Simt gadu kopš strēlnieku vienību izveides vēsturnieks Dagnis Dedumietis atgādina – lai kādās armijās, latvieši pat pirms valsts dibināšanas cīnījās par savu zemi
Kad Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis skolēniem stāsta par cīņām Tīreļpurva apkaimē, bērni nereti viņu notur par strēlnieku un tā arī jautā: ko tu ēdi, vai ziemā nebija bail, kā jūs varējāt izlīst caur dzeloņstieplēm? Dagnis godīgi paskaidro, ka nav strēlnieks, taču tāds bijis viņa vectēvs. Vadot muzeju Mangaļi, kas atrodas 1917.gada ziemas kauju vietās Tīreļpurva apkaimē tagadējā Valgundes pagastā, viņam ir izdevies radīt reālistisku priekšstatu gan par cīņu vietām, gan par dzīves apstākļiem nocietinājumos. Te notiek Ziemassvētku kauju rekonstrukcijas, var apskatīt un paturēt rokās simtgadīgus ieročus. Daudzi no muzeja aizbrauc pārdomās par bildēs redzētajiem bezbēdīgajiem puišiem, kas ar puķi pogas caurumā pirms simt gadiem veidoja latviešu strēlnieku vienības. Kas viņus padarīja par drosmīgākajiem karavīriem impēriskās Krievijas armijā? Kā vārdā vēl tad, kad nebija izveidota Latvijas valsts, viņi pārvarēja bailes no nāves, lai cīnītos? Kāpēc daļa strēlnieku vēlāk Latvijā aizstāvēja jauno valsti gan no bermontiešiem, gan no sarkanās armijas, bet daļa cīnījās plecu pie pleca ar boļševikiem? Dagnis Dedumietis, cenšoties atbildēt uz jautājumiem, saglabā dzelžainu pārliecību – visus strēlniekus iedvesmoja doma, ka viņi cīnās par savu zemi.
Pirmais pasaules karš mainīja ģeopolitisko karti, izveidojās daudzas nacionālās valstis, arī Latvija. Kāda ir strēlnieku loma nacionālās pašapziņas nostiprināšanā un Latvijas valsts izveidē?
Ja vienkāršoti spriež, strēlnieki Latvijas valsts izveidē nepiedalījās, daudzi 1918.gada rudenī bija ārpus Latvijas. Bet strēlnieku vienības radīja latviešu ticību sev, ka spējam izveidot militāras vienības un cīnīties par kaut ko svarīgu. Motivācija dienēt strēlniekos bija mazliet citāda, nekā Krievijas impērijas vadībai gribētos. Strēlnieki dienēja Krievijas impērijas armijā, un skeptiķi var teikt – latvieši iesaistījās svešu lielvaru karā. Bet laikā, kad veidoja strēlnieku bataljonus, latviešu jauniešus vienoja ideja aizstāvēt savu zemi. Viņiem bija nacionālā pašapziņa, viņi apzinājās kopābūšanas spēku. Latviešu strēlniekiem tā bija nevis cīņa par impērijas idejām, bet cīņa pret vāciešiem. Naids pret vāciešiem bija liels, jo 1905.gada revolūcijas apspiešanā vācieši bija represiju priekšgalā. Naids bija būtisks virzītājspēks arī tādēļ, ka laikā, kad tika dibinātas strēlnieku vienības, vācieši bija okupējuši pusi Latvijas – Kurzemi un Zemgali. Kad bija iespēja veidot nacionālu valsti un skeptiskas balsis īdēja, ka tas nav iespējams, bija pretarguments – mums ir strēlnieki, kas cīnījās par savu zemi! Zem svešiem karogiem, bet par savu ideju.
Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša uzsaukumā brīvprātīgi pieteikties latviešu bataljonos bija aicinājums pulcēties zem latviešu karogiem. Kādi bija karogi 1915.gadā?
