Traģiskais vieglums • IR.lv

Traģiskais vieglums

5
Valda Lūriņa atveidotais Andrē sirgst ar Alcheimera slimību — aktieris savu varoni atveido viegli, rotaļīgi, bez didaktiskas intonācijas. Visu, ko Andrē iztēlojas, Lūriņš spēlē kā reāli eksistējošu.

Izrādes Ak, tētīt… lielākais pārsteigums ir Valdis Lūriņš

Pieredzējušais Dailes teātra aktieris un jaunais režisors Intars Rešetins Nacionālajā teātrī iestudējis franču mūsdienu dramaturga Floriana Zellera lugu Ak, tētīt… Izrāde ir pārsteigums un vispirms jau tāpēc, ka pēc būtības traģisks stāsts izskan asprātīgas komēdijas toņkārtā.

Rešetinam šī nav pirmā tikšanās ar franču dramaturgu – pērn Dailes teātrī viņa režijā tapa izrāde Ja tevis vairs nebūtu…, kurā Vitas Vārpiņas varone uz prātā jukšanas robežas sēro par bojā gājušo vīru. Zelleru acīmredzami interesē cilvēka prāta – atmiņu, iedomu – labirinti, un arī Ak, tētīt… stāsta par psihi, šoreiz – slima cilvēka. Spriežot pēc simptomiem, Valda Lūriņa atveidotais Andrē sirgst ar Alcheimera slimību, un varonis, protams, nejūtas komfortabli – ap viņu nemitīgi mainās telpa, pazūd lietas, parādās sveši cilvēki, kas uzdodas par tuviniekiem, vai pretēji – bez pēdām izgaist tie, par kuru eksistenci ir pārliecināts. Tomēr izrādē šī pasaules nedrošība nav briesmīga, drīzāk maiga un liriska. Skatītāju no šausmām (sadzīves un filozofiskām), ko neizbēgami līdzi nes slimība, pasargā fakts, ka gandrīz visu notiekošo mums rāda caur Andrē uztveres prizmu. 

Izrādes lielākais pārsteigums ir režisors Valdis Lūriņš aktiera ampluā. Viņš savu varoni atveido viegli, rotaļīgi, bez didaktiskas intonācijas. Visu, ko Andrē iztēlojas, Lūriņš spēlē kā reāli eksistējošu – galu galā, tā arī viņa varonis to redz un saprot. Grotesks, izmainīts ir viss pārējais – Ditas Lūriņas spēlētā Andrē meita Anna, kas vienubrīd ir precējusies, bet citkārt apgalvo, ka dzīvo viena; Normunda Laizāna Pjērs, Annas mīļākais, kas, meitai neredzot, nemitīgi draud viņas tēvam; Aināra Ančevska varonis (programmiņā rakstīts – Vīrietis), kas brīžam ir Pjērs, bet brīžam izliekas nepazīstams; Zanes Dombrovskas Anna, kura tik ļoti līdzinās viņa mirušajai meitai; Līgas Zeļģes Sieviete, kas… Ir taču acīmredzams, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā. Un tomēr Lūriņa varonim izdodas pret tiem, kuri mēģina viņu iznerrot, izturēties ar neparastu maigumu, cenšoties pat pieņemt un apjēgt to, kas (to saprot gan viņš, gan mēs, skatītāji) nemaz nav apjēdzams. Andrē neiztur tikai reizēm, jo tiešām – cik tad var! – pulkstenis atkal pazudis, mēbeles kāds nemitīgi pārbīda, meitas privāto dzīvi vispār nesaprast… Iznāk tik komiski, ka skatītājs pilnībā aizmirst, kāda realitāte slēpjas aiz mākslinieciski ietērptās slimības maskas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu