Raiņa pētniece Gundega Grīnuma priecājas, ka vismaz dižgara jubilejas gadā pieaugusi interese par viņa mantojumu, taču bažījas, ka tā varētu atkal noplakt, kad gads būs beidzies
Rainim 11.septembrī 150 gadu jubileja. Gundega Grīnuma veltījusi akadēmisko mūžu viņa dzīves un mantojuma pētīšanai, un diezin vai kāds zina par tematu vairāk nekā viņa. Taču pati kategoriski nepiekrīt, ka par Raini zinātu «visu». Ja būtu tāda iespēja, būtu tik daudz, ko vaicāt viņam pašam, ka pat grūti ātrumā izlemt, kuri būtu svarīgākie jautājumi, viņa nopietni atbild.
Viņa dēvē sevi un vēl dažus kolēģus par «pēdējiem mohikāņiem», kuri nopietni pēta Raini. Bet par pašlaik pieaugušo interesi par ģēnija daiļradi rezignēti bilst: «Man būtu gribējies redzēt un just, ka tas ir kaut kas daudz nopietnāks un atbildīgāks un daudz paliekošāks.»
Visi zina, kas ir Rainis, bet vai tas, ko «visi zina», ir Rainis?
Ko tad visi zina? Pēdējo 25 gadu laikā par Raini ir stāstītas skandalozas anekdotes. Ja viss reducējas tikai uz anekdotēm…
Rainis nomira 1929.gada 12.septembrī, un viņa bēres kļuva par tautu vienojošu manifestāciju. Taču dienu pirms nāves, 11.septembrī, dzimšanas dienā, pie viņa neviens neesot aizgājis. Varbūt arī tolaik vajadzēja ikonu, nevis Raini?
Protams, viņš bija vientuļš, nevarēja tāds nebūt. Cilvēks, kas bija ne tikai no brīvas gribas izvēlējies misiju, kāda ģeniāli apdāvinātam cilvēkam piederējās. Klāt nāca arī smagā konfliktsituācija ar Aspaziju un reizē ar viņa jauno draudzeni Olgu Kliģeri, un tad arī Raiņa mistificētā saslimšana. Pēc tam kā uz burvju mājienu visi saprata, kas tas ir par zaudējumu Latvijai. Ulmaņlaiku galma dzejnieks Edvarts Virza nākamajā dienā pēc Raiņa nāves pateica – jā, Rainis bija pretinieks, bet viņš bija pretinieks, kuram salutē. Vai mūsu laikā tāda doma gaisā virmo, ka Rainis ir parādība, kurai vajadzētu parādīt dziļu cieņu? Gada sākumā intervijā radio nenocietos un pateicu, ka izģērbuši Raini esam, vai nevajadzētu jubilejas gadā pamazām sākt atkal apģērbt.
Kā īsti izģērbts – vai ar tās fotogrāfijas peldkostīmā tiražēšanu?
Fotoattēls brīnišķīgs – lielisks puisis savos nepilnajos sešdesmit četros, skaisti noaudzis, labi trenēts! Neticami, ka viņš dažas nedēļas pēc tam varēja aiziet. Bet, ja tas sāk kļūt par pašmērķi… Nedomāju, ka viņu vajadzētu turēt pjedestāla augstumos – pasarg’ Dievs! Jau 70.gados viņš ar Jāņa Kalniņa romānu [Rainis] ne jau nogrūsts ar varu, bet par dzīvu cilvēku padarīts.
Nav nekas ļauns, ka mēs arī tos skatpunktus, kuri bija tabu, tagad apritē iestrādājam – seksualitātes lietas un tā tālāk. Taču to var darīt visādi. Rainis un Aspazija bija cita laikmeta cilvēki, un viņos bija kaunīgums – tieši tādu apzīmējumu Aspazija lieto -, kad paši izsakās par savu intīmo dzīvi.
Tas nenozīmē, ka būtu kas slēpjams vai nenormāls. Viņu attiecības bija pilnvērtīgas, it sevišķi sākumposmā – tā taču bija traka, skaista mīlestība!
Kā nonācāt pie Raiņa un kāpēc tieši pie Raiņa?
Nejaušība. Man bija licies, ka būšu žurnāliste. Bet tajā gadā universitātē nebija uzņemšanas. Aizgāju uz filologiem. Skolā strādāt negribēju un izlēmu, ka paņemšu akadēmisko atvaļinājumu. Un tad pēkšņi – zvans no Zinātņu akadēmijas, uzaicinājums pie cienījamā teātra zinātnieka Kārļa Kundziņa. Darīju visprozaiskākos laboranta darbus pie Raiņa Rakstiem.
