Žurnāla rubrika: Kultūra

Jaunākās grāmatas

Posted on maijs 4, 2016 by - Grāmata

 

ROMĀNS. ĒRVINS VELŠS. PORNO. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Kulta romānaVilcienvakte (Trainspotting) turpinājums. Notikumi desmit gadus vēlāk – pēc ne pārāk veiksmīgas dzīves Londonā Sirdzējs atgriežas Edinburgā. Izgāzies viņš ķeras pie pēdējās iespējas izsisties – nolemj veidot pornofilmu. Apgāda cena 11,17 €.

LITERATŪRZINĀTNE. VAIRA VĪĶE-FREIBERGA. TREJĀDAS SAULES. MITOLOĢISKĀ SAULE. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Piektā grāmata noslēdz daudzu gadu darbu ar Saules dainām, kas apkopotas grāmatās Kosmoloģiskā saule, Hronoloģiskā saule, Meteoroloģiskā saule. Siltā saule un Meteoroloģiskā saule. Gaišā saule. Apgāda cena 20 €.

DZEJA. KRIŠJĀNIS ZEĻĢIS. ZVĒRI. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. «Ziņkārīgs pilsētnieks dodas iespaidu medībās pie dabas. Dzejoļi uzdod jautājumu, ar ko gan cilvēks atšķiras no dzīvniekiem. Krājumā aprakstīto ļaužu uzvedībā ir visai daudz zvēriskā, instinktīvā un neprognozējamā,» raksta redaktors Kārlis Vērdiņš. Apgāda cena 4 €.

Atradums Šķērsielā

Posted on maijs 4, 2016 by - Grāmata

Romāns Šķērsiela 13. Latvieša radītais Gulags – kā Holivudas filma 

Grāmatas tapšanas priekšvēsture šķiet interesantāka par pašu grāmatu. Tālivaldis Margēvičs, ja kādam tas jāatgādina, – scenārists, režisors, pēc izglītības vēsturnieks, Šķērsielas vērienīgās sāgas radītājs dokumentālajā kino. Šķērsiela 13 Rīgā ir viņa paša mājvietas adrese, un grāmatas aizsākumi meklējami pagājušā gadsimta 70. gados, kad Margēvičs atradis gleznu ar iniciāļiem E. B., ar kuru bēniņos bijusi aiznaglota jumta lūka. Un vēl apkārtējo runas, ka 13. numurs Šķērsielā ir nelaba māja. Istabā, kurā kādu laiku mitis arī autors, reiz dzīvojis Gulaga dibinātājs Eduards Bērziņš, šīs grāmatas varonis. Tipiska gadsimta sākuma biogrāfija – vecāki vēl turas pie zemes, bet dēli jau raujas pasaulē, un starpība starp dārzniecības Kreslera dārzs turētājiem vecākiem un dēla ambīcijām studēt mākslu Vācijā ir milzīga. No Vācijas pēc gada ir jāatgriežas, jo tēvs nogāžas no jumta, un jaunā Bērziņa atbildība ģimenes priekšā izrādās stiprs arguments. Tomēr norāde biogrāfijā uz centieniem iegūt augstāko izglītību noder vēlāk, lai kļūtu par čekas virsnieku. 

Šobrīd populārās vēstures romānu sērijas Mēs. Latvija, XX. gs. darbos autoriem ticami izdodas atveidot to garšu, ka lielajos vēstures notikumos iejauktais cilvēks, pat būdams to aculiecinieks, par pieredzētā jēgu un nozīmi bieži vien izlasa tikai vēstures grāmatās. Arī Bērziņa dzīves jaunības ainās ir daudz nejaušību: ķibele ar tēvu izjauc nodomu studēt, Pirmais pasaules karš aizsauc strēlniekos, Bērziņš nokļūst Maskavā, vēstures notikumu epicentrā. 

Atsauksmēs internetā Margēviča grāmata Šķērsiela 13 reizēm pielīdzināta kinoscenārijam. Tā patiešām ir vizuāli tverama, taču reizēm pasmaidīt liek tiešums, ar kādu – tik tiešām kā Holivudas filmā! – lielie vēstures notikumi notiek tieši galvenā varoņa acu priekšā. Eduarda Bērziņa laikabiedru Jāni Rudzutaku iepazīstam brīdī, kad cars ir gāzts un Fēlikss Dzeržinskis, vēlākais Bērziņa protežē, kļūst par varoni. Jau nākamajā mirklī esam tiesu zālē Londonā, kur Sidnejstrītas aplenkuma lietā tiek tiesāts Jēkabs Peterss, bet Gustavs Klucis izmanto Bērziņa virsnieka uzplečus, lai iekļūtu Pēterburgas Ziemas pilī apskatīt mākslu. 

Viens no autora uzdevumiem bijis neliela apjoma romānā izstāstīt 20. gadsimta sākuma vēstures notikumus, taču otrais ir sarežģītāks: atainot, ko nozīmē cilvēkam ar autoritāti un ambīcijām dzīvot visu iespēju laikā. Jaunceļamā padomjvalsts iedvesmo ar ideju jaudu un mērogiem, bet vienlaikus paša liktenis šūpojas nenoteiktībā, kurā nežēlība var kļūt galēja. 

Par «Kolimas caru» Eduards Bērziņš kļūst, kad, nomirstot Dzeržinskim, čekas virsnieks vēlas pāriet uz kaut ko mierīgāku – saimniecisko darbību – un kļūst par tresta Višerhimzavod un Višeras labošanas darbu nometņu pārvaldes direktoru. Starp citu, talantīgu vadītāju, tādu īsti Rietumu stila rūpnieku, ja vien viņa panāktā darba efektivitāte nebūtu balstīta uz ko absurdu un briesmīgu – tas ir ieslodzīto, to skaitā savas pārliecības un ideju dēļ ieslodzīto, darbaspēks, kas kļuvis par ekonomikas terminos izsakāmu vienību. Bērziņš pamazām paplašina savu uzņēmumu, pārpildītais zelta ieguves plāns dod viņam neierobežotu varu: uz Kolimu atceļo bezceļa apstākļiem nejēdzīgais rolsroiss, viņš smēķē cigārus, ievieš mīļāko, bet atvaļinājumu kopā ar ģimeni pavada Itālijā. 

Margēvičam izdodas uzburt spilgtu ainu, kā vienā personībā var apvienoties visas īsā laikā krievu cilvēka prātam cauri brāzušās klišejas: Eduards Bērziņš vienlaikus ir «cars», rūpnieks, čekists. Autors tiecas saprast savu varoni, mīkstināt neaptveramo ļaunumu, kāds bija Bērziņa pārvaldībā. Margēvičs raksta, ka Bērziņš bijis cilvēcīgi ieinteresēts priekšnieks, norāda uz gadījumiem, kad, izmantojot savu autoritāti, izdevies kādu inteliģentu paglābt, raksta par nometņu barakām ar baltiem aizkariņiem. Te gan jāpatur prātā, ka šīs sistēmas mērķis bija viens – kāpināt ražošanu, un grāmatā minētie argumenti un apraksti krasi atšķiras no tiem, kādus lasām Gulagā izdzīvojušo atmiņās. 

Tiesa, deportēto atmiņās saglabājies Gulags vairs nav Eduarda Bērziņa radītais, Bērziņš tiek nošauts 1938. gadā Staļina vajāšanās pret «pretpadomju latviešu darbībām PSRS teritorijā». Vēl vienu romāna līniju veido Bērziņa sievas un meitas tālākais liktenis. Šķērsiela 13 būtu daudz blāvāka grāmata, ja tajā nebūtu ģimenes fotogrāfiju, Tālivaldis Margēvičs rakstot izmantojis arī mazmeitas Marinas pārstāstītās atmiņu epizodes. 

Var diskutēt par grāmatas literāro kvalitāti, vēstures notikumu interpretāciju, taču nenoliedzami šī grāmata ir ieguldījums joprojām nepietiekami izzinātās Eduarda Bērziņa personības atklāšanā.

