Režisore Indra Roga pēc gadu ilgām pārdomām pieņēmusi izaicinājumu kļūt par Valmieras Drāmas teātra māksliniecisko vadītāju
Tas bija furors, ko režisore Indra Roga sacēla 2012. gadā ar iestudējumu Zojkina kvartira Valmierā. Mihaila Bulgakova traģikomiskajā bufonādē notikumi risinās kādā dzīvoklī pēc revolūcijas Krievijā, tā iemītniekiem sapņojot par cilvēka cienīgu dzīvi. Šis darbs Rogai izdevās, kritiķis Normunds Naumanis to nodēvēja par vienu no spēcīgākajām, jēgas ziņā biezākajām sezonas izrādēm. Sekoja nākamie Rogas lielie darbi ar valmieriešiem – Doktors Živago, Meistars un Margarita. Pagājušajā sezonā – Aleksandra Ostrovska komēdija Muiža kaņepēs. Jūnijā teātris paziņoja, ka Indra Roga kļūs par tā māksliniecisko vadītāju. Intervijā režisore stāsta, ko vēlas sasniegt kopā ar kolēģiem teātrī.
Jau 18. augustā teātris sāks sezonu ar Elīnas Cērpas iestudējumu – dokumentālu meklējumu Lūcis, galvenajā lomā Imants Strads. «Ar šo izrādi tiks atdots gods režisoram un aktierim Pēterim Lūcim,» saka Roga. Septembrī varēs skatīt Pēterburgas režisora Sergeja Ščipicina iestudētās Puškina Mazās traģēdijas. «Ja kāds vēlas Puškinu garajās kleitās, ar korsetēm – to izrādē nebūs. Būs mūsdienīga interpretācija.» Oktobrī Māra Ķimele Valmierā rādīs Žana Anuija Eiridīki, bet novembrī Inese Mičule – Tenesija Viljamsa Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. «Janvārī nāks laukā brīnišķīgs padomju laiku darbs ar Tarkovska kino intonāciju: Edvarda Radzinska 104 lappuses par mīlestību. Savulaik to Valmierā iestudēja Oļģerts Kroders, tagad – Georgijs Surkovs,» stāsta Roga. «Rādīsim arī Meža meitas – stāstu par latviešu sievietēm kara laikā, režisors Mārtiņš Eihe. Tas būs piedzīvojums publikai, jo nenotiks tradicionālajā skatuves telpā.» Pavasarī Semjuela Beketa Laimīgās dienas iestudēs Inese Pudža un Viesturs Kairišs nāks klajā ar Juliuša Slovacka drāmas Baladīna interpretāciju – nacionālromantiskas kaislības par valsts dzimšanu. Jānis Znotiņš turpinās bērnu izrāžu sēriju ar Brigaderes Dievs. Daba. Darbs. Varis Brasla režisēs Pāvela Kohouta komēdiju Erots.
Pati Roga Valmierā tuvāk sezonas no-slēgumam iestudēs Blaumaņa noveles džeza pavadībā. Taču režisores jaunākajam iestudējumam – Ingas Ābeles Klūgu mūkam Nacionālajā teātrī – skatītāji savu vērtējumu varēs sniegt jau 14. septembrī.
Kāda ir jūsu vīzija par Valmieras Drāmas teātra attīstību turpmākajos gados?
Vīzijas neapšaubāmi koriģē dzīve. Intuitīvi ir kodola sajūta – dramatiskā teātra aktiermāksla kā svarīgākā. Valmieras teātris ir ideālā situācijā, Lielajā zālē 400 vietu. Tas nozīmē perfektu zāli dramatiskā teātra izrādēm. Uzreiz jāpiebilst – ne garlaicīgā, ne senilā, ne vecmodīgā nozīmē.
Otra lieta: Valmieras teātrī iestudē labu dramaturģisko materiālu. To man gribas turpināt. Tas nenozīmē, ka visam jāsastāv no krievu klasikas.