Katrai strēlnieku vienībai bija paredzēts izveidot savu karogu. 1917.gadā parādījās arī sarkanbaltsarkanie karogi, tos izmantoja kā simbolu latviskai nācijai, tāpat kā sarkanos karogus uztvēra kā revolūcijas simbolu. Himnu Dievs, svētī Latviju! mūsu strēlnieki gan dziedāja jau kopš 1915.gada, kad tika izveidotas latviešu strēlnieku vienības. Krievijas armijas virspavēlniecība un civilā pārvalde mēģināja himnu aizliegt, bet tas neizdevās. Tāpat katrai strēlnieku vienībai bija sava devīze, kas bija redzama uz pulka karoga. Starp citu, devīzes tika cenzētas, lai nepieļautu nacionālas divdomības.
Krievijas valdība neesot uzticējusies nacionālajām vienībām. Vai taisnība, ka viens no iemesliem, kādēļ Ziemassvētku kaujās krita 9000 latviešu, bija Krievijas armijas virsvadības augstprātīgā attieksme pret latviešu strēlniekiem?
Krievijas impērijā bija viena īstā tautība, un pārējās bija maztautas, kuras jāpārkrievo. Krievijā veidot nacionālās militārās vienības – tas bija neiedomājami, līdz militārās neveiksmes bija tik iespaidīgas, ka armijas vadība nolēma izmantot visu, ko vien var, arī mazo tautu naidu pret impērijas pretiniekiem vāciešiem. Bet Ziemassvētku kauju iznākumā atsevišķu virsnieku negatīvā attieksme pret latviešiem nebija noteicošais faktors. Nevajag aizmirst, ka strēlnieku vēsturi rakstīja strēlnieku komandieri, un, protams, viņiem bija sevi jāparāda labā gaismā, noveļot atbildību par zaudējumiem uz kādu citu, piemēram, armijas virspavēlniecību. Es uzskatu, ka bija apstākļu kopums, kas noveda pie neveik-smēm. Viens no iemesliem bija Krievijas armijas militāro tradīciju konservatīvisms. Jārēķinās arī, ka Ziemassvētku kaujas notika klimatiski smagos apstākļos, purvainā teritorijā, kur purvs nebija aizsalis. Kaujas turpinājās mēnešiem ilgi, bija apgrūtināta karavīru apgāde, tādēļ strēlniekiem trūka gan ieroču, gan munīcijas un ekipējuma. Vācieši bija tehniski labāk nodrošināti. Protams, bija virspavēlniecības kļūdas, bet nebija apzināta mēģinājuma ļaut vāciešiem iznīcināt latviešu strēlniekus.
Kāpēc jau Pirmā pasaules kara laikā daudzu strēlnieku ausis sadzirdēja boļševiku idejas un pēc kara daudzi palika Krievijā, lai cīnītos kopā ar sarkano armiju?
Strēlnieki lielākoties bija strādnieki, bezzemnieki, kalpi, saimnieku jaunākie dēli, kuriem nepienākas mantojums. Viņiem bija pārliecība, ka viņi karo pārmaiņu dēļ, par taisnīgumu. Tas bija viens iemesls, kādēļ strēlnieki labprāt uzņēma sociāldemokrātu idejas. Otrs – idejas bija vienkārši formulētas. Zemi – zemniekiem! Maizi – tiem, kuri grib ēst! Primitīvi un saprotami. Pilsoniskām partijām, kas sāka veidoties 1917.gadā, nebija skaidru ideju. Tām [atšķirībā no boļševikiem] nebija aģitatoru, kas vērstos pie strēlniekiem. Strēlnieki atbal-stīja boļševiku idejas, bet tas nenozīmē, ka viņi visi stājās boļševiku partijā.
Boļševiki solīja ne tikai zemi, bet arī nacionālu pašnoteikšanos vai suverenitāti.
Jā, kad boļševiki pārņēma varu, Ļeņins solīja Latvijai neatkarību. Tādēļ arī strēlnieku atmiņās daudzi atceras – viņi cīnījās Krievijas pilsoņu karā, jo gribēja cīnīties par Latvijas neatkarību. Protams, boļševiki negribēja pieļaut brīvvalsti, viņu nolūks bija izveidot padomju republiku. Bet karavīriem neviens to neskaidroja.
Mūsdienās var būt neizpratne, kādēļ 1918.gada beigās sarkanie strēlnieki nāca uz Rīgu ar pārliecību, ka viņi atbrīvo Latviju.