Tālivaldis Margēvičs. Šķērsiela 13. Latvieša radītais Gulags. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 11,30 €.

Iejūtības pilni

Posted on maijs 4, 2016 by - Afiša

Pasaules filmu festivāla dokumentālie darbi – emocionāli jaudīgi ceļojumi

Ja filmu skatīšanos daiļrunīgi pielīdzina ceļošanai kinozāles tumsā, vistuvākais šim apgalvojumam ir dokumentālais kino – personiski stāsti no tuvākām un tālākām pasaules vietām, par kurām citādi, iespējams, mēs nemaz neuzzinātu. Piemēram, šokējošā Čīles slaktiņu vēsture vairāku gadsimtu garumā, Donavas deltas iedzīvotāju, šķiet, pilnīgā aizmirstībā ritošā ikdiena un garīgi slimo patvērums piemēslotā Meksikas tuksnesī pie robežpilsētas Huaresas. 

Šajos emocionāli jaudīgajos «ceļojumos» var doties no Rīgas mazākā kinoteātra – Kino Bizes, kur līdz 8. maijam norit trešais Pasaules filmu festivāls. Lai arī 15 filmas aptverošajam kinopasākumam katru pavasari par skatītāju uzmanību ir jākonkurē ar pirmajām siltā laika dienām, šis antropoloģiski virzītais notikums kļūst arvien spēcīgāks. 

Programmā ietvertie darbi «aizķer» ne tikai ar īpašām emociju toņkārtām, bet arī ar trāpīgiem izteiksmes veidiem. Piemēram, šogad programma atvēlēta režisores un vizuālās antropoloģes, Sicīlijā mītošās Tonijas de Bromhedas vērīgajiem darbiem – viņa arī festivāla viešņa. Savukārt pēc filmas Pērļu poga (The Pearl Button) – pērn Berlīnes kinofestivālā godalgotā apcerējuma par slaktiņiem Čīlē gan kolonizatoru, gan Pinočeta diktatūras laikā – Skype zvanā varēs aprunāties ar vienu no mūsdienu Dienvidamerikas slavenākajiem dokumentālistiem Patrisio Guzmanu. 

Baro iztēli

Taču no tiem kinodarbiem, kurus bija iespēja noskatīties pirms festivāla publiskajiem seansiem, vispaliekošāko pēcgaršu atstāj vācu režisores Eibes Malenas Krebsas Sadzirdēt (Hearsay) un Marka Eitkena Miris pirms ierados (Dead When I Got Here). Jaunās režisores un Vima Vendersa stipendijas saņēmējas Krebsas filma ir minimālistisks darbs par kinematogrāfam šķietami neiespējamu tēmu: atainot pasauli no aklu cilvēku perspektīvas. 

Režisore pārsvarā melnbaltajā filmā atjautīgi rotaļājas ar gaismām, atstājot varoņus pusēnā, tādējādi ietekmējot arī kinozālē sēdošās publikas spēju redzēt un saskatīt. Tāpat, novietojot kameru dažādās pozīcijās, režisore atklāj ikdienišķo izaicinājumu epizodes, ar kurām filmas varoņiem ir jāsaskaras. Krebsa ir vērīga dokumentāliste un, iztiekot bez provokācijām un stingri turoties ētikas rāmjos, spēj radīt satricinošu kinodarbu.

Kā auksta duša

Vizuāli krietni vienkāršāks darbs ir Marka Eitkena filma Miris pirms ierados – psihiski slimo patver-smes portretējums, uzņemts netālu no bēdīgi slavenās «slepkavību galvaspilsētas» Huaresas Meksikā. Patversme, kuru paradoksālā kārtā vada viens no tās kādreizējiem iemītniekiem – izbijušais narkomāns Hosue Rozaless -, ir, šķiet, viens no retajiem cilvēcību nezaudējušajiem pleķiem nabadzības un noziedzības pārņemtajā pilsētā. 

Stāsta galvenā vadlīnija ir skarba – Huaresas vardarbībā cietušie un emocionāli traumētie cilvēki kā dzīvnieki tiek atstāti pie patversmes durvīm. Kaut arī režisora lēmums filmēt patversmes iemītniekus, lai portretētu šajā vietā valdošo necilvēcību, ir diskusijas par ētiku vērts, jāatzīst, ka filma trāpīgi vēsta par šā reģiona dramatisko situāciju. Turklāt šis, izrādās, ir īstens sociālais kino arī ārpus kinoteātra: pūļa finansējuma vietnē Kickstarter līdzekļus savākusī filma ir paveikusi nelielu brīnumu. 

Noskatoties lentes reklāmas rullīti, savu tēvu pēc 22 gadiem ir atradusi Kalifornijā dzīvojošā Rozalesa meita. Taču filma ir ārkārtīgi aktuāls darbs pašreizējo pasaules notikumu kontekstā: bez didaktikas vai moralizēšanas Eitkena filma vēsta – lai palīdzētu cilvēkiem, ir vajadzīga tikai vēlme to darīt.

Rīgas Pasaules filmu festivāls. No 5. līdz 8. maijam. Kinoteātrī Kino Bize, Elizabetes ielā 37-2. Biļetes cena 4,50 €, ieejas karte uz visiem notikumiem 12 €. Vairāk informācijas Kinobize.lv.

Traģiskais vieglums

Posted on maijs 4, 2016 by - Recenzija

Izrādes Ak, tētīt… lielākais pārsteigums ir Valdis Lūriņš

Pieredzējušais Dailes teātra aktieris un jaunais režisors Intars Rešetins Nacionālajā teātrī iestudējis franču mūsdienu dramaturga Floriana Zellera lugu Ak, tētīt… Izrāde ir pārsteigums un vispirms jau tāpēc, ka pēc būtības traģisks stāsts izskan asprātīgas komēdijas toņkārtā.

Rešetinam šī nav pirmā tikšanās ar franču dramaturgu – pērn Dailes teātrī viņa režijā tapa izrāde Ja tevis vairs nebūtu…, kurā Vitas Vārpiņas varone uz prātā jukšanas robežas sēro par bojā gājušo vīru. Zelleru acīmredzami interesē cilvēka prāta – atmiņu, iedomu – labirinti, un arī Ak, tētīt… stāsta par psihi, šoreiz – slima cilvēka. Spriežot pēc simptomiem, Valda Lūriņa atveidotais Andrē sirgst ar Alcheimera slimību, un varonis, protams, nejūtas komfortabli – ap viņu nemitīgi mainās telpa, pazūd lietas, parādās sveši cilvēki, kas uzdodas par tuviniekiem, vai pretēji – bez pēdām izgaist tie, par kuru eksistenci ir pārliecināts. Tomēr izrādē šī pasaules nedrošība nav briesmīga, drīzāk maiga un liriska. Skatītāju no šausmām (sadzīves un filozofiskām), ko neizbēgami līdzi nes slimība, pasargā fakts, ka gandrīz visu notiekošo mums rāda caur Andrē uztveres prizmu. 

Izrādes lielākais pārsteigums ir režisors Valdis Lūriņš aktiera ampluā. Viņš savu varoni atveido viegli, rotaļīgi, bez didaktiskas intonācijas. Visu, ko Andrē iztēlojas, Lūriņš spēlē kā reāli eksistējošu – galu galā, tā arī viņa varonis to redz un saprot. Grotesks, izmainīts ir viss pārējais – Ditas Lūriņas spēlētā Andrē meita Anna, kas vienubrīd ir precējusies, bet citkārt apgalvo, ka dzīvo viena; Normunda Laizāna Pjērs, Annas mīļākais, kas, meitai neredzot, nemitīgi draud viņas tēvam; Aināra Ančevska varonis (programmiņā rakstīts – Vīrietis), kas brīžam ir Pjērs, bet brīžam izliekas nepazīstams; Zanes Dombrovskas Anna, kura tik ļoti līdzinās viņa mirušajai meitai; Līgas Zeļģes Sieviete, kas… Ir taču acīmredzams, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā. Un tomēr Lūriņa varonim izdodas pret tiem, kuri mēģina viņu iznerrot, izturēties ar neparastu maigumu, cenšoties pat pieņemt un apjēgt to, kas (to saprot gan viņš, gan mēs, skatītāji) nemaz nav apjēdzams. Andrē neiztur tikai reizēm, jo tiešām – cik tad var! – pulkstenis atkal pazudis, mēbeles kāds nemitīgi pārbīda, meitas privāto dzīvi vispār nesaprast… Iznāk tik komiski, ka skatītājs pilnībā aizmirst, kāda realitāte slēpjas aiz mākslinieciski ietērptās slimības maskas.

