Virzas kniploki Valmierā • IR.lv

Virzas kniploki Valmierā

3
Režisora Viestura Meikšāna Valmieras teātrī iestudētā izrāde ir kā ķiploks, kurā daudz daiviņu. Vienas kož ļoti stipri un precīzi, citas ne tik, jo nav saprotams, kāda ir to kopsaite. Foto — Matīss Markovskis

Vai tā ir nejaušība, ka šajos gaišajos laikos, kad Latvija no garīgo vērtību pārpilnības vai burbuļo, Viesturs Meikšāns iestudējis Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās?

Tā noteikti ir tikai sagadīšanās, ka Edvartu Virzu latvieši ne pārāk centīgi pieminējuši mierīgos laikos, bet pie viņa Baigas vasaras, Straumēniem tvērušies tad, kad pāri gājuši lieli plūdi (šodienas parupjajā terminoloģijā – «baiga šļura»). 

Neskaitāmie plūdi ir izskalojuši pašus pamatus. Gandrīz neiespējami šodien ne izspēlēt, ne izjust tos patriarhālajā, dabas pasaulē ieaugušos latviešus, kādi tie bija pirms kara. Mēs esam citi, varbūt nemaz vairs ne latvieši. Valoda vēl uztur ilūziju par latviešiem un Latviju. Citreiz ilūzija palīdz pārvarēt smago atdzimšanas brīdi, bet bieži ilūzija ir tik stipra, ka tās varā nonākušais vairs nespēj atmosties. 

Virzas Straumēnu pasaulē daudz kas balstās uz lietām, gan tādām, ko izmanto, gan tādām, kas guļ apputējušas no nez kuriem laikiem klētsaugšā vai bēniņos kā mīļas aizgājējas. Skatītājiem, kas fiziski vai garīgi (no vecākiem un vecvecākiem pārmantotajos stāstos) saskārušies ar pasauli, ko Straumēnos iedzīvina Virza, vairākas izrādes ainas (piemēram, patvāra dāvināšana Jāņos) iedomājamas padomju latvieša pasaulē, bet neiedomājamas laikos, kur cilvēki dzīvoja un apdāvināja cits citu saskaņā ar tradīciju. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu