Daudzu gadu garumā Eižens Valpēters bija vācis radošu personību atmiņas par 60.gados populāro kafejnīcu Kaza Vaļņu ielā. Tagad tās apkopotas grāmatā
Rezultāts izskatās iespaidīgs – 2 kg smaga, pāri par 300 lappušu bieza grāmata cietos vākos. Pirmais iespaids ir ļoti pozitīvs – skaistas fotogrāfijas ar glītiem un stilīgiem cilvēkiem, daudzveidīgi teksti, tomēr ar laiku kļūst arvien grūtāk orientēties tik milzīgā informācijas apjomā, kam prasītos pārskatāmāka struktūra – grāmatas satura rādītājam nav funkcionālas nozīmes. Caurlūkošanu varētu atvieglot personu un nozīmīgāko lietu rādītājs, bet par to, acīmredzot, ir aizmirsts padomāt.
Pieļauju, ka cilvēkam, kuram nav nekādu priekšzināšanu par Kazas paaudzi, pirmajā brīdī varētu likties, ka šī grāmata ir kā haotiska atmiņu klade, kurā šaura domubiedru grupa ir idealizējusi jaunības gadu pafilozofēšanu kafejnīcā pie galda. Ir jābūt apveltītam ar pacietību un zinātkāri, lai novērtētu grāmatas saturu, lai saprastu, ka tā ir kas vairāk par nostalģisku pieminekli vairāku intelektuāļu dirnēšanai kafejnīcā.
Grāmatas saturu varētu iedalīt trīs daļās. Pirmā – dažādu cilvēku atmiņas par Kazas laikiem. Juris Zvirgzdiņš, Andris Bergmanis, Mudīte Gaiševska, Biruta Delle, Uldis Bērziņš, Māra Ķimele un vēl vesela virkne zināmu un nezināmu, to skaitā arī tagad jau viņsaulē aizgājušu cilvēku dalās atmiņās par Kazā pavadīto laiku. Tas ir 1962.-1970.gads, kad Vecrīgas kafejnīcā apgrozījās mākslinieki, rakstnieki, komponisti un citas vairāk vai mazāk radošas personas. Atceros, senāk kaut kur biju lasījis literāta Jura Zvirgzdiņa rakstīto, ka Kazas neformālais nosaukums esot cēlies no turienes kafijas automāta Casino. Viņš bija aprakstījis arī Kazas interjeru – necila telpa ar 8-10 galdiņiem, flīžu grīda, smēķēt esot bijis jāiet uz ielas. Šajā grāmatā Kazas tēlu nākas lipināt kopā pa drusciņai – katrs autors rakstījis atmiņas pa savam, kādam tas padevies labāk, citam – sliktāk. Šajos tekstos var uzzināt katra versiju par Kazā darīto, runāto, domāto, kā arī ar kazistiem saistītās intrigas, radošās aktivitātes un citas detaļas no privātās dzīves. Tas viss palīdz restaurēt tā laika atmosfēru, bet reizē nogurdina ar savu milzīgo apjomu, faktu atkārtošanos un pārāk lielo patosu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.