Ak, tētīt… ir lieliski aktierdarbi. Lūriņš spēlē aizraujoši – burtiskā nozīmē pārvilinot sava varoņa pasaules uztverē, neļaujot skatīties uz Andrē no malas, žēlot vai šausmināties. No kopējās izrādes toņkārtas mazliet izkrīt Dita Lūriņa, kura, arī tad, kad viņas Anna ir nevis reāla sieviete, bet gan tēva iztēles tēls, cieš un skumst. Tāpēc gribot negribot skatienu vairāk piesaista citu Valda Lūriņa partneru spēlēšanās. Laizāns, piemēram, savu varoni atveido kā ļoti nepatīkamu cilvēku. Bez jebkāda pamatojuma. Vienkārši tāpēc, ka acīmredzami doma par tāda Pjēra eksistenci Andrē liekas pretdabiska un draudīga. Un tad mirklī notiek pārmaiņa – tā paša Pjēra lomā iznāk Ančevskis un ir… ļoti patīkams. Jo Andrē uztverē uz mirkli kaut kas izmainījies.

Režisors Intars Rešetins, tēlojot Andrē brūkošo psihi, nav izmantojis citus teātra paņēmienus kā tikai aktierspēli. Nelielos akcentus, kas materiālu «komentē», varētu pat īsināt, piemēram, glezna, kas «atdzīvojas», protams, ir ne vairāk kā dekoratīva slima prāta zīme. Kristiana Brektes scenogrāfiskā uzbūve šoreiz, liekas, iestudējumam pat traucē – Aktieru zālē iebūvētā siena starp skatītājiem un aktieriem droši vien iecerēta, lai akcentētu, ka mēs ielūkojamies citkārt slēgtā telpā, bet tā diemžēl fiziski neļauj izrādi saskatīt. Bet, šos elementus atmetot, pāri paliek emocionāla un silta izrāde, kura neliek jūtināties, bet rosina just līdzi. Izrādes beidzamajā ainā perspektīva mainās – varbūt pirmo reizi Andrē dzīvi iespējams ieraudzīt no malas. Tas, protams, ir traģiski. Bet arī tas ir neuzbāzīgi un cilvēciski, un tikpat labi saprotami tiem, kam slimība ir pazīstama, un arī citiem, kas vienkārši domā par cilvēka dzīves likumsakarībām. Traģēdija izskan gaiši, un šķiet, ka Ak, tētīt… ir līdz šim labākā Rešetina izrāde.

oooo

Ak, tētīt… Nākamās izrādes 7., 11. un 24. maijā. 15 eiro.

Neatkarība galvā

Posted on maijs 4, 2016 by - Intervija

No Rīgas Krievu teātra aktrises Janas Ļisovas (27) un viņas kolēģiem izrādes Neatkarības bērni iestudēšana prasīja drosmi un atklātību sarunās par Atmodas laiku ar tuvajiem, kuri tolaik stāvēja dažādās «ierakumu» pusēs

Izrādi Neatkarības bērni Rīgas Krievu teātra jaunie aktieri pirmoreiz spēlēja Latvijas valsts dzimšanas dienā 2015. gada 18. novembrī. Tas bija neparastākais, arī izaicinošākais darbs, pie kāda viņiem bijis jāstrādā: pagājušo vasaru jaunieši pavadīja, diktofonā ierakstot sarunas ar saviem vecākiem par Atmodas laiku Latvijā. Laiku, kad viņi piedzima. Atšifrētais un tēlos («mūsu mammās») iemiesotais materiāls ir izrādes mugurkauls. Dokumentāla liecība par tēmu, ko Latvijā aizvien skar nelabprāt, – kā ceļu uz neatkarīgu valsti uztvēra un piedzīvoja Latvijas krievu ģimenes. 

Jana uzauga trīs bērnu ģimenē Kauguros, viņas māte ir latviete, bet tēvs krievs. Absolvējusi latviešu vidusskolu, viņa vēlējās kļūt par aktrisi, un sagadījās tā, ka tika uzņemta tieši Rīgas Krievu teātra aktierkursā Kultūras akadēmijā. 

Intervijā Jana stāsta, kāpēc ideoloģiski ietonētas svinības uz viņas paaudzi neattiecas, un atzīst, ka galvenais, ko gribētu iemācīt saviem bērniem, kad viņai tie būs, – domāt ar savu galvu, būt atvērtiem un citu cilvēku vērtību nenoteikt pēc tautības.

Kāds ir neērtākais jautājums, kādu es jums varētu uzdot par krieviem un latviešiem?
Varbūt – kurš ir vainīgs sabiedrības konfliktā, latvieši vai krievi? Var rakt, bet sakni nekad neatraksi. Domāju, ka manai paaudzei nav nekāda sakara ar [vēsturisko] konfliktu, «kurš notika kaut kad». Man nav sajūtas, ka Latvijas krieviem un latviešiem būtu par kaut ko jākaujas. Varbūt man paveicies vienmēr atrasties inteliģentā vidē, kur nav tik liela nozīme tautībai? Mani draugi, paziņas ir gan latvieši, gan krievi. Nekad neesmu izjutusi spiedienu, pārmetumus, ka pa pusei esmu latviete, pa pusei krieviete un kā nu man tagad «pareizi» jādzīvo, jādomā. 

Mans tētis, kurš nu jau miris, bija krievs. Mamma ir latviete. Es netaisos pozicionēties pēc tautības! Esmu pirmām kārtām cilvēks ar savu dzīves uztveri, vērtībām. Man ļoti patīk mūsu izrādē Ņikitas mammas teiktais: tu vari ar savu tautību lepoties tikai tad, ja kaut ko labu dod citiem. Nevis pazemo citas tautības. 

Kādā skolā jūs mācījāties?
Nāku no Kauguriem, pabeidzu Jūrmalas 1. ģimnāziju. Jūrmalā daudz krievu. Pusaudži, pagalmi! Kautiņi starp krieviem un latviešiem. Vēsturiskais konflikts jau uz brīvajā Latvijā uzaugušajiem jauniešiem neattiecas. Viņi tikai zina, kā aizķert, sāpināt – bez izpratnes, zināšanām. Atkal jāpiemin izrāde – Anastasijas, manas kolēģes, teiktais: mūsu paaudze ir ļoti egoistiska. Kaut vai tāpēc, ka nezinām savu vecāku, vecvecāku piedzīvotā laika vēsturi. Kā vari kādam kaut ko [politiski] pārmest, ja pat nezini, kas notika pirms divdesmit gadiem? Virspusēji tver virsrakstus medijos un identificē tos ar savu domāšanas veidu. 

Kā bija uzaugt krieva un latvietes ģimenē atjaunotajā Latvijā?
Manos rados bija tā, ka politika tika uzmanīgi apieta. Krievu radiem no tēta puses bija savas domas par latviešiem, bet, tā kā viņi ļoti cienīja manu mammu, netika apspriestas tēmas, kas viņu varētu aizvainot. Vecmāmiņa, mammas mamma, bija dedzīga katoliete. Tēvs – no krievu vecticībniekiem. Ticība bija tā, kas radīja lielu plaisu ģimenes dzīvē. Redziet, katoļiem mācītāji ir izglītoti, bet vecticībniekiem tie nāk no tautas; kad kristī, mērc ūdenī, un tas ir tik prasti! (Šeit Jana attēlo vecmāmiņas viedokli.) 

