Žurnāla rubrika: Kultūra

Vācu mūsdienu mākslas izstādes kurators Marks Gisborns par simt miljonus vērtām gleznām un dzīvi franciskāņu ordenī

Šāgada vērienīgākā mākslas izstāde Rīgā ir līdz 21. augustam izstāžu zālē Arsenāls skatāmā Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais gadsimts, kurā apkopoti 53 autoru 75 darbi no 45 dažādām, arī privātām kolekcijām. Vācijas glezniecība pēdējos piecdesmit gados ir ne tikai spēlējusi būtisku lomu vāciešu centienos apjēgt savu vēsturi, bet arī padarījusi valsti par vienu no mūsdienu mākslas centriem, par ko liecina arī izstādīto darbu kopējā vērtība. Tā pārsniedz 100 miljonus eiro.

Tikpat bagātīgas kā izstāde ir tās kuratora Marka Gisborna (Mark Gisbourne) zināšanas un dzīves pieredze. Pirms kļūšanas par mākslas vēsturnieku viņš strādājis gan par policistu Anglijā, gan ar Māti Terēzi Indijā. Taču sarunu sākam ar izstādei atlasītajiem darbiem.

Izstāde sniedz pārskatu par plašu un daudzveidīgu tēmu – Vācijas mākslu pēdējos piecdesmit gados. Kas ir galvenā vēsts, kuru gribat skatītājam nodot?
Izstāde ir iekārtota tematiski, jo ar 75 darbiem nav iespējams atainot pēdējo 50 gadu Vācijas mākslas vēsturi. Katrā kultūrā ir savi epistemoloģiskie nošķīrumi – veidi, kā izprast pasauli. Ir zināms ideju komplekss, kas Vācijas mākslā atkārtojas. Es sāku izstādi ar Jozefu Boisu (Josef Beuys). Viņa skulptūras ir pārāk lielas, tās nevar pārvest, bet ir septiņi zīmējumi, un katrā parādās tēma, kas rezonē ne tikai viņa darbos, bet arī visos izstādes darbos. Kāpēc sākt ar Boisu? Viņš 60. gados vāciešus tieši konfrontēja ar vēsturi, jo līdz tam Vācijā bija noticis Wirtschaftswunder – tautsaimniecības brīnums, un par vēsturi attieksme bija tāda – jā, mēs pastrādājām briesmu lietas, bet tagad ir jāvirzās uz priekšu. Māksla spēlēja svarīgu lomu Vācijas vainas apzināšanā un modernās Vācijas veidošanā, arī tāpēc, ka jau 60. gados Kaseles documenta kļuva par pasaules slavenāko mūsdienu mākslas izstādi. Pirmā bija 1955. gadā, un līdz 1965. gadam tā kļuva starptautiska.

Kuriem darbiem būtu jāpievērš sevišķa uzmanība?
Skaidrs, ka cilvēki, kas seko līdzi mākslas darbu cenām, pievērsīs uzmanību Gerhardam Rihteram (Gerhard Richter). Viņa darba apdrošinātā vērtība ir ap 15 miljoniem eiro. Kopumā izstādes darbu [apdrošinātā] vērtība ir vairāk nekā 100 miljoni eiro. Skaidrs, ka tādi mākslinieki kā Rihters un Zigmārs Polke (Sigmar Polke) ir daļa no «istablišmenta». Ir tikai viens stingrās līnijas socreālisma darbs no VDR, kura autors ir Vilijs Zite (Willi Sitte), un to izstādē novietoju blakus A. R. Penka (A. R. Penck) darbam, jo Zite bija atbildīgs par Penka vajāšanu. Pēc mūra uzcelšanas Penkam vairs neļāva studēt mākslu, pasludināja par deģenerātu. 

Kā jūs iesaistījāties šajā projektā?
Leons Zilbers, ebrejs, kas uzauga Latvijā un [no PSRS] emigrēja 70. gados, ir izstādes sponsora Forta Medical līdzīpašnieks. Viņš pats ir kolekcionārs. Viņa draugs un padomdevējs ir kāds galerists Berlīnē, kas mani ieteica.

