Igauņu rakstnieka romāns par Rīgu – kaitinošs anahronisms
Reizēm gadās grāmatas, no kurām nav iespējams atrauties, un tad jālasa vai visu nakti. Citas atkal ir tādas, ko baudīt tikai mazās devās un pa nelielam gabaliņam – tās ir pārāk stipras, lai ar joni negausīgi izrautu. Vēl ir grāmatas, ko ir kārdinājums laiku pa laikam pārlasīt, pašķirstīt vai vismaz paturēt rokā, un tad vēl, protams, tās, ko izlasi un pēcāk vairs ne pārlasi, ne pat atsauc atmiņā vai piemini. Igauņu rakstnieka Pāva Matsina (pazīstams arī kā Doktors Švarcs, Pāvo Matsins un Paša Mačinovs, jo vārdu un uzvārdu mēdzot pielāgot katra darba saturam) romāns Rīgas zilā gvarde manā literatūras klasifikatorā nebija spējīgs atrast vietu nevienā no minētajām kategorijām, jo pēc dažu lappušu izlasīšanas strauji piepulcējās tām grāmatām, kuras niknumā gribas sviest pa gaisu un atstāt puslasītas.
Lai gan ko tur gausties – varu uzskatīt sevi vienkārši par reklāmas upuri. Anotācijā minēts, ka romāns esot «slavas dziesma Baltijas lielākajai pilsētai, tās arhitektūrai un kafejnīcām», autoram būšot izdevies parunāties ar hercogu Jēkabu un būt klāt Viktora Coja nāves brīdī, rosīties pa Aleksandra Čaka muzeju un dzert Osīrisā, Čomskī un Teātra bārā. Man, kā mazas nācijas pārstāvim, šķiet svarīgi un interesanti, ja «par mums» kaut kas parādās kāda citas zemes pārstāvja grāmatā, filmā vai televīzijas pārraidē – Rīgas apmeklējums amerikāņu rakstnieka Deiva Egera romānā, bandīts no Daugavpils britu seriālā u. tml. Un tad vēl intriģējošs šķita grāmatas nosaukums, kas, nezinot tā izcelsmes kontekstu (Zilā gvarde 18. gadsimtā bijusi Rīgas pilsoņu brīvprātīgā kārtības sardze, un autors par tādas pastāvēšanu esot uzzinājis Svētā Pētera baznīcas apmeklējuma laikā), var raisīt asociācijas par politnekorektu mājienu uz Rīgā varbūt sākušos, bet rīdzinieku nepamanītu geju subkultūras uzplaukumu.
Pieķeršanās dokumentālām detaļām literāros darbos allaž var būt gan noderīgs, gan riskants pasākums. Veiksmes gadījumā vēsturiski, ģeogrāfiski vai biogrāfiski fakti ļauj visu padarīt spilgtāku, redzamāku, laikā un telpā klātesošāku, taču tiklab var arī kļūt par tādu kā miežagraudu, kas traucē izbaudīt visu pārējo darbu kopumā. Matsina romānā par šādiem mieža graudiem kļūst ikviena atsauce uz konkrētām Rīgas lietām un vietām – daudzie Osīrisa pieminējumi, grāmatnīca Valters un Rapa, Maskavas priekšpilsēta, kas nez kāpēc tiek dēvēta par Moskoviju u. c.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.