Žurnāla rubrika: Kultūra

#pavasaris

Posted on aprīlis 6, 2011 by anon - Sleja

Dievs ir, – teica Ludmila un rūpīgi visās pastkastītēs iemeta uzaicinājumu uz dievkalpojumu

Viss ir slikti, – pēc brīvdienām iekrājušās «vēstulītes» no lielveikaliem turpat kāpņutelpā uz grīdas nosvieda Andris. Cūkas paliek cūkas, – Annas tante stenēja, vicinot vienu reizi netīrā ūdenī iemērktu slotu. Ieva gāja pa ielu un noraudzījās, kā netīri vīreļi prom no pagalmiem uz mašīnu ripina lielās miskastes. Pagaidiet, pagaidiet, – kliedza inteliģentais opis un metās pārķert pa virsu lielās tīrīšanas kulēm uzsviesto Toneta krēslu. Viņš mājās nesa pilnīgi visu – īstas un labas mantas no vecajiem laikiem. Tas nekas, ka ciemiņus jau sen nevarēja uzņemt, jo nebija kur piesēst, tas nekas, ka uz krēsla pretējās sētas mājā diendienā tupēja kašķīga vecene, kas visiem mācīja dzīvot, mīlēt un būt. Viņas bērni bija laimīgi, kad varēja tikt vaļā no visām tām mantām – neizsaiņotiem glāžu komplektiem, vēl Padomju Savienībā ražotām un sataupītām spilvendrānām, noķepušiem katliem un vecām krāgām. Līdz ar krēslu mazliet ļauni noplēsās arī vecās tapetes – tik viegli tas bija, tik karmiski un ekstāzīgi. Neviens neko no tā nenesa uz vintidža festu, jo, ja tev nav piecpadsmit vai, teiksim, 23, tu negribi redzēt, kā pa nabadzīgu klaunu valsti rotē humpalas.

Bet, ja tev ir 40, tu saņēmi ielūgumu uz modes skati. Tu ieliki matos stīpiņu un uzvilki zeķes ar bantēm. Varbūt tev pat bija balti zābaki un soma no autleta. Tu nofočējies blogam, bet neteici, kādus brendus valkā. Teici, ka piemirsies, kur ārzemēs atradi savu topu un aizaizpagājušās sezonas džinsus. Varbūt tu pat nesaki «džinsi», bet saki «džinsas» un nekad «džīnas». Aifonā tu lieto tikai telefonu un mazliet īsziņas, vīns tev garšo rozā un tikai apmaksāts. Un vispār, tu iepērcies internetā un domā, ka Austra ir Austra Pumpure.

Bet vislabāk man patīk Aivariņš, kurš divus mēnešus mazgāja traukus mišelīnzvaigžņu restorānā, atbrauca uz Latviju un nolēma uztaisīt savu vietu. Nosaukumu viņš jau bija izdomājis sen – Ēdienu laboratorija. Aivariņam palīdzēja Lienīte, topīga dizainere, kas ar ātriem un lētiem paņēmieniem radīja atmosfēru, ko pēc tam nofotografēja un aprakstīja žurnālā Mājas stils. Tur bija vintidža dīvāni, omulīgi galdiņi ar svečturīšiem un katru dienu jauns menu. Kad divi draudziņi uz laboratoriju aizgāja pavadīt vakaru, gadījās tā, ka sāļo sieru salātos nevarēja ieēst, taču Aivariņš par to nekērēja, viņš ārzemju raidījumā bija redzējis, ka Džeimijs tā dara, un par šefa pārsteigumu un servēšanu kāzās prasīja Gordona cenu. Marcipāna kūkas te nebija, toties bija vasabi zirnīši un veģetārais muss.

Arhitekts Einārs nosvinēja apaļu jubileju un izdeva grāmatu, kuru neviens nepirka, jo nevienā grāmatnīcā darbinieki nezināja, kur lai to liek – pie foto vai pie albumiem. Pie foto grāmata negāja, jo labāk pirka Bindi, bet pie albumiem labāk gāja Francijas lauku villas. Vienīgi Valdis, viņš gan grāmatu nopirka, jo vadīja valsts iestādi, saņēma labu algu un pēc pusdienām Osīrisā viņam vienmēr bija brīvs laiks lēnām pastaigām. Viņam patika grāmatas un žurnāli, it īpaši latviešu valodā, tāpēc viņš nekad neskārās klāt The Financial Times. Paskatījās tikai pulksteņu reklāmas brīvdienu pielikumā un viss. Viņš nekad nesaprata, kā var izrunāt to the, un, tāpat kā Panorāmā, teica «airbaltik».

Mums naudas nav, bet jums vienmēr ir tik foršas idejas, atnāciet paskatīties, kaut ko izdomāsim. Draudzenītes aizgāja, palīdzēja, tika žurnālā, bet vakarā ēda griķus. Tiesa gan, no porcelāna bļodas. Ernesta reklāmas kantoris gan par to paprasīja apaļu summu, piedalījās konkursā un balvā saņēma zelta haštagu un bezmaksas braucienu ar zirgu vilktos ratos pa Mārupes privātmāju rajoniem. Mazi, stilīgi un seksīgi. Vai tas bija jaunais izbreinstormotais Latvijas ceļš?

Saldā pacilātība

Posted on aprīlis 6, 2011 by anon - Recenzija

LNSO un starptautisko solistu koncertuzvedums Bohēma radīja īstenu saviļņojumu

Mimī atkal nomira. Jau kuro reizi. Ko gan mēs gaidījām, 31.marta vakarā ejot uz Džakomo Pučīni Bohēmas koncertizpildījumu Lielajā ģildē? Vai to, ka viņu glābs? Jo, kāpēc gan būtu jāiet uz koncertzāli klausīties operu, ja tā jau nez cik reižu redzēta Operas namā?

Laikam bija gan vērts. Publika no ģildes plūda laukā apgarota, apskaidrota un laimīga. Un ne jau tādēļ, ka Mimī atkal beigās nomira. Kādēļ tad?

Kāpēc mēs vispār ejam klausīties labi zināmus opusus? Vai tikai cerībā saklausīt ko jaunu diriģenta interpretācijā vai solistu meistarībā? Laikam daļēji ejam šīs jau iepriekš paredzamās pēcgaršas dēļ, ko nevaram sajust nekur citur kā mūzikas pasaulē, kas tieši ar pazīstamu sižetu un nošu taktīm atdzīvina kaut kur noglabātas emocijas, kuras steigā esam pagrūduši sāņus.

Arī es sevī sajutu šo laimi, kad krūtīs sakustas dzīvs kamols. Nē, ne jau sērās par to, ka Rūdolfa un Mimī īsā un skaistā mīlas stāsta beigas ir tik traģiskas, bet gan priekā un atskārsmē par to, ka vēl spēju just Pučīni vijoļu un flautu atbalsi savā tik rūdītajā sirdī.

Publikas elsās bez vainas nav arī LNSO diriģents Karels Marks Šišons ar savu starptautisko solistu zvaigžņu komandu. Dzirdēju viņu nepretenciozās un kautrīgi pieticīgās intervijas radio Klasika. Likās, ka te atbrauši kādi studenti – stažieri.

Uzveduma sākumā solisti sastājas rindā uz šaurās skatuves malas. Daži apsēžas, daži paliek kājās. Kāds iemalko ūdeni. Dziedātāji koncentrējas, pagaidām aizņemti paši ar sevi, kārto apģērbu.

Rūdolfs, šķiet, nemaz nejūt, ka blakus jau apsēdusies Mimī (Grācija Doronzio) – maza, apaļīga tumšmate. Skatiens vērsts sevī, publikā viņa neskatās, uz partneri arī ne.

Rūdolfs (Hojuns Čuns) – neredzēti prāva auguma, pavisam neeiropeisku seju. Nez, vai viņš Mimī iepatiksies?

Orķestris sāk spēlēt. Marsels (Nikolajs Borčevs) un Rūdolfs dziedot liek saprast, ka viņi taisa jokus. Rūdolfs turklāt ļoti žestikulē, bet Marsels turas pie pults un cer, ka publikai liksies jocīgi. Iedziedas arī Kolēns (Krišjānis Norvelis) un Šonārs (Jānis Apeinis). Viņi arī taisa «jokus». Un vislielāko jautrību cenšas sacelt mājas īpašnieks Benuā (Sergejs Martinovs). Kad otrajā ainā parādās Mizete (Alesandra Marianelli), tad gan lieta kļūst nopietna.

Bet tad no sava stinguma pamostas Mimī. Viņa pieceļas, sāk dziedāt. Opera sākas.

Sākumā vēl liekas, ka producents kļūdījies, ka tur nekas nevar sanākt. Nu, tas nav pāris!

Tad mūzika pamazām nes Mimī tuvāk un tuvāk Rūdolfam. Īstajam Rūdolfam, tam, ko uzrakstījis Pučīni. Arī Rūdolfs atbrīvojas, ļaujas mūzikai, ļaujas tēlam. Vispirms viņi atrod viens otru skaņās, tad satiekas arī augumi. Es viņiem tā noticu, ka, liekas, kaut kas mainījies manī, nevis viņos. Orķestris dzīvo līdzi viņu tikšanās vienreizīgumam tā, ka acīs sariešas miklums. Viņi vēl nezina, kas notiks tālāk. To zinām mēs. Viņi ir tikko satikušies, un mūzika nes mūs viņiem līdzi laimes salduma pilnā smeldzīgā pacilātībā…

Orķestris un koris tovakar izbaudīja katru noti. Operas dramatismam pieaugot, auga arī diriģenta un mūziķu emocionalitāte, un publika, pēc ārijām uzšvirkstot spējos un īsos aplausos, vismaz daļu no šīm emocijām cenšas atdarīt noslēgumā, aplaudējot ilgi un dedzīgi.

Koncertuzvedums ir pateicīgs ar to, ka ļauj vaļu tavai iztēlei, neuzspiež režijas rāmi, tu koncentrējies mūzikai un solistu sniegumam, baudījums ir it kā attīrīts no detaļām.

Šis manā pieredzē ir jau trešais koncertuzvedums no tiem, kurus Karels Marks Šišons ir dāvājis Rīgas publikai. Un esmu pateicīga par neaprakstāmo sajūtu, ka esam daļa no pasaules mūzikas dzīves, ko diriģentam šoreiz izdevās radīt kopā ar vairākiem starptautisku konkursu laureātiem un atzītu pasaules operteātru zvaigznēm no Itālijas, Korejas, Baltkrievijas un, protams, Latvijas.

Mēs esam kā Papes zirgi

Posted on aprīlis 6, 2011 by anon - Intervija

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis par tautas psiholoģisko stāvokli. Kāds ir latvietis? «Mežonis»

Pie populārā psihoterapeita Viestura Rudzīša privātmājas Jūrmalā mani sagaida divi uzbāzīgi siāmieši. «Viņi nav latvieši, viņiem nav sirdsapziņas,» psihoterapeits komentē savu kaķu nazālo ņaudēšanu. «Kāda tad latviešiem ir sirdsapziņa?» man izsprūk jautājums. «Drausmīga. Viņi vienmēr jūtas vainīgi,» atbild psihoterapeits.

Pie Rudzīša esmu ieradies, lai uzklausītu terapeita domas par savas tautas psiholoģisko stāvokli, kas mani, kā daudzus citus, pašlaik nodarbina ne mazāk kā paša ķibeles. Uz brīdi manu uzmanību no eksistenciālās tēmas novirza stilīgs rakstāmgalds uz ritenīšiem. Izrādās, paštaisīts. «Konsultācija» ieilgst uz trijām stundām, kuru laikā manā priekšā uz milzīgām planšetēm tiek izritināti grieķu dievu dzimtas koki. Siāmieši, izdzīti no verandas, kur notiek intervija, nekaunīgi ņerkstēdami ložņā gar logiem.

Vai cilvēks Latvijā ir brīvs?
Ārēji un politiski ir brīvs, bet iekšēji ļoti bieži fantomi saglabājas. Tukšās vietas. PSRS vairs nav, bet sociālpsiholoģiski tā eksistē. Cilvēks uzvedas tā, it kā viņam būtu kāds kungs.