Rihtera darbi vairākkārt ir sasnieguši rekordus kā dārgākās dzīva mākslinieka gleznas. 2012. gadā viņa gleznu Abstraktes Bild izsolē pārdeva par 34 miljoniem dolāru, 2013. gadā Domplatz, Mailand par 37,1 miljonu, bet 2015. gadā citu Abstraktes Bild pārdeva par 44,5 miljoniem. Kā jūs izskaidrojat viņa popularitāti?
Ir vairāki iemesli. Darbu cenas bieži vien saistītas ar mārketingu un sakariem, ar galeriju, kas mākslinieku pārstāv. Taču tas nevar būt vienīgais izskaidrojums, ir arī intelektuālā puse. Rihters, kā arī Polke, kas jau miris, ir sasnieguši tādus augstumus tāpēc, ka spilgti iemieso postmodernismu. Ko tas nozīmē? Jāatgriežas pie izstādes Kad attieksme pārtop formā [Kunsthalle Bern 1969. gadā], kura droši vien ir svarīgākā pēdējos 50 gados. Tās kurators bija Haralds Sēmans, un droši vien tāpēc arī divas reizes bija Venēcijas biennāles direktors. Izstāde bija novirze no modernisma idejas par stilu un tās attīstības trajektoriju, kura pēdējā lielā izpausme bija minimālisms. 

Sēmana izstāde vēstīja – ja attieksme pārtop formā, tad ir iespējams dziedāt dažādas dziesmas, [mākslinieks] var būt polifonisks. Rihtera izpausmes ir polifoniskas. 60. gados viņš gleznoja ģeometriskus «krāsu paraugus», bet viņš ir gleznojis arī izcili izsmalcinātā reālisma stilā. Viņš ir aksiomātiska figūra postmodernismā. Kad 1979. gadā [filozofs] Liotārs definēja postmodernismu grāmatā Postmodernais stāvoklis, viņš apgalvoja, ka postmodernisms faktiski ir modernisma priekštecis. Kā tas var būt, ja jau tas ir post, tātad «pēc»? Viņš gribēja teikt, ka postmodernisms atspoguļo visas iespējas, kas eksistēja modernisma rašanās brīdī. Tas varēja attīstīties dažādos virzienos, bet tas attīstījās noteiktā virzienā vēsturisku un ideoloģisku iemeslu, to skaitā marksisma, utopisma, freidisma un citu naratīvu dēļ, kuri savairojās 19. gadsimta otrajā pusē. 

Protams, cilvēki, kuri ienīst postmodernismu, to sauc vienkārši par eklektismu. Bet tāpēc gan Rihters, gan Polke simboliski ir svarīgi mākslinieki. Viņi ir plurālistiski, un viņos izpaužas dažādi stili.

Izstādes nosaukums ir Gara radinieki, kas atsaucas uz Gētes romānu ar tādu pašu nosaukumu. Kāpēc jūs to izvēlējāties?
Gēte ir Vācijas slavenākais autors, un viņam ir romāns Wahlverwandschaften. Nosauku-mu varētu arī tulkot kā «izvēlētas radnieciskas attiecības», taču šo terminu neizgudroja Gēte. Viņš to atrada alķīmijā, tas saistīts ar alķīmiķu sapni atrast filozofu akmeni un pārvērst svinu zeltā.  Ko dara mākslinieki? Viņi krāsas un ikdienišķus priekšmetus pārveido par lietām ar milzīgu vērtību kultūrai. Tā ir viena tēma.  Otrkārt, [romāna sižets] ir metafora veidam, kā mākslas kustības top un atkal izirst. Mākslinieki, kas ir kādas kustības biedri, aizrautīgi kopā strādā, bet tad vienam iet labāk, citam sliktāk, sastrīdas, un katrs dodas pa savu ceļu. 

Treškārt, tā ir metafora jebkurām cilvēciskām attiecībām, kā cilvēki sanāk kopā un atkal šķeļas kā ķīmiski savienojumi. Tas arī atsaucas uz postmodernismu, kas nav teleoloģisks, neatspoguļo hēgelisku «laika garu». Postmodernisms uzskata, ka lietas ne uzlabojas, ne pasliktinās – tās vienkārši mainās. Atcerēsimies, ka, pirms radās [franču dabaszinātnieka Žana Batista] Lamarka idejas par evolūciju, [dabaszinātnieks Žoržs] Bufons Dabas vēsturē aprakstīja mutāciju vēsturi. Cilvēki man stāsta, kas tas viss ir ļoti intelektuāli, bet faktiski šīs idejas iesūcās visparastākajās, vispopulistiskākajās lietās. Postmodernisma augstākajā punktā 80. gados televīzijā bija populāra multene Bruņurupuči nindzjas. Kāpēc pēkšņi radās tik daudz filmu par mutantiem? Tas ir intelektuālais zemteksts, kas parādās populārā ideju tulkojumā.

Pirms simt gadiem Parīze bija Rietumu mākslas galvaspilsēta, pēc Otrā pasaules kara tā bija Ņujorka. Kāda ir Vācijas vieta šajā attīstībā?
Vācija dominēja 70. un 80. gados divu iemeslu dēļ. 80. gados Vācijā izdeva milzīgi daudz naudas muzeju celtniecībai visā valstī un Gētes institūts bija spēcīgs vācu mākslas popularizētājs. Lielākā daļa izglītotu vāciešu runā angliski, un jau no 60. gadiem daudzi mākslinieki devās uz Ņujorku. Pēdējos gados šo vietu ir pārņēmusi Londona, bet otrs nozīmīgs mākslas centrs ir Berlīne. Ir svarīgas atšķirības starp abām pilsētām. Dzīvot Londonā ir ļoti dārgi, tā ir biznesa pilsēta. Berlīnē dzīvot ir salīdzinoši lēti, un tā ir mākslinieku pilsēta. Sekmīgi Berlīnes galeristi, un tādu ir daudz, panākumus gūst mākslas tirgos vai pārdodot darbus cilvēkiem, kas atbrauc uz Berlīni tos iegādāties. Londona, protams, ir daudz lielāka.

Kāpēc jūs pārcēlāties uz Berlīni?
Daļēji tāpēc, ka biju darbaholiķis, man divas reizes bija problēmas ar sirdi, un man vēl aizvien ķermenī ir ierīce, kas regulē sirds darbību. Londonā es strādāju 17 stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Vadīju universitātes departamentu, pārraudzīju 25 maģistrantūras studentus, gadā lasīju simt lekciju, vadīju 60 semināru un publicēju 30 akadēmisku rakstu. Vēl arī biju Lielbritānijas Mākslas kritiķu asociācijas prezidents, apmeklēju 60 izstāžu mēnesī… Saprotat? Trakums! 2001. gadā vadīju projektu Londona–Berlīne, Berlīne–Londona, kurā 24 galerijas apmainījās ar izstādēm. Ļoti patika Berlīne, un pārvācos turp, lai gan visi Londonā domāja, ka mani būtu jāpasludina par nepieskaitāmu. Berlīnē ir telpa un laiks, un, tā kā man ir 68 gadi, tas kļūst aizvien svarīgāk.

Jums bija ļoti interesanta karjera arī pirms tam, kad kļuvāt par mākslas zinātnieku.
Man bijušas daudzas dzīves, bet atcerieties, ka esmu 60. gadu bērns. Uzaugu Stretfordā pie Eivonas. Ļoti dīvaina vieta, lai gan bērnībā es tā nedomāju. Visi mani klases biedri bija slavenu aktieru bērni, un mūsu vietējais teātris bija Karaliskā Šekspīra kompānija, bet 11 gadu vecumā šķiet, ka tava dzīve ir tāda pati kā visiem citiem. Es biju ļoti īpatnējs bērns, agri pametu skolu, par spīti tam, ka to savulaik apmeklēja pazīstams rakstnieks no manas pilsētiņas – Šekspīrs. Māte gribēja, lai kļūstu par policistu, tāpēc kļuvu par Vorikšīras policijas departamenta konsteblu nr. 778. 

Tad īsu brīdi strādāju Ārlietu ministrijā, pēc tam dabūju darbu, kurā pelnīju lielu naudu, pārdodot paklājus un gobelēnus fašistiskiem diktatoriem Centrālamerikā. Nonācu nodokļu paradīzē, bet tur mani pārņēma morāla krīze. Pārcēlos uz Indiju. Kalkutā satiku vecu, sačervelējušos sieviņu, un kādu laiku dzīvoju ar Žēlsirdības ordeni.

Tātad jūs strādājāt ar Māti Terēzi?
Viņu labi pazinu. Es gan nepiekritu viņas 19. gadsimtā sakņotajai garīguma izpratnei. Vēlāk biju franciskāņu ordeņa brālis un studēju teoloģiju un filozofiju Romā. Tur seši mēneši bija veltīti studijām, bet sešus mēnešus veltījām darbam sabiedrībā: dzīvoju ar alkoholiķiem – bezpajumtniekiem, kuriem dzeršana radījusi smadzeņu bojājumus. Tas bija ļoti grūti, tomēr arī brīnišķīgi, un es biju ļoti laimīgs kā franciskānis. Taču tad nāca morāla krīze, ieguvu doktora grādu un kļuvu par vecu, garlaicīgu mākslas vēsturnieku.

Kāpēc nolēmāt pamest garīdzniecību un kļūt par mākslas vēsturnieku?
Es vienmēr, pat būdams bērns, mīlēju mākslu. Man bija tante Hetija – briesmīgs cilvēks, ļoti nejauka. Viņa parasti janvārī pirka bojātas rotaļlietas, ko dāvināt nākamajos Ziemassvētkos. Turklāt viņai bija drausmīgs uzvārds – Piddle, kas angliski nozīmē čurāt. Taču viņa man bieži dāvināja puzles, kurās vienmēr bija attēloti mākslas darbi. Tāpēc jau no bērnības man patika māksla.

Pēc garīdzniecības atstāšanas pieteicos studēt Korto institūtā (Courtauld Institute) Londonā. Iestāšanās intervijas tur nav vieglas, jo viņi neuzdod nevienu jautājumu. Tev priekšā ir trīs bildes, un viņi saka – runājiet 20 minūtes par to, kas pa labi. Man ļoti laimējās, jo pirmā, par kuru man bija jārunā, bija divpadsmitā gadsimta vācu ziloņkaula hortus conclusus – Svētā Jaunava dārzā. Es tikko kā biju iznācis no klostera, franciskāņiem sevišķi svarīgs ir Dievmātes kults, tāpēc es par to daudz zināju.

Kāpēc jūs pametāt franciskāņus?
Man bija ar pārliecību saistīta krīze. Mums visiem patīk, ka ir lietas, par kurām varam būt pārliecināti. Es četrus gadus biju nodzīvojis kā franciskānis, katru gadu atjaunojot vienkāršo zvērestu. Nākamajā reizē man būtu jādod svinīgais zvērests, un man bija jācenšas iztēloties, vai es varētu dzīvot visu atlikušo mūžu tā, kā dzīvoju šos četrus gadus. Tas ir nopietns zvērests, solījums, kuru nekad nedrīkstētu lauzt. Tad man bija krīze – vai es par to esmu pārliecināts? 

Kad reiz sāku tā domāt par nākotni, tad katastrofa bija klāt. Parastiem cilvēkiem, tādiem kā mums, dzīve sastāv no nākotnes iztēlošanās. Es tagad daru to, man būs jādodas tur, nākamnedēļ man jāpaveic tas. Garīdznieku dzīve tāda nav. Rīcības modelis ir noteikts līdz laika galam, mūžīgi. Tā pati dienas kārtība, tās pašas lūgšanas katru dienu nebeidzamā ciklā. Ļoti maz ir jādomā par nākotni. Tādas dzīves priekšrocība ir klātbūtne, spēja būt kopā ar sevi veidā, kāds nav iespējams laicīgajā pasaulē. Daži to varētu saukt par bēgšanu no pasaules. 

Katrā ziņā man bija šī pārliecības krīze, un jāatzīst, ka pagāja daudz gadu, pirms spēju ar to samierināties. Ilgu laiku es raudāju kā bērns, jo iemīlēties abstrakcijā ir citādi nekā iemīlēties dzīvā cilvēkā.

Kas patlaban, jūsuprāt, ir visinteresantākais, kas notiek mākslas pasaulē?
Jaunās tehnoloģijas piedāvā milzīgas iespējas. Daudz kas no tā balstās dažu formulu atkārtošanā, piemēram, videospēles, kas man neiet pie sirds, tomēr ir iespējas ar jaunajām tehnoloģijām darbus pasniegt pavisam citā kvalitātē, nekā līdz šim esam pieredzējuši. Julianam Rozefeldam (Julian Rosefeldt) Hamburgas dzelzceļa stacijā tagad ir darbs uz 13 ekrāniem – Manifesto, kurā Keita Blanšeta spēlē visas lomas, to skaitā arī vīriešu. Ir milzīgi daudz jaunu mākslas pasniegšanas veidu.

Vienlaikus mums visiem ir apnikusi semiotisma tradīcija, [filozofs] Deridā, «zīme» un «apzīmētājs». Man šķiet, ka notiek atgriešanās fenomenoloģiskajā momentā. Nevis naivā, ideālistiskā [filozofa] Merlo-Pontī izpratnē, bet tāpēc, ka māksliniekiem atkal patīk kaut ko taisīt, un tas ir lieliski. 80. un 90. gados visur, izņemot Vāciju, mākslinieki neko netaisīja. Viss bija konceptuāls vai neokonceptuāls. Ir interesanti kaut ko uztaisīt. Ir milzīga procesu, tehnoloģiju, materiālu dažādība. Tas sajūsmina.

CV

Dzimis 1948. gadā Lielbritānijā
1967-1971 Policists
1971-1972 Ierēdnis Ārlietu ministrijā
1972-1977 Vischschoonmaker galeriju direktors
1977-1982 Franciskāņu ordeņa brālis
1982-1994 Iegūst bakalaura un doktora grādu Korto Mākslas institūtā Londonā
1994-1997 Lielbritānijas Mākslas kritiķu asociācijas prezidents
Bijis pasniedzējs Korto Mākslas institūtā, Londonas un Mančestras universitātēs un citur
Kopš 2002. gada – kritiķis un kurators Berlīnē
Neskaitāmu starptautisku izstāžu kurators, sarakstījis vairāk nekā 10 grāmatu un vairāk nekā 200 katalogu eseju, kas publicētas 20 valodās