Vecmāmiņa līdz pat mūža beigām nepieņēma manu tēvu – gan tāpēc, ka krievs, gan tāpēc, ka vecticībnieks. Tā mēs, ģimene – trīs bērni, mamma, tētis, vecmāmiņa -, dzīvojām vienā dzīvoklī. Vecmāmiņa visu mūžu bija pavadījusi Aglonas pusē, bet, kad palika viena, pārcēlās pie mums uz Kauguriem. Dzīvot tādā atmosfērā, kad vecmāmiņa ienīst tēti, bija smagi. Vissmagāk – mammai. Kā bērns to nesapratu, bet ļoti izjutu atmosfēru. 

Vai jūsu paaudze tādā veidā vairs neskatās uz dzīvi?
Diemžēl skatās. Mana draudzene, slāvu tautu pārstāve, bija tuvu kāzām ar dedzīgu latviešu nacionālistu. Bet kāzas izjuka. Tās izjauca tēma par bērniem – kādā skolā laist, kādā valodā runās ģimenē. Puisis bija pret, ka viņa bērniem māca krievu valodu. Protams, bērni runātu latviski, bet draudzenei gribējās, lai zina arī viņas dzimto valodu. Savukārt viņam likās, ka bērns – viņa turpinājums – zaudētu kādu daļu latviskās identitātes, ja runātu arī krieviski. Nacionālais jautājums kļuva par šķērsli mīlestībai. 

Kā jūsu vecāki satikās, iemīlēja viens otru?
Ļoti romantiski. Abi brauca autobusā Dagda-Rīga. Mamma palaida apsēsties manu vecmāmiņu, tēta mammu – bija pilns autobuss, un tētis ar savu mammu stāvēja kājās. Mani vecāki visu ceļu nopļāpāja, kājās stāvot. Kad izkāpa no autobusa Rīgā, tētis nolauza ceriņzarus un uzdāvināja tos mammai. Mobilo telefonu tolaik nebija, bet kaut kā viņi sāka satikties.

Kādā valodā runājāt ģimenē bērnībā?
Bērnībā vairāk krieviski. Vasaras pavadīju Latgalē – vai nu pie saviem krievu, vai latviešu radiem, jo abi vecāki nāk no Latgales. Kad sāku iet skolā, runāju galvenokārt latviski. Mamma mums bija ģimenes galva, jo tētis nebija stingra rakstura. Tika nolemts – dzīvojam Latvijā, un bērniem, protams, jāiet latviešu skolā! Tētis ar mammu mājās runāja krieviski, to atceros. Tētim gāja diezgan slikti ar latviešu valodu. Nebija motivācijas mācīties. Viņš saprata, ko latvieši runā, bet sarunāties varēja krieviski. 

Kad vecāki izšķīrās, mācījos 3. klasē. Tētis aizbrauca atpakaļ uz Latgali, dzimtas mājām. Viņš uzauga divpadsmit bērnu ģimenē. Stipra vecticībnieku dzimta ar savām tradīcijām! Mēs, bērni, palikām pilsētā ar mammu. Pie tēta braucām ciemos. Tagad man prieks dzirdēt, ka Daugavpils kļuvusi atvērtāka, eiropeiskāka pilsēta. Vēl pirms dažiem gadiem ar mani tur latviski nerunāja.

Ko labu esat ieguvusi no saviem krievu un latviešu radiem? 
Tēta radiem ir ļoti liela, atvērta sirds. Pat ja esi ceturtās pakāpes māsīca, tevi vienmēr atbalstīs, samīļos. Galda kultūra! Mīlestības vilnis gāžas pāri – vēl neesi paspējusi savu šķīvi izēst, kad jau liek priekšā nākamos gardumus. Iedos līdzi arī. Iedos desmit eiro, jo «tev nav tēta, paņem!». Kad tētis aizgāja no dzīves, visi viņa radi sajuta, ka ir viņa vietā. Man tajā laikā bija sešpadsmit, mācījos skolā. Cienāt un atdot visu pēdējo otram cilvēkam, maniem Latgales krievu radiem ir tradīcija. Arī tētim tas bija tipiski: kā algas diena, tā bērniem sapirkts viss, ko mamma, kura vienmēr rēķināja iztikas līdzekļus, nekad neatļautos. Bet tētis! Nopirks mikrofonu bērniem! Konfekšu kalnus! 

No latviešu puses radiem – racionālisms, ieturētība. Domāju, ka lielais prasīgums pret sevi, paškritika man ir no viņiem. Cenšos nebūt pesimistiska. Netērēju enerģiju vaidēšanai, bet rīkojos. Arī mammas puses radi ir sirsnīgi. Tas Latgales pusē raksturīgi. 

Un Jāņi! Vai! Brīnišķīgas bērnības atmiņas no Latgales. Madalānos aiz Dagdas, jau pie Krievijas robežas… Līst lietus, bet tiek taisīts ugunskurs, palīgā ņemot benzīnu. Nāk kaimiņi. Kā teikās, viņi nāk pār kalnu, vainagiem galvā. Lietus gāž, ugunskurs kuras. Uz galda ir pašu taisītas desas, sieri. Godīgi sakot, nezinu, kā svin Kurzemē. Man galvā ir tikai Latgales «fails». 

Vai noskatījāties BBC kontroversiālo filmu par Krievijas iebrukumu Latvijā, kas sākas ar Latgales separātistu palīdzību?
Dzirdēju par to, bet nenoskatījos.

Vai dzīvē kaut ko tādu varat iedomāties?
Man šķiet, ka Latgalē cilvēki ir vienkārši, labsirdīgi, atvērti. Līdz ar to vieglāk manipulējami. Pieļauju, ka zināms īpatsvars Latgales iedzīvotāju jau tagad dzīvo ar domu, ka atrodas Krievijā. Viņi skatās Krievijas televīziju, viņu dzīves skaistākās atmiņas saistās ar Padomju Savienību. Krievijas kanāli rāda tādus cilvēkus, ar kuriem viņi var identificēties, atcerēties jaunību – visus tos kobzonus. Starp citu, arī daudzi latvieši skatās jaunības atmiņu dēļ. Daļa īpaši neinteresējas, kas notiek Latvijā, Eiropas Savienībā. Iespējams, tie ir cilvēki, kuri tikai priecātos, ja Krievijas valdība ņemtu savā paspārnē. Manuprāt, ir slikti nezināt, kas tavā valstī notiek, izolēties. Paņemt savu Subbotu vai Vesti un pieņemt to par patiesību. Kā vari būt objektīvs, spriestspējīgs, ja nezini abas medaļas puses? 

Es noteikti nerunāju par visiem Latgales iedzīvotājiem! Cilvēki ir dažādi. Latvijā tomēr ir reģionālās attīstības plāns. Ir labas ieceres un darbi. Veidojas eiropeiskāka infrastruktūra. Kaut vai Rēzeknes Gors! 

Kāpēc cilvēki Latvijā svin 9. maiju?
Uz mani neattiecas ne 9. maija, ne 16. marta svinības. Es nezinu… Vienīgais, ko varu darīt, – būt atbildīga par to, kas notiek manis pašas dzīvē, par cilvēkiem, kas ap mani. Par saviem bērniem, kad man viņi būs. Es gribētu, lai viņi ir atvērti un domājoši. Lai kritērijus, pēc kuriem vērtēs citus, nenoteiktu vēstures traģēdijas un nacionālie konflikti. 

Latvijā ir jaunie krievi, kuri perfekti runā latviski, dzied Dziesmusvētku korī un vienlaikus dodas uz 9. maija svinībām Pārdaugavā. To stāstu kā gadījumu no dzīves, ko pieredzēju pirms gada, 10. tramvajā braucot uz Torņakalnu. Starp jaunu krievu pāri un kādu latviešu kundzi izraisījās konflikts, un es to dzirdēju – par Dziesmusvētkiem un maija svētkiem. Kāds te varētu būt piederības sajūtas izskaidrojums?
Sarežģīti. Tā ir kā sēkliņa sēkliņā. Identitāte identitātē. Svinēt jau var visādus svētkus, bet cilvēks ir būtne, kas tiecas pēc harmonijas, skaidrības. Ja ir pretruna, bet jūti saikni gan ar vienu, gan otru pusi? 