Kā būtu raksturojams tautas pašreizējais psiholoģiskais stāvoklis?
Pirmais aspekts ir atkarība. Nevis šaurā izpratnē, bet plašā nozīmē. Dzīvošana drāmas trijstūros. Ir labais un sliktais, glābējs un vajātājs. Un pats esmu upuris. Šo upura psiholoģiju normāli dabūjam, kad kaut ko zaudējam. Psihe mums atsūta šo upura lomu, kas ir kā psiholoģisks ģipsis, kurš var sadziedēt šo brūci. Tad ir vajadzīgs šis glābējs un vajātājs – uz vienu projicējam bailes, uz otru – dusmas. Tā mēs izārstējamies un izejam no tā drāmas trijstūra. Ja skatās sociālā līmenī, ir diezgan daudz atkarīgo. Tas nebūtu dramatiski, jo katrā tautā ir pamatmasa, kas ir atkarīga. Taču vajadzētu sabiedrības virsslāni, eliti, kas ir neatkarīga savā personiskajā būtībā, bet tās mums nav.

Tas ir raksturīgs tieši mums, latviešiem?
Domāju, tas raksturīgs jebkurai jaunai politiskai nācijai, kura ir sākusi savu ceļu laikā, kad feodālisms vairs nav modē. Līdz ar to ir diezgan sarežģīti izaugt kaut kādam virsslānim.

Latviešiem ir vairāki atspēriena punkti, piemēram, 1905.gads, Pirmais pasaules karš, Atmoda – reizes, kad notika pamatīga mobilizācija. Turpretim tagad daudzi ir nolaiduši rokas, pamet Latviju. Kādēļ tā?
Mēs esam kā Papes zirgi – ne tikai 50 padomju gadus audzināti pēc negatīvās atlases principa, ka tiek izvirzīti nevis sociāli kompetentākie, bet nekompetentākie.

Precizēsit?
Es vienmēr citēju Andrievu Niedru, kurš bija viens no pirmajiem latviešiem, kas pateica, ka vispārējās balsošanas tiesības Latvijā 1918.gadā ne ar ko labu nebeigsies. Kā viņš to pamatoja? Valstiskas atbildības, saimniekošanas pieredze un godaprāts piemīt tikai vecsaimniekiem, kas 5-7 paaudzes ir audzināti taupības un saimniekošanas garā.

Viņš pieredzēja Stučkas sarkanā terora gadu, kad laukos bija aptuveni 55% bezzemnieku un 45% zemnieku, to skaitā vecsaimnieki, bet lielākā daļa ar salīdzinoši nelielu pieredzi. Kas notika? Slepkavošanas un laupīšanas.

Niedras vārdi ļoti skaidri izpaudās – mēs neesam nobrieduši vispārējām balsošanas tiesībām. Tas bija toreiz. Tagad situācija ir nesalīdzināmi sliktāka. Cik mums ir cilvēku, kuriem ir vectēvs ar privātu saimniekošanas pieredzi? Ir pārrāvumi audzināšanā. Tēvs nav audzinājis dēlu pēc principiem, kādā jāsaimnieko sabiedrībai. Pamatlietas jau ir pavisam vienkāršas – godīgums. Ja cilvēks ir godīgs un viņam var uzticēties, tas ļoti atvieglo sabiedrības un biznesa attiecības. Ja ir pierasts, ka nav jābūt godīgam un uzticēšanās ne pie kā laba nenoved, jebkurš attiecību akts paliek nenormāli smagnējs. Tas nozīmē, ka cilvēks iet uz kontaktu ar nenormālu sasprindzinājumu. Tam ir politiskas un ekonomiskas sekas.

Mēs bieži salīdzinām sevi ar igauņiem. Vai viņi, jūsuprāt, ir spējuši vairāk saliedēties?
90.gados esmu sajutis, ka visiem ir kopējs ceļš, par kuru mēs skaļi nerunājam, bet kuru mēs realizēsim, tiklīdz mums būs nepieciešamība un apstākļi. Es pats esmu no Valmieras un tur izjutu, ka esi priecīgs, ja vari otram latvietim izdarīt ko labu. Bet Rīgā tas bija zudis. Biju šokēts, cik izkaisīta tā tauta šeit bija, neuzticama, gļēvulīga un pārdevīga. Nesen lasīju interviju ar Janīnu Kursīti. Viņa studējusi Tērbatā un izjuta, ka igauņiem ir pretstāves un solidaritātes pieredze, par kuru viņi nerunā, bet ko var sajust, piemēram, arī attiecībās ar krieviem. Lai ko viņi runātu, igauņi rīkojas tā, it kā viņus vadītu no viena centra ar konsekventu instrukciju palīdzību. Centra nav, tomēr eksistē tāda kā programma. Mums tas ir kaut kur pasējies. Mēs neuzticamies viens otram un nemaz neceram cits uz citu.

Kur tas ir pazudis?
Ir vairākas lietas. Protams, padomju mantojums. Plaša krievu nomenklatūra, Baltijas kara apgabala centrs, reģiona lielākā pilsēta – tas, protams, bija milzīgs spiediens. Tas gan attiecināms tikai uz Rīgu un lielākajām pilsētām, jo lauki jau vienmēr bijuši latviski. Taču tur ir arī kas cits. Kad latvietis kļūst ietekmīgs vai turīgs, nāk ārā kompleksi, un viņš aizmirst savējos. To tagad varam skaidri redzēt. Teiksim, rīdzinieks nespēj iztēloties, ko nozīmē dzīvot laukos, un viņš to arī negrib darīt. Viņš aizsargā sevi ar stereotipiem. Piemēram, ka laukos visi ir neveiksminieki vai nodzērušies, vai ka laukos nav ko darīt. Tā ir Latvijas fragmentēšana, ir jābūt citādi – ir jābūt spēkam painteresēties, kā ir laukos un vai iespējams kaut ko darīt, lai būtu labāk.

Ziņu kanālā BBC kāda japāniete, kuras māju pēc zemestrīces aizskalojis cunami, teica, ka viņa nedrīkst domāt par māju un bojāgājušajiem paziņām, bet ka ir kārtīgi jāstrādā. Man liekas, ka Latvijā nedaudz pietrūkst tādas stoiskas attieksmes.
Kara laikiem ir raksturīgi, ka samazinās psihiskās saslimšanas. Otrs komentārs – mūsu situācijā visbiežāk izmantotie eksperti ir ekonomisti. Ir priekšstats, ka mums ir ekonomiskas grūtības. Bet tas tā nav. Mūsu spēks neparādās baltajās dienās, bet kad tās naudas nav. Treškārt, ja mēs domājam – jūtamies briesmīgi slikti tāpēc, ka nav naudas, tad mēs uztveram naudu kā daļu no sevis. Personības robeža nav līdz ar ādu, bet ar bankas kontu. Līdz ar to, ja konts ir tukšs, cilvēks uzvedas tā, it kā būtu norautas rokas. Ir tik skaidri redzams, ka cilvēki nepareizi reaģē uz krīzi. Vai mēs saprotam, ka tagad ir izdzīvošanas skola?

Personīgi es pa atjaunotās neatkarības gadiem vēl neesmu izveidojis skaidru priekšstatu par latviešiem. Ir daudz pretrunīgu novērojumu.
Man ir kolēģe Maskavā, kura nodarbojas ar kara veterānu rehabilitāciju. Viņiem ir milzīgas problēmas. Piemēram, 9.maijā mēs redzam, ka cilvēki, kas pārcietuši karu, neadekvāti uzvedas. Teorija ir tāda – ja esi spiests noskatīties šausmīgas lietas un nespēj neko mainīt, tas rada tā saukto impulsu aizturi. Psihe ir kā ģenerālštābs, kas plāno akcijas – kā mēs varam reaģēt tajā un tajā brīdī. Ja cilvēks ir spiests dirnēt ierakumos, tā arī nesagaidot uzbrukumu, vai, ja ir bezpalīdzīgs, tad tās akcijas netiek ārā un laužas murgos naktī vai kādā reibuma stāvoklī. Ir, piemēram, dati par to, kādas ir kādreizēju ķīlnieku veselības vēlīnās sekas. Izrādās, tie, kas ir izlauzušies, nav traumēti, bet tie, kuri nav spējuši paši tikt laukā no gūsta, ir traumēti. Viņu dusmas nav izlauzušās. Jo vairāk ir šādu cilvēku sabiedrībā, jo tas vairāk kaut ko nozīmē.

Tātad mums ir šīs apspiestās dusmas?
Vēsturiskajā pieredzē ir nāve, vardarbība, un trūkst elites, kas ar savu sociālo pieredzi un personīgo piemēru varētu balansēt šo situāciju. Mēs mācāmies no tā, kādi esam paši, tas ir, paši savos mēslos dzīvojam.

Mēs esam lepni par pirmskara Latviju, bet arī tad taču, kā zināms, bija ķīvēšanās parlamentā, bija nabadzība zvejnieku ciemos. Jau Gunāra Janovska pēckara romānā Sola igaunis pārmet latviešiem par mugurkaula trūkumu. Respektīvi, tas, ko pārmetam sev tagad, šķiet daļēji jau bijis pagātnē.
Toreiz atšķirība bija milzīga – pirmkārt, nebija izslepkavoti 80% elites. Otrkārt, bija
70 000 baltvāciešu ar savu vēsturisko pieredzi. Es to uzskatu par joprojām eksistējošu caurumu tautas apziņā. Līdz 1919.gadam mēs būtībā bijām viena nācija, kas runāja divās valodās. Pēc tam lepni iedomājāmies, ka baltvācieši nav mūsu daļa. Šodien skolā nemāca baltvācu literatūru, it kā tādas nebūtu – vienīgi Garlību Merķeli un bišķīt Stenderu. Nemācāmies baltvācu vēsturi un mākslu. Tā ir politiskā pieredze, kas mums šausmīgi vajadzīga. Agrāk visi cilvēki ar augstāko izglītību bija beiguši izglītības iestādes, kas nebija piesārņotas ar zemiem standartiem. Un izglītību cienīja. Ja tev bija augstākā izglītība, tad tas nozīmēja, ka tu kaut kas esi. Līdz ar to veidojās elite. Varbūt esi mazsaimnieka dēls, bet, ja esi izsities cauri Pēterburgas Universitātei, tu esi cienījams cilvēks.

Tas radīja sajūtu, ka mums ir sava izaudzināta elite. Zemnieciņš no laukiem tā uz viņiem arī skatījās. Šodien mums ir pārspīlēta attieksme, ka visi esam vienādi. Mēs neesam. Mums ir jāpaceļ kāds augstāk, lai viņš mums rādītu piemēru.

Vienlīdzības instinktā nav nekas slikts. Skandināvu sociāldemokrāti šo ceļu ir gājuši veiksmīgi.
Skandināviem ir izteiktāks nacionālais konservatīvisms – mūsu sociāldemokrātija bija sarkanāka, uz radikālismu orientētāka. Piemēram, Stučkas režīms ar bezzemnieku varas uzurpāciju un sekojošo laupīšanu zviedru modelī nebūtu iespējams. Ja pārņem īpašumu, tu nesagrauj saimniecisko sistēmu, bet sāc darboties uz līdzšinējās pieredzes. Tu neesi dēls, kas nāk tēvu nogalināt, bet dēls, kas nāk tēvu nomainīt. Tā es saprotu Skandināvijas sistēmu. Mums nav tādas pieredzes, mēs nākam tēvu nogalināt.

Kāpēc tā ir? Tādēļ, ka mēs bijām beztiesiskā stāvoklī?
Nē, ne tikai. Jārunā arī par mitoloģijas lietām. Man tuva ir grieķu mitoloģija, un tur labi parādās dažādas sakarības. Mēs ilgstoši esam bijuši sabiedrības un arī ģimenes stāvoklī, kur lietas nosaka māte un dēls, kur tēvs ir pazemots un atsvešināts. Un tas ir ļoti incestuāli. Kā jūtas dēls, kad māte pametusi tēvu un izvēlējusies dēlu? Tas robežojas ar seksuālām sajūtām.

Bet šeit vīrieši tradicionāli bieži bijuši bezatbildīgi un dzēruši…
Jā, tas ir klasisks pamatojums – viņš dzer. Bet, ja esi tik tuvu dabūjusi savu dēlu, viņš arī dzers. Ktoniskajā mitoloģiskajā laikmetā māte «guļ» ar dēlu un tēvu pazemo. Līdz ar to dēls nevar pakāpties uz tēva pieredzes un labākajā gadījumā palīdz viņu iznīcināt.

