Interneta komūnas Sviesta ciba dibinātājs Watt zina, ko darīs vecumdienās, apšauba Neo identitāti un vēlas saglabāt anonimitāti
Interneta komūnā Sviesta ciba (klab.lv) piereģistrējos tieši pirms septiņiem gadiem. Tolaik to varēja izdarīt tikai ar jau esošo komūnas dalībnieku ielūgumiem. Drīz vien savam «piedraugoto» (šādi apzīmē tos komūnas dalībniekus, kuru rakstītais šķiet tā vērts, lai viņus pievienotu «savam» draugu pulkam – draugu sarakstā esošo autoru tekstus tad ir iespējams lasīt hronoloģiskā «ziņu lentē») Cibas lietotāju sarakstam pievienoju arī dalībnieku ar segvārdu Watt. Ikvienam kaut kā bija zināms, ka tieši viņš ir Cibas «tēvs».
Gadu gaitā lielu daļu Cibas dalībnieku gadījās uzminēt vai kā citādi atklāt, anonimitāte kopienā ir krietni vien sarukusi, tomēr ar pašu Watt tā arī līdz šim nebiju ticies. Kad pirms dažiem mēnešiem uzrunāju, Watt atbildēja, ka Latvijā būšot jūnijā. Pusstundu pirms sarunas saņēmu e-pastu: «Manas īpašās pazīmes: sarkana jaka, «melnas» bikses.»
Kāpēc tev ir tik svarīgi palikt anonīmam?
Cilvēks nevar būt atklāts, ja nav anonīms. Padomju laikā tas varbūt bija vēl aktuālāk. Zini, kā bija – ja raksti, tad neparaksties, ja paraksties – nebrīnies. Bieži vien ir tā, ka nav vēlēšanās, lai to, ko tu internetā saraksti, sasaistītu ar tavu profesionālo personību.
Savu interneta identitāti es profesionālajā dzīvē neslēpju, bet arī neafišēju, nevienam ar to neuzmācos – lūk, kur mans blodziņš, lasiet manu blodziņu… Tad jau labāk lai ir tā, ka tie, kas lasa, tikai vēlāk varbūt noskaidro, ka, izrādās, esmu viņu darba kolēģis.
Kurā gadā tu izveidoji Sviesta cibu?
Kaut kad 2002.gadā bija mans pirmais ieraksts.
Šķiet, kopš tā laika vairākums lietotāju vismaz sava «piedraugotā» draugu loka identitāti ir izdibinājuši. Lai gan nevar noliegt, ka anonimitāte un neziņa bija viens no Sviesta cibas pievilcības noslēpumiem.
Man pašam patika tas, ka tur sapulcējās personības, bieži vien personības ar vārdiem, taču vārdus cits citam nezināja.
Kā tev šos cilvēkus izdevās pievilināt?
Es neko nedarīju, nav man ne jausmas! Nekā cita tamlīdzīga jau tolaik nebija, bet, kāpēc cilvēki izdomāja tur līst, es tiešām nezinu. Līdzīgs stāsts ir arī par Krievijas Livejournal. Tur kaut kāda iemesla dēļ salīda Krievijas megaintelektuālā elite – rakstnieki, izdevēji, biznesmeņi, politiķi.
Beigu galā 2007.gadā Krievijas mediju sabiedrība SUP visu to pasākumu nopirka.
Tieši tāpēc arī nopirka! Kvalitatīvās blogotāju publikas dēļ. Neraugoties uz to, ka no visiem Livejournal lietotāju miljoniem krievi bija neliels procents.
Kas bija Livejournal un Sviesta cibas formāta pievilcības noslēpums šādai publikai?