Man šausmīgi to pārmet. Kaut gan krievu nav daudz manā radošajā biogrāfijā – četri. Divi Ostrovski un divi Bulgakovi. Ā, un viens Pasternaks! Citiem režisoriem es, protams, netaisos uzspiest, kas jāiestudē.
Eksperimentālu pieeju atbalstīsit?
Neizslēdzu jaunu formu meklējumus, ko režisori šeit varēs realizēt. Bet varbūt ne tik daudz liksim akcentu uz tehniskajiem brīnumiem un izrādēm – provokācijām. Man vairāk gribas rūpēties par aktieriem, jo pati nāku no aktiermākslas. Tas gan nenozīmē lutināt. Iznāk jau arī skarbi izturēties.
Kādā ziņā?
Domāju, tā ir problēma arī citos teātros: ja aktieris gadiem nav pieprasīts, viņš aizņem vietu štatā. Aktiera profesija šajā ziņā ir šausmīga: tā neļauj apstāties. Meklējot tu vari, protams, apmaldīties, bet tā ir labāk, nekā stāvēt uz vietas. Bedres brītiņš var būt katram, taču tas nedrīkst ievilkties. Kā teica režisors Alfrēds Jaunušans, šī profesija ir ceļš, jāiet visu laiku. Vari ieiet mežā brīžiem, labāk tā, nekā apsēsties un sēdēt.
Vai jums stāv priekšā smagi lēmumi par štata revidēšanu?
Jau bija sezonas noslēgumā. Kopā ar [teātra direktori] Evitu Sniedzi pieņēmām lēmumus. Tie skāra ne tikai radošo, bet arī tehnisko un apkalpojošo personālu. Teātra seju jau veido viss kopā. Varu piekrist tam, ko Alvis Hermanis saka par kapitālismu: konkurence, izdzīvošanas spēja, nepieciešamība katram aktierim ieguldīt sevī. Teātrim neviens nav jābaro ar karoti. Mēs, protams, varam domāt par kustību pedagoga algošanu teātrī, daudz nosaka arī aktieru finansiālās iespējas. Tomēr Rietumos tā ir aktiera paša darīšana, kur viņš mācās dziedāt, kā uztur sevi fiziskajā formā, kādas meistarklases vasarā apmeklē. Jā, nežēlīgi. Taču visi, stājoties teātra fakultātē, to zina.
Domāju – ja cilvēks profesijā vairs neko nevar, jāiet prom. Man tāda robeža bija pirms izrādes Zojkina kvartira. Taisīju šo izrādi un biju pārliecināta: ja šoreiz neizdosies panākt, ko esmu iecerējusi, aiziešu no teātra. Pēc Meistara un Margaritas vienu gadu neiestudēju neko – vajadzēja atkopties.
Sanatorijas Valmieras teātrī nebūs. Arī labdarības iestādes un Straupes klīnikas ne. Ceru, ka visi saprot – to saku ar humoru!
Kā teātra mākslinieciskā vadītāja uzdosit toni. Kaut vai izvēloties, kurus režisorus piesaistīt iestudējumiem.
Nākamā sezona būs kompromisa – ir iepriekšējo gadu iestrādes. Vēl ir apstākļi, ar kuriem jārēķinās – visu, ko gribas, uzreiz nevar dabūt. Šajā brīdī strādāju pie aiznākamās sezonas veidošanas. Mēģinu apzināti iet tajā virzienā, lai trešajā [manas darbības] gadā teātris var sastapties ar jauno aktierkursu, būt radniecīgi. Šovasar Kultūras akadēmijā Valmieras Drāmas teātra kursā uzņemti 15 jaunieši.
Kādus viņus redzat, uz ko cerat?