Elza Knope, mana pirmā darbaudzinātāja, nolika priekšā Raiņa briesmīgajā rokrakstā ar zīmulīti pierakstītu lapiņu: nu, izlasi, bērns, kas tur rakstīts. Tajā dienā bija Andreja Upīša bēres. Elza teica – vai jūs negribētu man nākt līdzi? Bet es atbildēju: piedodiet, kamēr tekstiņu nebūšu izburtojusi, negribētu pamest lasītavu.
No tā laika man iepatikās vissarežģītāko rokrakstu šifrēšana. Tādi, kas lasa Raiņa rokrakstu, esam palikuši gandrīz pēdējie mohikāņi. Rainis Šveices apstākļos rakstīja lielākoties brīvā dabā, turklāt nepareizā pozā, uz vienas rokas atspiedies, un tā sabendēja veselību. Arī tajā saulē cepinoties.
No kurienes viņam bija tā ideja – ka saulē jākarsējas?
Viņš daudz domāja par savu fizioloģisko «es». Vingroja ar hantelēm – vienīgais latviešu rakstnieks! Bija labs peldētājs, no bērnības jāja ar zirgiem, vingroja gandrīz katru dienu. Par diētu daudz domāja, badojās – reizēm līdz pilnīgam vājprātam.
Būdams, kā uzskatīja, saules bērns gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, brīnišķīgajā saules pērklī Tadenavā dzimis, saulē iemīlējies no bērnības un pēc tam saules filozofiju sevī iekodējis līdz kaula smadzenēm, viņš uzskatīja, ka saule arī fiziskā nozīmē ir dzīvinošais, kreativitāti raisošais spēks.
Pāragrā nāve liek minēt, ka varbūt ar to sauli nemaz tik labi nebija.
Varbūt. Vismaz tā uzskatīja viņa ģimenes ārsts Jēkabs Nīmanis. Un bija nepareiza ēšana. Kad bija šķirts no Aspazijas Kastaņolā, jo viņa ārstējās Cīrihē, Rainis pārtika no rūgušpiena un augļiem. Bendēja veselību.
No vienas puses, Rainis bija tik mērķtiecīgs, visu pārdomāja, reglamentēja dzīvi un disciplinēja sevi. Rakstos atstātais ir kas neticams – dienas hronika, dienasgrāmata, milzums vēstuļu, piezīmju grāmatiņa – deviņi reiz divpadsmit centimetri. Diendienā rakstīt šādus pārskatus, dokumentēt radošo saimniecību, lasīšanas procesu, kur atrodas, ar ko satiekas, kas ciemos bijis. Diendienā, iedomājaties?
Un vēl milzīgā radošā produktivitāte, kas izpaužas ne tikai pabeigtajos darbos, bet arī ieceru okeānā. Tas liecina par izkāpināto kreativitāti. No otras, tā ir zināma neirastēnijas izpausme. Tā izpaužas vieglā uzbudināmībā un nesavāktībā. Pieļauju, ka viņš, [būdams Jaunās strāvas līderis un laikraksta Dienas Lapa redaktors], pārstrādājās šausmīgi. Raiņa dzīvoklis Pauluči ielā, tagadējā Merķeļa ielā, bija kā caurstaigājamā sēta. Rainis ļāva tur mitināties visiem iebraukušajiem jaunstrāvniekiem, sistemātiski neizgulējās un gribēja izsekot pilnīgi visam, lasīt Eiropas presi, apgūt neapgūstamo un izdarīt neizdarāmo.
Kādi ir galvenie maldi un mīti par Raini?
Viens – skopulis. Jaunībā gribējās lēkt uz ecēšām, kad dzirdēju, ka viņš bijis knauzeris. Altruistiskāku un devīgāku cilvēku grūti iedomāties. Jau kādreiz pāri mēram, Aspazija vairs galā netika. Rainis nevarēja atteikt nevienam lūdzējam, tie viņu dzina stūrī pēc atgriešanās Latvijā.
Varbūt tāpēc tas mīts, kādi kaut ko nedabūja?