Iespējams, nostrādāja ielūgumu sistēma. Bija divas iespējas – vai nu tu par iekļūšanu komūnā maksā, vai tev kāds esošais lietotājs atsūta ielūgumu. Ja tu tur nevienu nepazīsti, maksā. Iekļūšana Sviesta cibā arī sākumā bija ar ielūgumiem, jo man vienkārši nebija tādu dzelžu, kas spētu pavilkt lielu apmeklētāju pieplūdumu. Savukārt no maksāšanām ienāca diezgan liela nauda, katrā ziņā pietiekami liela, lai varētu jaunu serveri nopirkt.
Ielūgumu sistēma ir arī Draugiem.lv, taču tur ir visi, kas pagadās. Varbūt drīzāk iemesls ir tāds, ka Livejournal pamatā galvenokārt ir rakstīts teksts? Sviesta cibā tu neesi vīžojis pat ieviest iespēju ievietot video.
Jā, tā sistēma savā ziņā ir tāds «oldskūls» (old school – vecmodīgs, angļu val.). Agrāk bija tā, ka cilvēki internetā taisīja savas mājaslapas. Lika kaut kādu tusiņu bildes, veidoja bilžu galerijas. Tagad vairs neesmu manījis, ka to kāds darītu, ja nu vienīgi tas ir kāds baigais ego, kas vēlas paspīdēt. Bildes tagad parasti cilvēki liek kaut kādos servisos – Draugiem, Flickr u.tml. Bildes ir ļoti personisks pasākums, un internetā tās vispār nevajadzētu likt. Visādi brīnumi var sākties, tāpēc tādas vietas kā Draugiem, Facebook, kur tu vari noteikt, ka tavas bildes skatīsies tikai radi vai draugi, ir ļoti svarīgas.
Vai šī drošības sajūta nav mānīga?
To, kas ar šīm bildēm notiks pēc ilgāka laika, protams, nezina neviens. Taču drošības sajūta ir svarīga, lai cilvēks vispār savas bildes gribētu tur ielikt. Es pats neesmu nedz «feisbukos», nedz draugos, un tāpēc arī bildes savas neizlieku nekur.
Tviterī esi?
Jā, tviterī ir Watt, lai gan gandrīz nemaz nerakstu, tikai reizēm atbildu uz citu ierakstiem.
Ko darīji pirms Cibas?
Taisīju savu mājaslapu, kuru labāk gan nemeklēt. Tā ir noarhivēta archive.org, bet es, droši vien tāpat kā daudzu citu lapu veidotāji, labāk nemaz negribētu, ka tā tur ir atrodama. Jocīgi, ka arhivētās lapas neparādās Google meklētājā, un ceru, ka tas viņiem tā izveidots speciāli, bet gan jau kaut kad parādīsies, un tad gan būs baigais sviests.
Archive.org ir unikāla padarīšana. Cik saprotu, viņi regulāri noarhivē bezmaz visu internetā atrodamo, bet to visu vēl neizliek pieejamu. Tu, piemēram, domā, ka tas, kas pieejams archive.org, ir viss, kas viņiem ir, bet īstenībā viņiem ir daudz vairāk. Runājot par anonimitātes nepieciešamību internetā un to, kas internetā saglabājas, – tagad jau cilvēki ir sākuši saprast, taču arī vēl ne līdz galam, cik fundamentāls ir ikviens ieraksts, kas atstāts internetā. Ja tu nepacenties savas pēdiņas paslēpt, tad beigās ap pilngadību vai gadiem trīsdesmit tev internetā var sanākt jau pavisam šausminoša bilde. Ja vien pa šo laiku neesi pacenties nomainīt kaut kādus vairākus «nikus» (iesauka – angļu val.).
Kādā ziņā šausminoša?
Vārds «šausminošs» ļoti labi izsaka lietas būtību. Šausminoša var būt gan realitāte, gan arī tas, ka internetā atrodamais vairs nav par to cilvēku, kas tu esi tagad.
Man gan radies priekšstats, ka pašlaik notiek atteikšanās no anonimitātes. Sociālajos portālos, arī Twitter ārkārtīgi daudz cilvēku darbojas ar īstajiem vārdiem.
Jā, jā, jā. Mani interesē šīs tēla un realitātes attiecības. Kā mēs parasti lasām – «grauj tēlu» vai «spodrina tēlu». Taču objektīvā realitāte ir kaut kas cits. Tas, kas tagad notiek internetā, ir tēla un šīs realitātes saplūšana, precīzāk sakot – tavs tēls visai precīzi atspoguļo to, kas esi tu pats. Nu jau ir pilns ar stāstiem par cilvēkiem, kas zvana uz darbu un saka, ka esot slimi, bet «feisbukā» ieraksta – vakar nenormāli dzēru, man ir paģiras. Bet drīz pēc tam no darba saņem ziņu par atlaišanu ar klāt pievienotu «feisbuka» «skrīnšotiņu» (latviešu valodā ir ierosināts to dēvēt par «ekrānšāviņu» – red.). No vienas puses, tēls tuvojas patiesībai, bet, no otras, – mēs neesam gatavi saprast, kādi tie cilvēki īstenībā ir.
Kā analoģiju var izmantot uzskatus par to, kas ir politika un politiķi. Vēl nesen bija priekšstats, ka viņi ir baigi cēlie, nekad nelamājas, šlipsītēs, uzvalciņos, viss notiek džentlmeniski. Tagad mēs saprotam, ka lamājas, ir tādi paši cilvēki vai pat vēl sliktāki, tāds riktīgs zaņķis.
Tāpat arī par cilvēci kopumā. Agrāk uzskatīja, ka tā ir civilizācija, kaut kas vairāk nekā dzīvnieki. Bet izrādās, ka cilvēki ir šausmīgi stulbi, tādi paši kā dzīvnieki. Tā ir! Piemēram, padomju laikā uzskatīja, ka visi baigi labi prot rakstīt, izteikties, visi ir izskoloti. Realitāte bija tāda, ka nevienam neļāva rakstīt. Ja rakstīji vēstuli uz avīzi, to publicēja rediģētu. Tagad, kad komentārus rakstīt var ikkatrs, redzi, kādi brīnumi notiek.
Vai tomēr tam nav kāda saistība arī ar to, kā rakstīšanu māca skolās?
Nē, esmu pārliecināts, ka mēs vienkārši nezinājām īsto situāciju. Ja cilvēks uzauga par analfabētu, neviens par to nezināja. Lai gan man nav ne jausmas, kas patlaban notiek skolās. Pētīšu, kad pašam būs bērni. Tāpat es, piemēram, biju nolēmis, ka nepētīšu pensiju sistēmu, kamēr man nebūs trīsdesmit. Ko tur cepties pirms tam?
Cik tev ir gadu?
Man ir pāri trīsdesmit. Tāpēc sāku skatīties, kādā fondā krājas otrais pensiju līmenis.
Kāds ir pētīšanas mērķis un kādi ir rezultāti?
Mērķis ir saprast, kas īsti ir pensiju sistēma un kas tevi sagaida. Mans tēvs priekšlaicīgi aizgāja pensijā 60 gadu vecumā. Viņu atlaida no darba, viņš vairs negrib meklēt darbu, arī strādāt īsti nevar, un tad viņš aiziet pensijā. Viņš ir pie labas veselības, līdz ar to vēl diezgan ilgi novilks, līdz 75 gadiem vismaz. Nu, re! Sanāk 15 gadi – free lunch (pusdienas par brīvu – angļu val.).
Parēķinot, vai šādu naudu viņš savas dzīves laikā ir uzkrājis, visticamāk, iznāks, ka nav. Nauda, tātad, nāks no bērniem un bērnu bērniem. Jautājums – cik šāda pensiju sistēma ir dzīvotspējīga? Tā tika ieviesta situācijā, kad iedzīvotāju skaits auga, taču tagad darbspējīgu iedzīvotāju skaits sarūk, un faktiski nav iespējams pensionārus uzturēt.
Tas jau gan pat bez lielas pētīšanas redzams, ka, ja jau Latvijā par pēcnācēju vēlamo skaitu ģimenē uzskata 1,7 bērnus, kas ir par maz, lai iedzīvotāju skaitu noturētu pat pašreizējā līmenī, nekādas pensijas nevienam te nesanāks.
Jā, bet principā atrisinājums ir vienkāršs – nelaist pensionārus pensijā un lai viņi strādā līdz nāvei. Laikā, kad pensiju sistēmu ieviesa (XIX gadsimta beigās – red.), dzīves ilgums bija tāds – ja 60 gados aizej pensijā, pēc diviem gadiem nomirsti. Pensiju sistēma ir samērā jauns izgudrojums un samērā nepareizs. Izejas pozīcijas tagad ir pilnīgi citas.
Ideja par to, ka 60 gadu vecumā aiziesi pensijā un nestrādādams dzīvosi vēl 20 gadu svilpodams, ir nereālistiska, tas ir anahronisms. XX gadsimta pirmajā pusē bija kari, iedzīvotāju bija maz, bet pēc kara to skaits strauji auga, un tad šāda sistēma varēja darboties. Ir izaugsmes periodi un stabilitātes periodi. Pēc jebkuras izaugsmes iestājas stabilitāte, kad vairs nekas neaug un parādās konkurence. Izaugsmes periodā visi grābj un ķer, stabilajā – visi cenšas izdzīvot. Stabilajā periodā izdzīvo stiprākais, izaugsmes periodā izdzīvo visi. Kaut kad jau arī Latvijā atkal būs izaugsmes periods. Te jau ir forši, mazs iedzīvotāju blīvums.
Kur tas foršums slēpjas?
Daudz dabas resursu. Badā nevienam nevajadzētu mirt. Savukārt Nīderlandē var būt grūti. Ja pēkšņi paliec bez izdzīvošanas līdzekļiem, neko reāli nevari izdarīt. Latvijā vari iekopt dārziņu. Stabilajā periodā situācijai, arī pensiju sistēmai, vajadzētu normalizēties, precīzāk sakot, vienkārši nebūs vairs nekādas pensiju sistēmas. Par to ir vērts padomāt. Un vai nu krāt naudu, vai izdomāt kādu citu plānu, piemēram, kā tikt pie darba, kuru varēsi strādāt arī 60 vai 75 gados. Man, piemēram, tā ir problēma. Esmu programmētājs. Programmētājam vajag asu prātu. Ar laiku prāts notrulinās – vairs neesi atvērts jaunajam, nogursti, vairs nav interesanti sekot līdzi tehnoloģijām. Un ir baigās ziepes. Tāpēc nākotne ir jāplāno.
Vai tev ir plāns?
Man ir plāns. Man no aktīvās programmēšanas būs jāpāriet uz enerģijas sektoru, piemēram, kādā atomelektrostacijā.
Latvijā jau vēl nav nevienas atomstacijas.
Nav, bet es nepalikšu Latvijā. Es braukšu uz turieni, kur cels. Teiksim, Francijā ceļ ITER staciju. Ja es tur iekārtotos, būtu forši. Ja staciju uzceļ, tā ir jāuztur, ir jāuztur tās programmatūra. Nekas jauns tur vairs nebūs, vienkārši tā sistēma darbosies, ražos naudu, un visi, kas ar to saistīti, būs nodrošināti.
Bet tu vēl neesi izstrādājis nevienas atomelektrostacijas programmatūru.
Neesmu vēl. Man jāpārprofilējas, jātiek iekšā tajā industrijā. Grūti teikt, cik daudzi to saprot, bet programmēšana, ko mēs visi redzam, ir aisberga augšējā, vismazākā daļa – viss internets, visi web projekti… Piemēram, Latvijā te ņemas visi tie tvitera bīdītāji, taisa kaut kādus «stārtapus» (jauns uzņēmums – angļu val.), «vebsaitiņus», taču tie ir 10-20 publiski redzami cilvēki, tajā pašā laikā programmēšanā Latvijā strādā tūkstoši, kurus neviens neredz, blodziņus viņi neraksta.