Vēl neesam sākuši strādāt, dziļāks iespaids radīsies vēlāk. Skaidri varu pateikt: katrs iepriekšējais kurss ir atšķīries ar savu paaudzes elpu. Spilgti atceros kursu, kurā mācījās Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe – tie bija brīvāki, huligāniskāki. Kaspara Zāles kurss savukārt bija ļoti apņēmīgi, ar augstu patriotismu. Jaunā kursa uzņemšanā šovasar redzēju – cilvēki ļoti grib izdarīt pareizi, lai iestātos. Un ir globāli domājoši. (Pieteikumus iesniedza 140 jauniešu – red.) Tīri fiziski mums valstī kaut kas nav kārtībā ar pārtiku – iestājeksāmenos varēja redzēt daudz jaunu cilvēku ar sabojātiem zobiem, nepareizu sakodienu. Arī par manu meitiņu zobārsts saistībā ar sakodienu teica – laikam [kā zīdaini] barojāt no burciņām! Jā, atbildēju, jo tas bija ātri! Tātad 90. gadu beigās, jaunās tūkstošgades sākumā kaut kas šādas problēmas rašanos veicināja.
Es absolūti neesmu par to, ka uz skatuves jābūt smukam. Tas nav galvenais. Ir cits – starojums no iekšienes, kas katru defektu ļauj aizmirst vai uzskatīt par skaistu. Piemēram, Zviedrijas Karaliskajā teātrī skatījos Mata Eka izrādi – Ojārs [Rubenis] ir tik brīnišķīgs direktors, ka ar Nacionālo teātri mūs diezgan bieži kaut kur ved. Izrādē redzēju varbūt divus smukus cilvēkus. Bet viņi visi staroja un bija brīnišķīgi!
Viens no maniem nosacījumiem, [pieņemot amatu Valmieras teātrī], bija tas, lai varu mācīt jauno kursu. Ļoti svarīgi ir teātrī strādāt ar savējiem. Nevis sastopas daudz dažādu skolu un pārliecību cilvēki un veido kaut ko vienu repertuārteātrī. Asinsritei jāizveidojas kopējai.
Šķiet, ka jums ar valmieriešiem līdz šim tas izdevies.
Man ļoti nepatīk konfliktēt ar aktieriem. Neciešu norādīt uz pašsaprotamām lietām. Man šķiet, ka tas pazemo režisoru un aktieri. Ar tiem, kuri audzināti no pirmā kursa, šādas situācijas neveidojas. Aktierim jābūt personiskām attiecībām ar profesiju: pašam jāgrib kaut ko sasniegt, nevis – kāds liek, un dari. Ja no aktiera dzirdu «pasaki, ko tev vajag, es izdarīšu!», man paliek slikti. Paciest aktieri, kurš atbild ar «skaidrs!», ir neiespējami. Tas nozīmē, ka viņā nekas neatsaucas. Ir svarīgi maldīties. Meklēšanas enerģija – ka nav vienalga.
Jūs pašu dēvē par caurspīdīgu aktrisi – niansētas spēles ziņā. Droši vien iestudējot labi zināt, ko no aktieriem var «izspiest»?
Valmierā ir labi aktieri, ļoti spēcīgs kodols. Bet ansambļa jautājums man šķiet būtiskāks par zvaigžņu jautājumu. Tas ir viens no uzdevumiem, ko redzu, – lai rodas ansamblis kā vienots organisms. Ka vienu dienu var spēlēt galveno lomu, citu dienu – mazāku lomu, un tas nav aizskaroši. Nelielā teātrī jābalansē spēki. Nešķiet pareizi, ka aktierim vienā sezonā ir četras galvenās lomas. Tā ir īstermiņa domāšana. Piemēram, viena tāda loma kā Anna Kareņina prasa gadu – sagatavot dvēseli. Es ar lielu prieku strādāšu tādā virzienā: ja aktierim otrajā pusgadā paredzēta liela loma, pirmajā paspēlēs mazākas, gatavosies lielajai. Ko var prasīt no aktiera, kurš vakar vakarā atdevis lielai lomai visus spēkus, bet nākamajā rītā sāk jaunu mēģinājumu? Darbs teātrī nevar būt rūpniecisks.
