Žurnāla rubrika: Kultūra

Spriedze un izsmalcinātība

Posted on augusts 3, 2016 by - Afiša

Vērienīgākais festivāla notikums – Džordža Gēršvina Porgijs un Besa Cēsīs 

Viena no 20. gadsimta klasiskajām zīmēm – Summertime and the livin’ is easy…, šūpuļdziesma no Džordža Gēršvina operas Porgijs un Besa. Tajā ir skaistums un maigums, mirkļa baudīšana, aizverot acis un ignorējot sarežģīto pasauli apkārt, dabas bērnu tiešā skaistuma izjūta, džeza spriedze un akadēmiskās mūzikas izsmalcinātība un vēl daudz kas cits. Kā silts medus tā ielīs ausīs tiem, kas 6. augustā ieradīsies Cēsīs uz Mākslas festivāla vērienīgāko notikumu.

Jauda un «draivs»

«Domājot par desmito festivālu, gribējās kaut ko jaudīgu, vokāli instrumentālu – operu vai oratoriju,» stāsta iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Andris Poga. Izkristalizējusies iecere par Porgiju un Besu. Lai gan iestudēšanai ir ļoti īss laiks, tagad ir iespējams sazināties ar dziedātājiem, kas perfekti zina savas partijas, dzied tās gadiem dažādos iestudējumos. «Atliek salāgot mizanscēnas un paļauties, ka pieredzējušie mākslinieki «paraus līdzi» arī vietējos spēkus,» saka diriģents.

Porgijs un Besa tiks rādīta tā sauktajā semi staged – koncertuzveduma formā. Atšķirībā no koncertatskaņojuma, kad uz skatuves ir orķestris un pirms tā stāv solisti, aizmugurē, ja nepieciešams, – koris, nav nekādas scenogrāfijas vai kustību, koncertuzvedums ir krietni brīvāka forma. Mūziķi spēlē orķestra bedrē, solisti dzied uz skatuves, ir dažādas inscenējuma iespējas – gaismu maiņas, videoprojekcijas vai tamlīdzīgi. Būtiski, ka solisti var lietot notis – parasti iestudēšanai ir paredzēts īss laika sprīdis, kurā nav iespējams apgūt visu sarežģīto materiālu.

Viesturs Kairišs, uzveduma režisors, apgalvo, ka viņa loma te būšot pieticīga, galvenais – panākt kopējo «draivu», kas apvienotu pieredzējušos viessolistus un mūsu dziedātājus un koristus, kam nāksies cieši sekot gan notīm, gan diriģenta rokai.

«Mūsu māksliniekiem lielākais izaicinājums ir angļu valoda. Ne tikai tāpēc, ka Porgijā un Besā ir specifisks slengs un jāiedziļinās, lai saprastu katru saīsinājumu vai aprāvumu, bet arī tāpēc, ka operas pirmā valoda ir itāļu, nav jau daudz to operu angļu valodā, un domāt par skaņas veidošanu tajā nav operdziedātāju pamatinstinkts,» skaidro dirigents. Un mentalitāte! Tā tomēr ir pilnīgi cita padarīšana.

Melnais izaicinājums

Pietiekami sarežģīta ir pati opera. 1935. gadā, kad notika tās pirmuzvedums, kritikas reakcija bija noliedzoša. Nepatika, ka Gēršvins grib sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, rakstīt gan vieglo, gan akadēmisko mūziku, bet nespēj līdz galam būt ne viens, ne otrs. Bet tieši tā bija Gēršvina ģēnija būtība! – slavenajā 20. gs. mūzikas apskatā Viss cits ir troksnis izsaucas kritiķis Alekss Ross. «Viņš vienmēr bija dzīvojis dubultu dzīvi – bijis gan profesionāls mūziklu, gan koncertskatuves komponists, gan augstas klases mākslinieks, gan zemas klases izklaidētājs, gan imigrantu ģimenes dēls, gan īsts amerikāņu zēns, gan baltais cilvēks, gan «baltais nēģeris».» 

Stāstu par invalīdu Porgiju, kas, Čārlstonas melnādaino kvartālā ubagodams, nezaudē ne nieka no dzīves garšas un sastapis Besu, dara visu, lai palīdzētu viņai tikt vaļā no vardarbīgā mīļākā Krauna un «zālīšu» tirgotāja Sportinglaifa, Gēršvins izvērš par īstu «tautas operu» un, kā raksta Ross, izved izcilo melnās mūzikas potenciālu no virtuvēm un krodziņiem un atrod tam vietu uz operas skatuves. Taču, lai tautas opera tieši tāda arī būtu, tā jāizpilda arī klasiski izglītotiem melnādainajiem dziedātājiem – tāds ir strikts autora uzstādījums, kas ierakstīts autortiesību līgumā. 

Ja finanses neatļauj uzaicināt 14 melnādainus operdziedātājus, tad šādiem gadījumiem Gēršvinu fonds autortiesību līgumā ir paredzējis, ka melnādainiem solistiem jādzied vismaz četras galvenās lomas, kas iznes visu darba smagumu. 

Tā tas būs arī Cēsīs, kur uzstāsies izcili šo lomu izpildītāji – Lesters Linčs, Latonija Mūra, Džermeins Smits un Rodnijs Klārks.

«Tiesa, nezinu, vai viņi ir uzstājušies kopā un vai tieši šādā kombinācijā,» saka Andris Poga. Viņš paskaidro, ka Porgijs un Besa ir sava veida «nišas produkts» un daudzi to dzied gadu gadiem, tāpēc labprāt mācās vairākas lomas, ja balss amplitūda un vokālā krāsa to atļauj, teiksim, baritons var dziedāt gan Porgiju, gan Kraunu – pilnīgi pretējus tēlus. 

Bijusi diskusija par to, vai grimēt melnus arī pārējos dziedātājus. «Sliecos domāt, ka tas nav vajadzīgs,» uzsver Poga. «Ja tas būtu klasisks operuzvedums vai operfilma ar ciematiem, upi un tamlīdzīgām reālijām, būtu citādi. Bet tad jau, visticamāk, visi dziedātāji būtu meln-ādaini.» Uz to iet lielie opernami un koncertorganizācijas. Pirms dažiem gadiem, kad sers Saimons Retls ar Berlīnes filharmoniķiem uzveda Porgiju un Besu kā koncertatskaņojumu, pat koris tika uzaicināts no Keiptaunas operas.

Džordža Gēršvina opera Porgijs un Besa

6. augustā plkst. 21 Cēsu pils parkā, 11. augustā plkst. 19 koncertzālē Lielais Dzintars Liepājā

Taustīt pulsu

Posted on augusts 3, 2016 by - Intervija

Saņēmis Baltvilka balvu par labāko bērnu dzejas grāmatu, Kārlis Vērdiņš pošas uz ASV doktorantūras studijām. Pēc sešiem gadiem ar iegūtajām zināšanām solās būt atpakaļ ar jaunu pienesumu Latvijai

Tieši mūsu paaudze būs tā, kas atstās liecības par 21. gadsimta Rīgu – tā 2014. gadā rakstu krājumā par Rīgu kā vietu kultūrai rakstīja Kārlis. Viņš interesējās un lasītājus uzvedināja domāt, kā un kāpēc dzejnieki izvēlas veltīt dzejoļus konkrētām vietām. Tiešā un pārnestā nozīmē «vieta» šogad kļuvusi par vienu no atslēgas vārdiem viņam pašam – drīz pēc Jāņa Baltvilka balvas saņemšanas par šopavasar iznākušo grāmatu Tētis, dzejnieks un literatūrzinātnieks nu kravā somas prombraukšanai. 14. augustā Kārlis dosies uz ASV, kur strādās pie disertācijas un, kā pats cer, nodosies arī radošajai rakstīšanai. 

Intervijā viņš ieminas par jaunu darbu bērniem, ko uzrakstījis šopavasar autobusā pa ceļam uz Tallinu, bet neslēpj, ka dzejoļus raksta aizvien retāk – slieksnis, ko pats sev nosaka, ar gadiem kļūst tikai augstāks.

Literatūras kritiķe Anda Baklāne pēc tava krājuma Pieaugušie iznākšanas pirms gada rakstīja, ka tu ar savu dzeju gan atspoguļo, gan arī veido savas paaudzes dzejas gaumi. Ja vispār varam runāt par «dzejas gaumi», kādu tu to veido?
Ja salīdzinām pa desmitgadēm, kā kurā brīdī raksta, izmaiņas var redzēt. Man būtu grūti salīdzināt šo brīdi ar 2006. gadu, bet, pametot skatu tālāk atpakaļ, redzam – dzeja mainās. Mainās tas, ko šķiet interesanti pateikt šajā brīdī. Nekad nav tikai viens dzejnieks, ko tad nu visi lasa. Vismaz pēdējos 30 gados noteikti ne. Dzejas gaumi veido daudzi un dažādi dzejnieki. Cik nu vispār varam runāt par sabiedrības gaumi, ko veido tie dzejnieki, ar kuriem es sadarbojos. Ir cita veida dzeja, kas varbūt veido lielākās sabiedrības daļas gaumi. Mēs – es un mani domubiedri – esam pāris tūkstošu cilvēku iepriecinātāji labākajā gadījumā. 