Vai domājat Latvijā pavadīt visu dzīvi?
Es domāju, nav nejaušība, ka esmu šeit piedzimusi. Man Latvijā ļoti patīk. Gribētu šeit nodzīvot visu dzīvi un gribētu, lai ar cilvēkiem netiek manipulēts. Tagad ar mīlestību teikšu: mana mamma lasa Privāto Dzīvi, Kas Jauns, tie ir interesanti. Ar savu atvērto, sirsnīgo Latgales dvēseli viņa pieņem tur rakstīto par patiesību. Jana, viņa man saka, lūk, kas ir modē! Uzrakstīts žurnālā – tas cilvēkiem ir kā iekalts akmenī! Mammu, es atbildu, bet man tas nepatīk! Gribu teikt, ka ir ļoti viegli manipulēt ar «bija taču rakstīts!». Kaut mana paaudze tam nepakļautos! Vienīgā vieta, kur kaut kas ir «rakstīts», ir sava galva. Jautājums, cik pašam gribas būt iekšēji lielam un domāt ar savu galvu. Iestudējot izrādi Neatkarības bērni, saskārāmies ar to, ka mums nav zināšanu par laiku pirms 25 gadiem. Kā aizstāvēsi savu viedokli, ja tev nav zināšanu? Kā sapratīsi, kas šodien notiek, ja nesaproti, kas notika pirms 25 vai 10  gadiem? 

Bet vēstures stundas skolā?
Man bija ļoti laba atmiņa. Es iezubrīju tekstus, atstāstīju un aizmirsu. Īpašas analīzes, lai veidotu jaunā cilvēka izpratni, jautājumu, ko tu par to domā, nebija. Tiem stundās neatlika laika. Mums kā pusaudžiem arī vēstures sarežģījumi īpaši neinteresēja. Laukā bija dzīve! Es domāju, ka tas ir jautājums par vēstures skolotājiem kā personībām. Par viņu atbildību.

Tikai tagad, iestudējot izrādi par Atmodas laiku, sapratām, cik daudz nezinām. Runājām ar [izrādes] dramaturgu Anatoliju Ščerbaku. Likās – nu tik stāstīšu, ko domāju par to vai to [notikumu]! Bet nekā. Tāds kauns!

Ironiski, bet, strādājot pie izrādes par neatkarību, mēs, aktieri, kļuvām par neatkarīgiem cilvēkiem. Pagājušajā sezonā nokļuvām ārštatā. Teātrī no aktierkursa bijām paņemti piecpadsmit. Taču finansiālu iemeslu dēļ pēc gada vieta šatā atradās vairs tikai desmit aktieriem. Pieci, kurus atlaida, bijām mēs, kas tagad spēlē izrādē Neatkarības bērni. Vasarā likām galvas kopā: kaut kas jādara! Spēks mums ir! Uzmeklējām dramaturgu Alekseju Ščerbaku. Viņam tieši bija doma radīt šādu izrādi, bet mēs – brīvi aktieri ar brīvu vasaru. Nesanāca laika skumt, ka neesam štatā! 

Gribētos, lai izrādi redz Latvijas skolās.
Bija atnākuši krievu skolēni – skolotāja viņus atsūtīja ar mērķi, ka tā būs vēstures stunda, bet interesantāka nekā skolas solā. Jaunieši pēc izrādes mums teica paldies. Domājām – kāpēc viņi nereaģē ar smiekliem un asarām kā tad, kad sanāk cita vecuma publika? Tāpēc ka nav emocionālās saiknes ar to laiku! Izrādē ir tāds punkts, kad saprotam: vai nu slikti spēlējam, vai ir auksta publika, – kad rāda 90. gadu video ar McDonald’s Rīgā [un zaļo Arvīdu Ulmi, kurš runā par «Rietumu vērtībām»]. Ja tad nesmejas, tad skaidrs, ka neko nesaprot. Un likās, ka tie jaunieši nesaprot, par ko izrādē jāsmejas un jāraud. Taču labi, ka viņi nāk un iegūst zināšanas.

Kā jūs nokļuvāt teātra mākslā?
Dzīvē esmu kautrīga, bet uz skatuves vienmēr paticis atrasties. Pēc skolas stājos aktieros. Netiku – togad uzņēma Nacionālā teātra kursu. Pēc gada stājos atkal un atkal neiestājos. Stājos trešo reizi un Rīgas Krievu teātra kursā tiku, kaut arī toreiz mana krievu valoda nemaz nebija tik laba. Esmu laimīga, ka šeit strādāju. To dzīve bieži pierāda: zaudējums beigu beigās var izrādīties lielākais ieguvums.

Tagad spēlēju arī Ģertrūdes ielas teātrī pie režisora Vladislava Nastavševa [izrādē Melnā sperma]. Esmu spēlējusi Dirty Deal Teatro. Filmējos latviešu filmās. Durvis uz teātra pasauli man neatvērās uzreiz, bija jālien caur tranšejām. (Smejas.) Nākamajā sezonā mūsu teātrī iestudēs režisors Viesturs Kairišs. Ļoti gribētos pie viņa spēlēt! Esmu atkal atpakaļ teātra štatā.

Izrādē jums ir frāze, ka trešais pasaules karš jau notiek. Vai tiešām tā domājat?
Sēžu Latvijā, skatos ziņas un domāju – mums ir miers, bet… vai tikai tas nav ekskluzīvi? Tas liek pastiprināti būt pateicīgai, ka šobrīd viss ir labi. Jo vairāk cilvēks aizdomājas, ka ir mirstīgs, jo vērtīgāk piepilda katru savas dzīves dienu. Nevis tā – man taču būs vēl desmit, piecdesmit gadu, paspēšu izdarīt! Nezini, cik daudz laika tev ir. Man vienmēr šādi eksistenciāli jautājumi bijuši svarīgi. Jautājumam, kādā krāsā šodien ēst rīsus – brūnus vai baltus -, nav nekādas nozīmes. Tas ir pakārtoti. Aktiera profesija tieši tāpēc ir man piemērota – tā liek visu laiku domāt, veikt zināmu psihoanalīzi. 

Godīgi sakot, ja jūs man vaicātu, kādā laikā es dzīvoju, – nezinu. Saprast sevi, saprast pasauli un vēl spēcīgajā informācijas plūsmā pret katru lielu notikumu politikā, zinātnē, sabiedrībā veidot attieksmi, lai sevi varētu saukt par personību? Es domāju, tas ir liels izaicinājums manai paaudzei.

CV

Dzimusi 1988. gada 22. augustā
Absolvējusi Jūrmalas 1. ģimnāziju un Latvijas Kultūras koledžu
2014. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Krievu teātra pirmo aktierkursu
Spēlējusi izrādēs: Karaoke Box teātrī Dirty Deal Teatro, Pērs Gints un viņa sievietes Eduarda Smiļģa muzeja zālē, Melnā sperma Ģetrūdes ielas teātrī, kā arī Cilvēcisko kaislību laiks, Divi džentlmeņi no Veronas, Tikšanās, lai arī notika, bet… Rīgas Krievu teātrī 
Filmējusies seriālā Ugunsgrēks
Patlaban top jaunās režisores Līvas Vilnītes spēlfilma Saulīte, šajā ģimenes attiecību drāmā aktrisei ir galvenā loma

Ir iesaka

Posted on aprīlis 27, 2016 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


28. aprīlis. IZRĀDE. AK, TĒTĪT… NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Dailes teātra aktieris un režisors Intars Rešetins debitē Nacionālajā teātrī, Aktieru zālē iestudējot franču dramaturga Floriana Zellera lugu, kas vēsta par bērnu un vecāku attiecībām. Galvenajās – tēva un meitas – lomās Valdis un Dita Lūriņi. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

1. maijs. KONCERTS. SHIPSEA LATGALES VĒSTNIECĪBĀ GORS. Jāņa Šipkēvica kamerkoncerts balsij, klavierēm un neredzamam korim – tā pazīstamais mūziķis nosaucis savu uzstāšanos. Skanēs dziesmas ar Lorkas, Raiņa, Krivades un tautas vārdiem, Bēthovena, Glāsa klaviermūzika, Šipkēvica jaundarbi. Maijā koncerti arī Rīgā, Cēsīs, Durbē. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

No  2. maija. FESTIVĀLS. RĪGAS FOTOMĒNESIS DAŽĀDĀS PILSĒTAS VIETĀS. Starptautiskais festivāls piedāvās vērienīgu programmu – deviņas izstādes un vairāk nekā 25 publiski pasākumi. Centrālais notikums – izstāde Teritorijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Īpaša programmas daļa Self Publish Riga būs veltīta pašizdošanas kultūrai. Notiks publiskās lekcijas, diskusijas, meistardarbnīcas, filmu seansi. Programma Rigasfotomenesis.lv

No 4. maija. IZSTĀDES. MIERVALDIS POLIS. ILŪZIJA KĀ ĪSTENĪBA UN BORISS BĒRZIŅŠ. SUDRABS/ZELTS NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ. Atjaunotais Nacionālais mākslas muzejs ver durvis apmeklētājiem. Būs apskatāma gan pastāvīgā ekspozīcija, gan divu izcilu latviešu mākslinieku personālizstādes – Lielajā zālē Poļa gleznas, bet 4. stāva izstāžu zālēs Bērziņa mantojuma kolekcijas darbi. Lnmm.lv

Kinojaunumi

Posted on aprīlis 27, 2016 by - Kino

 

ooo Šokolāde / Chocolat. Franču aktiera un režisora Rošdī Zema (Slavas dienas) filma ir iejūtīgs stāsts par pirmā melnādainā klauna – titulvaroņa Šokolādes – gaitām 19. gadsimta Francijā. Tā krāšņi iedzīvina laikmeta elpu, vizuālo spozmi, kā arī sabiedrību un tās aizspriedumus, vienlaikus fokusējoties uz Omāra Sī spēlētā titulvaroņa attiecībām ar savu partneri Futitu (cirka mākslinieka Džeimsa Terjēra atveidojumā). Lai arī filma ir aizraujoša, nepamet sajūta, ka režisors dažas nianses ir «piegludinājis», it kā vēloties izdabāt skatītājiem. Taču tas nemaina Omāra Sī (Neaizskaramie, Samba) un Terjēra aktierspēli: viņi ir šī kinodarba īstās pērles. No 29. aprīļa.

Kapteinis Amerika: Pilsoņu karš / Captain America: Civil War. Marvel komiksu ekranizācijas katru pavasari iekaro kinoekrānus gluži vai ar pulksteņa precizitāti – šoreiz tā ir brāļu Entonija un Džo Ruso veidotā spraiga sižeta drāma par konfliktu Atriebēju supervaroņu pulka iekšienē. Atriebēju filmu franšīze nu ir viena no pelnošākajām (un arī dārgākajām) mūsdienu Holivudas kino un ne velti. Zvaigžņu plejāde (Kriss Evanss, Skārleta Johansone, Roberts Daunijs jaunākais, šajā filmā arī izcilais vācu aktieris Daniels Brūls), miljoniem vērti specefekti, kodolīgs, spriedzes pārpildīts scenārijs ir izklaides kino vistīrākajā veidā. Neesmu redzējusi. Kino no 29. aprīļa.

Pirmo kristiešu liecība

Posted on aprīlis 27, 2016 by - Grāmata

Dace Balode ir viena no tulkotājām, kas strādāja pie Jaunajā Derībā neiekļautā Pētera evaņģēlija un apokalipses latviskošanas. Beidzot varam uzzināt, kas tur tik ķecerīgs

Tas, kā pirms vairāk nekā simt gadiem tika atrasts Pētera evaņģēlija un Pētera apokalipses manuskripts, vien ir atsevišķa stāsta vērts. Franču arheoloģiskajā ekspedīcijā Ēģiptē 1886.-1887. gadā tika uzieta kāda kapavieta, bet tur, līdzās mirstīgajām atliekām, maza grāmatiņa ar vairākiem tekstu fragmentiem grieķu valodā. To vidū arī Pētera evaņģēlijs un Pētera apokalipse, sarakstīti pirmajos gadsimtos, bet nav atzīti par pietiekami autoritatīviem vai pamācošiem, lai tos iekļautu kanonā. 

Vēl ļaunāk – vairums baznīcas vīru neieteica kristiešiem lasīt Pētera evaņģēliju, jo teoloģiskie akcenti tajā neatbilda baznīcas mācībai. Lielākā daļa eiropiešu šos laimīgi uzietos tekstus tulkotus lasīja jau drīz pēc to atrašanas, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, bet latviski tie izdoti tikai šogad aprīlī Latvijas Bībeles biedrības apgādā. Tāpat kā Barnabas vēstule, ko latviski iztulkojis Ņikita Andrejevs. 

Kas šajos Bībelē neiekļautajos pirmo kristiešu tekstos ir tik īpašs, stāsta Latvijas Universitātes asociētā profesore, Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode.

Kāpēc Barnabas vēstules, Pētera evaņģēlija un apokalipses nav Jaunajā Derībā? Ķecerīgi? 
Baznīcas kanons (svēto grāmatu kopums) ir izveidojies, laikā no 1. līdz 4. gadsimtam atlasot noteiktus tekstus. Jaunajā Derībā ir 27 grāmatas. Bet tekstu ir bijis vairāk. Pētera evaņģēlijs netika iekļauts kanonā, jo tam tika piedēvēts dokētisms. Tas ir kristietības novirziens, kas māca, ka Jēzum nebija cilvēka ķermeņa, viņa cilvēka veidols bija tikai šķitums. Līdz mūsdienām saglabājies stāsts, ka Sīrijā bīskapam Sarapijam draudze jautājusi, vai Pētera evaņģēliju var lasīt. Viņš teicis: lasiet! Bet tad padzirdējis, ka evaņģēliju izmanto dokētisti. Tad viņš iedziļinājies Pētera evaņģēlijā un tomēr ieteicis kristiešiem to nelasīt. 

Pirmajiem kristiešiem bija arī svarīgi, kurš sarakstījis tekstus. Jo nozīmīgāks autors, jo vērtīgāka grāmata. Bet pirmajos gadsimtos dominēja bīskapa Sarapija viedoklis, ka apustulis Pēteris pats sarakstījis tikai vienu vēstuli. Tika uzskatīts, ka viņš nav ne evaņģēlija, ne apokalipses īstais autors. Līdz ar to Pētera evaņģēlijs kā pseidoepigrāfs darbs netika uzskatīts par vērtīgu.

Barnabas vēstule gan bija līdzvērtīga visām pārējām grāmatām, kuras mēs šobrīd pazīstam kā kanoniskas, iekļautas Bībelē. Baznīca nekad nav teikusi, ka Barnabas vēstule kristiešiem nav lasāma, tomēr tā nav uzskatīta par tik vērtīgu, lai iekļautu kanonā.

Kādas ir galvenās atšķirības starp Pētera un Jaunajā Derībā iekļautajiem evaņģēlijiem? 
Pētera evaņģēlija autors uzsver, ka neviens no jūdiem nemazgāja rokas, tas ir, nešķīstījās, pirms sodīja Jēzu. Tikai romieši mazgā rokas nevainībā. Autors Jēzus tiesāšanā vaino jūdus, kas gan ir nolasāms arī Mateja un Jāņa evaņģēlijā. Otrkārt, tas ir vienīgais mums zināmais evaņģēlijs, kas stāsta, kā tieši notiek augšāmcelšanās. Atšķirībā no kanona tekstiem Pētera evaņģēlijā tam ir aculiecinieki. To neredz Kristus mācekļi, bet viņa ienaidnieki – romiešu karavīri, un jūdi kļūst par augšāmcelšanās lieciniekiem. Autors tādā veidā grib pierādīt, ka augšāmcelšanās ir notikusi. 