Tādēļ, ka Kārļa Ulmaņa pagaidu valdību atbalstīja vācu armijas pārpalikumi, kas [pēc Pirmā pasaules kara] palika Latvijā – vācbaltiešu landesvērs. Latviešiem sarkanās armijas rindās tika skaidrots, ka Ulmaņa valdība ir marionešu valdība, vara reāli pieder vāciešiem. Sarkanie strēlnieki ticēja, ka viņi ir īstās Latvijas neatkarības nesēji. Bet Latvijā viņu izpratne ļoti ātri mainījās. Četru mēnešu laikā vairums strēlnieku bija pārgājuši Latvijas armijas rindās.
Pjotrs Vrangelis bija viens no tiem Krievijas armijas virsniekiem, kas vadīja soda ekspedīcijas 1905.gada revolūcijas apspiešanā, tādēļ daudziem latviešiem bija personisks naids pret Vrangeli un baltgvardiem. Kāpēc tomēr bija strēlnieki, kas pieslējās baltgvardiem?
Baltgvardu vienībās latviešu karavīri lielākoties nonāca apstākļu sakritības dēļ. Viņi bija Krievijas impērijas armijas vienībās, kas nebija latviešu strēlnieku vienības un kuras Krievijas pilsoņu karā pārgāja Vrangeļa un [balto kustības līdera Antona] Deņikina pusē. Daudziem virsniekiem, kuri cīnījās Krievijas armijas rindās, pēc 1917.gada revolūcijas nebija iespēju atgriezties Latvijā, bet pie boļševikiem draudēja nāvessods. Tā viņi palika vienībās, kurās dienēja kara laikā.
Bet Rūdolfs Bangerskis, viens no latviešu strēlnieku virsniekiem, apzināti pārgāja pie baltgvardiem.
Jā, viņu nemobilizēja, viņš pats aizgāja. Viņš pat noliedza, ka ir latvietis, stāstīja, ka ir polis, lai tikai viņu uzņemtu Baltajā gvardē. Kā jau minēju, Vrangelis un Deņikins kā Krievijas imperiālisma idejas pārstāvji skatījās uz mazajām nacionalitātēm no augšas. Ja Bangerskis būtu atzinis, ka ir latvietis, viņam Vrangeļa armijā nebūtu nekādas karjeras. Jāvērtē, kāda ir baltgvardu rindās aizgājušo latviešu virsnieku attieksme – domāju, viņus motivēja naids pret boļševikiem. Iespējams, viņi neaizdomājās, ka baltgvardu mērķis bija Krievijas impērijas atjaunošana, kas liedza Latvijai neatkarību.
Interesanti, ka Otrā pasaules kara laikā Bangerskis atbalstīja vāciešu okupāciju un kļuva par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru.
Vācieši šo posteni vispirms piedāvāja [Latvijas armijas ģenerālim Andrejam] Auzānam, kurš arī bija latviešu strēlnieku bataljona komandieris, bet viņš esot skaidri un gaiši pateicis, ka ir karojis pret vāciešiem, tādēļ kopā ar vāciešiem nekaros.
Par latviešu sarkanajiem strēlniekiem ir daudz leģendu, viena no tām – viņi bijuši īpaši nežēlīgi Krievijas pilsoņu karā. 2003.gadā politoloģe Ilze Ostrovska rosināja diskusiju, vai Latvijai nevajadzētu atvainoties Krievijai par latviešu strēlnieku izdarībām eseru dumpja apspiešanā.
Manuprāt, sarkano strēlnieku nežēlība ir ideoloģiskos nolūkos radīts mīts. Pilsoņu karš bija nežēlīgs pats par sevi, cietsirdība bija izplatīta. Nevar pārmest latviešu strēlniekiem, ka viņi būtu bijuši nežēlīgāki par citiem sarkanās armijas karavīriem. Eseru dumpi apspieda ar pāris lielgabalu šāvieniem, tur nebija nekā tāda, kas dotu iemeslu runāt par izrēķināšanos. Diemžēl pēdējos gados nav bijis akadēmisku pētījumu par strēlnieku darbību Krievijas pilsoņu kara laikā, lai atspēkotu šādus apgalvojumus. Pētījumus vajag, bet neuzskatu, ka ir jēga cīnīties pret vēstures faktu izmantošanu politiskiem mērķiem. Krievijas propaganda tāpat skandinās to, ko vēlas.
