Kinorežisors Varis Brasla (78) ar veselīgu humoru par paaudžu attiecībām veidojis savu jauno ģimenes spēlfilmu Vectēvs, kas bīstamāks par datoru – pirmo kinodarbu Latvijas simtgades filmu programmā.
Priecīgs par valsts simtgades svētkiem, jo uzskata, ka latviešiem ir, ko svinēt, Varis Brasla tomēr ir atturīgs savu jauno spēlfilmu uzlūkot kā Nacionālā Kino centra programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei pirmo pabeigto darbu. «Jo filmas taisa tāpēc, ka taisa filmas, nevis kaut kam speciāli.» Vectēvs, kas bīstamāks par datoru stāsta par astoņgadīgu puiku, kuru vecāki atrāvuši no datora un «izsūtījuši» uz laukiem pie vecvecākiem, viņa attiecībām ar Atmodas laika cīnītāju veco Kodi.
Iepriekšējās Braslas komēdijas ģimenei: Emīla nedarbi, Ziemassvētku jampadracis, Ūdensbumba resnajam runcim saņēmušas lielu skatītāju atzinību.
Intervijā režisors stāsta, ka mēģinājumi kalkulēt, kā sasmīdināt skatītāju, var beigties tikai ar fiasko. Pieredzējušais meistars arī atklāj, ko nozīmē filmēšanas laukumā strādāt ar bērniem. Jaunā Braslas filma kinoteātros skatāma no 18. augusta, bet nākamā gada pavasarī Valmieras Drāmas teātrī viņš iestudēs čehu autora Pāvela Kohouta lugu Erots.
Jaunajā filmā ir divi galvenie varoņi – vectēvs un mazdēls. Kā redzat paaudžu attiecības Latvijā – tajās ir vairāk īgnuma un vienaldzības vai cieņa, uzticēšanās, labdabīgs humors?
Prasīt no jauna cilvēka, lai viņš izturētos ar bijību un cieņu pret sirmu galvu – tāpat, ne par ko – nesanāks. Sirmajai galvai ir jādod kaut kas tāds, ko jaunais nezina, grib noskaidrot, kas viņam ir svarīgi. Ne tikai ģimenes, bet arī valsts līmenī. Nesen man radio prasīja, ko domāju, kā jūtos pēc Atmodas. Manai paaudzei, kas ar visu dvēseli gaidīja Atmodu, bija dziļi tajā procesā, rezultāts varbūt nešķiet īsti spožs. Zivs pūst no galvas, vai ne? Es domāju, ka ļaunais nav dominējošs, bet tas vienmēr ir aktīvāks. Līdz ar to katram Latvijā būtu jārīkojas tā, lai dabūtu atpakaļ līdzsvaru. Labā līdzsvaru ļaunajam. Pēc Atmodas grupa cilvēku izmantoja situāciju: kad dzejnieciņi, ideālisti, bija izrakuši tuneli uz brīvību, viņi braši pa to aizskrēja visiem pa priekšu. Apsēdās baznīcā, biznesā, politikā pirmajās rindās, tāpat kā bija sēdējuši padomju laikos politbirojā.
To saku, jo domāju: jaunā paaudze, kas varbūt tik labi nezina visus vēstures notikumus, skatās uz katru balto galvu un domā – tas arī varbūt sēdējis ērti pie visiem galdiem! Grūto situāciju Latvijā uztver kā vecākās paaudze vainu, kas pēc Atmodas neprata nosargāt ideālus no savtīgajiem un alkatīgajiem.
90. gados uzņēmāt dokumentālo filmu Kā tev klājas, Eidi? par aktieri Eduardu Pāvulu, kurš bija viens no godaprāta, stingras stājas simboliem savā paaudzē. Vai šodien Latvijā redzat līdzvērtīgas personības?
Jums pilnīga taisnība par viņa raksturu. Tādiem cilvēkiem kā Eidis gudrība, mugurkauls aug no zemes, ja tā var teikt. Tas nav nekas uzspēlēts, notēlots, bet ļoti patiess. Kad viņš jau bija prom no teātra [90. gados] un uzņēmām dokumentālo filmu, Eidis lasīja Čaka Mūžības skartos. Klausies un jūti, ka cilvēks runā autora vārdiem, bet ar savu pārliecību. Kurš no pašreizējiem cilvēkiem, kas kāpj tribīnēs un runā, to dara tik patiesi, ka ir pārliecība – jā, viņš tā arī domā? Parasti man ir šaubas. Domāju, arī jaunajai paaudzei ir neticība.