Tāpat arī citviet pasaulē – tā reālā industrija ir apslēpta. Ja vēlies labi dzīvot, nevajag atrasties tajā publiskajā, bet paslēptajā daļā, piemēram, pie Mercedes auto ražošanas – Daimler koncernā vai avioindustrijā, enerģijas jomā. Visur tur, kur izstrādā augstas drošības un uzticamības programmatūru.
Un kurā pusē tu pats pašlaik atrodies?
Tā kā pa vidu. Programmēju uzņēmuma vadības sistēmu. Vairāk es negribu teikt.
Bet ko tad darīs Latvijā palikušie pensionāri?
Tur mazliet jāpadomā. Mani vecvecāki dzīvoja nabadzīgi, bet naturālajā saimniecībā. Esmu no Latgales. Ja dzīvo naturālajā saimniecībā, naudu vajag tikai dažām precēm. Iztiku pats nodrošini – izaudzē kartupeļus, tev ir govs, benzīnu nevajag, jo tev ir zirgs. Tas ir nākotnes scenārijs. Un tāpēc es saku, ka Latvijā ir labi, jo te ir daudz vietas, kur dzīvot. Pensionāriem nevajadzēs mirt Rīgā. Pilni lauki ir ar tukšām mājām, kur var dzīvot. Protams, grūti pilsētnieciņam būs pierast pie domas, ka tagad ir jāsaimnieko. No otras puses, tas nemaz nav tik grūti. Cik atceros, ja ir govs, tā ir jāpiesien, un ēd pati. Ja ir vistas, vispār nekas nav jādara, tikai jāpieskata, vai nav parādījušies vanagi.
Ko tu domā par atgadījumu ar Neo?
Vispirms jau nav zināms, vai Ilmārs Poikāns ir Neo vai nav. Ticēt tam, ko kāds cilvēks pateicis vai «atzinies», būtu muļķīgi. Ir jābūt pierādījumiem. Taču mēs varam pieņemt, ka Poikāns ir Neo, un tad viltīgais «punkts» ir viņa ideālisms. Teiksim, es sevi šādā veidā Latvijai neziedotu.
Nevaru izteikties par Krimināllikumu, jo man nav juridiskās izglītības, bet, cik es ar savu tehnisko izglītību varu minēt, piekļūšanā kādai sistēmai nav kriminālnozieguma sastāva. Taču tas nenozīmē, ka nevarētu piešūt kaut ko citu. Latvijas tiesiskajā sistēmā trūkst double jeopardy doktrīnas (tiesiskā norma, kas liedz par vienu un to pašu nodarījumu apsūdzēto tiesāt pēc atšķirīgiem likuma pantiem vai atkārtoti, piemēram, divreiz pakarot – red.) – prokuratūra var pārsūdzēt tiesas lēmumu, līdz panāk sev vēlamo spriedumu.
Citās tiesiskajās sistēmās tā nav, ja prokuratūra pirmajā instancē zaudē, tad ir viss. Nevar tikt tiesāts par vienu un to pašu noziegumu divas reizes. To mēs redzam ar angļu tūristiem, ko visu laiku tiesā, – vienreiz neizdevās vinnēt, nu, tad mēģinām vēlreiz. Anglijas avīze par to izteica pārsteigumu: ja vienreiz attaisnoti, tad viņu sistēmā prokuratūra pārsūdzēt vairs nedrīkstētu. Bet tā var būt arī ar Neo. Pašlaik apsūdzība ir pēc vieniem pantiem, taču to varētu pārformulēt arī pēc citiem, kas neattiecas uz tehnisko piekļuvi, bet, piemēram, uz to, ka tā ir sensitīva informācija par visas valsts ekonomisko iekārtu. Par tādu informāciju citu valstu spiegi dārgi maksātu. Taču, ja Neo ir Poikāns, viņš neko tādu, protams, nedarīja, jo viņš ir ideālists, Latvijas patriots.
Tu visu bez jebkādas atlases būtu publicējis Wikileaks.org (vietne, kurā ikviens aktīvists var noplūdināt arī slepenu informāciju).
Es būtu pārdevis spiegiem. (Smejas.) Nē, es esmu pārāk bailīgs, lai vispār kaut kam tādam līstu klāt. Un tāpēc ir jājautā, vai Neo vispār apzinās, ko dara. Ja cilvēks baidās par savu dzīvību, viņš tādām lietām klāt nelien. Vai arī nodrošinās. Neo rakstīja: «Mēs «kačājam» (lejupielādējam – red.) informāciju no atvērta bezvadu interneta pieslēguma Anglijas graustu rajonā, un neviens par mums neuzzinās.» Bet tikpat labi var būt, ka patiesībā viņš ir galīgi traks un «kačā» no mājām, zinot, ka agri vai vēlu viņam atnāks pakaļ. Un ko tad? Vai tu gribi sēdēt Latvijas cietumā, kas būtībā var būt nāves spriedums?
Tev galva pilna ar pārdomām, šķiet, par visām jomām. Nav bijusi doma kļūt par politiķi?
Ir bijis kārdinājums, taču man ir psiholoģiski grūti iepazīties ar cilvēkiem, lai gan, ja tā paskatās, ir arī tādi, kam vēl grūtāk, proti, es vēl esmu salīdzinoši komunikabls. Esmu bijis uz pāris saietiem, bet man radās iespaids, ka tur visi ir šausmīgi stulbi. Runā par tādām tēmām, ka vienkārši ausis vīst. Var redzēt, ka tiem cilvēkiem ir šausmīgi šaurs redzesloks un viņi neko nesaprot. Izveidojies cilvēku loks, ar kuriem es komunicēju par normālām idejām. Kad gadās komunicēt ārpus šī loka, izrādās, cilvēkiem patīk runāt par muļķībām. Ir dabiski, ka negribas neko kopēju ar šiem cilvēkiem. Bet, ja ej politikā, ar šiem cilvēkiem ir jārunā. Man ir arī paveicies ar darba kolēģiem, jo strādāju ar talantīgiem un tiešām par sevi gudrākiem cilvēkiem. Bet, izejot uz ielas, situācija krasi izmainās.
Vai vēlēšanās tu piedalies?
Būtu forši, ja ieviestu partiju finansēšanu no budžeta – katrai partijai būtu jāsaņem naudiņa par vēlēšanās saņemtajām balsīm. Proti, ja nebalso vispār, tu kādai partijai šo naudu liedz. Tas nozīmētu, ka tavai balsij ir vērtība. Un parādītos politiskais piedāvājums arī tiem, kas uz vēlēšanām neiet.
Piecas Watt iecienītākās postapokaliptiskās spēles
Warhammer 40k: Dawn of War (2004). Plaša un izstrādāta mitoloģija. Jaunpienācējam ir kā milzīgs atklājums, jo pirms tam par to zināja tikai wargame žanra entuziasti
S.T.A.L.K.E.R. (2007). Lieliska skaņa un atmosfēra, arī sarunas visā krievu valodas krāšņumā. Par anomālijām «zonā» ap Černobiļu
BioShock (2007). Objektīvisma piesātināta atmosfēra zemūdens pilsētā, ar retrofutūrisma inspirētu arhitektūru un steampunk estētiku
Fallout 3 (2008). Pēckodolkara pasaule
Borderlands (2009). Jocīgs sci-fi tipa «skrien, šauj un savāc mantas» žanra spēļuks
.