Es neveidoju neko speciāli. Uzskatu, ka dzejā drīkst atspoguļot savu laiku ar visu skaisto un neglīto, kas tajā ir, kas ir šī laika valodā un sabiedrībā. Tajā pašā laikā, ja kāds dzejnieks nevēlas, viņš var nerunāt par [sabiedrību], apcerēt tikai savas eksistences problēmas. Dzejas lielākais spēks ir daudzveidībā. Ja ir vairāki interesanti dzejnieki vienā laikā, lasītājam ir iespēja izvēlēties. Nevienam nav jānāk pie manis un jāsūdzas, ka veidoju viņam nepareizu gaumi. 

Kas tevi pašu uzrunā mūsdienu latviešu dzejā?
Es jau gandrīz četrus gadus koncertēju ar muzikāli dzejisko performanci Mūsu dienu skaņu celiņš, kur esmu kopā ar Arvi Vigulu, Ingu Gaili, Annu Auziņu. Tagad Artis Ostups nāks manā vietā, performances turpināsies. Tāpat ir bijusi performance dzejkoncerts, ko veidojām kopā ar grupu Sigma, Olgu Žitluhinu un laikmetīgās dejas kompāniju Ārā. Mēs, tas ir, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Inese Zandere un es. Mūsdienās cilvēkiem vajag koncepciju. Viņi ir izbrīvējuši vakaru, sameklējuši auklīti, izgājuši auto tehnisko apskati, lai aizbrauktu uz pasākumu. Tu nevari tizloties uz skatuves. Dzejas performances ir sadarbošanās. Vārds «sadarbošanās» dzejā nemaz nav pašsaprotams. 

Dzejnieks jau ir tas vientuļais vilks, kas savā kabūzītī raksta. Viņam nevajag obligāti sadarboties ar citiem. Taču šādās performancēs tas ir neizbēgami. Es domāju, tas ir liels ieguvums. Dzejnieki jūt vairāk dzīvo kontaktu ar publiku. Viņi nevis vienkārši lasa dzeju, bet ir daļa no performances, šova. Viss kopā tas izskatās iespaidīgāk nekā tad, ja katrs atsevišķi uzstātos ar lasījumiem.

Te jau ir tirgus elements. Labāk pārdot radīto. 
Mēs, protams, vēlamies būt tuvāk lasītājam, pavilkt viņu sev līdzi. Ar tirgu tam ir nosacīta saistība: bez Kultūrkapitāla fonda vai pašvaldību atbalsta neviena performance sevi neatpelnītu. Mēs nesniedzam priekšnesumus Kārnegīholā.

Latvijā par dzejas pārdošanas lietu neviens īpaši neiespringst. Varbūt Zvaigznei ABC ir mērķtiecīga mārketinga politika, bet citiem apgādiem ne. Latvijā esam mazi un draudzīgi, ātri iepazīstam cits citu. Kas gribēs, tāpat nopirks manu grāmatu un izlasīs. Pagājušajā gadā man iznāca grāmata Anglijā, tur citāda stratēģija. Ar to, ka grāmata iznāk, autoram viss tikai sākas. Mani sāka vadāt apkārt pa vairākiem festivāliem Anglijā, Velsā, Īrijā. Potenciālos lasītājus iepazīstināju ar sevi. Šajos festivālos vienmēr ir arī grāmatu galds. Cilvēki nopērk kādu grāmatiņu, paprasa autogrāfu.

Tev patika ar viņiem iepazīties?
Bija interesanti, katrs nāca ar savu stāstu. Viens bijis ekskursijā Latvijā. Citam senči no Latvijas. Vēl kādam ir latviešu izcelsmes draugi. Bija arī tādi, bez jebkādām saitēm ar Latviju, vienkārši kaut kas uzrunājis dzejolī. 

Man patīk cilvēki. Gadiem ejot, vieglāk kontaktējos. Neuzskatu sevi par frīku, kam nav nekā kopīga ar apkārtējo sabiedrību. Anglijā pārliecinājos – tas, kas nostrādā Latvijas lasītājiem, nostrādā arī Anglijas lasītājiem.

Vai  tu runā par konkrētiem dzejoļiem?
Piemēram, izdaudzināto Siermaizīti. Šādus dzejoļus negribu rakstīt vairumā, tā būtu atkārtošanās un spēle uz publiku, kas man nepatīk. Taču jāatzīst – ir dzejoļi, ar kuriem viegli identificēties cilvēkiem arī citur, ne tikai Latvijā. It kā jau Lielbritānijā dzeju lasa maz. Taču tā ir liela zeme, miljoniem cilvēku. Tur maz ir daudz vairāk, nekā maz šeit, Latvijā. Tulkotā literatūra Anglijā aizņem ļoti mazu daļu izdevējdarbībā. Taču literatūras festivālu, lasījumu ir ārkārtīgi daudz. Katrā sīkā, skaistā vietiņā! Literatūras festivāls, tā ir goda lieta.

Ko dzeja izdara ar valodu tā, ka viss neglītais kļūst skaists?
Būs cilvēki, kas tev nepiekritīs. Tiklīdz dzejolī parādās kaut kas «neglīts», viņiem aizveras širmis un viņi sāk bļaut, ka tā ir netīrība, noziegums pret valodu, tā nedrīkst. Manuprāt dzeja var parādīt, ka skaistais un neglītais pastāv līdzās, kā dzīvē, tā valodā. «Neglītais» ir vitalitātes daļa. Viss pastāv kopā. Latvijā jau reti saka acīs. Ja gribas uzzināt patiesību, cik drausmīgs esi, jālasa anonīmie komentāri.

Dzejas grāmatu Tētis lasot, ienāca prātā, nez, kāds ir tevis paša tētis? Šie bērnu (vienlaikus pieaugušo) dzejoļi, protams, nav par to, un tomēr – kādu lomu tēvs spēlē tevis paša dzīvē?
Tas jau sākās ar Burtiņu zupu, manu pirmo bērnu dzejas grāmatu. Kad vienkārši kāds onkulis dara muļķības, tas nav nekas īpašs. Bet tētis – ja viņš dara kaut ko dīvainu, tas uzreiz ir citādi. Teiksim, ja mans tētis darītu kaut ko dīvainu, es kā bērns ļoti satrauktos. Man būtu bail. Grāmata Tētis tapa ļoti lēni. Nebija īsti nekādas koncepcijas. Man likās interesanti rakstīt par tēti, kurš ir, no vienas puses, lielais, gudrais, uz ko bērns atsaucas, pēc kura ilgojas, un tajā pašā laikā viņam ir sava dzīve, kurā viņš spēj sadarīt gan labas, gan sliktas lietas. 

Es jau esmu svētdienas rakstītājs bērniem. Man tā bērnu grāmatu intonācija liekas ļoti atbrīvojoša. Kad esi, no vienas puses, apzināti naivs. No otras, caur to naivismu izspraucas viss, kas ir pieaugušo dzīvē. Tā rakstīdams, es dauzos. Daļa no dauzīšanās ir arī tas, ka neviens nesaprot, vai tā vispār ir dzeja bērniem, vai pieaugušajiem. Man liekas, ka mākslā vajadzīgs izaicinājums. Pataustīt laikmeta pulsu – ko drīkst un ko nedrīkst. Ko cilvēki saprot un ko – nesaprot. Vai man pēc pulsa pataustīšanas izdodas notiekošo labāk saprast? Nezinu, laikam jau ne. Kāds muļķis biju, tāds arī nomiršu. Man vispār liekas, ka rakstu ārkārtīgi vienkāršus dzejoļus.

Kā tev izdodas pietuvināties valodas matērijai tā, ka tie «ārkārtīgi vienkāršie dzejoļi» ir tik daudzslāņaini?
Pieaugušie tapa deviņus gadus, Tētis – septiņus. Tie ir īsi, skaisti mirkļi, kad rakstu. Jaunībā mani dzejoļi vairāk bija balstīti valodas spēlēs, atskaņās. Šobrīd ļoti daudz dzejā izmantoju to, ko rakstnieki izmanto prozā – ir sižets, detaļas. Dzejoļi prozā. Jā, tas vairs nav mirklis. Vajag izdomāt stāstiņu, kas ir pamatā dzejoļa tekstam.