Bet ik pa laikam parādās informācija par sarkano strēlnieku zvērībām Krievijā.
Acīmredzot Krievijas Federācijā ir plāns pārrakstīt vēsturi. Bet, šķiet, Krievijas iedzīvotāji pagaidām nesaprot, kādā ideoloģijā balstīties – PSRS vai Krievijas impērijas. Viņi izmanto simbolus, kuriem savstarpēji nav nekā kopīga. Kad šogad Latvijā bija sarkano strēlnieku pārapbedīšana, uz to ieradās vīri cariskās Krievijas kazaku formastērpos. Ja pirms simt gadiem kaujas laukā satiktos sarkanie strēlnieki un Krievijas armijas kazaki, viņi šautu viens uz otru. Katrā ziņā krieviem ar vēsturisko identitāti ir diezgan liela putra.
Vai taisnība, ka latviešu strēlnieku komandieris Jukums Vācietis, vēlāk Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, 20.gados gribējis atgriezties Latvijā?
Gribēja, bet viņam bija vairāki nosacījumi, arī augsts amats Latvijas armijā. Neviens nebija gatavs apmierināt viņa prasības. Sieva ar trim bērniem atgriezās, bet viņš palika Krievijā, kļuva par sarkanās armijas ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju. Manuprāt, viņš bija ļoti godkārīgs, tādēļ izvirzīja noteikumus karjeras veidošanai Latvijas armijā un galu galā palika Krievijā, lai gan boļševiks pēc pārliecības nebija.
Jukumu Vācieti nošāva Krievijā 1938.gadā. Citu latviešu strēlnieku virsnieku ģenerāli Kārli Gopperu, kurš atgriezās Latvijā un dienēja Latvijas armijā, nošāva 1941.gada martā. Viņiem bija atšķirīgas izvēles, tomēr abi kļuva par sarkanā genocīda upuriem.
Latviešu strēlnieku likteņi ir grūtāk pētāmi, jo par viņiem maz ziņu, bet virsnieku gaitām ir interesanti izsekot, jo atklājas, cik Latvijas vēsture ir bijusi sarežģīta. Bieži vien cilvēka likteni noteica ne tik daudz viņa pārliecība, cik vēsturiskie apstākļi.
Bija strēlnieki, kuriem agrārās reformas laikā pateicībā par piedalīšanos Brīvības cīņās piešķīra zemi. Un bija kara invalīdi, kurus savā daiļradē attēloja Kārlis Padegs un Aleksandrs Čaks. Kādēļ tik atšķirīgi likteņi – vieniem zemnieku saimniecība, citiem ubaga tarba?
Tiem, kas cīnījās latviešu strēlniekos vai Brīvības cīņās, bija priekšrocība zemes ieguvē. Bet bija strēlnieki, kas zemi saņēma, nodzēra un palika bez iztikas. Atsākt dzīvi miera apstākļos nebija tik vienkārši. Daudziem bija problēmas ar alkoholu, bija arī pašnāvības. Diemžēl pēc Pirmā pasaules kara daudziem strēlniekiem bija arī lielas veselības problēmas, jo ievainojumi bija briesmīgi, slikti ārstēti, līdz ar to kara invalīdi kļuva par lielu sociālu problēmu. Daudzi nevarēja strādāt fizisku darbu, ubagošana bija viens no iztikas ieguves veidiem.
Strēlnieku vēsture ir sarežģīta. Kā jūs Mangaļos panākat, ka tā kļūst tuva, saprotama, intriģējoša?