No kurienes tas modelis nāk?
Dabā jau pamatā ir tikai mātes augi, bezdzimuma vairošanās. Cilvēki relatīvi vēlu uzzināja, ka cilvēki rodas seksuālā ceļā. Līdz tam viņi domāja, ka bērns rodas tikai no mātes. Tātad ģimene ir tikai māte un bērni. Vīrieši ir kaut kādi meža iemītnieki. Patriarhāts rodas tad, kad dēls spēj no mātes aiziet, atrast mežā tēvu un lūgt viņam piedošanu. Un tēvs sākumā netic. Viņš pārbauda dēlu, un notiek tas, kas armijā notiek – tās ģedovščinas (neformālā hierarhija krievu armijā – krievu val.) un tamlīdzīgi.

Šie modeļi izklausās ļoti austrumnieciski.
Jā, Krievijā tas ir izteikti. Ceļa pie tēva tur nav, jo visu laiku ir bijuši vēsturiski pārrāvumi. Dēls nevar atbalstīties uz tēva sasniegto, un līdz ar to viņš ir viens. Dēls nodzeras, jo māte viņam ir bijusi par tuvu. Iedomājieties, dēlam ir 5-10 kg un pretim viņam ir 70 kg tante, kura ir pikta un neapmierināta. Neapmierināta, jo viņas vīrs viņu nedrāž. Un dēla vienīgā doma – man ar šito jātiek galā. Drausmīgas bailes nebūt labam puikam. Viņš cenšas, lai mātes seja būtu laimīga. Viņš nepaļaujas, ka tēvs par to parūpēsies, viņam tas ir jādara. Viņš neiegūst sajūtu, ka māte ir, lai viņu nomierinātu. Ir otrādi – viņš ir priekš mātes.

Tas, jūsuprāt, saistīts ar mūsu vēsturisko ceļu?
Šis mitoloģiskais ceļš ir jāiziet katrai tautai. Grieķu mitoloģijā tas perfekti iezīmējas. Tur ir ktoniskais periods, mitoloģiski aprakstīts ar ģimenes struktūru un varoņiem. Tad ir titāniskais periods, kad dēls cīnās ar tēvu, un tad ir olimpiskais periods, kad dēls ir tēvu uzvarējis, bet nav nogalinājis. Aizsūtījis tēvu uz Svētlaimīgo salu, respektīvi, izrādījis cieņu pret tēva sasniegumiem. Tad var notikt attīstība.

Kurā periodā esam mēs?
Ktoniskajā periodā, kur māte «guļ» ar dēlu. Tādēļ dēls pieaugot noārda iepriekšējo paaudzi. Viņš noārda vājo tēvu, neko no viņa neiemācoties.

Atceros, kā Boriss Jeļcins, pats būdams jau vecs un sirms vīrs, šņukstēja pie mātes kapa – kā mazs bērns.
Viņš ir tipisks krievu puika, sievietēs redzēja māti.

Mums ir kaut kas līdzīgs?
Ir kas līdzīgs, bet ar nacionālām iezīmēm, jo ar krieviem neesam daudz kopā dzīvojuši. Sociāli esam gribējuši izskatīties pēc vāciešiem. Mēs esam kārkluvācieši – uzvedību un izskatu esam nokopējuši, bet mūsu iekšējā būtība neiet tam līdzi. Gribam būt anschtendig (kārtīgi – vācu val.) un jūtamies laimīgi, ja kādā krievu filmā mūs uzaicina par vāciešiem. Taču, šķiet, fundamentāli mums ir ļoti nacionāla sajūta par sevi – neesam ne krieviski, ne vāciski, bet latviski.

Ir kāds glābiņš?
Nezinu. Piemēram, vakar biju seminārā pie [mākslinieka] Modra Tenisona. Viņš rādīja, kā taisa tautiskās jostas. Kas tur ir? Vienkārši shēma. Kad ornaments ir izveidots, sāc iedziļināties, it sevišķi ja pats esi to veidojis. Sāc ieraudzīt tajās zīmēs kādu augstāku jēgu. Zīmes sāk vadīt tevi. Sāc ticēt, ka tur ir senā gudrība, bet tās tur nav. Kas notiek, kad sāc ticēt kaut kam, kā nav?

Ko jūs latviešiem ieteiktu?
Mācīties humanitāros priekšmetus. Tas ir tieši tas, no kā mēģina atrunāt – jāmācās esot inženierzinātnes. Pirms tam bija jāmācās par ārstiem un juristiem, tagad – par inženieriem… Humanitārās zinātnes ir jāmācās, lai saprastu likumsakarības, kurās esam ierauti. Pretējā gadījumā mums ir šaurs skatījums un liekas, ka krīzi var izskaidrot ekonomiski. Mums vajag augsta līmeņa vēsturniekus, augsta līmeņa teologus, lai saprastu, kā cilvēki attīstījušies attiecībās ar saviem arhetipiem.

Kāds ir latvietis?
Mežonis. Tāds, kuram ir grūti verbalizēt savas psihiskās norises. Tipisks pagāns, kurš seko rituāliem, ir māņticīgs, bet nespēj izteikt vārdos un apzināti analizēt šos rituālus.

Ir taču gadījumi, kad latvieši spēj stratēģiski saliedēties?
Jā, 1991.gadā. Kad atjaunoja neatkarību, tad šeit uzreiz vajadzēja izveidot pasaules modeli – visu, kas ir pasaulē. Un tas ir nenormāls uzdevums. Pirmās sāka risināt ekonomiskās lietas. Tika pārņemta naivā ticība, ka sabiedrība var funkcionēt pēc Ādama Smita teorijas – jo egoistiskāks esi, ar stiprākiem žokļiem, jo vairāk stimulē citus. Ekonomikas vidē – jā, bet ne jau sabiedrībā. Sabiedrībā ir otrādi – tas, kas ir stiprāks, ir atbildīgs par vājāko. Ja esi nopelnījis pirmo miljonu, tev uzreiz par pusmiljonu vajag nopirkt drausmīgi labu mašīnu.

Jūs vairākkārt pieminējāt Andrievu Niedru. Jums ir īpašas attiecības ar viņa rakstīto?
Niedra ir ļoti interesants. Viņš 11 gadu vecumā zaudē savu tēvu un no 15 gadu vecuma dzīvo no tā, ko uzraksta. Viņš vienmēr skatījās uz lietām arī no praktiskās puses – kā vari sevi finansēt un kā vari balstīt izaugsmi uz to, kas tev ir pašam, ko pats esi radījis, nevis ko atņem otram. Kontrasts ir Rainis, kura tēvs bija bagāts un izskoloja dēliņu, kurš vēlāk piedalījās 1905.gada revolūcijā, bija viens no tās iedvesmotājiem. 1905.gada revolucionāri būtībā bija sacēlušies pret saviem tēviem. Niedra kopā ar Frici Veinbergu teica – paklau, ko jūs darāt? -, kad revolucionāri nodedzināja Bīlenšteina bibliotēku. Viņš bija vācietis, kas būtībā radīja latviešu filoloģiju. Niedra ir konservatīvās domas pamatlicējs Latvijā. Viņš bija zaudējis tēvu un saprata, ko tas nozīmē. Bet bagāto, daudz sasniegušo tēvu dēliņi sataisīja to revolūciju.

Vai ir kaut kas labs, ko jūs varētu pateikt par latviešiem?
Izdzīvotspēja. Nacionāla piesardzība. Mēs neattīstāmies tādēļ, ka attīstītos apšauj, mēs viņus zaudējam. Labāk paliksim pie mūsu tautiskajām jostām un neverbalizēšanās. Tādā veidā arhaisku un dziļu materiālu vari saglabāt ilgi. Tas ir fenomens, ka pat pēc tik ilgiem vācu kultūras kundzības gadiem latviešu etnoss nepazūd. Dzīvotspēja mums ir milzīga. Tas nozīmē, ka esam sisti daudz. Jābūt kādai paaudzei, kas riskē attīstīties un kuru nenosit.

Viesturs Rudzītis
Dzimis 1960.gada 1.jūnijā Valmierā
1984.gadā absolvējis Rīgas Medicīnas institūtu (tagad Rīgas P.Stradiņa universitāti)
No 1987. līdz 1995.gadam kā galvenais ārsts vadījis Straupes republikānisko narkoloģisko slimnīcu
Kopš 1995.gada SIA Dr.V.Rudzīša prakse ārsts, psihoterapeits un direktors

Krievi un latvieši Londonā

Posted on marts 30, 2011 by anon - Recenzija

Karaliskā galma teātrī pirmizrāde – luga par latviešu leģionāriem Atceres diena

Redzēt rīdzinieka Alekseja Ščerbaka lugu Atceres diena (Rememberance Day) uz vienas no nozīmīgākajām Londonas skatuvēm – The Royal Court Theatre jeb Karaliskā galma teātrī (kaut jāpiezīmē, ka tajā jau pusgadsimtu valda disidentisms) – pats par sevi ir notikums. Tas, kā luga, kas risinās ap 16.marta notikumiem Rīgā, uzrunā britu skatītājus, kuriem latviešu leģions un tā Britu salās paglābušās daļas vienmēr ir licies kā morāli neizprotams Otrā pasaules kara mantojums, piešķīra izrādei īpaši sātīgu piegaršu. Beigās palika viens vienīgs jautājums: vai luga ir vējrādis vai pats vējš?

Luga sarakstīta visai konservatīvā, sociālās drāmas formātā, tās darbība risinās kādā šodienas Rīgas blokmājā. Skatuve vienlaikus ir gan blokmājas nosūbējusī koridortelpa, gan trīs dzīvokļu iekštelpas. Vienā dzīvo krievu inženieris Saša ar ģimeni – sievu, lugas galveno varoni meitu Aņu un brāli Ļošu. Otrā dzīvo viņa tēva brālis Miša – izbijis sarkanarmijas snaiperis. Trešajā – leģionārs Valdis.

Izrāde ir blīva gan ar dramaturga, gan režisora Maikla Lonhērsta moralizējošām norādēm un piezīmēm. Pirmā: Rīga un Latvija ir kopējas mājas vismaz divām nacionālām grupām, kaut katrai kopienai ir atsvešinātas vēsturiskās pamatnostādnes, bet jādzīvo ir un ir jāatrod veids, kā sadzīvot.

Izrādes centrs ir medicīnas studentes Aņas ideālisms un tā sabrukšanas process. Viņa dedzīgi iesaistās sava iemīļotā puiša no Krievu partijas rīkotā akcijā pret leģionāru gājienu. Tēvs Saša viņas piedalīšanos demonstrācijā komentē krievu ziņu raidījumā, sakot, ka meitas dalība ir nesankcionēta, nepareiza un nevajadzīga. Šis tēva solis uzsver otro lugas norādi – saticību. «Aizmirst un piedot» ir vienīgais nākotnes ceļš. Pēc publiskā komentāra ziņu kanālā krievu sabiedrībā Saša tiek nodēvēts gan par nacistu, gan nodevēju. Izveidojas krahs ģimenē, un krievu sabiedrība viņus atstumj, sieva zaudē darbu, meita Aņa, nosodīdama tēvu, atsakās no savas ģimenes un apkrāso mājas durvis ar kāškrustu, brālis Ļoša izkaujas ar vietējiem žuļikiem. Te slēpjas izrādes trešā norāde: cik viegli mediji spēj manipulēt ar sabiedrību, cik politika ir netīra un cik indīgi ir tās rezultāti.

Tas, ka vecākā kara laika paaudze spēj rētas dziedēt un piedot, ir ceturtā izrādes norāde. Leģionārs Valdis, kurš ar draugu Paulu piedalās 16.marta gājienā, atklāj, ka, vadot vienu un to pašu kravas mašīnu, bijis iesaistīts Latvijas un divās okupantu armijās. Viņš nespēj nosodīt sarkanarmieti Mišu, kurš arī nonāk pie slēdziena, ka ir nepārkāpjamas robežas, un vienā no izrādes ainām atdod savu skābekļa masku saļimušajam un piedzērušajam leģionāram, kad medicīnas studente Aņa, noliedzot Hipokrāta zvērestu, atsakās glābt «fašista» dzīvību.

Jāteic, šīs moralizējošās norādes vājina izrādi. Padara to programmatisku, jo pazūd raksturu cilvēciskais dziļums. Toties izrāde kļūst vitāla tieši tad, kad uzrunā Latvijas krievus, prasot izbeigt slēpšanos ilūziju patver-smē. Tā ir nelatvieša Ščerbaka prasība par iecietību pret pamattautu. Kad Valdis stāsta par sevi «kā tautas likteni vienā cilvēkā», tas ir īss kurss Latvijas vēsturē, un viņš gaida, ka cittautiešos pamazām izirs Lielā tēvijas kara ideoloģiskie pamati.