Kurus Valmieras aktierus redzat Kareņinas mēroga lomās?
Neteikšu! Valmieras aktieriem to nevajag izlasīt. Daudzi no viņiem var! Jaunajā sezonā štatā nāks klāt pieci jaunie aktieri. Potenciāls ir. Jāskatās, kā viņiem veiksies. Lomās būs arī jaunie aktieri no ārštata – viņi veidos konkurenci tiem, kuri tagad paņemti štatā. Nevar bez konkurences. Viena vadošā aktrise un viens vadošais aktieris paaudzē ir kļūda. Jābūt vismaz diviem trim. Tad uzreiz ir sāncensība labā nozīmē.
Teātrī ir svarīga laba atmosfēra. Mums ir daudz, ko šajā ziņā darīt. Sākām jauno sezonu ar sapulci un talku. Ideja attaisnojās – visi strādāja. Valmieras teātris ir monstroza, arhitektoniski idiotiska būve. Ar nesakarīgu attiecību starp skatuves telpām un darbnīcām. No galdniecības, piemēram, neko lielāku kā krēslu iznest nevar. Milzīgi gari, neizmantojami gaiteņi. Neskaitāmas slēgtas telpas bez logiem. Seši skatuves puiši, trīs ģērbējas un trīs apkopējas ar to cīnās diendienā. Nabaga apkopējas nevar nomazgāt visus logus šim monstram. Gribējās teātri uzpost ar lielāku cilvēku skaitu.
Aktieri par talku nekurnēja?
Nezinu, ko runāja aiz muguras. Godīgi sakot, negribu zināt. Man jāaizžmiedz acis un jāiet uz priekšu! Domāju, ka pacēlums un foršs noskaņojums talkā bija. Visi nostrādājušies sarkani lillā. Bet priecīgi, jo izmēzuši no teātra daudz liekā. Daudz pat no padomju laika. Man ir pārliecība, ka teātrī viss ir cieši saistīts. Pat radošā darba atmosfēra ar tīrību ēkā. Netalkojām, lai nostrādinātu aktierus vai saliedētu kolektīvu. Tīri filozofiski tas bija vajadzīgs jaunai enerģijai.
Vai plānojat Valmieras teātrim piesaistīt citu valstu režisorus?
Jau sākusies reāla sadarbība aiznākamajai sezonai: iestudēs manis ārkārtīgi augstu vērtētā režisora Sergeja Vasiļjeviča Ženovača skolnieki – Jegors Peregudovs un Jekaterina Polovceva. Katjai jau Zelta maska kabatā! Ko viņi iestudēs, gan vēl nevaru teikt, bet tas ir brīnišķīgs dramaturģiskais materiāls. Gribam arī veidot sadarbību studentiem. Pēdējo reizi, kad bijām Maskavā kopā ar [LKA Teātra mākslas katedras vadītāju] Zani Kreicbergu un režijas maģistru kursu, notika brīnišķīga tikšanās ar Ženovaču. Mēs varētu veidot sadarbību tieši ar viņa klasi [teātra institūtā] GITIS. Arī ar Sanktpēterburgas Teātra mākslas augstskolu, Venjamina Fiļštinska meistarklasi. Meklēsim kontaktus arī ar Eiropas labākajām teātra mākslas augstskolām. Īsāk sakot, meklēsim savējos.
Ko pati iestudēsit jaunajā sezonā?
Ilgstoši gatavotos Blaumaņa Vidzemes stāstus un noveles. Justīne Kļava raksta dramatizējumu. Gribas trīsdaļīgu izrādi. Izvilku Blaumaņa mazāk zināmās noveles: Nauda zeķē, Bērtuļa pirksts, Romeo un Jūlija, Cūka, kas runājusi un citas. Tajās latviešus ieraudzīju pavisam citādus. Veidosim izrādi kopā ar Mārci Auziņu un džezu.