Emigrācijas pirmie gadi bija smagi. Iedomājieties, cilvēkam jābēg no Rīgas, bankā nauda ir, bet viņš nevar ņemt ārā noguldījumus, jo uz pēdām ir ohranka. Un viņi aizbrauca ar pārsimt rubļiem kabatā. 1906.gadā publicēt kaut ko Latvijā bija gandrīz neiespējami. Kaut ko mēģināja sūtīt laikrakstiem, bet izdevēji baidījās, un tie, kuri uzdrīkstējās, teiksim, Indriķis Baumanis nokļuva aiz restēm par Raiņa dzejas drukāšanu.
Kāpēc Rainis pēc 1905.gada revolūcijas devās uz itālisko Lugāno, kad vairākums sociāldemokrātu patvērās vāciskajās zemēs?
Tas ir īpašs jautājums. Rainis Šveicē pirmoreiz bija 1893.gadā pie māsas Doras, kura studēja Cīrihē, un nokļuva 2.Internacionāles kongresā, kur līdz galam saslima ar sociālisma teoriju. Viņš sastapās ar Augustu Bēbeli, kas viņu apbūra ar vienkāršību un ieinteresētību, kas notiek Krievijas rietumu provincē Latvijā. Rainis tolaik ieguva stingrāku pamatu zem kājām, pastrādāja nopietni bibliotēkās, iepazinās ar Hercena darbiem, droši vien tête-à-tête saskārās ar citiem sociāldemokrātiem. Tie bija idejas cilvēki, intelektuāļi. Tas bija viens no motīviem.
Otrs – viņš pirmoreiz uzkāpa kalnos. Piedzīvoja maģisku mirkli, kas viņam kā māksliniekam bija ļoti īpašs.
Bet kalni ir arī vāciskajā Šveices daļā.
Kad bija jābēg, protams, Šveice bija kā klasiska trimdinieku patvēruma zeme. Kurp doties? Uz Cīrihi! Bet Cīrihē viņi varēja palikt tikai neilgu laiku ar svešiem dokumentiem. Rainim bija pase uz 23 gadus veca jaunekļa Artūra Nagliņa vārda, kaut pašam četrdesmit.
Un vēl Rainim nepatika, kā viņš pats raksta, tirdznieciskā vāciskā vide Cīrihē. Viņi brauca uz Itāliju, radošo cilvēku sapņu zemi. Bet pēkšņi pie robežas nolēma nogaidīt, jo bija ziņas, ka tiek izraidīti krievu revolucionāri. Un palika Tičīno, itāliskajā Šveices kantonā. Rainis ātri saprata, ka tā ir vide, kurā viņš var darīt. Lielās transcendentālās tēmas tik organiski raisījās, ka viņš bija pagalam. Aspazija ar mokām vienreiz uzrāpās līdzi kalnā, bet nekāda kāpēja viņa nebija.
Vai varat konstatēt konkrētu brīdi, kad Rainis sāka apzināties sevi kā latviešu tautas garīguma skolotāju?
Domāju, viņš to agri apzinājās. Katrā ziņā ap 1911., 1912.gadu tas viņam jau bija skaidrs. Apzinājās ģenialitāti kā savu izredzētību un reizē arī lāstu. Jo dēmoni, kas moca mākslinieku, nav tie paši, kas moca ikdienas cilvēku. Izkāpinātā pašizteikšanās tieksme cilvēku dzen nezin kādos garīgos augstumos, bet reizē arī deldē un bendē, un bieži vien iznīcina.
Lugāno laikā, Šveices federālisma iedvesmots, Rainis bija pārņemts ar Eiropas savienoto valstu ideju. Vai viņš aizredzēja Eiropas Savienību?
Man nav saprotams, kāpēc šos jautājumus tagad neizvirza politologu diskusiju krustpunktā. Palaikam ir ierunājušies par to. Ierunājās Lugāno forumos, paldies Vitai Matīsai, ka runāja par Žana Monē Eiropas Savienības ideju saistībā ar Raini, jo Rainis domāja līdzīgās kategorijās.
Cik tur bija Šveices vides ietekmes, to ir grūti izmērīt. Tā bija Raiņa domāšanas ievirze jau no agrīniem laikiem. Viņš meklēja integrācijas iespēju vēl neeksistējošai Latvijai. Vēl pat nepieminot Latvijas valstiskumu, viņš meklēja nākotnes redzējumu, kurā Latvija būtu integrējusies Eiropā un kurā latvieši nebūtu tie sliktie eiropieši, kādi mēs diemžēl šodien esam. Rainis, redz, gribēja tur ievest to mūžīgo Latviju, kuras vīziju uzbūra Ugunī un naktī, jau 1904.gadā, mīļie! Viņš aizdomājās līdz paneiropeiskuma un globālisma idejām.