Luga arī parāda, cik krievi ir šķelti savā nostājā pret latviešiem, bet beidzas ar nenofiksētu brīdinājumu: Aņa izvelk Mišas plinti un gatavojas šaut. Uz ko? Tas jāizdomā skatītājiem pašiem. Jaunās studentes pieviltais ideālisms un zudusī mīla pārtop nepamatotā un banālā terorismā. Tas ir skaudrs brīdinājums, ka izmaiņas Latvijā nāks, varbūt pat ar asins izliešanu. Rakstnieks Ščerbaks neprasa izmaiņas valdībā, bet gan pašā «padomju» minoritātē. Tāpēc luga vienlaikus ir gan interesants vējrādis, gan arī pats vējš, kuru angļu publika uztvēra ar sajūsmu. Kaut lielākā daļa kritiķu lugu saprata kā vienreizēju un filigrānu ieskatu Latvijas komplicētajā pagātnē, bija arī tādi kā The Guardian kritiķis Maikls Bilingtons, kurš uzskata, «ka aicinājums samierināties ar Waffen-SS parādi ir pārspīlēta piedošana». Taču vairākums saprot, ka Atceres diena prasa pamatīgas izmaiņas Latvijas sabiedrībā. Ja luga spēj izmainīt kaut viena cilvēka uzskatus, tad tā jau ir uzvara, un tādu pēc izrādes bija daudz.

Vēstures skolotājs un plīsusi riepa

Posted on marts 30, 2011 by anon - Sleja

Nekas tā nespēj sarūgtināt cilvēku kā mēģinājumi samaitāt brīvās dienas

Piemēram, tu noguli vienu autobusu, ierodies autoostā piecas minūtes pēc otra autobusa aizbraukšanas un, laimīgi ticis trešajā, tuvojoties apsolītajai zemei, sadzirdi spēcīgu šņākoņu kaut kur no autobusa apakšpuses. Skaidrs, ka nelāgi. Autobuss piestāj pieturā. Sirmais vadītājs kā vientuļš bruņinieks nostājas ejā pret pasažieriem, atvainojas – plīsusi riepa – un paziņo pusstundas pārtraukumu. Nav satiksmes autobuss nekāds pirmās formulas sacīkšu auto, un transporta pārvadājumu uzņēmuma darbiniekam nesacensties ar sacīkšu auto apkalpes komandu. Viss notiks tā, kā tam jānotiek. Pelēkā pasažieru masa sarosās. Šoferim palīgā aiziet tikai divi vīri, pārējiem somās un kabatās jāatrod mūsdienu pasaules glābējs, lai kaut kur uz Latvijas ziemeļiem aizceļotu īsziņas: nopērciet bez manis, es jums uzticos; pasaki tētim, ka es kavēšos; nezinu, cikos būšu.

Viens no palīgiem skrien uz tuvākajām mājām. Savi trīssimt metri. Atgriežas ar saimnieku vecumvecā Ford Fiesta. Saimnieks ar instrumentiem. Piestāj arī baļķu vedēja mašīna – pašā šosejas vidū, izrādās, arī mežonīgā kapitālisma laikā cilvēki ir atsaucīgi. Otrs riepas maiņas palīgs atver smagā auto durvis, kaut ko pajautā šoferim, ietraušas kabīnē un prom ir.

Arī divi vīri ir spēks. Kad riepa ir nomainīta, šoferis, vēlreiz atvainojoties pasažieriem, satraukumā pārsakās un pateicas par sadarbību, kaut gan pateicību patiesībā pelnījis viens vienīgs pasažieris, kurš, nogurumā elsodams, atgriežas savā vietā. Un tas izrādās neviens cits kā vēstures skolotājs.

Ir tādi cilvēki, kuri allaž visur ir klāt. Es nedomāju mūžīgos burkšķētājus vai čīkstētājus, vai dažādu veidu atpazīstamības kārotājus – visviens, pozitīvas vai negatīvas -, kuri uz notikumu rēķina vēlas notikt paši, bet gan tos, kuru klātesamība rada notikumus, gluži kā slepkavību priekšvēstnesis Erkils Puaro. Ar vēstures skolotājiem ir drusku citādi, par slepkavībām nav dzirdēts, bet kaut kā allaž viņi pamanās būt klāt tur, kur kaut kas notiek. Un nav nozīmes, vai tā būtu demonstrācija par vai pret, vai kāda jautājuma publiska izlemšana, kaut vai tikai necila riepas nomainīšana sestdienas pēcpusdienā. Pajautājiet savam vēstures skolotājam, un, ticiet man, viņam būs ko jums pastāstīt, viņš būs viens no klātbijušajiem. Iespējams, vēstures skolotājs nav tikai profesija, bet rakstura īpašība, kas sevī apvieno zinātkāri, atbildību un izpalīdzību, un tikai gadījuma pēc es šo īpašību nosaucu tā, līdzīgā manierē kā radušās arī īpašības «mākslinieks» (īpašība darīt citādi, nekā dara 90% pārējo), «politiķis» (spēja diskutēt par jebkuru jautājumu) vai «sociālantropologs» (spēja skaidrot sabiedrisko norišu likumsakarības).

Gadījums ar plīsušo riepu noteikti neparādīsies annālēs, tam pilnīgi noteikti nav nekādas vēsturiskās slodzes, pat ar rindiņu to nepieminēs vēstures grāmatā. Varbūt transporta uzņēmums ieviesīs kādu jaunu drošības pasākumu, uzdos šoferiem pirms reisiem pārbaudīt riepas, bet, visticamāk, arī tas nenotiks. Ir lietas, kuras vienkārši notiek. Bet vēstures skolotāja palīdzīgā roka noderēja. Arī viņam sestdienā gribējās mājās, un nelielā izpalīdzēšana, domājams, uzlaboja garastāvokli gan viņam, gan nogurušajam šoferītim, kurš pēc starpgadījuma rāmi dudināja tālāk pa Ziemeļvidzemes šoseju un, par lielu prieku pasažieriem, neklausījās Latvijas radio 2, kuri to nepamanīja, jo steidzīgi vingrināja īkšķus, lai pēc iespējas ātrāk pāri laukiem aizsūtītu: «viss kaatriibaa. izbraucam.»

Nacionālais kabarē

Posted on marts 30, 2011 by anon - Recenzija

100 grami žurkas Nacionālajā teātrī. Bija smieklīgi. Citiem bija vislaik smieklīgi…

Biju Nacionālajā uz koncertizrādi 100 grami žurkas. Šis teātris galīgi nav mana fiška, un nokļuvu tur tikai šīs recenzijas dēļ. Kundzītes lieliskos kostīmos ar savaldītiem vīriem pie sik-sniņas, nemainīgi garšīgs rasoliņš starpbrīdī, vīriešu tualetē vecāki kungi joprojām netiek galā ar moderno ūdens nolaišanas sistēmu utt. Bet ir tāda lieta kā Viktors Runtulis (izrādes režisors). Latvijas izklaides pasākumu guru. Tie, kas ir bijuši uz Runtuļa Kabarē tusiņiem, tie sapratīs, ka varbūt ir jēga aiziet arī uz Nacionālo. Ir jēga, ja jums ir tuvs parodijas žanrs. Cik man zināms, tas patīk gandrīz visiem.

Tātad – muzikāla, aktuāli politiska, patriotiska, parodējoša izrāde ar talantīgo Jāni Skuteli priekšgalā (improvizācijas teātra KIT galvenais vilcējs). No Dombura šova līdz Šeit un tagad parodijām. Izrādē ir reklāmas pauzes, kuras gribas skatīties.

Man liekas, ka Nacionālā teātra aktieriem tā bija jauna pieredze, kad kaut kāds šovmenis viņus taisa par ākstiem un «puikas» (Mārtiņš Egliens un Jānis Skutelis) liek dejot pēc viņu scenārija. Nezinu, cik grūti vai viegli viņiem tas nācies, bet izskatās, ka ar to ir tikuši galā.

Priecēja visi. Īpaši Burkovska kā Ždanoka izpildījās trīs valodās ar Tatjanai raksturīgo akcentu, Egliens kā premjers precīzi kopēja Valda runas manieri, patīkami sviestains bija Šlesera šovs ar mākslīgajām asarām, Sudrabas kopija, Pujata pesteļi, mutes folkloriskā aizvēršana pašam deputātam Līdakam, parodija par Dombura ķermeņa valodu, pasmiešanās par teātra šefa Ojāra Rubeņa smiešanos, Skuteļa improvizācijas teātra nepiespiestā konferansjē loma ar spēju iekustināt skatītāju. Asprātīgi tika parodēts Godmanis Ivara Pugas izpildījumā. Pirmizrādi skatījās arī «oriģinālais» Godža. Viņš sēdēja aiz manis, un varēju dzirdēt, kā šis nopietnais vīrs ķiķināja ne mazāk kā pārējie.

Šī muzikālā izrāde ir komisks farss par Latviju Oskara balvas pasniegšanas stilā. Skaidri, vienkārši, tātad saprotami, bez pretenzijām uz Mākslu. Bija smieklīgi. Citiem bija vislaik smieklīgi. Bija arī vietām «latviski», un skaidrs, ka tā, jo dāmas ar violetajiem matiem un saviem čaļiem šeit ir pamata publika. Pēc izrādes sejas bija priecīgas gan stilīgajiem, gan viņu vecākiem.

Nesafanojieties. Labāk aizejiet skeptiski, nebūs aplaušanās. Vai vienkārši – negaidiet brīnumus, un jūs tos dabūsit. Ja gribēsit atrast kur piesieties, tad arī to jūs dabūsit. Esmu sapratis, ka pasaule nemainās – mainās tikai mana attieksme un skatījums uz to. Šķiet, ka esmu pamainījies vairāk vai mazāk. Nezinu, bet vecais labais Nacionālais iepriecināja.

Neesmu karotājs, esmu zemkopis

Posted on marts 30, 2011 by Sanita Jemberga - Intervija

Tūlīt dziesminieks Kārlis Kazāks (32) būs visur – televīzijā ceļos pa Irānu, radio spēlēs viņa jauno albumu. Iepriekšējā nedēļas nogalē piedzīvoti divi izpārdoti Kazāka albuma 16 stundas tautās izvešanas koncerti Nacionālajā teātrī, kuros apmeklētāju vidējais vecums bija puse no šā teātra ierastā kontingenta

Pirms tas viss sākas, sēžam Kārļa sievas dzimtas 19.gadsimta sākumā celtajās dzirnavās ap 100 kilometru no Rīgas. Tur ģimene dzīvo jau ilgāku laiku. Vienā galā iemitināta improvizēta studija, kur blakus ģitārai un Blue mikrofonam organiski dzīvo par piecīti Talsos nopirktas «kapu» ērģelītes. Uz galda no tipogrāfijas svaigi atvests 16 stundu disks ar Kārļa dēla zīmētajiem tēliem uz vāka.

Albumā Kazāks no «barda ar ģitāru» ir atgriezies pie «Kazāka ar grupu», bet saglabājis sajūtu, ka viņa dziedātais ir tiešs trīsdesmitgadnieka skatījums uz lietām, kas nav «šallalalala» vai svarīgas tikai viņam, bet liek aizdomāties, piemēram, par simtiem televizoru, kuros tiek nošauts viens un tas pats.

To, ka Kazākam nav vienalga, kas notiek pasaulē ap viņu, var pamanīt – viņš gan startējis Saeimas vēlēšanās, gan kā RTU doktorants aizrāvies ar cilvēkam un videi draudzīgu māju izpēti. Tāpēc intervijā runājam ne tikai par mūziku, bet arī par to, kas ir greizi augstskolās, un to, kāpēc viņam šķiet svarīgi iesaistīties politikā.

Pavasaris līdz dzirnavām vēl nav ticis – ārā olimpiski ieskrējies gaudo vējš, un sniegs vietām arvien ir līdz ceļiem. Vidē ir zināma atbilde, kādēļ Kārļa mūziku daudzi klausās mieram.

Tu gluži neatbilsti priekšstatam par mūziķi – puskoka lēcēju.
Jā, esmu ceturtdaļkoka lēcējs. Ceturtdaļmūziķis, ceturtdaļkoka lēcējs – universitātes cilvēks, ceturtdaļkoka cilvēks, kas zīmē mēbeles. Tas ir eksistences pamats, kas mani notur pie dzīvības. Bez citu cilvēku un ģimenes atbalsta man no kaut kā būtu jāatsakās.