Vai arī aiznākamajai sezonai plāni jau ir?
Vēl tālāk gribat izspiest? Ziniet, pēc pieredzes šogad, apstākļi var mainīties ļoti strauji. Reizes trīs mums nobruka jau uzbūvēta sezona. Mēs, [teātra profesionāļi], Latvijā neesam daudz. Ja kādu režisoru teātri grib, tad parasti – vairāki. Tas ne vienmēr ir vienkārši saskaņojams. Rīgas teātri ir prioritāte. Visiem ir sajūta, ka Valmierai pielāgoties ir vieglāk. Tāpēc meklējam savu kompāniju – domubiedrus, kas sāktu krāties tieši ap mūsu teātri. Protams, rēķināmies – tikko kaut kas labs Valmierā parādīsies, Rīga pasauks sev.
Ko Ojārs Rubenis sacīja par to, ka ejat prom uz Valmieru, – Nacionālā teātra plānos tas arī ievieš zināmas korekcijas?
Tagad Nacionālajā teātrī sāku mēģināt Ingas Ābeles Klūgu mūku. Vienmēr ar šo teātri būsim ļoti tuvi draugi. Es neeju prom ar kara cirvi. Es neesmu izmesta. Ar Ojāru daudz runājām, kamēr pieņēmu lēmumu.
Bija grūti?
Jā, gadu ar šo domu staigāju. Lēmums nozīmē daudz enerģijas, uzņēmības, tālredzības. Arī ticības saviem spēkiem. Galu galā, man ir ģimene, mājas. Darbs Valmierā nozīmē daļēju pārcelšanos.
Ar ko svarīgs jums šķiet Klūgu mūka materiāls?
Ar apliecinošu vēstījumu. Man ir ļoti jautra izrāde Nacionālajā teātrī, Eižena Jonesko Plikpaurainā dziedātāja. Tā pašai atnesa daudz kvalitatīva, gudra prieka. Tas ir svarīgi šodien. Arī – vairot labo. Nevis salkani labo, bet kvalitatīvo. Sabiedrībai vajag gaismu.
Klūgu mūks tā izveidots, ka saproti: ikvienai ārēji varbūt visnepamanāmākajai dzīvei ir milzīga vērtība. Viena paaudze par kaut ko sapņo, tai nekas neizdodas. Taču ieguldītā enerģija nekur nepazūd, tā piepildās nākamajā paaudzē. Un saproti, ka dzīve, ko tu nodzīvo, ciešanas, ko pārciet, – tām ir vērtība. Nekas nebeidzas. Tas, kā dzīvojam šodien, par ko sapņojam, kaut kad piepildīsies.
Izrāde Klūgu mūks ir par galveno dzīves uzdevumu, kāds ir katram cilvēkam. Francis Sebalds (katoļu mācītāja Franča Trasuna tēls romānā – red.), kurš galu galā pabīdīja notikumus uz vienotas Latvijas pusi, Latgales kongresā izcīnīja latgaļu apvienošanos ar Baltijas latviešiem, politiski ir svarīgs. Ingai Ābelei romānā uzšķēržas vēl paralēlā puse: kas ir Francis? Kāds bijis viņa īstais dzīves uzdevums?
Vai mūsdienu teātris var tajā palīdzēt – iedvesmot, pacelt sabiedrību? Vai tas vispār ir mākslas uzdevums?
Protams, māksla var reaģēt uz aktualitātēm, bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, lai cilvēks, atnākot uz teātri, nejustos vientuļš. Lai var smelties spēku izturēt dzīvi. Mīlēt to. Teātris ir vieta, kur atklāti runā par sāpīgām tēmām, ar kurām feisbukā cilvēki nespēj dalīties. Man gribas cilvēkam draudzīgu teātri. Nevis mācīt, norādīt, palikt kā rēbusam, ko vajag minēt.