Lai rakstītu, jāatrod kāds mirklis, kad visi liek mieru un var noslēpties. Vispār es nekad neesmu centies dzīvot vientuļnieka askēta dzīvi. Man tomēr vajag cilvēkus. Pieļauju, ka rakstītu daudz vairāk, ja dzīvotu vientulīgi. Tie laikam nebūtu sevišķi interesanti dzejoļi, tie būtu tādā kā savā burbulī. Es labāk piedzīvoju priekus un bēdas, un kļūdas, dzīvodams starp cilvēkiem. Un par to rakstu dzejolīšus. Rakstu gan aizvien mazāk. 

Kāpēc tā?
Jaunības hormonu vētras sen jau beigušās. Man ir sešas dzejoļu grāmatas, četras no tām – pieaugušajiem. Negribas atkārtoties. Tas ir dzejniekiem tipisks stāsts: jo vecāks kļūsti, jo augstāks ir slieksnis, ko esi gatavs ņemt par pilnu. Tāpēc dzejoļu rakstīšana sarūk. Pavisam labi to varēja redzēt ar mūsu trimdas dzejniekiem: Veronika Strēlerte jaunībā rakstīja tīri daudz. Pēc tam jau – reizi desmit gados krājums. Pēc tam – reizi divdesmit gados. Otrādi ir tiem, kuri aiziet pensijā un viņiem paveras radošais lauks visā krāšņumā.

Vai nav tā, ka izjūti dzīvi kā vērtīgu tikai tad, ja raksti?
Vispār jau tā dīvaini paliek, ja ilgāku laiku nekas nav uzrakstīts. Es nezinu, kā to iekšējo orgānu sauc, bet ir kāds orgāns, kurš grib izdalīt dzeju. Ja ilgāku laiku neizdala, tas sāk niezēt. Viss ir labi, bet kaut kā pietrūkst. Pavasarī – tieši pēc tam, kad Tētis bija iznācis no tipogrāfijas, braucu uz literatūras festivālu Tallinā ar autobusu. Man nebija, ko darīt, un uzrakstīju poēmu bērniem. Vēl jāpieslīpē un varbūt kādreiz būs grāmatiņa.

Vai vecāki lasa tavas bērnu grāmatas?
Vecākiem liekas – tagad jau tur viss būs par mums! Pēc Burtiņu zupas viņi man piezvanīja un teica: mēs izlasījām tavu grāmatu un apvainojāmies, jo mēs tādi neesam! Es atbildēju: tā jau arī nemaz nav par jums! Grāmata Tētis, izņemot pirmo dzejoli, nemaz nav par manu tēti. Viņš tāds nav, kā tēti lielākajā daļā manu dzejoļu. 

Mani vecāki nekad nav spieduši darīt to, ko negribu. Viņiem nelikās, ka man obligāti vajag studēt jurisprudenci un tad viss būs labi dzīvē. Vecāki respektēja, ka man patīk literatūra. Viņi man vienkārši ļāva būt. 

Tev ir dzejolis par nepieaugšanu – atgriezties bērnības mājās, gulēt pie televizora un iztikt no mammas algas. Dzejolis, protams, nav jāuztver tiešā nozīmē. 
Vecāku atbalstu un mīlestību jūtu līdz pat šim laikam. Tas ir liels kapitāls. Vispār, domājot par dzeju, ne tikai mūsdienu dzeju, – kad tu mēģini pietuvināties sev, iedziļināties, nekā ārkārtīgi priecīga jau tur nav. Ir daudz sāpīgu, skumju jautājumu.

Seši gadi doktorantūrā Vašingtonas Universitātē Sentluisā – tas nozīmē jaunu dzīves posmu. Kādi ir tavi mērķi?
Esmu iekļuvis salīdzinošās literatūras zinātnes doktorantūrā. Kā saprotu, šī programma paredzēta ārzemju rakstniekiem, kuri reizē ir arī pētnieki. Nezinu, kādās proporcijās tur sanāks academic writing un creative writing (akadēmiskā un radošā rakstīšana – angļu val.) Tā ir pilna apjoma doktorantūra, droši vien liks lasīt daudz gudru grāmatu. Lai apvienotu akadēmisko un radošo pusi, izdomāju, ka varētu salīdzināt krievu un amerikāņu konceptuālās dzejas tradīcijas. Tas uzreiz aizvelk uz filozofiju, estētiku, 20. gadsimta mākslas vēsturi. Pēdējos gados vairāk esmu pētījis dzimtes studijas tēmas. Tas pavisam kas cits! Dzimtes studijas nekur nepazudīs. Tagad gribu pabarot dzejnieku sevī ar akadēmisko darbu. Atļauties to greznību – kādu laiku pievērsties specifiski dzejas un estētikas problēmām.

Vai pēc doktora grāda iegūšanas domā atgriezties Latvijā?
Nav tā, ka Latvijā slikti, bet citur var dzīvot vienos priekos. Ar politiskajām pārmaiņām Eiropā un pasaulē tagad ļoti grūti prognozēt, kādu virzību lietas ņems. Latvija vismaz pagaidām nav nostājusies uz populisma diktatūras, labējā ekstrēmisma takas. Ja es būtu melnādainais, [skatoties uz Trampa kampaņu], labi padomātu, vai tagad uz Ameriku braukt. Es ceru, ka vēlēšanas Amerikā vienā rāvienā neizmainīs valsti ar senām demokrātijas tradīcijām, ka to nejutīšu savā universitātes pilsētiņā. 

Skatoties uz pasaulē notiekošo, domāju – labākajā gadījumā var gribēt, lai cilvēki mācās no savām kļūdām. Laikam ir par daudz prasīts, lai mācās no kļūdām, kas [vēsturē] tika pieļautas pirms simt gadiem. Gribas paspēlēt kariņu. Atrast vainīgos. Apliecināt savu svarīgumu. Turklāt tabloīdi spēlē milzīgu negatīvu lomu. Kaut vai Brexit gadījumā – ar negatīvajiem, melīgajiem stāstiem par Eiropas Savienību. Sabiedrība tiek apstulbināta ar blēņām, sazvērestības teorijām. Arī Latvijā. Atcerēsimies treknos gadus, kredītu burbuli: cik bija balsu, kas brīdināja – tas labi nebeigsies? Un cik cilvēku tajās ieklausījās?

Par Latviju varu teikt: mana apzinātā dzīve sākās ar Atmodas laiku. Mītiņiem skolā, sarkanbaltsarkano karogu, patriotiskām dziesmām. Līdz ar to es uztveru mūsu valsti kā tādu, kas nav nekas automātisks, kas bijis vienmēr. Izjūtu saviļņojumu, kad dzirdu Latvijas himnu, redzu karogu. Tie ir simboli, kas atgūti. Tāpēc valsts simbolu zaimošana, valsts gānīšana mani aizskar. Uzskatu sevi par Latvijas patriotu, bet droši vien šajā vārdā ielieku kaut ko citu nekā tie, kuri skandina, ka tieši viņiem uz patriotisma izpratni vislielākās tiesības. Nekā! Neatdosim patriotismu viņiem! Katram ir jābūt mazam sabiedrības sargsunim. Kaut vai olšūnu ziedošanas likumprojekta gadījums: sabiedrība saorganizēja protestu, pamatoja, kāpēc tas nebūs labi, un izbēga no slikta politiķu lēmuma.

Kā dēļ tev visvairāk žēl pamest Latviju?
Vlads Nastavševs Dailes teātrī iestudēs Peldošos – ceļojošos, otro daļu, es izrādi neredzēšu. What a shame!*

* Cik žēl! – angļu val.