Jūsu «tribīne», no kuras runājat ar sabiedrību, ir filmas. No iepriekšējās Ūdensbumba resnajam runcim līdz jaunajai filmai pagājuši trīspadsmit gadi. Gribētos filmēt biežāk?
Jo vairāk gadu, jo labāk cilvēks saprot laika vērtību. Nebiju šos trīspadsmit gadus bez darba – grēkotu, ja tā teiktu. Iestudēju teātrī. Taču ķinītis ir narkotika. Gribējās uzņemt filmas, bet nesaņēmu finansējumu. Apstākļi strādāšanai ir grūtāki nekā Rīgas Kinostudijas laikā, bet nenovērtējama ir brīvība. Katrs mākslā var strādāt, kā vēlas, netiek cenzēts. Te gan ir viens «bet». Padomju laikā cilvēki iemācījās Ēzopa valodu – gan mākslinieki, gan skatītāji. Tajā laikā, strādājot pie scenārija filmām, esmu sevi pieķēris, ka darbojas iekšējais cenzors. Nebiju tik stiprs, lai tieši bakstītu partijai un valdībai acī. To es neizturētu. Turklāt tad neko nebūtu uzfilmējis. Tāpēc meklēju visādas viltības. Kad jutu teātrī un ķinītī, ka [ar zemtekstu] pienākts pie aizas malas, bet lejā nelec, bija ļoti laba sajūta.
Mākslinieks Dailis Rožlapa savā laikā stāstīja – nav naudas krāsām, bet mālēt gribas kā trakam! Ko darīt? Paņēma sinepes, zābaksmēru, ko tur vēl un uztaisīja vienu no labākajām bildēm. Līdzīgi bija ar Ēzopa valodu padomju laikā – tā piespieda likt lietā izdomu. Lika cilvēkiem domāt. Šodien var ņemt mikrofonu, iet Doma laukumā un teikt par prezidentu Vējoni, ko vien gribas. Sākas citas grūtības: cik kvalitatīvs ir tas, ko izdodas pateikt?
Jā, tagad pauzes kino man kļuvušas par garu. Kādreiz strādāju bez atelpas – kā viena filma beidzās, nākamā sākās. Labi, vienreiz bija četru piecu mēnešu starplaiks. Tagad – trīspadsmit gadi. Cilvēka dzīve ir par īsu, lai taisītu tik lielas pauzes. Tagad daudz runā par izdegšanu darbā. Tāda brīža man, godīgi sakot, nekad nav bijis.
Kā jums liekas, kāpēc skatītāji jūsu komēdijās smejas?
Ar humoru ir tāpat kā ar muzikālo dzirdi – vai nu ir, vai nav. Labā komēdijā liela nozīme ir tekstam. Tas nozīmē, ka skatītājam jāprot klausīties. Kritiķi bieži vien traģēdiju sauc par grūtāko no mākslām. Nē, profesionāli smagāka ir komēdija. Prasti runājot – skatītāja smieklus izraisīt ir daudz grūtāk nekā asaras.
Vai jums ir gadījies skatīties kādu muļķīgu amerikāņu komēdiju un vienkārši zviegt – sev varbūt par sarūgtinājumu?
Zviegt par kaut ko muļķīgu man būtu kauns. Patīk itāļu, franču veco laiku komēdijas. Humora izjūta cilvēkiem dažādās pasaules malās ir atšķirīga. Mans brālēns dzīvo Kanādā, un reiz, pirms daudziem gadiem, viņam sajūsminājos par grāmatu Trīs vīri laivā. Iedod izlasīt, viņš teica. Kaut kā to grāmatu dabūju un nosūtīju viņam. Bija pārsteigts, kad izlasīja – kas gan tur tāds esot! Visu mūžu viņš bija nodzīvojis Kanādā – ne savas gribas, bet vēsturisko apstākļu dēļ – un iemantojis pavisam citādu humora izpratni, nekā ir mums. Es šo grāmatu jaunībā biju lasījis, smejoties pilnā kaklā. Mammiņa vēl nāca istabā, brīnījās, kas noticis – vai ātrie jāsauc.
Jūsu komēdijās personāži, arī ļaunie, parasti attēloti ar lielu cilvēcību. Tas ir apzināti?
Es nezinu, paļaujos uz intuīciju. Kad saņemu filmas scenāriju, naktī domājot jau redzu filmas ainas.
Kā jūs savām filmām izvēlaties aktierus? Piemēram, Emīla nedarbos nabagmājas nekaunīgās komandantes lomu nospēlēja Latvijas kino un teātra karaliene Vija Artmane.