Tādas konfliktējošas identitātes.
Universitāte ir konfliktējošā. Es neesmu, kā lai to pasaka, – kolektīva cilvēks. Pat ja tas neattiecas uz mani, nevaru pieņemt spēles par amatiem, par štata vietām. Ja es varētu no tā izvairīties, tad izvairītos.

Kas tu pašlaik RTU esi?
Viss sākās ar Imantas Amatniecības vidusskolu, tā teikt, gāju tēva pēdās (Vilnis Kazāks ir Amatniecības kameras prezidents, RTU asociētais profesors – red.). Izmācījos par amatnieku, tālāk gāju uz RTU, mācījos par produktu dizaineri bakalauros un tad maģistrantūrā. Pa vidu gan bija joks, kad ar inženiera diplomu aizgāju uz Kultūras akadēmiju, jo biju izdomājis kļūt par kultūras menedžeri. Noliku iestājeksāmenus, izrunājos ar mācībspēku un tomēr sapratu, ka ne, jo man kultūra nebeidzas ar operas izrādes menedžēšanu. Negribēju taisīt skaistu koncertu kādā kultūras namā, kas būtu mans diplomdarbs. Gāju atpakaļ uz RTU, pabeidzu maģistrantūru, iestājos doktorantūrā. Pabeidzu, bet darbu rakstu līdz šai baltai dienai. Jau esmu atmetis cerību to kādreiz pabeigt. Vienkārši interesanti.

Doktorantūrā mācījies tāpēc, ka tevi interesēja zinātne?
Nē. Tur bija ļoti labas Eiropas stipendijas, un varēja reāli neko citu nedarīt. Mani tiešām interesēja ekoloģija, vides attiecības ar cilvēku, bet es esmu kaut kā sapinies meistarībā un iesprūdis tēmā. Studentiem es mācu koka fiziku un koka produktu dizainu.

No kurienes radās interese par ekomājām?
Stiepts jēdziens – ekomāja. Kāds par tādu uzskatīs māju, kas pēc iespējas mazāk ietekmē apkārtējo vidi. Mani interesē, kāda ir māja pret cilvēku, nevis kā tā ietekmē vidi. Skaidrs, ka ir nozīme tam, cik enerģijas māja patērē, bet pasaulē par šo tēmu jau ir aizrakušies tālu, arī Latvijā taisa pasīvās mājas. Manā gadījumā runa ir par to, kā cilvēks jūtas mājā, ko viņš no tās dabū. Nav teikts, ka materiāli, no kā māja būvēta, tieši tev nāk par labu. Negribu teikt, ka pasīvās mājas dara ko sliktu, bet ir lietas, par ko tu nedomā.

Piemēram?
Par normālu tiek uzskatīts, ka visā mājā uztur identisku temperatūru, bet, kad runā ar ārstiem, saproti, ka nav īsti pareizi pavadīt pusi mūža kastē ar vienādu temperatūru un noteiktu devu skābekļa. Kaut kas sāk atrofēties cilvēkā, kļūsti par dārzenīti.

Tu pieminēji ārstniecības un arhitektūras krustošanos. RTU redzi daudz šādu piemēru?
Mani universitātē neņem par pilnu, jo man riebjas, kā Latvijā tas ir nostādīts – vispirms ir definīcijas un pierādītās lietas, un tad tu drīksti sākt domāt. Kāda jēga ir zinātnei, ja vadies pēc Eiropas regulām? Ja būvē māju atbilstoši reglamentiem un definīcijām? Kāda tur zinātne, ja kāds jau to visu ir atklājis? Man tas liekas garlaicīgi un principā nevajadzīgi. Inženierzinātnes sevi ir ļoti ierāmējušas. Sadarbība Latvijā vispār ir traumatiska, ne tikai zinātnē, bet jebkurā jomā. Piemēram, lasi žurnālā Ir par cilvēkiem un brīnies, kur tādi rodas, bet universitāšu rīkotajos semināros savācas bariņš par savu konkrēto tēmu, to pārrunā un priecīgi iet mājās. Zinātnieku līmenī tas varbūt vēl darbojas, bet studentu līmenī – vispār ne, jo sanāk kopā no vienas fakultātes, ar vienu ievirzi un domāšanu.

Nesaprotu, kā ir iespējama tāda situācija, ka valsts finansē RTU un Latvijas Mākslas akadēmiju, no kurām pirmā gatavo dizainerus inženierus, bet otrā – dizainerus māksliniekus. Un viņi nesatiekas! Lai gan būtu jābūt kopā visu laiku, lai viena puse varētu teikt, ko jūs tur esat uzzīmējuši, tas neturas kopā, bet otra – pēc kā tas izskatās? Bet, iespējams, tā ir arī pašu studentu vaina, jo viņi negrib. Neinteresē. Godīgi palūkojoties atpakaļ, man arī līdz maģistrantūrai neviens nebija izskaidrojis, kāpēc es tur esmu. Cilvēki nav gatavi studēt, viņi grib pabeigt universitāti. Ir jau arī forši studenti, bet lielākā problēma ir viņu nespēja iekustināt un paraut līdzi pārējos. Ja no 30 cilvēku kursa divi ir talantīgi, tad rezultātā pasniedzējs strādā ar diviem un pārējie čunčina līdzi.

Ja tev ļautu visu noslaucīt un sākt no baltas lapas, ko tu darītu?
Aizietu no universitātes. (Smejas.) Manā jomā liela nozīme ir profesionālajai izglītībai. Esmu diezgan daudz staigājis pa Izglītības ministriju ar ierosinājumiem, ko vajadzētu mainīt, bet nav tā, ka cilvēki rautos klausīties un darīt. Latvijā viss ir no otra gala. Politiķis kādu sev zināmu interešu dēļ paziņo, ka mums vajag šādi, un ierēdnis aiziet un izpilda ar jau gatavām vadlīnijām. Būtu jābūt otrādi – ierēdnim jāiet pie visiem, kas ir iesaistīti, jāsaprot, ko viņiem vajag, un jāpiedāvā politiķim vairāki varianti.

Tajā tomēr ir kaut kas loģisks, jo politiķim ir jānosaka virziens, ko viņš vēlas sasniegt.
Bet tad mums vajadzētu balsot par kastām! 31 vieta Saeimā tautsaimniecības kastai, 30 pedagogiem un tā tālāk. Vai Kravcovs var zināt, ko vajag Latvijas mežsaimniecībai? Protams, ne, bet sabiedriskās organizācijas pašas vairs nevar nest un iesniegt savus likumprojektus, tām jāmeklē iesniedzēji deputāti. Dombrovskis lepni stāsta, ka ir laba sadarbība ar sabiedriskajām organizācijām, bet – kāda sadarbība, ja tās ir tik tālu atmestas? Es nerunāju par Elīnu Egli vai citiem «činā», kas arī piedalās procesos apšaubāmā veidā un kvalitātē, bet tieši par ražotāju nozaru asociācijām. Labākajā gadījumā paņem no politiķiem naudu ES fondu «otkatu» veidā, lai var pašiverēt tajā vai citā reģionā.

Ko gribēji sasniegt, iestājoties Pēdējā partijā?
Partijā tā arī neiestājos, startēju viņu sarak-stā, jo likās neētiski lēkāt no vienas partijas otrā un uzreiz kandidēt. Lai gan es partiju maiņu neuzskatu par noziegumu – ja cilvēks iestājas, bet pēc brīža tā maina uzskatus vai viņam nav pieņemama nauda, kas ieplūst partijā, tad ar savu mazākuma balsi viņam nekas cits neatliek kā iet ārā.

Brīdi biju Pilsoniskās sabiedrības biedrs. Tā nav sliktākais, kas notiek Latvijā, bet ir milzīgs trūkums: ja partijas dibināšanas kongresā tiek teikts, ka pārtiks tikai no biedru naudām, bet pēc pusgada pirms Rīgas domes vēlēšanām pazaudē šo ideju, normālā sabiedrībā visi cilvēki izstātos no tādas partijas. Tas bija dibināšanas pamats – visu sasniegs paši un tikai ar darbu. Man ar to pietika. Kādam var likties sīkumi, bet uz tiem viss balstās, ja pamatvērtību nomet un izliecies, ka esi tas pats… Ne man.

Šausmīgi negribēju kandidēt, bija brāļa kāzas, un naktī man [Gints] Knoks zvanīja, teica, ka pēdējais brīdis. Zvanīju citiem cilvēkiem un prasīju atsauksmes par viņu, jo es ne Knoku, ne citus [no neilgi pirms vēlēšanām izveidotās Pēdējās partijas] zināju. Piekritu tikai tā paša iemesla dēļ – ka svarīgākais nav nauda. Politika nav tikai piķis, bet pirmais tomēr ir cilvēks. Un cilvēki var iznākt un pateikt – cilvēka labsajūtu nevar nopirkt ar to, cik daudz naudas viņam ir. Šādas partijas nav obligāti jāievēlē, bet viedoklim ir tiesības pastāvēt un tikt sadzirdētam. Es biju ārkārtīgi vīlies par mediju darbību, jo pat sabiedriskajiem medijiem likās demokrātiski un labi apspiest mazās partijas, kas grib paust atšķirīgus viedokļus.

Atgriezīsimies pie tava jaunā albuma 16 stundas un koncertiem Nacionālajā teātrī. Kad tu sāki nodarboties ar mūziku?
Līdz 9.klasei Jelgavā mācījos skolā ar mūzikas novirzienu, spēlēju trompeti. Līdz tam laikam, kā jau jauniešiem, mūzika bija vai nu stilīga vai nestilīga. Liku klases vakaros Nirvana un tāpēc tiku uzskatīts par depresīvu mūdzi. Reiz mājās klausījos REM kaseti, un pie Man On The Moon pēkšņi atnāca vaļā, kas ir mūzika un kāpēc tiek rakstīta. Ka tā ir kaut kas vairāk nekā tikai skaņu celiņš. Manam divus gadus vecākajam brālim bija grupa, kas mēģināja mūsu dzīvoklī, vālēja istabā ar visām bungām. Jelgavas kaimiņi vispār bija labākie iespējamie. Māsa mācījās klavieres, brālis klarneti, un es – trompeti. Vienam vienā istabā klavieres, otrs otrā istabā ar klarneti, un kur es? Vannasistabā, protams! Mācos trompeti, kas nav tas klusākais instruments. Laikam jau mūs tai kāpņu telpā diezko nemīlēja. (Smejas.) Pēc brāļa mēģinājuma atradu tabuliņu, kā spēlē ģitāras akordus, un vienas dienas laikā iemācījos visu, ko es par to joprojām zinu. Man neko vairāk nevajag, es neesmu ģitārists. Instruments ir kaut kas, ar ko kopā radīt dziesmas. Pirmās tapa smieklīgi – pieej pie plaukta, šķirsti jebko, kas nav Rainis, un mēģini komponēt. Bet tad ātri pieleca, ka pašam jāraksta, jo bišķiņ kauns dziedāt veco dzejnieku tekstus un pats arī citādi domā.

Pirms pāris gadiem es par tevi uzzināju kā par «to džeku, kas izdod albumus un izdala tos par velti».
Tas ir garš un sarežģīts stāsts par to, kas mūsdienās ir disks. Kad izdevu iepriekšējo disku, labi cilvēki iedeva naudu, lai varu to saražot un neiebraucu lielos mīnusos, lai gan ar studijas ierakstu es vienmēr tik un tā iebraucu mīnusos. Un tad prasīt naudu no cilvēkiem, kas disku varētu gribēt, bet kam naudas varbūt nav? Toreiz situācija bija tāda, ka varēju atļauties izdalīt. Jauno disku, diemžēl, pilnībā nevaru, jo labprāt samaksātu cilvēkiem, kas palīdzēja ierakstīt, Gintam Solam [kopā ar Kazāku ir abuma producents]. Gints man naudu neprasītu, bet viņš ir izdarījis lielisku darbu un tas nebūtu godīgi. Es nezinu, kur rodas tik daudz labu cilvēku, kas man apkārt un saka – neko, neko, darām, taisām.

Kā atnāca 16 stundas?
Pamatā ir stāsts par divu cilvēku attiecībām 16 stundu garumā. Kad es kaut ko rakstu – ne mūziku, bet tekstus -, tad man priekšā ir tikai lapa un pildspalva, un kaut kur kaut kas nāk un rakstās. Reizēm paņemu vecus tekstus, lasu, brīnos, no kurienes tādi radušies. Savā valodā un ar savām zināšanām pierakstu kaut ko, ko es iegūstu citur. Sauc kā gribi – par kopējo enerģiju, superego, Dievu, vienalga. Bet kaut kas darbojas.