CV

Dzimis 1979. gada 28. jūlijā Rīgā
LU ieguvis filoloģijas doktora grādu 
2001. gadā pirmā grāmata Ledlauži
Kopumā iznākuši seši dzejas krājumi: Burtiņu zupa un Tētis bērniem, kā arī pieaugušajiem – Biezpiens ar krējumu, Es, Pieaugušie
Dzeja tulkota lietuviešu, angļu, zviedru, čehu, poļu, slovēņu, basku valodā, iekļauta arī Centrāleiropas un Austrumeiropas jauno dzejnieku darbu antoloģijā Lielbritānijā
2006. gadā saņēmis Autortiesību bezgalības balvu
2007. gadā saņēmis Olivereto balvu par dzejoli Karavīri
2015. gadā iznākusi dzejas izlase angļu valodā Come to Me
Kā filologs strādājis pie pētījuma par mūsdienu literatūras teorijām, kā arī Bastarda forma: Latviešu dzejprozas antoloģijas. Latviešu dzejprozas vēsture

Ir iesaka

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Kalendārs

 

28.-29. jūlijs. FESTIVĀLS. WORLD JAZZ FESTIVAL KINOTEĀTRĪ SPLENDID PALACE UN ARĒNĀ RĪGA. Trīs koncerti: 28. jūlijā plkst. 15-18 Doma laukumā festivāla atklāšana (bezmaksas koncerts), vakarā – džeza zvaigznes Splendid Palace. 29. jūlijā Arēnā Rīga koncertēs divi leģendāri mūziķi – amerikāņu pianists Bobs Džeimss (attēlā) un Āfrikas mūzikas leģenda, trompetists Hjū Masekela. Biļetes cena 20-250 €. Bilesuserviss.lv

30. jūlijs. IZRĀDE. ES ESMU ĻOTI KAUTRĪGS CILVĒKS CĪRAVĀ. Kristīnes Brīniņas dejas izrādes iedvesmas avots ir diriģents Andris Nelsons. Ar teksta, mūzikas un ķermeņa valodas starpniecību horeogrāfe centīsies iemiesoties apbrīnotajā māksliniekā, cerot tajā saskatīt sevi. Tikšanās vieta – autobusu pietura Cīrava plkst. 20.30. Ieeja bez maksas. Nākamās izrādes 6. augustā festivālā Laba Daba, 31. augustā koncertzālē Lielais Dzintars, oktobrī Ģertrūdes ielas teātrī.

3. augusts. KONCERTS. THE SISTERS OF MERCY KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Gotiskā roka leģenda – tā tiek dēvēta 1977. gadā Lielbritānijā tapusī grupa, kura savulaik savaldzināja publiku ar postpanka, gospeļa un popmūzikas sakausējumu. Britus iesildīs portugāļu blūza zvaigznes Budda Power Blues. Biļetes cena 30 €. Bilesuparadize.lv

3.-7. augusts. IZRĀDE. VĒSTULE CILVĒKAM NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Leģendārā skatuves mākslinieka Mihaila Barišņikova monoizrāde vēsta par 20. gadsimta izcilāko baletdejotāju Vāclavu Ņižinski (1889-1950). Tās pamatā ir baletdejotāja dienasgrāmatas, kas sarakstītas 1919. gadā, dokumentējot mākslinieka pārdzīvojumus. Režisors amerikāņu avangarda klasiķis Roberts Vilsons. Biļetes cena 70-250 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Kino

 


ooo Džeisons Borns / Jason Bourne. Džeisona Borna filmu sērijas piektā darba veiksmei, šķiet, ir viss, ko var vēlēties: no jauna režisors ir Pols Grīngrāss (viņš arī spēcīgo Borna pārspēks un Borna ultimāts veidotājs), un titullomā atgriezies Mets Deimons. Taču īstā zvaigzne šoreiz ir zviedru aktrise Alīsija Vikandere noslēpumainas CIP kibernodaļas vadītājas lomā; viņas personāžs sagādā visspēcīgāko intrigu. Citādi – minimāls saturs un izstieptas vajāšanas ainas. No 29. jūlija.

ooo Kad nodziest gaisma / Lights Out. Zviedru režisoru Deividu Sandbergu nevar uzslavēt par oriģinalitāti, taču viņa vadībā šī šausmu filma cienīgi kuģo cauri primitīvo dramaturģijas paņēmienu jūrai. Iztiekot bez graujošiem specefektiem, lietā tiek likti elementāri gaismas un skaņas knifi, kas spēj nobiedēt pa īstam – tumsa un nespēja skaidri saskatīt, izrādās, liek sarosīties iztēlei. No 29. jūlija.

ooo Spoku mednieki / Ghostbusters. Ivana Reitmana 1984. gada kulta komēdijas pārfilmējums atšķirībā no oriģināla ir pārejoša vasaras kino dēka. Taču, lai arī ātri «pagatavota» un humorā nereti pavirša, Spoku mednieki (precīzāk, mednieces) ir azartisks un dzīvelīgs urbānais spoku stāsts. No 29. jūlija.

Kāpēc? Jā, vispār, kāpēc?

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Grāmata

Jaunam māksliniekam iespēju Latvijā ir tik mulsinoši daudz, ka jāmāk koncentrēties uz svarīgāko, apliecina Jāņa Baltvilka konkursa balvas Jaunaudze par debiju grāmatu mākslā ieguvēja Vivianna Maria Staņislavska

Par spēju ar gaumīgas stilizācijas palīdzību vienā grāmatā ievietot visu spuraino, informācijas un emocionāli pārbagāto skolas dzīvi, ietērpjot to vizuālā valodā, kas saprotama gan skolēniem, gan viņu audzinātājiem. Tāds bija Baltvilka balvas žūrijas pamatojums, apbalvojumu Jaunaudze piešķirot debitantei Viviannai Mariai Staņislavskai, kura ilustrējusi Ievas Samauskas dzejoļu grāmatu Skaļā klase. Vivianna Maria tikai šogad atstāja skolas solu Latvijas Mākslas akadēmijā. Nebijis bakalaura darba formāts, pēc antīkās mitoloģijas tēmām veidotā pop-up grāmatu sērija, saņēma augstāko novērtējumu.

Skaļajā klasē centies radīt retro iespaidu, strādājot divu toņu tehnoloģijā, kas bija populāra pirms gadiem piecdesmit?
Pamatkoncepts – sarkans un zils, jo arī skolas klades bieži ir zilas un sarkanas. Skolēni raksta ar zilu pildspalvu, skolotāja labo ar sarkano. Asociācija ar skolas laiku, par ko ir dzejoļi. Divi krāsu toņi, sajaucoties kopā, veido trešo. Trešo toni definēju kā violetu, bet tas izdrukājās interesanti brūnīgs. 

Nesen, aizbraucot uz Boloņas grāmatu mesi, atklāju: jaunā tendence ir drukāt divkrāsās. Jo grāmatizdevējiem tas ir izdevīgāk, ar minimāliem līdzekļiem var panākt maksimālo efektu. Tēvs stāstīja, ka kādreiz modē ir bijusi arī trīskrāsu druka.

Tavi vecāki ir interjera mākslinieki.
Jā, un tētis strādā arī reklāmā. Man bērnībā patika zīmēt, mamma ir nofotografējusi, ka es pat tapetes esmu sašvīkājusi. Vidējais brālis Filips arī šogad pabeidza dizaina skolu, specializējās formu dizainā. Diplomdarbs bija pakaramais, kuru var ērti locīt un mainīt, lai uz tā varētu pakarināt gan kreklu, gan topiņu, lai neslīd nost, lakatus. Jaunākais brālis būs pavārs, tas arī ir kaut kas līdzīgs mākslai, tikai jāstrādā ar garšām.

Teici, ka grāmatizdevēji cenšas ekonomēt. Kā šobrīd jauns cilvēks sevi var atrast mākslas un darba tirgū?
Pabeidzu Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu kā animatore un, godīgi sakot, nezināju, kas mani sagaidīs. Arī iestājusies Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, tiešām nezināju, ar ko sākt. Pirmajā kursā mēģināju sūtīt darbus uz konkursiem, un nekas neiznāca. Gandrīz izmisums – ko es daru ar savu dzīvi? Par laimi, tētis piespēlēja darbiņus reklāmā, kuros varēju eksperimentēt, iegūt zināšanas par to, kā notiek drukas lietas. Pamazām viss sāka aiziet. Taisīju savus projektiņus, centos piedalīties izstādēs. Pirms Skaļās klases kopā ar divām meitenēm ilustrējām latviešu tautas pasaku grāmatu. Vēlāk ar pāris citiem autoriem – Blaumaņa smaidu (memoriālā muzeja Braki 2013. gada izdevumu – red.). Vienas no veiksmīgākajām, manuprāt, ir ilustrācijas Dzelzs vilka albumam Kālabad. Katrai dziesmai – zīmējums.

Nezinu, vai izdosies turpināt darbu ar grāmatām, vai specializēšos animācijā. Pirms mēneša sāku strādāt Rozes Stiebras studijā pie pilnmetrāžas animācijas filmas Saule brauca debesīs. Mūziku raksta Dzelzs vilks. Viss stāsts ir kā liela tautasdziesma. Šobrīd man arī jānodod ilustrācijas Andreja Baloža dzejolim Es arī [sērijā Bikibuks].