Izvēlos intuitīvi. Arī ar ļoti labiem, atzītiem aktieriem var nošaut greizi. Ar Artmani tā: bijām pazīstami, vairākas reizes viņa bija filmējusies filmās, kurās biju pieaicināts kā otrais režisors. Gatavojos ar viņu runāt par Emīla nedarbiem, bildināt lomai. Spilgti atceros: bija rīts, Rīgas Kinostudijā pa koridoru man pretī nāk Vija zilā, plandošā tērpā, smaržodama pēc franču smaržām. Teicu – Vija, es gribētu ar jums parunāt. Viņa lūkojās uz mani kādu minūti. Filmēšu Emīla nedarbus, un man tur ir tāda loma – nabagmājas komandante -, to esmu nodomājis piedāvāt jums. Viņa satraukti: ko, nabagmājas?! Komandante?! Vai, cik interesanti! Uzreiz piekrita. Vija Artmane ļāva grimētājiem un ģērbējiem darīt ar sevi visu, lai padarītu riebīgu. Strādāja ar tādu apetīti! Tas runā par aktiera lielumu – ka spēj sevi pārvarēt.
Jaunajā filmā galvenajā – vectēva – lomā ir Mārtiņš Vilsons.
Esmu viņu daudz redzējis uz skatuves. Provēju vienā kinolomā, taču filmai neizdevās dabūt naudu. Šoreiz atkal darbojos ar intuīciju – deguns teica, ka viņš būs labs. Bērnu izvēle kinolomām gan ir absolūta loterija. Vienmēr! Viņi jau visi, sevišķi, ja runa par pirmsskolniekiem, ir dzīvs priekšnesums, kad stāsta par savu suni, kaķi, vai draugiem. Ņem un filmē! Bet tajā brīdī, kad filmēšanas laukumā saki – «Anniņ, tagad paņem šķīvīti un dod to man!» -, iestājas kaut kas cits. Bērns grib zināt, kāpēc tas jādara.
Šķiet, ka jums izdodas viņus pārliecināt – par lomu filmā Ūdensbumba resnajam runcim mazā aktrise Zane Leimane 2005. gadā pat tika nominēta Lielajam Kristapam.
Uzņemšanas laukumā bērnam jāsavieno divas nesavienojamas lietas: viņš ne mirkli nedrīkst zaudēt apziņu, ka ir darbā – filmējas. No otras puses, nedrīkst zaudēt rotaļu. Zanīte bija tik īpatnēja maza poga, ka viņu pretendentos nevarēja nepamanīt – ar savu domāšanu un filozofiskajām pauzēm, kas jārespektē. Ļoti svarīgs filmēšanā ir vecāku faktors – attieksme, rūpes. Zanes mamma bija ļoti jauka.
Vai, laikam ejot, mainās latviešu humora izjūta? Vai nākas domāt no jauna, kā viņus aizraut un smīdināt?
Es pieminēju intuīciju – tajā ietilpstu arī es pats. Ar visu to, kas man pašam liekas interesanti un smieklīgi. Turklāt ne tikai runājot par komēdijām. Piemēram, kad filmēju Jāņa Jaunsudrabiņa Aiju, pienāca rekvizitore un vaicāja: režisor, vai kadrā likt šo bļodu, vai to otru? Neesmu vēstures pētnieks, bet, veidojot filmu, kādu zināšanu augsni sevī esmu sagatavojis un varu pateikt – lieciet to! Tāpat ar humoru – ja pašam jāsmejas, tad, neskaitļojot skatītāja emocijas, filmēju un ceru, ka patiks.
Stāsta, ka Čaplins, pirms izlaist filmu, to rādījis ierobežotai auditorijai un pa ekrānā izveidotu caurumu vērojis cilvēku reakciju. Atzīmējis vietas, kurās viņi reaģē ne tā, kā iecerēts, lai pēc tam pārveidotu. Tā jau ir – filmas taču taisa skatītājiem! Skaidrs gan ir tas, ka visiem nekad neizpatiksi.
Vai mūsdienu bērniem piedāvāt kaut ko smieklīgu ir izaicinājums?
Jā, tas ir nopietni – saprast viņu šifrus un terminus, lai sasmīdinātu! Pirmajā seansā redzēju jaukas reakcijas. Bija arī situācijas, kurās jābūt reakcijai, bet – nekā. Turklāt seniori un bērni smējās dažādās vietās. Ļoti reti kopā.
Kā jums radās ideja par Vectēvu, kas bīstamāks par datoru – vai paša pieredzei tur ir kāda loma?