Ir atšķirīga interpretācija, ko Jēzus saka, piesists krustā. Mateja evaņģēlijā Jēzus saka: «Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani atstājis?» Šajā izmisuma pilnajā saucienā izpaužas vissāpīgākais brīdis, kurā Jēzus jūtas viens, atstāts nelaimē un nāvei, bez Dieva. Bet Pētera evaņģēlijā teikts: «Mans spēks, tu mani esi atstājis.» Nav cilvēcīgā izmisuma, sāpju, baiļu. Tas arī ir iemesls, kāpēc Pētera evaņģēliju var saukt par dokētisku, jo tā autors neparāda dievišķo kā cilvēcīgu. Ādolfs fon Harnaks, kas pētīja pirmo kristiešu tekstus un bija pirmais, kas publicēja Pētera evaņģēliju un apokalipsi, ir izteicies, ka visi pirmie kristieši būtībā bija dokētisti, jo viņiem bija grūti aptvert, ka Dievs ir kļuvis par cilvēku. 

Pētera apokalipsē ir krāšņi elles apraksti. Kāpēc tie pirmajiem kristiešiem bija tik svarīgi, un kā priekšstati par pēcnāves dzīvi mainījās? 
Kristietība uzskatus par pēcnāves dzīvi manto no jūdaisma, kas savukārt, iespējams, iespaidojies no zoroastrisma (persiešu reliģija, kas balstīta Zaratrustas mācībā). Ticība pēcnāves dzīvei vajadzīga, lai atvieglotu šīs pasaules dzīvi. Pēcnāves dzīvē labajiem klājas labi, bet sliktajiem – slikti, jo šajā dzīvē bieži vien tā nenotiek. Bet reformācija iedeva instrumentus kanona kritikai, un īpaši 19. un 20. gadsimta pētnieki pārvērtēja kanona priekšstatus. Vai tiešām draudi ar elli kādu ir atturējuši darīt ļaunu? Nē, tie tikai iebiedēja ticīgos, kuri tāpat piesargājās pārkāpt baušļus.

Kāpēc jālasa šie agrīnie kristiešu teksti?
Daudzi domā, ka kristietības būtība ir kanoniskajos tekstos, bet agrīnie teksti pierāda, ka kristietība izprotama daudz plašāk. Šie teksti arī mūsdienu cilvēkam liek uzdot sev jautājumus. Tajos ir arhetipi gluži kā senās pasakās, daudz kā tāda, kas palīdz cilvēkam sevi iepazīt, saskatīt, sastapt un saprast. 

Man patika Barnabas vēstule alegoriju dēļ. Piemēram, aicinājums «bēgsim no visa tukšuma». Vai tukšums baisāks par elles šausmām?
Barnabas vēstulē ir doma par diviem ceļiem, kur viens ir īstais, tajā cilvēks atrod piepildījumu dzīvei, bet otrs ceļš ir bez Dieva, tur ir tukšums. Dzīvojot bez Dieva, var iztērēt savu dzīvi. Bet dzīve ir ļoti dārga, un, ja netic Dievam un nākamajai dzīvei, ir traki – tev ir tikai šis mirklis, un tas ir ļoti īss.

Jaunās Derības apokrifu izdevumi Barnabas vēstule un Pētera evaņģēlijs. Pētera apokalipse. Tulkojuši Dace Balode, Jānis Rudzītis-Neimanis, Ņikita Andrejevs. Izdevējs – Latvijas Bībeles biedrība. Apgāda cena 4 €.

Pieturas punkti

Posted on aprīlis 27, 2016 by - Recenzija

Kas jāredz 4. maija latviešu filmu maratonā

Latvijas filmu kalendārā var oficiāli ierakstīt dienas, kad skatītāji pēc kino stāv rindā. Viens no datumiem ir ikgadējais 4. maija filmu maratons, kad uz Splendid Palace ekrāniem visu dienu «griežas» latviešu filmaas, kas turklāt skatāmas bez maksas. Taču bezmaksas kino apmeklējums nav vienīgais iemesls, lai valsts svētkus svinētu ne tikai pie baltiem galdautiem, bet arī kinoteātrī. 

Šogad filmu maratonā 11 (!) jauni kinodarbi – arī režisora Jāņa Putniņa dokumentālās filmas Degošais pirmizrāde. Par tās «galveno varoni» Eliju Ripsu (Eliyahu Rips) ir atrodamas skaļas informācijas druskas: ģeniāls matemātiķis, 60. gados, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, aizdedzinājās pie Brīvības pieminekļa, disidents… Taču, kā saka režisors Putniņš, filma informācijas ziņā ir skopa. Tajā ir gudri ieausti Ripsa dzīvi un akadēmiskās karjeras gājumu veidojošie notikumi jeb pieturas punkti, lai skatītājs, kam zināšanas par Rīgā dzimušā matemātiķa dzīvi ir kā balta lapa, filmā nepazustu. 

Degošais nav dzīvesgājuma atstāsts, bet gan saruna par vienu no Ripsa lielajiem jautājumiem: kā mijiedarbojas garīgais un materiālais?

Cits laiks, cits cilvēks

Režisora balsij rāmi plūstot aizkadrā, uz ekrāna kā divas atšķirīgas planētas ir iemūžināta Ripsa dzimtā pilsēta, 60. gadu Rīga (kinožurnālu un dokumentālo filmu kadros) un mūsdienu Jeruzaleme – viņa mājas kopš 70. gadiem. Šīs atšķirības ir apstiprinājums filmā izskanējušajai frāzei, ka laika plūdums atklājas tikai caur pārmaiņām. Laiks pirms tām – šķietami normālā padomju dzīve aiz dzelzs priekškara, kas tik ļoti disonē ar Ripsa pašdestruktīvajām protesta metodēm: jau minēto pašaizdedzināšanos, atteikšanos pildīt pavēles padomju armijā, tā cenšoties totalitārajai varai pierādīt, ka tai nav nekādas teikšanas pār viņa prātu un rīcību. 

Šajā vidē Ripss vēl netic «ne Dievam, ne brīnumiem, nedz tam, ka Izraēla ir paradīze Zemes virsū». Savukārt Ripss, ko filmas veidotāji ir iemūžinājuši Jeruzalemē, ir ortodoksāls jūdaisma praktizētājs, akadēmiķu vidū neatzīto, nu jau skandalozo Bībeles kodu meklētājs. Saprotams, ka Ripsa jaunības uzskatus ir piemeklējušas radikālas izmaiņas, taču filma iztiek bez skaļām deklarācijām, proti, režisors nesteidzas izdarīt secinājumus publikas vietā. 

Lai arī Putniņa viedoklis par Ripsa «kodiem», kā var noprast finālā, ir atšķirīgs, filma fascinē ar savu toleranci, atstājot vietu dažādiem viedokļiem, arī Ripsa pārstāvētajiem. Veiksme ir režisora vīzija filmu veidot plašāku, eksistenciālu jēdzienu kontekstā. Degošajā ir lērums atbilžu un tikpat daudz jautājumu, bet, ja ļaujas filmas rimtajam, labi līdzsvarotajam tempam, var saklausīt, ka Jānis Putniņš vairāk nekā sešus gadus veidotajā filmā pasaka ārkārtīgi daudz, tostarp izvilinot kodolīgus spriedumus no zinātniskās pasaules «dižajiem» matemātiķiem – Nobela prēmijas laureāta Roberta Aumana un Mihaila Gromova. Citiem vārdiem, šis ir dokumentālais kino, kas ļauj iepazīt pasaules cienījamāko matemātiķu idejas gudras un personiskas kinopieredzes veidā.

oooo

Degošais. Rež. Jānis Putniņš. Seanss 4. maijā kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 18.