Tev ir interesants ģimenes stāsts, vecāki iepazinās 80. gadu beigās Polijā, kur dzimusi un uzaugusi mamma. Biji Erasmus apmaiņā Krakovas Mākslas akadēmijā. Vai mēģināji iekļūt poļu mākslas telpā?
Krakovā bija tik daudz iedvesmas, joprojām no tās barojos. Bija daži ģeniāli pasniedzēji, kuri nerunā angliski. Studēju poļu valodā, un tas bija lielākais ieguvums, varēju mēģināt visur iespraukties. Uztaisīju vairākas eksperimentālās grāmatas. Profe-sore Dorota Ogonovska specializējās pop-up ilustrācijā. Pateicoties viņai, arī mani tas aizrāva.

Polija deva jaunu atvērtību?
Polijas pasniedzēju galvenā doma: kamēr studējat, nav jāuztraucas par grāmatu tirāžām un to, ka kaut kas var neiznākt. Eksperimentējiet, cik varat! Latvijas Mākslas akadēmijā pasniedzēji vairāk runā, ka grāmatu uzreiz jāmēģina uztaisīt tā, ka var publicēt.

Polijā man radās vēlme strādāt brīvāk, uztaisīt pop-up grāmatas, kas Latvijā netiks publicētas, jo tas ir dārgi, detaļas jālīmē ar roku. Lielās izdevniecības, franči, amerikāņi tādas pasūta Ķīnā. Man plauktā ir pāris grāmatu no Amerikas, ko veidojis viens no labākajiem pop-up ilustratoriem Roberts Sabuda. Neticami, ko cilvēks var uztaisīt un izdot!

Turpināsi maģistrantūru grafikā, bet acīmredzot būsi māksliniece, kas spēj strādāt dažādos žanros?
Biju aizbraukusi uz Stradiņa universitāti, kur jaunie žurnālisti intervēja māksliniekus. Jautāja, vai man ir mājdzīvnieki un tamlīdzīgi. Tad viena meitene sāka uzdot āķīgus jautājumus: «Vai tev neliekas, ka būt par mākslinieku ir nestabils darbs?» Sāku domāt – varbūt tā ir, bet man nav bijis iemesla sūdzēties, darba pietiek. «Vai man ir viens stils, vai strādāju dažādos? Kāpēc?» Sāku aizdomāties – jā, vispār, kāpēc? 

Komiksu žurnāla kuš! konkursā tiku nominēta kā viena no labākajām māksliniecēm, tagad man piedāvā piedalīties komiksu konkursā, ko finansē Beļģijas vēstniecība Latvijā, bet man diemžēl nav laika. Esmu lepna, ka pati spēju sevi uzturēt, bet arī mulstu par iespējām. Patīkami, ka grāmata, kas tapa tik spontāni, kādam arī tik ļoti patīk, ka mani novērtē!

Pēdas smiltīs, skats kinoekrānā

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Afiša

Kino, mākslas un mūzikas festivāls RojaL – kinodopings Rojā

Skaitu kinoseansus festivāla RojaL programmā un priecājos: divarpus dienās nelielā Kurzemes piekrastes mazpilsēta piedzīvo īstu kinoinjekciju – tiks izrādīts ap 30 filmu. Un labākais – šis kino kvantums ir reāli «pieveicams»: lielākā daļa darbu ir dažādu žanru īsfilmas, turklāt seansi izkārtoti tā, lai to laiki tikpat kā nepārklātos. 

Jau sesto reizi norisošajā festivālā, ko savā dzimtajā pilsētā kopā ar domubiedriem ir izlolojis kinomākslinieks un režisors Jurģis Krāsons, ir, ko redzēt: crème de la crème no pašmāju animācijas īsfilmām pieaugušajiem, Eiropas kinoakadēmijas 2015. gada īsfilmu izlase un kompakta spēlfilmu izlase. Saldajā ēdienā – atklājumiem bagāta Dānijas kino programma, bet visjaunākajiem kinoskatītājiem cikla Lupatiņi seanss un animācijas darbnīcas. 

Ap piesātināto kinoprogrammu rindojas arī koncerti – klavieru kvarteta RIX uzstāšanās atklāšanā, kā arī pianista Jura Žvikova priekšnesums. Savukārt Rojas Kultūras centrā, uz kuru, tāpat kā iepriekšējos gadus, vedīs izritināts jūraszilais paklājs, tiks atklāta mākslinieka Pētera Sidara izstāde Jūra. Rojā būs apskatāmas viņa trīsdimensiju gleznas. Taču, atgriežoties pie kino, lūk, trīs kinoseansi, kuru dēļ Roja ir jāapmeklē.

Maltītes dievišķums

Vai esat piedzīvojuši saviļņojumu, kas pārņem pēc izcilas maltītes? Līdzīgas sajūtas raisa arī dāņu klasiķa Gabriela Aksela «ēdiena drāma» Babetes svētki (Babette’s Feast, 1987) – viens no visu laiku dižākajiem kulinārā kino paraugiem. Karenas Bliksenas (ar Īzaka Dinesena pseidonīmu) sarakstīto romānu režisors ir pārvērtis reti sirsnīgā kinodarbā, kas ir gan oda altruismam, gan ēdiena spējai saliedēt ļaudis. Francūziete Babete, bēgot no revolūcijas šausmām dzimtenē, atrod patvērumu attālā Jitlandes miestā Dānijā. Turienes dzīve rit dievbijīgā pazemībā un nepanesami bezgaršīga ēdiena ēnā, līdz Babete izlemj iztērēt savus loterijā laimētos 10 tūkstošus franku, lai uztaisītu un vrai dîner français*. Gatavošanas un ēšanas ainas ir baudpilna estētisma piesātināti kadri, kas mijas ar humoristisku skatu uz reliģiozās komūnas iedzīvotāju – maltītes viesu – lēno un nenovēršamo padošanos ēdiena burvībai. 

Uz ekrāna Kino krāns 29. jūlijā plkst. 22.15.

Pagātnes mīts

«Es paceļu glāzi par Stepu! Par to, ka mencas negrauž viņa klasisko degunu!» – šī nevērīgā frāze, ko filmā Meldru mežs (1971) pie svētku galda izmet Ulda Dumpja atveidotais varonis, aizsāk nesaudzīgu atmiņu lavīnu. Režisora Ērika Lāča netālu no Rojas uzņemtā drāma, arī rezignēts laikmeta atspoguļojums, vēsta par kādu noslēpumainu zvejas kuģa bojāeju – kuģim apgāžoties, no traģēdijas paglābjas tikai viens no apkalpes locekļiem – Ulda Pūcīša spēlētais Steps. 

Minētā epizode skarbi iemieso lentes noskaņu – nerimstošu izdzīvojušā vainas apziņas ķidājumu. Kinodarbs, kas veidots pēc rakstnieka Egona Līva scenārija, ar realitāti ir saistīts pavisam mistiskā veidā: RojaL veidotāji stāsta, ka līdzīga drāma savulaik atgadījusies arī dzīvē – padomju gados pēc filmas iznākšanas pie Kurzemes krastiem apgāzies un nogrimis zvejas kuģis. Traģēdijas skaidrojumi ir visneticamākie: tīklos esot iepinusies padomju armijas zemūdene vai… valis. Lomās redzams latviešu aktiermākslas zieds: Olga Dreģe, Edgars Liepiņš, Eduards Pāvuls un citi.

Rojas Kultūras centrā 29. jūlijā plkst. 18.

Eiropas Kinoakadēmijas 2015. gada īsfilmu izlase

Pasaulē katru gadu top tūkstošiem īsfilmu, tāpēc šādas izlases ir liela vērtība – no neaprakstāmā kvantuma ir izfiltrēti konkrētiem kritērijiem atbilstoši kinodarbi. Šajā gadījumā – pērn uz Eiropas labākās īsfilmas titulu pretendējušās filmas. Tās nominācijai «iesūtījuši» Eiropas ievērojamākie festivāli (piemēram, Venēcijā, Berlīnē un Roterdamā notiekošie). Izlasē ir dažādu žanru darbi – to vidū eksperimentālais, dokumentālais un animācijas kino.

Rojas Kultūras centrā 30. jūlijā plkst. 15.

* Īstas franču vakariņas – no franču val.

Kino mākslas un mūzikas festivāls RojaL.