Alvja Lapiņa, scenārija autora, spēja atcerēties visādas nianses. Viņš man stāstīja par savu mazmeitu un arī tekstā izmantoja precīzu leksiku. Nekas nav jāizdomā, bērni paši visu saka priekšā – ar to, kādi ir. Emocijas nedrīkst izrēķināt, jo skatītājs zemapziņā to uzreiz jūt. Jāstrādā patiesi. Man vienmēr, ejot uz pirmo mēģinājumu teātrī vai pirmoreiz filmēšanā pie kameras, ir sajūta: zemīt, paveries, es neko neprotu!
Filmā notiek mazdēla un vectēva cīniņš ap datoru. Vai pats to lietojat, un kā patīk?
Daudz ko tajā nesaprotu. Dusmojos – reizēm uz sevi, reizēm uz to kasti. No manām dusmām gan progress neapstāsies.
Kas jūs dzen uz priekšu – turpināt filmēt un iestudēt?
Ja dzirdu, ka viens jauns cilvēks saka – «pie velna, ko es šajā valstī daru» -, man ir personisks aizvainojums. Jo esmu dzīvojis boļševiku laikā, nepadevies sistēmai. Cīnījies, lai Latvijā būtu kaut kas labs. Varbūt viena simtmiljonā daļiņa ir arī mans nopelns, ka neatkarība tika sasniegta. Sāp, ka sava valsts netiek novērtēta, virsroku ņem kārdinājums sacīt, «te nekā nav, citur labāk». Objektīvi Latvija taču ir ļoti skaista. Vērtīga. Tas mani dzen uz priekšu – attīstīt visu labo, kas šeit var būt. Neko nedarīt man liekas vienkārši nepieklājīgi.
Mani interesē sports. Skatos uz mūsu izlasēm: kāds tas ir gods – uzvilkt savas valsts kreklu un kapāt ar komandas biedriem līdz pēdējam, lai būtu uzvara. Mans ieteikums ikvienam: beigt purpināt un darīt! Ja tā purpināšana palīdzētu, latvieši varētu priecīgi kopā purpināt visu mūžu. Taču līdz šim nekādu rezultātu tai nav. Vecos laikos bija satīriskais kinožurnāls Deglis. Atceros kādu sižetu: parkā ir soliņš ar naglu, viens večuks atnāk, šausminās. Otrs atnāk, šausminās. Trešais arī. Ceturtais atnāk, ierauga naglu, uz brīdi pazūd, tad atgriežas ar āmuru un iesit to naglu. Visi sašutuši: kur nagla? Par ko tagad runāsim? Redzat, mums Latvijā cilvēki ar āmuru vajadzīgi.
Jūsu jaunā filma iznāk Latvijas simtgadē. Kā jūs domājat – vai mums ir, ko svinēt?
Man daļēji ir alerģija, droši vien no boļševiku laikiem, ka valsts svētkos uz skatuves savāc visas iespējamās zvaigznes, visas iespējamās jomas. Rezultātā – čiks. Man mazliet bail no tā, par Latvijas simtgades svinībām domājot. Gribētos, lai svētki tiek atzīmēti ar kaut ko paliekošu. Lai viss netiek izšauts salūtā, labāk kādu namu Vecrīgā atjaunot. Par valsti jāsaka: ļoti skaisti, ka mums tā ir. Neatkarību ir vērts svinēt.
Valsts simtgades gadā Valmieras Drāmas teātrī iestudēsit Pāvela Kohouta lugu Erots. Vai arī tas būs dzīvi apliecinošs darbs?
Notikumi risinās Čehijā 1995. gadā – ir pārmaiņas, cilvēkiem tiek atdoti īpašumi. Stāsts par vienu ģimeni un peripetijām, kas ar to saistītas.
Ko jums kino ir iemācījis?
Vienkārši es… bez kino nevaru iedomāties savu dzīvi. Ir brīži – ļoti traģiski un arī komiski, kad atslēdzies no reālās situācijas un redzi notiekošo kā filmu. Paradoksāli, bet bērēs, piemēram, ir daudz komiskā.
CV
Dzimis 1939. gada 25. aprīlī Rīgā režisora Žaņa Braslas un aktrises Valijas Braslas ģimenē
1962. gadā absolvējis Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu
No 1965. gada strādājis Rīgas Kinostudijā
Kā režisora asistents un otrais režisors darbojies pie vairāk nekā desmit filmām. Strādājis kopā ar Rolandu Kalniņu, Oļģertu Dunkeru, Aloizu Brenču
Uzņēmis 17 filmas, to vidū Ezera sonāte, Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku, Parāds mīlestībā, Aija, Emīla nedarbi, Ūdensbumba resnajam runcim
Valmieras Drāmas teātrī iestudējis vairāk nekā divdesmit izrāžu