3 seansi, kurus nepalaist garām

Bērnu seanss. Animācijas īsfilmas pirmsskolas vecuma bērniem, arī Reiņa Kalnaeļļa un Indras Sproģes režisētie darbi, to vidū YouTube hits Joka pēc alfabēts (vairāk nekā pieci miljoni skatījumu), no kuriem daļai mūziku iedziedājis Renārs Kaupers. Lielajā zālē plkst. 11

Pirmizrādes pieaugušajiem. Īsfilmu izlase, kurā ir vairākas «prominentas» pirmizrādes, to skaitā Lailas Pakalniņas Rumba – ironisks vēstījums par Eiropā garāko ūdenskritumu, kā arī Jurģa Krāsona un Vladimira Leščova jaunākie animācijas darbi Kā es atmetu smēķēšanu un Gaidot Jauno gadu. Lielajā zālē plkst. 16.

Latvijas Kultūras akadēmijai – 25. Iespēja uz lielā ekrāna noskatīties Kultūras akadēmijas pirmā kinorežijas kursa diplomdarbu – «noveļu antoloģiju» Dzīve Nr.2 jeb Komēta Latavio. Rīgas lidostā uzņemto darbu kopumu veidojušo režisoru vidū Kristīne Želve, Andis Mizišs un Viesturs Kairišs. Mazajā zālē plkst. 19.

Ceļš uz bēniņiem

Posted on aprīlis 27, 2016 by - Recenzija

Izrāde Mežapīle ir stāsts par ģimeni, ko sagrauj… patiesība

Henrika Ibsena luga Mežapīle, ko Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves iestudējis Elmārs Seņkovs, skatoties izraisa dažādas jūtas: mirkļiem garlaiko, mazdrusciņ kaitina, aizkustina, smīdina, kādā brīdī iesit pa smadzenēm un satriec. Jo tā ir dzīva izrāde, ko gribas redzēt vēl, lai sajustu, kā tā mainās, pieaug, nobriest. Nevis tāpēc, ka iestudējums pirmizrādes dienā «nebūtu gatavs», bet tāpēc, ka režisors Elmārs Seņkovs starp varoņiem it kā novelk saites – ļoti stipras, bet arī elastīgas, un spriegums starp cilvēkiem katrā izrādē ir atšķirīgs.

Diagnoze – aklība

Mežapīle ir luga par ģimeni, ko sagrauj… patiesība. Fotogrāfs Jalmars Ēkdāls (Ivars Kļavinskis) dzīvo mīlošā un harmoniskā savienībā ar sievu Gīnu (Maija Doveika) un meitiņu Hedvigu (Sanita Pušpure pirmizrādē, šo lomu spēlē arī LKA studente Alise Danovska). Viņa eksistence nav viegla, taču ir stabila, līdz ierodas bērnības draugs Grēgerss Verle (Gundars Grasbergs) un atver viņam acis – Gīna bijusi Verles tēva mīļākā, bet Helga varētu būt šā sakara rezultāts. Dzīve sabrūk.

Man un droši vien daudziem no manas paaudzes ir savs Ibsena etalons, ko veidojuši divi izcili iestudējumi: Dailes teātra Brands (1975), Arnolda Liniņa, Ilmāra Blumberga, Modra Tenisona, Jura Strengas satriecošais kopdarbs, un Jaunatnes teātra Pērs Gints (1979) – Ādolfa Šapiro režija, Blumberga telpa un Ulda Pūcīša varonis. Ar šodienas sapratni raugoties, tie bija ļoti kategoriski darbi par kompromisu, kas personību var tikai nogalināt, ja ne fiziski, tad garīgi. Un šajā ziņā tie bija strikti un melnbalti. 

Seņkova Mežapīle atsauca tos atmiņā un pārsteidza ar apziņu, cik ļoti mainījusies pasaule un Ibsens tai līdzi. Kas šodien spēj būt tikai melns vai balts? Kas ir meli un kas – patiesība? Seņkova režijas būtība, man liekas, ir pustoņi, gaismēnas un pelēkais, kurā iespējamas nebeidzamas pārejas starp melno un balto. Nianses un smalkumi atklājas aktieru tēlojumā.

Maijas Doveikas mazrunīgā Gīna ir reizē spēcīga un vāja: kad Jalmars pārmet senus notikumus, viņa plok pie zemes, ļaujas pazemoties. Režisors pārcēlis darbību uz mūsu dienām, kad attiecības pirms laulības diez vai kāds uzskata par īpašu grēku. Ne jau «grēks» spiež pie zemes gudro un dzīvesspējīgo Gīnu, bet mīlestība pret vīrieti, ko viņa pati lielā mērā ir izaudzinājusi. Ivara Kļavinska Jalmars mūsu acu priekšā sairst kā personība: no vīra kļūst par gražīgu bērnu, kas grib doties pasaulē, bet arī saglabāt mājas dzīves mazās ērtības. Ar mazuļa spontāno ļaunumu viņš atgrūž citu bērnu – Hedvigu. Sanitas Pušpures pusaudze Hedviga kā dzīvnieciņš jūt ar ādu, uztver briesmas, kad tās vēl tikai tuvojas, ar katru kustību mēģina tās novērst vai aizkavēt.

Gundara Grasberga tēlotais Grēgerss varētu būt mūslaiku Brands – kompromisu noliedzējs. Taču Branda prasības grieza ne tikai citiem, bet pašam visvairāk, un beigās viņš nonāca pie atziņas, ka upuri nav neko vērti, ja aizmirsts ir Deus caritatis – žēlsirdīgais Dievs. Grēgerss pieprasa patiesību, žēlsirdības vārdu i nezinādams. Ļoti lēnām radās apjausma, ka viņš ir neglābjami slims un viņa kaite ir aklība. Vecais Verle (Juris Lisners) un Hedviga pamazām zaudē redzi, saglabājot spēju citus cilvēkus just, ja ne redzēt. Grēgersa dvēsele ir akla, un šo garīgo slimību aktieris atklāj pakāpeniski, bet konsekventi.

Kas dzīvo tajā pusē

Jalmara Ēkdāla mājai ir noslēpumains bēniņu stāvs, kur ir sakaltušas eglītes, dzīvo truši, vistas un Hedvigas prieks un dārgums – me-žapīle ar sašautu spārnu. 

Scenogrāfs Andris Freibergs kopā ar asistenti Eviju Pintāni skatuvi iekārtojis vairākos plānos, kas atšķiras ne tikai telpiski, bet arī jēdzieniski. Priekšplānā ir dzīves telpa ar galdu un pāris krēsliem. Aizmugurē – mākslas vai varbūt ilūziju vieta: fotogrāfa ateljē ar prožektora mākslīgo sauli un dažām sintētiskām eglītēm. Tur Gīna fotografē bērnus un vecākus, bet Jalmars ieskrien, meklēdams mieru no ģimenes.

Augšup ved kāpnes uz bēniņiem. Durvīm atveroties, tur ir nevis pustumsa un kustoņi, bet tāla kalnu ainava. Kad Hedviga, gribēdama atgūt tēva mīlestību, bēniņos ziedo mežapīli un tai līdzi arī savu dzīvību,  telpa pazūd pavisam. Melna tumsa un Gīnas kliedziens. Un tad pēkšņi ir spilgta gaisma, un starp ateljē baltajām eglītēm, stroboskopa nervozajā midžināšanā tikko saskatāma, uz krēsla sēž Hedviga. It kā mēs piepeši būtu uzrauti tajos bēniņos, taipasaules neizturamajā baltumā. Tad redz, kas tur bijis.

Pēc tam, sekodams Ibsena lugas tekstam (kas citkārt ir ļoti uzmanīgi un lietpratīgi īsināts), režisors turpina izrādi: vecāki apraud bērnu, skeptiskais dakteris Rellings (Uldis Anže) izmet, ka gan jau arī šīs sāpes tiks izmantotas par pamatu jauniem, mierinošiem meliem. Pēkšņi izlien tāds kaulains un didaktisks pirksts. Tik neiedomājams Seņkova režijā, ka apstulbina. Būs jāiet un jāskatās vēl.

oooo

Mežapīle. Nākamās izrādes 10. un 11. maijā. 12-22 eiro.