No 28. līdz 30. jūlijam Rojā. Ieeja bez maksas. Vairāk informācijas Rojal.lv

Caur konkrēto uz vispārīgo

Posted on jūlijs 27, 2016 by - Intervija

Aktrise Līga Liepiņa vēlas klusi, tikai ģimenes lokā, nosvinēt tuvojošos apaļo jubileju. Taču skaista dāvana viņai ir šāgada Spēlmaņu nakts nominācija gada labākās aktrises balvai par lomu Teātra TT izrādē Dāmas

Pasakaini skaists dabas skats paveras, pa klusu meža taku nokļūstot aktrises Līgas Liepiņas un dramaturga Paula Putniņa vasaras mājā Vecpiebalgā. Pelēks ezera spogulis tumšzaļu egļu ielokā. Dažas dobes, kurās var nošķīt lociņus, dilles. Rītos Līga iet ezerā peldēties, reizēm aiz rokas līdzi ved Paulu. Pusdienlaikā klāt ir bērni un mazbērni. Lai idille būtu pilnīga, zālē staipās divi kaķi. No galda pa gaļas šķēlītei čiepj kustīgs šunelis. Līga piekrita sarunai, smejoties – iztiksim bez apzīmējuma «zvaigzne» un «leģenda»! Arī neakcentējot jubileju, jo tam ir savi personiski iemesli. 

Tomēr šis ir labs brīdis, lai atcerētos aktrises lomas tādās paaudžu paaudzēs zināmās filmās kā Četri balti krekli, Pie bagātās kundzes, Limuzīns Jāņu nakts krāsā un teātra izrādes – jau vairāk nekā 30 gadus viņa ir Nacionālā teātra aktrise. Jaunās režisores un aktrises Ingas Tropas iestudējums Dāmas, kas šosezon ieguvis vairākas Spēlmaņu nakts nominācijas, gan skatāms Teātrī TT. Šajā izrādē par trīs vienas dzimtas sievietēm Līga spēlē kopā ar meitu aktrisi Annu Putniņu un jauno aktrisi Anci Strazdu. 

Atceroties Bellu filmā Četri balti krekli, kā jums šķiet, par ko Rolands Kalniņš šādu filmu uzņemtu šodien? 
Esmu daudz domājusi, kādu iespaidu šī sistēma, par ko filmā ir runa, atstājusi uz mūsu tautu, tās psihi. Cik gadus vēl vilksies psiholoģiskā trauma, ko tauta ieguva 50 okupācijas gados, melu atmosfērā? Kādā vidē audzis, no kurienes nācis – tas neizdzēšami ierakstās cilvēkā. Vaidēšana, gaušanās, nevis risināšana – domāju, ka tam pamatā ir padomju laika radītā trauma. Tāpat prombraukšana. Nav ieaudzināta dzimtenes sajūta. Tas arī nāk līdzi no padomju laikiem, kad savas dzimtenes mums nebija. Nav apziņas, ka šī ir mana zeme un tikai es varu palīdzēt. 

Vai toreiz, kad 20 gadu vecumā filmējāties, jums bija dziļa izpratne, par ko ir šis stāsts?
Varbūt darba gaitā nesapratu visas peripetijas tik dziļi, kā filmā ieprogrammējis režisors Rolands Kalniņš. Taču padomju sistēmas melus, liekulību sapratu ļoti labi. Mūsu ģimenē bija daudz izsūtīto. Mamma runāja par notikušo, piekodinot – nevienam nestāsti! Filmēšanas laikā Rolands Kalniņš dziļi un atklāti ar mums, aktieriem, runāja, par ko ir filmas stāsts. Man vēl nebija nekādas pieredzes, visu vajadzēja saprast. Kalniņš pacietīgi skaidroja. Varēju viņam visu jautāt. Tas bija jauki. Es neesmu tāda, kas uzreiz atveras. Nevaru izdarīt, ja nesaprotu. Man, lauku skuķim, Kalniņš deva lielu uzticēšanās sajūtu, atbrīvotību. 

Grūtākā epizode šajā filmā?
Tā, kur man vajadzēja būt dusmīgai, lamāties. Savā dzīvē to nebiju darījusi. Tagad protu būt arī asa un nejauka, bet jaunībā šī īpašība man nebija attīstīta. Bija grūti spēlēt temperamentīgu dusmu izvirdumu ainā, kurā skaidroju Jūlim (aktierim Uldim Pūcītim), kā vajadzētu rīkoties.

Kā Kalniņš jūs pamanīja?
Kinoaktieru studijā. To vadīja Līvija Akurātere. Viens no maniem mīļākajiem pasniedzējiem bija kinokritiķis Mihails Savisko. Viņš veicināja domāšanu. Vienmēr smējās, ka esmu mīļākā skolniece, jo neko nezināju, visu gribēju zināt. Līvija Akurātere sauca režisorus mūs skatīties. Tās bija kā personību atklāšanas stundas. Mūs sadalīja nelielās grupās. Katrai grupai savs kinorežisors, kas ar mums, jaunajiem, strādāja. Rolands Kalniņš strādāja ar to grupu, kurā biju es. Kāpēc filmai Četri balti krekli viņš izvēlējās tieši mani, neesmu prasījusi. Pati iedomājos, ka… es biju no laukiem, atšķīros. Varbūt tieši tas Kalniņu uzrunāja. Tas bija laiks, kad režisori skatījās uz skaistām aktrisēm. Es jau nebiju skaista. 

Esat minējusi, ka mamma jūs stingri audzināja. Parasti šādi bērni ir nedroši, ar pašapziņas problēmām. Kā gan jūs…
Es jau tieši tāda arī biju! Nedroša. Pieradusi pie «tagad māte runā, tu ne!» Tikai klausījos. Tāpēc ilgi nepratu izteikties. Manī bija spēks, kam netika ļauts izpausties. Pēc rakstura esmu Lauva. Tāpēc mani ieinteresēja aktiermāksla. Kinoaktieru studijā pieteicos, lai labāk saprastu – kā ir strādāt šajā profesijā? Biju no tiem, kurus uzņēma «uz jautājuma zīmes». Pamatsastāvā ne. Konkurss bija liels. 

Tikāt prom no mātes ietekmes – no Naukšēniem uz Rīgu.
Jā, pie radiem. Tad nu izbaudīju brīvību, tikusi vaļā no ķēdes. Tādus podus esmu gāzusi! Kinoaktieru studijā man iepatikās, ļoti pieķēros šai vietai. Kamera netraucēja. Absolūti ne! Rolands Kalniņš manam potenciālam pievērsa uzmanību. Es to, protams, jutu. Bellas lomai nevienu citu [jauno aktrisi] nemēģināja. Vēlāk Leonīds Leimanis mani paņēma filmā Pie bagātās kundzes. Tad Oļģerts Dunkers Vālodzītē. Arī kādām Krievijas filmām ņēma manu foto, bet uz provēm pat neuzaicināja. Tas bija laiks, kad ļoti svarīgs bija aktrišu skaistums. Ārpus Latvijas man iespēju nebija. Starp citu, filmējot tuvplānus, vienmēr bija svarīgs rakurss, lai labāk izskatos. Pēc filmēšanas ilgi staigāju ar piešķiebtu galviņu, jo tā bija iegājies – ja galvu turu šitā (mazliet piešķiebj), manu deguna bedrīti neredz. 

Zvaigznes statuss sajauca galvu, vai ne?
Bija ļoti grūti. Kalniņš mani izlaida – uzmanīgi uzklausot, vienmēr radot drošības sajūtu filmēšanas laukumā. Pēkšņi pie citiem režisoriem man uzbļauj. Viss, ciet! Tāpēc man bija ļoti grūti pierast pie [Nacionālā teātra galvenā režisora] Alfrēda Jaunušana. Neguvu uzticēšanos. Tas ir normāli, katram režisoram ir savi aktieri, ar kuriem viņš labprāt strādā. Radošs cilvēks jau ir slinks: kāpēc jāmokās ar vienu aktieri, ja ar kādu citu viss pats no sevis sanāk? Vienīgi, ja ir mīlestība, tad gan ņem lomās un mokās.

Uzskatu, ka teātrī man nav tā paveicies kā kino. Tomēr katrs režisors, arī jaunie, kaut ko īpašu ir devuši kā aktrisei. Augstu vērtēju Regnāru Vaivaru. Esmu divas reizes strādājusi pie viņa. Viņam ir sava pasaule, un man liekas, ka es to kā aktrise spēju uzminēt. Ar Valteru Sīli, Elmāru Seņkovu bijis interesanti strādāt. Ļoti interesanti – ar Kirilu Serebreņņikovu. Bija pierasts, ka jaunie režisori neprot izstāstīt, ko grib, aktierim jāmin. Jaunušans gan arī vienmēr rādīja lomu priekšā, jo neprata izstāstīt. Viņa dabas dotā intuīcija bija simtprocentīgi precīza – zini, ka jāuzticas, bet, kā līdz tam, ko viņš prasa, nonākt, nesaproti. Bet Serebreņņikovs! Skaidri zināja, ko grib. Nevienu brīdi nebija neērti pavaicāt, ja lomu nesapratu. 

Aktieriem ir kauns jautāt režisoram?
Kad jautā, tu jūti attieksmi. Kā Jaunušans teica, «kā tu tik stulba vari būt!» Tagad ar lielo dzīves pieredzi es vairs neapvainotos, bet jaunībā tas bija grūti. Varu teikt, ka Edmunds Freibergs kopā ar aktieri ļoti smalki analizē [lomu].

Teātrī es ienācu ar pieredzi kino. Sāku-mā spēlēju Jaunatnes teātrī, [režisora] Ādol-fa Šapiro laikā. Pēc septiņiem gadiem aizgāju no teātra. Man bija lomas pie Šapiro, bija ļoti interesanti strādāt. Taču viņš iestudēja katru izrādi, cik ilgi vien gribēja. Ja nebiji katrā viņa izrādē, aktieriskais treniņš sanāca ar lielām pauzēm. Šapiro nepatika, ka citi režisori viņam blakus strādā. Pielaida Pēteri Pētersonu, Spēlē, spēlmani! iestudējām, bet ilgi viņu teātrī neturēja, jo izjuta kā konkurentu. Šapiro darba stila dēļ trupa bieži bija dīkstāvē. Talantīgs režisors, bet uzskatu, ka viņš bija vainīgs pie tā, ka likvidēja Jaunatnes teātri. Tā ir liela netaisnība, ka teātra likvidēšanu pārmet [tā laika kultūras ministram] Raimondam Paulam. 

Vai Nacionālajā teātrī ātri izdevās atrast savu aktrises vietu?
Kad pēc sešu septiņu gadu darba pametu Jaunatnes teātri, gribēju vispār aiziet no teātra pasaules. Taču [skatuves suģestijas] inde bija ielaista, līdzīgi kā alkoholiķiem, gribējās vēl un vēlreiz pamēģināt. Sazvanījos ar Jaunušanu. Man bija bailes ieiet Nacionālajā teātrī. Tāpēc aicināju viņu tikties uz soliņa parkā pie teātra. Viņš mani pieņēma darbā. Sākumā tikai ārštatā. 

Ko jūs toreiz, 1977. gadā, uz soliņa runājāt?
Gara tā saruna nebija. Teicu, ka gribētu strādāt Nacionālajā teātrī, vai būtu tāda iespēja. Man liekas, viņam šķita interesanta tā aicināšana tikties uz soliņa parkā. Kā uz randiņu. (Smejas.) Mani «iemeta» Maijas lomā Andreja Upīša [darba] iestudējumā Laikmeta griežos. Loma bija paredzēta Guntai Virkavai, bet viņa cieta avārijā. Uzskatu, ka aktiera profesijā mazliet jāpiemīt arī nekaunībai – labā nozīmē. Citādi nekas nebūs. Esmu pierādījums. Būtu vajadzējis vairāk pašapziņas. Ja gribi uz skatuves nokalpot ne tikai ar paplāti rokās, bet lielākās lomās, vajadzīgs liels ego. Man egoisms piemīt, bet pārliecības par sevi pietrūkst.

Vai ar meitu Annu vērtējat viena otru kā aktrises?
Ir aktieri, kas partneriem daudz saka: tu tā nedari, dari tā! Lai pašam vieglāk nospēlēt savu lomu. Uldis Pūcītis tā darīja, viņš bija ļoti egoistisks aktieris. Tikai vēlāk, pēc gadiem, to sapratu. Tomēr viņš daudz man arī palīdzēja. Es tā nedaru. Kad strādāju, man svarīgi pēc iespējas ātrāk tikt klāt sava tēla izprašanai. Nespēju analizēt otru uz skatuves, vai tā būtu mana meita, vai kāds cits skatuves partneris. 

Visgrūtākais aktiera darbā ir tas, ka nedrīksti sevi nocietināt. Arī dzīvē. Visu laiku jābūt atvērtiem nervu galiem. Ārēji pat sevi norobežo, bet iekšēji tas process, ar atvērtiem nervu galiem, norit visu laiku. Tas iespaido sadzīvi, veselību. 

Kāpēc, jūsuprāt, skatītājiem būtu vērts redzēt izrādi Dāmas, kurā spēlējat kopā ar Annu?
Izrādē mēs esam trīs paaudžu vienas dzimtas sievietes. Vecāmāte, kas ieprogrammē savu dzīvi meitā, tālāk meita – mazmeitā. Katra cīnās par savu vietu ģimenē. Viņas visas ir vienas, bez vīriešiem. Režisore Inga Tropa – jauna, ļoti interesanta Latgales meitene. Dramaturģe Justīne Kļava – arī jauna. Biju pārsteigta, ka uzrakstījusi labu darbu par tik sarežģītu tēmu. Kad vari ieraudzīt savu dzīvi, sevi pašu dramaturģiskajā materiālā. 

Jūsu pieredzē interesanti, ka esat redzējusi «no iekšpuses», kā top dramaturģijas darbi. 
Tikai [1988. gadā Nacionālā teātra] izrādē Ar būdu uz baznīcu, ko sarakstījis Pauls Putniņš, man bija loma. Tad man bija jau četrdesmit gadu. Nekad nebiju gribējusi spēlēt Paula lugās, jo Pauls ir bijis režisors un nekad nebija apmierināts, kā viņa lugas iestudētas. Ar Paulu dzīvojot, esmu sapratusi: aktieri, arī režisori ir ļoti fiksi uz [lugas teksta] svītrošanu. Kad redzi, kā dramaturgs strādā – Pauls rakstot vienmēr skaļi runāja līdzi pat vārdu kārtību teikumā, lai rastu labāko variantu -, tad saproti, cik katrs teikums ir nozīmīgs. «Tas tomēr bija tā domāts!» Tāpēc es nekad, kārtīgi neiedziļinoties lugas materiālā, neizdaru secinājumus. Man gan jāatzīst: ja režisora svītrošana mani kā skatītāju pārliecina, protesta nav. Piemēram, Regnāra Aija Dailes teātrī man patika. 

Vai ar Paulu viens otra darbus esat komentējuši?
Jā, bet interesantākais, ka viņa sacīto (ar kādām iebildēm) esmu ņēmusi vērā, bet viņš manis sacīto – nekad. Tāds ir Paula raksturs. Viņš neatkāpjas no savas līnijas. Es domāju, ka tas ir labi.

Kura no Paula lugām jums ir vistuvākā?
80. gadu sākumā režisors Ģirts Nagainis televīzijā iestudēja Aicinājumu uz pērienu par 1905. gada  notikumiem. Vienkārši sakot, luga ir par to, ka, lai saglabātu dzīvību, cilvēks spējīgs pazemoties, iet uz pērienu. Vija Artmane šajā darbā spēlēja galveno lomu. Es domāju, ka latviešu tauta tāpēc vien pastāv, ka bijusi spējīga saņemt pērienu. Atmest pašlepnumu un dzimtas saglabāšanas, turpināšanas vārdā paciest pazemojumu. Kas tikai mums gājis pāri! Tāds tautas liktenis. Iespējams, tieši tāpēc mūsos saglabājušās ne tās labākās cilvēciskās īpašības. Prasme izdzīvot sevī slēpj daudz sliktu lietu. 

Ko domājāt, kad pirmo reizi izlasījāt filmas Pie bagātās kundzes scenāriju?
Izlasīju arī Andreja Upīša Smaidošo lapu, tas bija bagātāks cilvēcisko īpašību un attiecību materiāls nekā scenārijs. Upīts ir labs rakstnieks, ja neņem vērā ideoloģisko pusi. Otrs lieliskais palīgs lomas izprašanai man bija Marģera Zariņa mūzika. Filmēšanas laikā tā jau bija uzrakstīta un skanēja mums uzņemšanas laukumā. Tā uzbūra Latvijas laika atmosfēru, par ko man bija stāstījuši vecāki. Domāju – cik žēl, ka šos laikus pati nepiedzīvoju! 

Lai aktieris saprastu vēstījumu lielā mērogā, nedrīkst domāt vispārīgi. Vispirms ļoti konkrēti jāsaprot detaļas. Caur konkrētību parādās vispārīgais. Man parasti prasa [par šo filmu] – kā jūs tos cīsiņus ēdāt? (Filmā Līgas Liepiņas varone, jauna meitene no nabadzīgas ģimenes, nozog cīsiņu virteni – red.) Režisors deva interesantu uzdevumu: zodz tos cīsiņus un domā – kad ēdīšu, tie kolosāli garšos! Tā tie nemanāmi pazudīs [kleitas izgriezumā]. Tas ir piemērs, kā režisors var aktierim dot precīzu uzdevumu. 

Vai uz laipas virs Daugavas tiešām filmējāties, vai arī tas bija kinematogrāfisks triks?
Dēlis, pa kuru filmā pastaigājos, bija platāks, nekā izskatās. Apakšā dežurēja glābēju laiva. Es turklāt nepratu peldēt, nu, varbūt mazliet, kā sunītis. Augstuma baiļu man nebija. Starp citu, režisoram Leimanim bija augstuma bailes, bet viņš uzkāpa uz laipas. Pašūpojās – lai sevi pārvarētu un dotu man drosmi šo uzdevumu izpildīt. 

Atceroties jūsu vienkāršo, sirsnīgo Veroniku no Limuzīns Jāņu nakts krāsā – kā, pati vasarās laukos dzīvojot, redzat, vai sirsnības un savstarpējas nesavtīgas palīdzības mums Latvijā pietiek?
Es labi izjutu Streiču Jāni kā režisoru. Tik sakritīga uztvere! No pusvārda sapratu, ko viņš grib. Ar partneri Romualdu Ancānu labi sapratāmies, bijām sen pazīstami. Tas visu padarīja dzīvu, filmēšanās veidojās kā spēlējoties. Tīro, labo Latvijā redzu ļoti daudz. Nesen radio klausījos raidījumu Kultūras rondo, bija tiešraide no Cēsu Mākslas festivāla. Ko nozīmē, ka pilsētas galva [Jānis Rozenbergs] ir kultūras cilvēks! Viņš nāk no mākslinieku vides, vectēvs ir gleznotājs. Izpratne par kultūras vērtībām viņā ieaudzināta. Caur to arī Cēsu pilsēta var atdzimt. Vecpiebalgā ir līdzīgi. Kur vien cilvēkos iemājo inteliģence, vēlēšanās uzlabot savu vidi, tur Latvijā viss attīstās. Arī Latgalē! Nav bezcerības. Tieši otrādi, vietas tiek celtas aizvien gaišāk un augstāk.

5 mīļas filmas – Eiropas kinoklasika, kas saista ar jūtīgu aktierspēli un vēstījuma izsmalcinātību

Vīrietis un sieviete. 1966. gads. Režisors Klods Lelušs

Šķeļot viļņus. 1996. gads. Režisors Larss fon Trīrs

Simtgadnieks, kurš izkāpa pa logu. 2014. gads. Režisors Felikss Herngrēns

Ceļš. 1954. gads. Režisors Federiko Fellīni

Nāves ēnā. 1971. gads. Režisors Gunārs Piesis

CV

Dzimusi 1946. gada 1. augustā Naukšēnos
Absolvējusi Mazsalacas vidusskolu
1970. gadā pabeidza mācības Tautas kinoaktieru studijā
1974. gadā absolvēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti
No 1971. līdz 1976. gadam bija Jaunatnes teātra aktrise
No 1977. gada – Nacionālā teātra aktrise
1967. gadā ar Bellas lomu Rolanda Kalniņa filmā Četri balti krekli (otrs nosaukums Elpojiet dziļi) debitēja kino.Pavisam spēlējusi 26 Latvijas filmās
Nozīmīgākās lomas teātrī: Sandra Harija Gulbja lugā Alberts, Kintija Paula Putniņa lugā Ar būdu uz baznīcu, Šēnstone Somerseta Moema lugā Aplis, Angustiasa Garsijas Lorkas lugā Bernardas Albas māja, Horošiha Aleksandra Vampilova lugā Vasaras rīts
Divreiz nominēta Spēlmaņu nakts balvai

Ir iesaka

Posted on jūlijs 20, 2016 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


21.-23. jūlijs. FESTIVĀLS. SAULKRASTI JAZZ MINHAUZENA UNDĀ SAULKRASTOS. Sestdien festivālā ir iespēja dzirdēt veiksmīgākos Latvijas jaunos džezistus – grupu Coolmans Report (attēlā), kurā spēlē prestižās Berklee College of Music audzēkņi, un Toma Rudzinska (saksofons) kvartetu. Noslēgumā – festivāla īpašais viesis bundzinieks Gabors Dornejs. Biļetes cena 25 €. Bilesuparadize.lv

22.-23. jūlijs. FESTIVĀLS. ZAĻAIS STARS PĀVILOSTĀ. Piektdienas vakarā nakts koncerts Sakaslejas baznīcas dārzā, nākamajā dienā – pilsētā amatnieku tirdziņš, pludmalē smilšu skulptūru festivāls. No plkst. 21 pie mola uzstāsies latviešu mūziķi, kurus uzaicinājis festivāla organizētājs Uldis Marhilēvičs. Biļetes cena 10 €. Bilesuparadize.lv

27. jūlijs. KONCERTS. ATMIŅAS PAR FLORENCI KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS LIEPĀJĀ. Kopējā koncertā uzstāsies draugi un domubiedri mūzikā – Maskavas virtuozu pirmā vijole Aleksejs Lundins, vijolniece Eva Bindere, alta virtuozs Eriks Venbo Hu, čellisti Kristīne Blaumane un Ivars Bezprozvanovs, altists Artūrs Gailis. Skanēs Baha, Haidna, Šūberta, Mocarta un Čaikovska mūzika. Biļetes cena 7-15 €. Bilesuparadize.lv

27.-31. jūlijs. SVĒTKI. SABILES VĪNA SVĒTKI DAŽĀDĀS PILSĒTAS VIETĀS. Piecas dienas ar vērienu tiks atzīmēta Vīna svētku 18. dzimšanas diena – muzicēšana uz plosta, Dzelzs vilka uzstāšanās, izdarības kolhozciemā, atklāšanas gājiens, vīna degustācijas, ūdens atrakciju parks, čigānu deju darbnīca, ČZ un Jawa motociklu brauciens un citas atrakcijas, arī svētku balle līdz rītam. Sabile.lv

Kinojaunumi

Posted on jūlijs 20, 2016 by - Kino

 


oooc Slepenais aģents: Cīņa pret Eskobaru / The Infiltrator. Spriedzes ziņā šis narkotrilleris ir pērle vasaras monotonajā repertuārā. CIP aģenta Roberta Meizera biogrāfijā balstītā filma akcentus saliek īstajās vietās, narkobaronu un naudas atmazgātāju tvarstīšanas priekšplānā izvirzot slepeno aģentu psiholoģiskās peripetijas. Konkrētāk – griezīgi cilvēcisku dubultās dzīves nastu. Galvenās lomas atveidotājs Braiens Krenstons ar iznesību nospēlē sava varoņa abas šķautnes – pelēku klerku un ekspresīvu blefotāju. Kino no 22. jūlija.

Zvaigžņu ceļš: Bezgalība / Star Trek Beyond. Interesanti vērot Holivudas grāvēju «ražošanas» stiķus: divas iepriekšējās Star Trek franšīzes lentes no komerciālas aizmirstības «reanimēja» zinātniskās fantastikas žanrā talantīgais režisors Dž. Dž. Abramss. Kad pūļi pievilināti, Zvaigžņu ceļa veidošanu pārņem cita komanda – režisors Džastins Lins un britu aktieris Saimons Pegs. Filma varētu būt kārtīgs vasaras grāvējs – Lins iemanījās veģetējošās Ātrs un bez žēlastības sērijas sesto turpinājumu izvērst spraigā trillerī. Neesmu redzējusi. No 22. jūlija.

Jaunākās grāmatas

Posted on jūlijs 20, 2016 by - Grāmata

 


ROMĀNS. JUSI ADLERS-OLSENS. MARKO EFEKTS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Dāņu rakstnieka spriedzes romānā darbojas jau pazīstamā detektīva Karla Merka izmeklētāju grupa, kurai jāatklāj pusaugu zēna Marko pazušana. Viņu meklē ne tikai policija, bet arī paša ģimene un ietekmīgu uzņēmēju algoti slepkavas. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 16,99 €.

MĀKSLA. INTAS CELMIŅAS DARBU ALBUMS. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Izdevumā apkopots vairāk nekā 200 gleznotājas darbu, kas tapuši no 70. gadiem līdz mūsdienām. Albuma ievadā personības un daiļrades vērtējums, ko rakstījusi mākslas zinātniece Laima Slava, bet noslēgumā – pašas Celmiņas esejas. Apgāda cena 20 €.

DIZAINS. STĪVENS HELLERS. GEILA ANDERSONE. GRAFISKĀ DIZAINA ROKASGRĀMATA. IZDEVNIECĪBA JĀŅA ROZES APGĀDS. Divu Amerikas profesionāļu veidotajā grāmatā ir kodolīgs, viegli uztverams teksts, kas iepazīstina ar kvalitatīva dizaina pamatelementiem. Tas ilustrēts ar dažādu radošu ideju un tehnisku risinājumu piemēriem no 50 šīs jomas pārstāvju darbiem. Apgāda cena 12,65 €.