes Latvijā par geju tiesībām. Taču liberālisma un kreisuma saplūšanā redzu kaut ko destruktīvu. Nekāds revolucionārs jau no manis nesanāks. Esmu tajā vecumā, kas sliecas uz vieduma pusi. Tāpēc domāju – jautājums ir par kompromisu. Daudzās valstīs sabiedrība sašķelta konservatīvajos un liberāļos. Varbūt to var saukt par attieksmi pret globalizāciju. Kā saka, vienam tēvam divi dēli, zemnieks un jūrnieks. Viens grib braukāt pa pasauli, otrs kopt zemi. Šiem diviem pasaules redzējumiem, es domāju, būs nākotnes pasaulē jāsadzīvo.
Vai nevienlīdzību pasaulē redzi kā problēmu? Varbūt esi pasekojis Latvijas valdības nodokļu plānam, tā kritikai…
Vai tad darbaļaudis balso par kreisajiem? Man liekas, tieši otrādi. Ar savu prātiņu saprotu, ka jautājums nav par Trampu vai Lepēnu, bet globalizāciju, attieksmi pret to. Pēc vēlēšanām Eiropas valstīs redzam, ka pilsēta balso pretēji provincei. Tātad viena sabiedrības daļa gūst labumu no globalizācijas, citai tā nes postu. Es domāju, vēstures ratu apstādināt nesanāks. Tehnoloģiju attīstību neviens neapturēs. Līdz ar to plaisa starp konservatīvajiem un liberālajiem turpināsies. Vēl vairāk – ņemot vērā, ka tehnoloģijas drīz var atstāt bez darba daudzus cilvēkus. Šveicē, Somijā tiek apspriestas idejas par naudas izmaksāšanu tāpat vien – lai cilvēki izdzīvotu. Iespējams, sabiedrība tajā virzienā arī attīstīsies. 20% planētas iedzīvotāju varēs uzturēt pārējos 80%.
Vai nepiekrīti, ka pasaulē pienācis laiks tikt vaļā no smagā, slikti apmaksātā darba, ko veiktu ar nodokļiem aplikti roboti, bet cilvēki vairāk lasītu, mācītos un būt vienkārši gudrāki, laimīgāki?
Lasīt Prustu. Jā, tāda varētu būt nākotne. Par globalizāciju runājot – teātrus vairāk redzu kā dinozaurus. Tādus, kuru misija ir rakt dziļumā. Nevis plesties plašumā.
Es domāju, ka nākotnes teātris varētu būt vieta, kurā cilvēki atgriežas līdzīgā stāvoklī, kāds ir, lasot Tomasa Manna Burvju kalnu – nesteidzīgi, detalizēti. Iegremdējies citā dimensijā. Tam tomēr vistiešākais sakars ar veco Eiropas kultūru.
Kāds ir bijis tavs darba ritms pēdējā sezonā?
Sešas pirmizrādes. Trīs no tām – operas. Mana galva ikdienā aizņemta ar kaut ko pilnīgu citu, ne politiku.
Pēc 15 gadu intensīva darba dažādās valstīs arvien vairāk saprotu, ka neko no citiem nesaprotu. Esmu taisījis daudz izrāžu, vēloties iefiltrēties kā tāds Štirlics citu tautu apziņā. Tā bija ar krieviem Šukšina stāstos, ar hasīdiem JRT. Tā jūtos, kad iestudēju itāļu operas La Scala. Tā jutos arī Vācijā ar Loengrīnu. Kā stikla akvāriju, kam redzi cauri, bet iekšā netiec.
Kā tāds Sprīdītis varu teikt: jo vairāk ceļoju, jo lielākā eksotika citi ir man un es – viņiem. Nesaku, ka tas ir par velti. Nē, tas ir ļoti interesanti.
Jūtu, ka par daudz iepriekš esmu fokusējies uz plašumu, nevis dziļumu. Arī kā cilvēks. Jāmeklē dziļumā. Kā saku saviem aktieriem, tagad jūs sliecaties uz vecumu grupu, onkuļi un tantes, bet tas nenozīmē, ka jāgatavojas pensijai. Paveras citi izaicinājumi – profesionāli, cilvēciski. Sākšu domāt arī par režisoriem, kurus piesaistīt teātrim. Uzskatu, ka JRT pēdējos gados strādājuši visinteresantākie Latvijas režisori: Vlads Nastavševs, Gatis Šmits, Māra Ķimele. Ir arī tādi, kuri man atteikuši.
Elmārs Seņkovs neko nav iestudējis.
Viņš man atteica, starp citu. Teica – nav vēl gatavs. Kritērijs ir viens: JRT vajadzīgi režisori, kuri ir fokusēti uz aktieri. Stradivāri vijoļu mums ir tik daudz, ka nav vērts tās dot režisoriem, ja grib čīgāt šlāgeri. Latvijā ir arī brīnišķīgi režisori, kuri taisa konceptuālo teātri, bet mums nav, ko ar viņiem darīt.
Ar ko sāksi rudens sezonu JRT?
Mēs gribētu atklāt sezonu ar Marķīzi de Sadu. Taisīju to pagājušajā gadā Cīrihē, riktīgi nesanāca, jāatzīst. Taču ir brīnišķīgas dekorācijas, kostīmi, kas šajās dienās no Šveices ceļo uz Rīgu. Ja dabūsim birokrātu parakstus par drošību Tabakas fabrikā, 1. septembrī spēlēsim šo izrādi.
Vai esi domājis par Latvijas simtgadi?
Par to gan neko gudru nepateikšu. Mēs sarunu sākām par teātra rekonstrukciju. Kā teicis Brodskis, glavnoje, veļičije zamisla*. Galvenais ir atvēziens. Pirms 20 gadiem mums tas bija un mums daudz kas sanāca. Tagad vajadzīgs nākamais lielais atvēziens. Teātris ir dzīvs organisms. Ar savu attīstību, pusmūža krīzēm, kāpumiem un jauniem izaicinājumiem. JRT reliģiju mēs nemainīsim. Dosim tai jaunu enerģiju.
Vai atradies Rīgā, kad notika pašvaldību vēlēšanas? Kādā mērā tevi interesē politika Latvijā un Rīgā?
(Sastingst.) Jūtos paralizēts no jautājuma, tik ļoti iedziļināties man nav sanācis. Vēlēšanās piedalījos, protams. Balsoju par Bordāna partiju.
* Galvenais ir ieceres vēriens – krievu. val.