Vai, kopš piekritāt vadīt Valmieras teātri, esat iegājusi Krodera istabā teātrī, kur viņš dzīvoja un plānoja izrādes?
Ir diezgan daudz sakritību. Pirmā sastapšanās ar Valmieras teātri man bija, kad taisīju 90 gadu jubilejas koncertu Kroderam. Filmējām uz Lāčplēša ielas, toreiz vēl JRT bija Oblomova pirmizrāde. Kroders bija blakus, kad iestudēju Zojku. Reizēm bija šausmīgi sāpīgi vai apkaunējos, kad, enerģiski skrienot pa trepēm, pretī nāca Kroders ar savu slimību un spieķīti. Pirms mēģinājumu sākšanās viņš man par izrādi teica: tā tāda padomju operete, ne? Atbildēju: Oli, nē! Viņš atteica: nu, kas tad tur cits ir? Tas man bija pamudinājums cīnīties. Pagāja laiks. Kroders mani atkal satika trepēs un teica: būs forša izrāde, vai ne!
Bija redzējis mēģinājumus?
Nē. Pieļauju, ka viņa istabā bija monitors, viņš varēja pārslēgties no televīzijas kanāliem uz skatuvi. Vai arī pēc atmosfēras teātrī to sajuta. Pēc Zojkas iznākšanas Kroders nomira. Mums jau ar viņu vienkārši negāja. Bija brīnišķīgi iestudējumi līdz brīdim, kad sāku mācīties režiju. Kā aktrise lomā kaut ko savu gribēju, nevis viņa. Tā bija liela kļūda: tikko sāc apsildīt degunu mācībās, tev liekas, ka kaut ko vari.
Izrādē Talanti un pielūdzēji pretojos viņa režijas konceptam. Nu, stulbi. Kas tas par paštaisnumu aktrises profesijā! Man bija jāiet tur, kur viņš ved. Viņš pēc tam esot teicis – kā par aktrisi tas par viņu neko labu nerunā, kā par režisori gan! Tas, ka stāvēju par savu. Aktrises dzīvē ar režiju gan vairs nebāžos. Nav jau vairs tās aktrises dzīves, beigusies.
Kādā nozīmē?
Nespēlēju un neplānoju spēlēt. (Ar ironisku žestu norāda uz savu seju.) Jāpagaida kādi gadi. Varbūt atkal varēs spēlēt. Tagad esmu ne šis, ne tas – ne jauna, ne veca, ne smuka, ne nesmuka. Nezinu, ko varētu spēlēt. Tādu virzienu kā Anna Kareņina vairs ne. Ko tad? Ģeniālās mammas? Es pat nezinu, ko gribētu pētīt.
Visās lomās līdz šim man bijis kāds iekšējs uzdevums – ko gribu profesionāli atklāt.
Par Klūgu mūku teicāt – tas ir stāsts par cilvēka galveno dzīves uzdevumu. Kādu jūs sev redzat dzīves galveno uzdevumu?
Grūtākais, ko varējāt pajautāt. (Ilgi klusē.) Iemācīties nomirt – laikam tas ir galvenais.
CV
Dzimusi 1968. gada 8. martā Jelgavā
1991. gadā absolvējusi Latvijas Valsts konservatorijas Daugavpils teātra kursu
2002. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi maģistra grādu režijā
Par aktrisi strādājusi Daugavpils teātrī, Valmieras Drāmas teātrī, Nacionālajā teātrī
2017. gadā kļuvusi par Valmieras Drāmas teātra māksliniecisko vadītāju
Nacionālajā teātrī iestudējusi vairāk nekā 10 izrādes, to skaitā Ibsena Nora, Šekspīra Karalis Līrs, Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, Vailda Sieviete, kura nav uzmanības vērta
Par Leldes Stumbres Smiltāju mantinieku iestudējumu Nacionālajā teātrī 2008. gadā saņēma Teātra gada balvu