Uzmanība jāpiesaista ar saprotamām lietām. Varu pusstundu stāvēt pie stenda un stāstīt par strēlnieku gaitām – ja klausītāji nenoģībs un aiz pieklājības noklausīsies līdz galam, informācija viņu galvās tik un tā nesaglabāsies. Es cenšos, lai muzeja apmeklējuma laikā rodas emocijas. Ja ir emocijas, rodas interese, un tad arī faktus vieglāk uzsūkt. Bērnus sagaidu, ģērbies strēlnieka formastērpā, dodu iespēju uzmest uz pleciem frenci, apskatīt Ložmetējkalnā atrastos priekšmetus. Pacelt artilērijas lādiņu, lai saprastu, cik tas smags, kāds spēks vajadzīgs, lai to nestu. Dodu arī dažus uzdevumus, piemēram, izlīst cauri dzeloņstiep-lēm, bet dzeloņstiepļu vietā, protams, ir nostieptas virves. Šāda darbošanās bērnos rada interesi. Manuprāt, personīgā pieredze atvieglo vēstures uztveri. Mangaļu muzeju apmeklē 10-11 tūkstoši gadā. Jelgavas novadā tas ir apmeklētākais muzejs.
Kas ir interesantākais jūsu darbā?
Interesantas ir nianses. Piemēram, 2007.gadā Tīreļpurvā atradām kritušo ar medaļu, un pēc tās numura uzzinājām strēlnieka vārdu un uzvārdu – Andrejs Zaļmežs. Atradām arī viņa radiniekus.
Ložmetējkalnā joprojām tiek atrastas strēlnieku mirstīgās atliekas?
Lielākoties tās rakājoties uziet mantrači. Meklē «apslēptos dārgumus» – pogas, kokardes, sprādzes – un pārdod par 5-15 eiro. Apzog ne tikai muzeju, bet mūs visus, jo viņi nozog iespēju izpētīt vēstures liecības. Bet karavīru mirstīgās atliekas atdod muzejam. Es vismaz pēdējā laikā neesmu dzirdējis gadījumus, kad paliktu kauli mētājamies.
Vai bieži no cilvēkiem dzirdat personiskus stāstus par strēlniekiem?
Daudzi zina, ka kāds no radiniekiem ir bijis strēlniekos, bet maz cilvēku zina ko vairāk. Es arī pie viņiem piederu. Jau strādāju Kara muzejā, kad atklāju, ka mans vectēvs bijis strēlniekos, piedalījies arī Brīvības cīņās. Bet dzimtā nav nekādu stāstu par viņu. Viņu sauca Dāvis Dedumietis.
Piecas Latvijas vietas, kurās izzināt latviešu strēlnieku vēsturi
Ložmetējkalns un Ziemassvētku kauju muzejs. Muzeja teritorijā saglabājušies Pirmā pasaules kara lauka fortifikācijas elementi, rekonstruēts nocietinājuma sistēmas posms un daļa vācu aizsardzības līnijas, kas ir vienīgais šāda veida objekts Baltijā.
Latvijas Kara muzejs. Plaša ekspozīcija par latviešu karavīriem Pirmajā pasaules karā, kurā apskatāmi arī kareivju un virsnieku apbalvojumi, personīgās mantas, formastērpi.
Nāves sala. 3.Kurzemes un 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljona cīņas vietas, kur abi latviešu bataljoni zaudēja 167 karavīrus, tāpēc strēlnieki šo vietu nosauca par Nāves salu.
Mazās Juglas kauju vietas un muzejs Tīnūžos. Par 1.latviešu strēlnieku brigādes cīņām 1917.gadā, aizstāvot Rīgu, liecina piemineklis latviešu strēlniekiem. Ikšķiles novada kultūras mantojuma centra Tīnūžu muiža pamatekspozīcija veltīta kaujām pie Mazās Juglas.
Rīgas Brāļu kapi. Tajos apbedīja pirmos kritušos strēlniekus Andreju Stūri, Jēkabu Voldemāru Timmu un Jāni Gavenasu. Turpmākajos gados šeit tika apbedīti latviešu karavīri, līdz 1919.gadā tika nolemts veidot Brāļu kapu memoriālo ansambli.
CV
Absolvējis LU Vēstures un filozofijas fakultāti
No 2002. līdz 2005.gadam strādājis Aizsardzības ministrijā
Kopš 2005.gada strādā Latvijas Kara muzeja filiālē Ziemassvētku kauju muzejā
Kopš 1996.gada dienē LR zemessardzē