Kāpēc tev ir svarīgi to izklāstīt citiem?
Šis jautājums pašu mulsina. Iepriekšējo albumu ļoti gribējās atdot citiem, bet šo gribējās kā eksperimentu pašam piedzīvot. Man nav kauns par šo darbu, bet sapratīšu cilvēkus, kas teiks – viņiem to nafig nevajag. Tā ir tāda paralēlā pasaule, kurā es pa retam iegriežos.

Pēdējā laikā tevi biežāk mana teātrī.
Ierakstīju iepriekšējo albumu, domāju – ko vēl varētu izdarīt? Galva grozās, kodēju vajadzīgo informācijas lauku ar domu, ka varētu kādam teātrim kaut ko uztaisīt. Nebija ilgi jāgaida, kad [Kaspars] Zvīgulis un [Jānis] Vimba zvanīja. Sākumā taisīju aranžējumus tādiem gaisīgiem Nacionālā teātra pasākumiem kā Īstie Jāņi un Īstie Ziemassvētki, bet tad piedāvāja Cilvēku Karamazovu. Tas jau bija daudz interesantāk, jo nekad nebiju mēģinājis radīt mūziku pēc pasūtījuma. Biju mēbeles zīmējis pēc pasūtījuma. Sākumā iedeva Ivana monologu, izlasīju pirmo reizi, nodomāju – nu, tik melns stūmiens, nu tiiiiik. Laikam jau nav daudz Latvijas mūziķu, kas izklausās vēl skumjāki par šito čali, bet – vai tiešām ir tik drūmi ar mani? Un tad, iedziļinoties, ieraudzīju, ka katrs teikums nes līdzi informāciju, ko var dažādi saprast.

Latvijā kā jau mazā valstī parasti katrs puslīdz populārais cilvēks vienlaikus ir visur – tu esi teātrī, tikko iznācis albums, sāksies LTV raidījums par ceļojumu uz Irānu. Vai no šā brauciena tu sagaidīji kaut ko citu, nekā ieraudzīji?
Kad cilvēks kaut kur aizbrauc, pirmais, ko viņš ierauga, ir tas, ko viņam rāda – lampiņas, ceļi, viesnīcas fasāde. Tajā ziņā vairāk bija šoks – kā, te taču nemaz nav sūdīgi! Bet tam ceļojumā nav nekādas nozīmes. Vienīgā ir cilvēkiem un tam, ko sevī esmu salauzis un sapratis, paskatoties, kā dzīvo citi. Otrajā lielākajā un konservatīvākajā Irānas pilsētā Kumā ar operatoru tikām iekšā mošejā. Pirmajā vakarā bija šoks, bijām braukuši un tikušies ar smaidīgiem, gaišiem cilvēkiem, un tur pēkšņi ir tikai mullas, dāmas pārvietojas kā melnas čupiņas, neviena acu kontakta, neviens nerunā… Nākamajā dienā prasām vietējam Alī, lai dabū mūs iekšā. Nosēdināja speciālā ārzemniekiem domātā telpā, pienāca speciāli sagatavots mulla, kas runāja angliski, nolasīja mums politlekciju, kas ir islāms, es dabūju grāmatiņu angliski, kas ir Rietumu civilizācija musulmaņu acīs. Mūsu sarunas lielākais diskurss bija par izraēļu tautu, jo galu galā gan islāmam, gan kristīgajai ticībai pamatā ir viena un tā pati Vecā derība, kur izraēļu tauta ir minēta. Taču viņi sev šo dilemmu ir atrisinājuši ar vienu teikumu, apgalvojot – jā, tā ir, bet pašreizējā izraēļu tauta nav tā izraēļu tauta. (Smejas.)

Kā ticīgais labi zinu, ka Latvijā ir reliģiozi cilvēki, kas arī dogmatiski runā, bet Irānā reliģija ir dzīva, tā ir pārliecība, ko nevar noviltot, nevis dzīves sadaļa, kuru tu lieto tikai vajadzības gadījumā un pēc tam pastum malā, jo drusku kauns. Viņi tajā piedalās, dzīvo kā zem dzīves jumta, kas ietekmē jebkuru tavu darbību, nevis ir tikai spēles formas izvērtējums par labiem vai sliktiem darbiem. Pēc tam ir ļoti grūti skatīties sižetus par tā reģiona valstīm un kā tas mums tiek pasniegts.

Cilvēki uz nestandarta tūrisma vietām nereti ceļo tāpēc, lai saprastu, kas viņiem pašiem ir un kur viņi dzīvo. No otras puses, kad puse valsts iedzīvotāju nolemj braukt prom, cilvēks sev prasa – kāpēc es palieku? Tu sev esi to jautājis?
Man citi prasa, jo man tāds jautājums nerodas. Ir karotāju tautas un zemkopju tautas. Es esmu pilnīgs zemkopis. Esmu te piedzimis un te arī būšu, man nevajag meklēt materiālu vai ātrāk sasniedzamu laimi kaut kur citur. Bet es negrasos vērtēt, vai braukt ir labi vai slikti. Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka man nekur nav jāskrien. Cik es kur nopelnīšu, nav izšķirošas lomas. Man ir labi.

Kārļa Kazāka piecas mūzikas izvēles

Iron And Wine – Kiss Each Other Clean. Maģiska ir pārliecība, ar kādu Samjuels Bīms (Samuel Beam) no albuma uz albumu turpina savu mierīgo pastaigu nemierīgā pasaulē.

Fleet Foxes – Fleet Foxes. Klausoties viņu pirmo albumu, nepamet sajūta, ka tā ir tautas mūzikas šodiena. Žēl, ka ne mūsu tautas.

Nick Drake – Bryter Layter. Reiz cauru nakti skanējis auto, Dreiks kļuvis par daļu no manas mūzikas uztveres. Vienkārši – noklausieties dziesmu Northern Sky desmit reižu…

Mazzy Star- Among My Swan. Nejauši iegūtā kasete 90.gadu beigās mani ir padarījusi par Mazzy Star un vēlāk Houpas Sandovalas (Hope Sandoval) patērētāju. Tikai miers spēj saviļņot dziļi.

Alise Joste. Biju jau sācis rakstīt par vēl vienu mūža mīlestību Cocteau Twins, kad atminējos, ka man aizdeva droši vien konkursiem paredzētu Alises albumu. Gaidīju divus gadus!

Kārlis Kazāks
Dzimis 1978.gadā
Mūzikā parādījies ap 1995.gadu, spēlējis Dull Doll un Oceanfalls
Plašākas sabiedrības uzmanību iegūst ar albumu Uz manām plaukstām, ko izdala bez maksas. Seko bērnu šūpuļdziesmu albums Mēness ceļu rādīs miega peles vezumam
Sarakstījis mūziku Nacionālā teātra izrādei Cilvēks Karamazovs
RTU lektors
Kandidējis uz Saeimu no Pēdējās partijas
Ar sievu un diviem bērniem dzīvo Raunā

Trešais vectēvs

Posted on marts 22, 2011 by anon - Sleja

Toreiz, skatoties Jaunajā Rīgas teātrī Vectēvu, man pat nevajadzēja piepūlēties, lai iejustos Viļa Daudziņa varoņa ādā

Viens mans vectēvs bija Sarkanās armijas artilērijas virsnieks, otrā vectēva brāli, karam ejot uz beigām, iesauca leģionā. Dzīvē viņi, protams, nebija tik spilgti ideoloģiju nesēji kā skatuves personāži, bet tomēr – atradās pretējās frontes līnijas pusēs. Un man vienmēr bija pretrunīgas jūtas, tuvojoties ikgadējām 16.marta un 9.maija mediju vētrām. Agrāk bija tā, ka 16.martā gribējās uzšūt sev uz apģērba dzelteno Dāvida zvaigzni, biju pat pasūtījis tādu krekliņu, bet 9.maijā vienmēr cerēju, ka kāds krieviski no skatuves atgādinās par šīs uzvaras pretrunīgajiem rezultātiem un to, ka, atbrīvojot vienas koncentrācijas nometnes, ar savu un «atbrīvoto» zemju iedzīvotājiem tika piepildītas citas. Skaidrs, ka abi šie datumi ir drīzāk sēru dienas, domāju, ka arī daudziem tie simbolizē neatgriezeniskus notikumus viņu personīgajos likteņos, nevis kādas iedeoloģijas pārākumu.

Ar laiku sapratu, ka pievērsties jautājumam par to, kā šie piemiņas datumi tiek apspriesti, varētu būt pat svarīgāk, nekā iesaistīties kašķī par vēsturiskām paradigmām. Jo diskusijas līmenis ir neapmierinošs un neved pie svarīgu jautājumu risināšanas, ne arī ievieš sapratni. Gluži otrādi – šķeļ un sanaido. Jā, saskaņa sabiedrībā nav izdevīga no elektorāta veidošanas viedokļa, līdz ar to vairs neceru, ka politiķi ko darīs lietas labā.

Ar nožēlu jāsecina, ka teju visi sabiedriskās domas attīstībai svarīgie jautājumi politiskā līmeni tiek «risināti» tieši šādā veidā – padziļinot problēmu un savtīgi izmantojot enerģiju, kas izdalās cilvēku sadursmēs. Tā tas nu jau desmitgadēm turpinās etniskās integrācijas jomā, jautājumos par seksuālo minoritāšu tiesībām un vienlīdzīgām tiesībām visiem balsot un būt ievēlētiem utt. Pavisam jauns «sasniegums» ir pēdējā laikā manāms segregācijas mēģinājums pēc vecuma, respektīvi par ekonomiski aktīvās publikas ienaidnieku tiek pasludināti pensionāri.

Vienīgā cerība uz izlīgšanu ir sabiedriskā pašiniciatīva, balstīta dabiskā vēlmē dzīvot taisnībā un mierā. Vajadzētu, lai publiskajā telpā ar Tomasa Venclovas neatlaidību skanētu veselā saprāta balsis, kas apliecinātu vienīgi humāno – nevis etnisko, vēsturisko vai ideoloģisko – vērtību neapšaubāmo prioritāti. Būtu nemitīgi jāatkārto šīs banalitātes – visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Jāiemācās to katru reizi teikt pārliecinoši. Jo nepastāv nekādi leģionāri, sarkanie partizāni, mežabrāļi, okupanti, fašisti vai komunisti – ir tikai cilvēki, kuru biogrāfijās ir ierakstīti traģiski un vēsturiski nozīmīgi notikumi, un viņiem visiem ir tiesības atcerēties šos faktus viņiem svarīgos datumos. Un nevienam – ne nacionālistiem, ne Krievijas amatpersonām nav tiesību piedēvēt tam politiski izdevīgu nozīmi.

Visos šajos pavasaros pastāv akūta nepieciešamība atbildēt uz jautājumu – ko īsti «svinam» 16.martā un 9.maijā. Tai jābūt skaidrai un samierinošai, bez lavierēšanas un mēģinājumiem izdabāt iedomātā elektorāta dzīvnieciskajiem instinktiem vai «civilizētai Eiropai». Tad izrādītos, ka vienīgais risinājums ir pāriet no ideoloģiskā līmeņa uz privāto, pasludinot, ka mēs nesvinam, mēs neslavējam komunismu vai fašismu. Izvēle nav tāda. Mēs pieminam to, kas ir noticis ar mums, ar mūsu vectēviem. Viens bija sarkanais partizāns, otrais – leģionārs. To vairs nevar mainīt. Viņi abi pastāv manā dzīvē, nevis Parādnieka sapņos vai Krievijas televīzijas histērijās.

Tad, iespējams, mēs arī dzīvē pamanītu vairāk to trešo vectēvu, kas parādās JRT izrādes beigās. Tādu, kas neatkarīgi no armijas, kurā nācies dienēt, pārāk nesaistīja sevi ar svastikām vai zvaigznēm. Drīzāk demonstrēja ētiski veselīgu attieksmi, risinot vienīgo patiesi svarīgo problēmu – kā šajā gaļas mašīnā glābties pašam un nesasmērēt rokas svešās asinīs. Varbūt ar laiku mums pat palaimētos dzirdēt kaut ko tādu: «Jāatzīst, mēs bijām tik dumji toreiz, domājām, ka cīnāmies par Latvijas neatkarību.» Bet kā atbildi: «A mēs tak, muļķi, bijām pārliecināti, ka glābjam pasauli.»

Bet tas, iespējams, jau būtu pārāk daudz prasīts.

Godīga republika, nešpetns Karlsons

Posted on marts 22, 2011 by anon - Recenzija

Bērnu izrāžu režisoru darbs liek mazajiem iemīlēt vai neiemīlēt teātri. Uz kuru pusi rāda īkšķi pēc abām jaunajām izrādēm?

Teātra apmeklēšana kopā ar bērniem ir mazi svētki, tāpēc piedāvājumu novērtēt jaunās bērnu izrādes uztvērām kā interesantu piedzīvojumu un devāmies katra uz savu iestudējumu. Dēli gan nebija tik aizrautīgi. Kad aicināju 10 gadus veco Dāvi līdzi uz Vārnu ielas republiku Dailes teātrī, viņš piekrita visai negribīgi. Tā bija viena no pirmajām skolēnu brīvlaika dienām, un dēlam pagalmā pašam savi draugi un republika. «Es vēl neprotu saprast teātra jēgu, tev jādodas ar tēti, viņš ir gudrāks,» teica Dāvis, kad ieminējos, ka man būs jāraksta recenzija un tāpēc ļoti interesē viņa domas.

Braucot uz izrādi, domāju – vai tās mērķis ir parādīt mūsu bērniem, kā dzīvoja un auga vecmāmiņas, kad vēl nebija televizoru, mobilo telefonu, datoru, toties pēc lietus pagalma peļķē varēja laist kuģīšus? Agrāk bērniem kūku nebija – pēc ainas kafejnīcā mazmeitiņai izrādes laikā paskaidroja blakus sēdošā vecmāmiņa.

Mūsu bērniem kūku un konču netrūkst, taču pamatlietas nav mainījušās. Vārnu ielas republikas bērni pirms 100 gadiem (izrāde atveido 1911.gadu) sapņo, ka 2011.gadā pasaule būs labāka. Cilvēki savā starpā varēs vienoties bez ieročiem un kariem, draudzība būs svarīgāka par naudu, visi būs laimīgi… Ticu, ka šie sapņi būs aktuāli arī vēl pēc 100 gadiem.

Dāvis teica, ka izrāde bija par godīgumu, indiāņiem un viena pagalma draugiem. Izrādes vēstījums bija patiess un nesamežģīts, būtu viegli uztverams arī piecgadniekam – prieks un laime nav nopērkama par naudu, draudzība ir spēks, godīgums uzveic melus.

Izrādē ir labs humors, izcili aktieru darbi, patiesas emocijas, brīnišķīga mūzika ar bērniem tik ļoti tīkamajiem Stomp ritmiem, ļoti skaistas vizuālās ainas, laba dinamika un burvīga noskaņa. Daudz pozitīvā, piemēram, policists, kurš izrādes sākumā runā krieviski un māca bērniem krievu cieto «i», bet izrādes noslēgumā, aizstāvot bērnus, runā tikai latviski. Varbūt tāpēc, ka bērns viņā nav miris – pēc buru kuģīša konfiscēšanas viņš pats ar to paspēlējas. Pozitīva ir kaimiņiene, kas uzrakstu uz šķūnīša «Jāneks + Mīce» nevis nodzēš, bet draiski vēl piezīmē sirsniņu. Arī vienīgais potenciāli sliktais tēls – slepenpolicists – attēlots kā amizants, nekaitīgs kungs.

Dailes teātra Vārnu ielas republika man bija brīnišķīga iespēja atcerēties, kādām acīm es pati raudzījos uz pasauli desmit gadu vecumā. Es taču arī ticēju lieliem plāniem un ideāliem. Ticēju, ka pieaugot nemaz nemainīšos, ka mēs ar draugiem neatkārtosim vecāku kļūdas, nebūsim garlaicīgi, aizspriedumaini, nekad nekliegsim uz saviem bērniem un viņus nepērsim. Kopš esmu mamma, saprotu, ka pieaugušajiem vairāk nekā pašiem bērniem nepieciešamas bērnu izrādes un grāmatas. Tās ir vērtīgākas par vizīti pie psihoterapeita.

Bērnu izrāžu režisori uzņemas ļoti lielu atbildību, jo viņu darbs liek bērniem iemīlēt vai neiemīlēt teātri. Paldies režisorei Laurai Grozai, jo Dāvim Vārnu ielas republika patika un es kopā ar dēlu gan izsmējos, gan nobirdināju pa asarai par pazaudētajiem bērnības ideāliem.

Gribētu būt draugs Karlsonam?
Dodoties ar piecgadnieku Klāvu uz Nacionālā teātra Karlsonu, biju nobažījusies – izrādes ilgums ir divas stundas. Īstenībā nebija tik traki – pirmajā cēlienā puika gan pāris reižu ierosināja doties mājup (apcērpams šķita viens otrs Brālīša un Karlsona dialogs), taču kopumā izrāde bija dinamiska. Kristīnes Vītolas darinātie kostīmi un scenogrāfija šķita viegli elpojoša, gaisīga un mūsdienīga. Viens un divi piesēja gan manu, gan bērna aci.

Izrādes laikā Klāvs uzdeva vairākus jautājumus, kurus savukārt man gribas pāradresēt režisoram Mārtiņam Eihem. Kāpēc Karlsons dara pāri Brālītim un tā arī nekļūst labs? Kāpēc Brālīti sauc par dumju? Kāpēc zagļi savu partneri zagleni padara par niecību? Kāpēc Brālīša mamma nav mīļa?

Pēc izrādes dēls sacīja, ka būtu gribējies, lai Karlsons lido, taču «viņam bija salūzis aparāts». Klāvam patika, ka Karlsons izdarīja labu – aizbiedēja bandītus, taču bija arī nelāgas lietas gan Karlsona darbos («Viņš uzdāvināja Brālītim dzimšanas dienā svilpīti un tad atņēma. Tas ir slikti!»), gan mammas attieksmē pret puiku («Viņa nekad nenāca mājās.»). Tomēr beigās Klāvs secināja, ka ieteiktu citiem bērniem izrādi: «Jā. Tas bija smieklīgi, kā Karlsons nevarēja palidot. Lēca, lēca, bet gaisā nepacēlās.»

Es savukārt īsti nesapratu pašu Karlsonu. Viņš – vīrietis labākajos gados – ir omulīgi draudzīgs un asprātīgs, lai gan čutiņ egoistisks. Tādu mēs viņu zinām no savas bērnības multfilmām un Astrīdas Lindgrēnes piedzīvojumu grāmatiņas. Bet jaunais Nacionālā teātra Karlsons (atviedo Mārtiņš Egliens) ir citāds. Omulīgs? Ne manās acīs. Tāds, ar kuru es negribētu būt labākajos draugos. Un, šķiet, arī mans dēls ne. Varbūt, ja darbotos propellers, puika uzķertos uz jocīgā drauga stilīgā «gadžetiņa». Bet – cik ilgi? Jo, lai arī mazs, Klāvs pārsteidzoši trāpīgi uztvēra labo un slikto, mūsu domas par izrādi pilnībā sakrita.

Iemācīt, ka kūku vajag vairāk nekā svecīšu, ir forši! Izzagt mammas noslēptās končas – palaidnība, kas piemīt puisēnam, kurš nav «memmesdēliņš». Bet savu draugu apsaukāt par dumju – kādēļ? Režisors taču būs dzirdējis psihologu ieteikumus, ka bērnus vajag vairāk slavēt, nevis kaunināt un apsaukāt. Bērns izaug par to, par ko tu viņu dēvē. Bet Karlsons visu laiku godina Brālīti (atveido Artūrs Krūzkops) par dumjo.

Varbūt režisora nodoms bija parādīt – re, mazais skatītāj, tu esi tāds pats nelietis kā Karlsons.

Činksti par niekiem, draugam atņem visas mantas un nedalies ar konfektēm. Bet vai bērnu izrādei nav jārāda tiekšanās uz labo? Šis Karlsons tā arī nekļuva labs, taču ģimene viņu pieņēma kā varoni.

Pēc izrādes man radās sajūta, ka režisors uz savu veikumu nav paskatījies no malas, pajautājot – ko es mazajam skatītājam ar šo tekstu, tērpu, izdarību, intonāciju gribu pateikt? Ja pamainītu tikai dažus akcentus, izrāde būtu lieliska.

Uguns bez malkas

Posted on marts 22, 2011 by Pauls Bankovskis - Intervija

Smēķēšana un ķīmiskas katastrofas mūs apdraud vairāk nekā atomelektrostacijas, uzskata kodolfiziķis Agris Auce

Fizikas zinātņu doktors Agris Auce ir viens no nedaudzajiem Latvijas kodolfiziķiem. Kad pagājušajā nedēļā piezvanīju, nebija lielas vajadzības skaidrot intereses iemeslu – ziņu izlaidumos no zemestrīces un cunami nopostītajiem Japānas reģioniem jau dažas dienas pēc lielās dabas katastrofas galvenā vērība novirzījās no tiešajiem zemestrīces vai plūdu viļņa postījumiem un pievērsās varbūtējām sekām, ko varētu radīt bez dzesēšanas palikušie Fukušimas atomelektrostacijas reaktori. Ziņu aģentūru pienestās ziņas bija cita par citu pretrunīgākas. Kāda japāniete, kas prot latviešu valodu, Latvijas televīzijai sniegtā intervijā stāstīja, ka ikreiz, pārnākot mājās, aiztur elpu, kamēr no drēbēm nav nopurināti iespējamie radioaktīvie putekļi, un izteica bažas, ka viņu «tādu netīru» varētu vairs neielaist Latvijā.

«Laba doma,» smiedamies komentēja Agris Auce. «Tas, par ko viņa runā, protams, ir tikai instrukcija par to, kas darāms, ja patiešām iestātos plaša mēroga negadījums.»

Ar zinātņu doktoru kodolfizikā un Latvijas Profesionālo apdrošināšanas brokeru asociācijas priekšsēdētāju Agri Auci satikos viņa darba vietā Čiekurkalnā – apdrošināšanas brokeru un konsultāciju uzņēmumā A Turbo C 4U, kur viņš ir direktors.

Kāda kodolfizikai saistība ar apdrošināšanu?
Varbūt matemātiskais aparāts? (Smejas.) Tas nav nekas neparasts. Rietumu pasaulē daudzi cilvēki pēc doktora grāda aizstāvēšanas izvēlas turpināt darbu šajā industrijā. Tikai daļa turpina akadēmisko karjeru. Apdrošināšana ir nozare, kam risku un varbūtību dēļ ir diezgan daudz saistības ar kodolfiziku. Man darbs apdrošināšanā kā kodolfiziķim ir ļoti interesants un noderīgs – arī tad, ja es pēc kāda laika izlemtu turpināt darboties fizikā. Jo, kā redzam, praktiskos industriālos pielietojumos runa ir ne tikai par reakcijām, kodoliem, formulām, bet arī par risku, tā izmaksām, arī par sabiedriskajām attiecībām. Ļoti iespējams, ka atomnozarei sabiedriskās attiecības un informācijas karš šajā brīdī ir paši svarīgākie.

Jūs teicāt, ka kādudien varētu atgriezties akadēmiskajā vidē…
Nē, es teicu – kodolindustrijā. Tur ir akadēmiskā vide, tur ir industriālā, tur ir regulatorā vide. Ja mēs nopietni saprotam, ka Latvijai kādudien būs vajadzīga kodolenerģija, un izskatās, ka Latvija no tā nekur neizspruks, pat ja kodolreaktors būs Lietuvā, varbūt arī Igaunijā un noteikti Kaļiņingradā, tad Latvija nonāks viegli ievainojamā, ietekmējamā stāvoklī, jo mums nebūs pašiem savu speciālistu. Pašlaik ejam pretī tam, ka mums nav un nebūs. Mums, protams, ir daži, bet lielākā daļa viņu ir diezgan lielā vecumā.

Vai intereses zudums par šo nozari kaut kā ir saistīts ar Salaspils atomreaktora slēgšanu?
Jā, arī tāpēc. Reaktors darbojās diezgan ilgi, taču varbūt tā ir Latvijas zinātnes struktūras nelaime – tas, kāda tā bija kādreiz un kāda tā lielā mērā turpina būt vēl aizvien. Kad uzbūvēja Salaspils atomreaktoru, tas aši piepildījās ar speciālistiem. Viņi veidoja savu karjeru, kā nu tas viņiem šķita vajadzīgs. Jauni speciālisti viņiem īpaši nebija vajadzīgi. Tā kļuva par savā ziņā noslēgtu struktūru.

Tikpat vienotā veidā viņi devās pensijā, un tagad mums no šī reaktora ir palikuši vairs tikai daži speciālisti.