Toreiz visi uzskatīja viņu par traku, ķertu uz nākotni, kā teica mans skolotājs Vilnis Eihvalds. Viņš iztēlojās attīstības stadijas, neizbēgami paredzot arī nacionālo īpatnību pakāpenisku izzušanu visu tautu valstī kaut kad neiedomājami tālā nākotnē, ko vēl negribam piedzīvot.
Raini kā dzejnieku, domātāju, dramaturgu varam novērtēt pēc rakstītā. Bet kā politiķi?
Aizejiet, lūdzu, mīļie politologi, uz Raiņa muzeju! Pacilājiet viņa izteikumus, kuri neiegāja Raiņa Rakstos. Tur ir redzams, kā attīstās viņa politiskā doma sarežģītajos vēstures līkločos! Liekas, ka ir tādas noklusējuma zonas.
Rainis it kā nekā nav par Stučkas režīmu uzrakstījis, nekā par latviešu strēlnieku jautājumu. Bet, ja rūpīgi pastrādā ar materiāliem Raiņa muzejā, – tur ir pat mapīte, kur Rainis izvirza arī šodien pašu svarīgāko jautājumu: vai mēs paši gribam būt? Rainis – tas ir tiešām kosmoss.
Vai jums nešķiet ironiski mūsdienīgi, ka Rainis savai partijai, kad viņu neievēlēja par Satversmes sapulces priekšsēdētāju 1920.gadā, pārmeta, ka tā ierādot «dvorņika» vietu un viņa vārds bijis vajadzīgs tikai, lai vāktu vēlētāju balsis?
Lielā mērā tā bija. Viņš bija izkārtne partijai, to rūgti pārdzīvoja. Bet aiziet no partijas, kuras viens no iniciatoriem bija, kura pierādīja sevi kā veiksmīga 1905.gada procesu organizētāja? Un Rainis arī idealizēja pamatšķiru. Viņš svēti ticēja un kļūdījās, gaidīdams no tās visvairāk. Kā individuālistam viņam bija svarīgi zināt, ka ir tāda masa, kurā ir atbalss idejai, ko viņš ģenerē un nes tautā, un ka tā būs viņa ideju īstenotāja. Nu, naivi viņš iedomājās.
Zenta Mauriņa atstāsta Raiņa teikto, ka «es negribu, lai mani apraktu šajā zemē» un «viņu sirdis ir cietas, viņi mīl tikai mirušos». Vai Rainis mūža nogalē vīlās tautā un valstī?
Viņš bija netaisns pret jauno Latvijas valsti, prasīja un gaidīja par daudz. Bet saņēma arī tik daudz nepelnītu noniecinājumu un vistrulākās necieņas, ko nebija pelnījis. Daudzi nesa upurus neatkarības idejai, bet ne tādā pakāpē.
To, ka Rainis ir bijis netaisns, gaidījis par daudz no neatkarīgās Latvijas – to viņam arī nepiedeva. Nepiedeva, tā teikt, vidējais latvietis, un, protams, nacionālais spārns nepiedeva sociāldemokrātisko līniju. Viņš bija sirdsapziņas sociāldemokrāts. Atšķirībā no citiem – veikalniekiem, kurus Rainis tā arī apzīmēja. Galu galā taču skaidrs, ka politiskie veikali ir neizbēgami.
Jūs sakāt, ka Rainis saņēma daudz necieņas. Bet viņš arī kļuva par tautas dzejnieku. Kurā brīdī?
1905.gada revolūcijas priekšvakarā un revolūcijas laikā viņš saņēma to, pēc kā visvairāk tiecās. Juta, ka ir pravietis, kuru uzklausa, ciena, mīl. Ka viņa ideja strādā, cilvēki atsaucas. Un rezonēja tik tiešām. Godīgie cilvēki, kuri aizgāja bojā soda ekspedīciju kulminācijas brīdī – Rainis to šausmīgi pārdzīvoja.
Varu, liekot roku uz sirds, teikt – viņš neliekuļoja tādās lietās. Viņa ideāli bija tīri. Un arī tiktāl, ciktāl viņš gāja ar to revolūciju. Vēlāk jau izvērtēja savus uzskatus arī par revolūcijas nozīmi sabiedriskajos procesos. Bet viņš raksta – katra nāves ziņa ir grumba manā vaigā un sirms mats manā galvā. Viņš sevi plosīja un šaustīja par to, ka pats ir brīvajā Eiropā, bet [Latvijā] mirst cilvēki, un viņš neko nevar līdzēt.
Pravietisks bija Raiņa teiktais Latvijas desmitgadē: «Latvieši, sargājiet demokrātisko valsts iekārtu, jo līdz ar to bojā ies neatkarīgā nacionālā valsts!» Pēc sešiem gadiem pazuda demokrātija, vēl pēc sešiem – valsts. Ko jūs domājat par pieņēmumu – ja Rainis būtu kļuvis par prezidentu, varbūt Latvija nebūtu nonākusi pie 1934.gada apvērsuma?
Gribētos domāt, ka viņš būtu Vāclava Havela tipa prezidents. Tiek pārspīlēta, pārprasta viņa godkārība. Dažs labs izteicies – kas zina, varbūt viņš būtu otrs Augusts Kirhenšteins. Starp citu, viņi labi pazina viens otru, un Rainis cienīja viņu kā zinātnes vīru, taču precīzi juta, kas no šā cilvēka var izveidoties. Ārkārtīgi izkāpinātais patriotisms, kas Rainim bija, liek domāt, ka intuīcija viņam būtu pateikusi – tālāk mēs kopā neejam.
Jūs un arī Roalds Dobrovenskis piemin Havelu. Bet daudzi čehi pārmet Havelam, ka, dzīvodams augstajās idejās, viņš atstāja ikdienas politiku un ekonomiku bijušajiem komunistiem, blēžiem un zagļiem?
Domāju, ka Rainis to pieļāvis nebūtu, jo bija ārkārtīgi jūtīgs šādās lietās. Negodīgumu, veikaliskumu viņš uztvēra izkāpināti. Savtīgumu, koruptīvas izpausmes juta caur ādu. Kad kara gados bija bažas, ka var iznīcināt vēl būtībā netapušu nāciju (starp citu, Rainis ļoti atbalstīja bataljonu dibināšanu), viņš rakstīja, ka zagt šādos brīžos ir kas neaptverams. Neesmu Raini pieķērusi savtīguma, negodīguma, sīkmanīga prakticisma izpausmē.
Kuri ir, jūsuprāt, šodienai svarīgākie viņa teksti?
Lielās lugas vienmēr paliek aktuālas. Hrestomātiskā manierē tās uz skatuves vairs netiks prezentētas nekad, tas ir skaidrs. Vajag jaunus redzējumus, un tekstos ir iekodētas milzīgas iespējas.
Reiz izteicāties, ka gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā Rainis būtu egregors. Bet arī apzināties, tas nav iespējams.
Tas nenozīmē, ka Rainis nav jāpatur kā augstās debesis, uz kurām pacelt acis. Mani kārtējo reizi sajūsmināja Hese, ko atkal palasījos – raķetes, kā mums patīk raķetes! Tik daudz uguņošanas! Bet ir taču arī zvaigznes…
Jūs noteikti nepiekristu, ja es teiktu, ka zināt par Raini visu…
Ja kāds iesāk ar mani sarunu no šīs pozīcijas, tad man negribas nevienu vārdu vairs tālāk runāt.
Tāpēc to saku pie beigām. Bet tikai tādēļ, lai pavaicātu – ja jums būtu iespēja pajautāt Rainim pašam, ko jūs gribētu uzzināt?
Hm, tas gan ir jautājums! Bet jautājumu būtu ne viens vien. Kurš būtu sakramentālākais, to ātrumā nevaru pateikt.
Mani bērni uzjautrinājuši – vai tu tiešām nekad Raini un Aspaziju sapnī neredzi? Nē, es neredzu! Apbrīnoju Raini, kurš redz sapnī laikabiedrus un var spiritiskos seansos dabūt tādas lietas laukā no Ļeņina, Stučkas, no kā vien vajag. Spiritiskie seansi un visa tā sapnoloģija mani vienmēr ir mulsinājuši.
Tur tiešām jāsaka, ka Rainis ir ne no šīs pasaules.
CV
Dzimusi 1948.gada 27.novembrī Talsos
Daudzkārtēja LPSR čempione un republikas izlases dalībniece badmintonā
Filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece
Sarakstījusi daudzus desmitus zinātnisku un populārzinātnisku rakstu par Raini un Aspaziju, arī biogrāfisku apceri Rainis. Dzīves un darbu gaita un monogrāfiju Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā, par kuru saņēmusi Literatūras gada balvu