Jūs jau sākāt atbildēt uz jautājumu, kuru es vēl nepaguvu uzdot. Vai atomelektrostacijas būvēšanu Lietuvā, Igaunijā vai Kaļiņingradā, vai visās trijās vietās jūs uzskatāt par nenovēršamu nepieciešamību? Un vai es pareizi sapratu, ka jūsu viedoklis šajā jautājumā nav mainījies arī pēc Japānas zemestrīces un visa, kas tur patlaban notiek?
Nē, mainījies tas nav. Vienīgais, ko mēs vēl varētu darīt, būtu ignorēt oglekļa izmešu normas un pagūt uzbūvēt akmeņogļu elektrostaciju Liepājā. Ļoti iespējams, tas būtu izdevīgāk. Bet ir skaidrs, ka nav naudas. Ogļu spēkstacija būtu laba alternatīva gan enerģētiskās neatkarības, gan citā ziņā. Gāzes spēkstacija ir vissliktākā alternatīva – tā palielina politisko atkarību, un, šķiet, tieši uz šo tiks virzīts vislielākais politiskais lobijs.

Mums nav arī ogļu!
Jā! Ogļu mums pašiem nav, toties tās rok dažādās pasaules vietās, valda brīvais tirgus, un ogļu rezerves no kurināmā materiāla rezervēm ir vislielākās pasaulē. Ogles vienmēr varēs nopirkt, vienmēr varēs atvest.

Skatoties ilgākā laika posmā, atomelektrostacijas ir viena no alternatīvām, kas mums ir. Nekādu citu jau nemaz īsti nav. Vai kādam ir citi priekšlikumi, izņemot gāzes staciju?

Vai tas, ka jūs sākāt runāt par ogļu staciju, nozīmē, ka arī jūs uzskatāt – Japānas cunami izraisītās nepatikšanas apliecina, ka kodolelektrostacijas ir pārāk nedrošas?
Nē, nē, tam nav nekādas saistības ar Japānu. Ar Japānu saistīts ir, piemēram, Vācijas kancleres Angelas Merkeles lēmums uz trim mēnešiem apturēt valsts atomelektrostaciju darbību. Ir grūti pateikt, vai šis lēmums izturēs sadursmi ar Vācijas juridisko sistēmu, jo lēmums turpināt staciju darbību tika pieņemts kā likums. Vācijā lēmumi par atomstaciju nākotni ir jau vairākkārt mainījušies, lēmums turpināt atomstaciju darbību tika pieņemts pagājušajā gadā. Merkelei nav tiesību šo likumu mainīt, to var darīt Bundestāgs. Nesaražotās elektroenerģijas ziņā Vācijai šāds lēmums maksās vismaz 1-2 miljardus eiro, nesaņemtajā tā dēvētajā kodolnodoklī – 200-300 miljonus eiro. Runa ir par 10-20% no visas Vācijas elektrības jaudām.

Ogļu staciju Latvijā pieminēju tikai tāpēc, ka tā ir lētāka un ātrāk uzceļama. No investīciju viedokļa tā ir lētāka, lai gan gala rezultātā tā iznāk ievērojami dārgāka. Jāņem vērā, ka atomelektrostaciju ekspluatācijas izmaksas ir krietni zemākas. Šķiet, arī saražotās enerģijas izmaksas varētu būt mazākas. Runājot par Japānu, ievērosim, ka tur darīšana ir ar 60.gadu reaktoriem. Vienu bija paredzēts slēgt 2011.gadā, pārējie ir 70.gadu sākuma reaktori, bet dizains ir no 60.gadiem.

Otra lieta, kas jāņem vērā un ko prese varbūt nav pietiekami atspoguļojusi, ir fakts, ka visi šie reaktori bez problēmām izturēja zemestrīci. Pašos reaktoros zemestrīcē kopskaitā cieta kādi desmit cilvēki – daži pakrita un sasitās, viens nokrita no ceļamkrāna un tādā garā. Stacijai nopietni bojājumi netika nodarīti. Atcerēsimies, ka tā bija spēcīgākā zemestrīce Japānā kopš laika, kad vispār tiek fiksēts zemestrīču stiprums. Problēmas radīja tas, ka, ceļot atomstaciju, nebija pienācīgi ņemti vērā cunami draudi. Pretcunami siena bija sešus metrus augsta, bet vilnis sasniedza 10 metrus. Vilnis pārplūdināja ārkārtas ģeneratoru telpas, bet to jūs jau droši vien zināt.

Ja salīdzina ar citiem enerģijas veidiem, šajā pašā zemestrīcē no gāzes izraisītiem ugunsgrēkiem bojā gājuši daudzi desmiti, iespējams, pat vairāk cilvēku. Cunami ir aizskalojis kādus 3-4 vilcienus, un tad, protams, varētu arī jautāt – vai nevajadzētu pārskatīt vilcienu satiksmes nākotni?

Runājot par izmaksām, ko minējāt pirms brīža, – žurnāliste un rakstniece Anne Aplbauma drīz pēc zemestrīces publicēja eseju, kurā rakstīja, ka Japānas katastrofa mudina nopietni apsvērt «patiesās» atomenerģijas izmaksas. Arī jūs minējāt, ka atomenerģijas izmaksas ir zemākas nekā, piemēram, dedzinot ogles. Aplbauma gan iebilst, ka šajās zemajās izmaksās neesot ierēķināts nedz vērienīgu avāriju izraisītais posts, nedz arī vajadzība tikt galā ar jau izlietoto kodoldegvielu.
Tā gluži nav tiesa. Izlietotās kodoldegvielas problēma parasti tiek ierēķināta enerģijas cenā. Zināma daļa no cenas tiek rezervēta atomstacijas slēgšanai un atkritumu apglabāšanai. Avārijas izmaksas nav ierēķinātas cenā, tas ir tiesa. Tās, protams, varētu ierēķināt, taču šajā sakarībā varbūt ir vērts palūkoties, kādi vispār ir bijuši negadījumi dažādās industrijās. Kurš ir visu laiku lielākais industriālais negadījums? Tā nav Černobiļa. Tā bija ķīmiskā katastrofa jeb Bhopālas traģēdija Indijā 1984.gadā pesticīdu ražošanas uzņēmumā Union Carbide India Limited (oficiāli reģistrētais avārijā uzreiz bojāgājušo skaits bija 2259, taču, pēc 2006.gadā valdības izmeklēšanā secinātā, avārija izraisīja pārejošus veselības traucējumus 558 125 upuriem, vidēji smagus – 38 478 un smagus vai pastāvīgu invaliditāti izraisošus – 3900; no saindēšanās kopš avārijas miruši vismaz 8000 upuru – red.). Černobiļā sekas varbūt bija vizuāli iespaidīgākas.

Runājot par Japānas reaktoriem, tiek ziņots par dzesēšanas problēmām, taču tajā pašā laikā ir zināms, ka to darbība ir tikusi veiksmīgi apturēta.
Kad atomstacijas darbība tiek apturēta, reaktors turpina izdalīt siltumu. Kodolizotopiem sabrūkot, turpina izdalīties siltums.

Vai tas ir līdzīgi tam, ja es būtu kaut ko vārījis, izslēdzis plīti, bet ūdens katliņā turpinātu burbuļot?
Nē, nē. Drīzāk iztēlojieties ugunskuru, kurā jūs metat malku. Vienā brīdī jūs nolemjat ugunskuru «apturēt» un visu malku aizvācat. Taču tur arvien paliek ogles, tās ir sarkanas. Kad Japānas stacijas apturēja, reaktoru siltumizdalīšanas jauda bija 100 megavatu katrā. Tas ir ļoti daudz. Pēc dienas vai pusdienas tas nokritās līdz 25 megavatiem. Arī tas ir ļoti daudz. Lai to uzskatāmi iztēlotos, ar 25 megavatiem pietiek, lai stundā iztvaicētu 4-5 tonnas ūdens. Šāda apturēta atomstacija var viegli iztvaicēt 100 tonnas ūdens diennaktī. Reaktors ir jādzesē, jo kodoldegviela var uzkarst, izkust cauri reaktora apvalkam, pēc tam arī otram betona apvalkam, nonākt zemē, varbūt atjaunosies kodolreakcija…

Tātad atdzišana pati no sevis tomēr nenotiek, lai gan jūs teicāt, ka īsā laikā siltuma atdeve nokritās no 100 līdz 25 megavatiem?
Tas saistīts ar to, ka kodolreakcijas laikā rodas daudzi jauni savienojumi – radioaktīvi izotopi. Vieni sabrūk minūtes laikā, citi – piecu minūšu laikā, vēl kādi – stundas vai trīs dienu laikā. Tiem visiem sabrūkot, veidojas siltums. Teorētiski varētu būt arī tā, ka pēc 2-3 nedēļām tur varētu izdalīties tikai viens megavats enerģijas.

Vai arī tas vēl būtu bīstami?
Jā, tas nav labi. Protams, ja temperatūra nepaaugstinās, tas nav tik bīstami, tomēr, ja nemaldos, ar šo siltumu pietiktu, lai sekundē iztvaicētu litru ūdens. Megavatu jau var viegli iztēloties. Tas ir tas pats, kas tūkstoš ūdens vārīšanas spirāļu, kas vienlaikus pieslēgtas pie strāvas. (Smejas.) Pats reaktora centrs ir aptuveni tik liels kā šī istaba (mūsu saruna notiek apspriežu telpā, kas varētu būt aptuveni 4 x 6 metrus liela – red.), un, ja mēs te saliktu 1000 spirāļu, tā būtu šī jauda. Tas būtu karstums, kas kaut kur jānovada.

Vai es pareizi sapratu – ja vien neturpinās dzesēšana, temperatūra tomēr var pieaugt?
Pilnīgi noteikti! Reaktors nevis izdala, bet ražo siltumu. Pat ja tas ir izslēgts.

Cik tad ilgi reaktori tagad būs jādzesē?
Vairākus gadus! Arī tad, kad urāna stieņus no reaktora izņem, tos uzreiz neliek radioaktīvo atkritumu glabātavā. Stieņus ieliek atdzesē-šanas traukā un nogaida vairākus gadus, kamēr tie vairs neizdala siltumu kaut kādā noteiktā apjomā..

Vai arī tur tie izdalīs siltumu?
Jā, arī tur – tie mūžīgi izdalīs siltumu.

To ir grūti iztēloties un saprast.
Var minēt tādu analoģiju. Zemeslodes iekšpuse ir izkususi, vai ne? Tiek uzskatīts, ka tas ir tāpēc, ka Zemes iekšienē ir urāns, kas ir, protams, radioaktīvs, izdala siltumu un sasilda planētu no iekšienes. Tātad ģeotermiskā enerģija tā pati atomenerģija vien ir. Šā iemesla dēļ mums zemes iekšienē ir magma jeb lava, tāpēc mums ir vulkāni, tāpēc arī zemestrīces notiek.

Mans priekšstats par atomreaktora darbību vēl arvien ir visai bērnišķīgs. Bija tādas populārzinātniskas bilžu grāmatiņas, un grāmatā par atomiem bija rādīts, kā uzbūvēt atomreaktora modeli. No plastilīna vajadzēja savelt cilindrisku veltnīti un tā galos iespraust sērkociņus – tie būtu urāna stieņi. Un tiem pa vidu – vēl dažus. Par tiem bija teikts, ka tie ir vadības stieņi. Lai gan darbības princips bija skaidrs, pats pirmais iespaids pēc tā visa izmēģināšanas bija vilšanās – šāds plastilīna un sērkociņu reaktors nedarbojās.
(Smejas.) Kodoldegviela ir urāns. 30.gados kāds itāliešu zinātnieks [Enriko Fermi] atklāja, ka urāna atoms var sadalīties, ja tiek apšaudīts ar neitroniem. Tas absorbē neitronu, sadalās vairākos mazākos kodolos un izdala enerģiju, lielu enerģiju. Pēc tam tika novērots, ka sadalīšanās procesā arī urāna atoms izdala vairākus neitronus. Nepagāja ilgs laiks, un radās doma – hm, ja šos neitronus, kuri izdalījušies, absorbētu atkal citi urāna atomi, kas sadalītos un savukārt paši izdalītu neitronus, un tā arvien uz priekšu ķēdes reakcijā, tad varētu notikt milzīgs sprādziens. Visi centās pamēģināt, kā tas būs. Amerikā tas bija Manhetenas projekts, kuru vadīja Openheimers, un tas noslēdzās ar atombumbas radīšanu. Japānā bija savs projektiņš, bet līdz savam reaktoram viņi netika. Vācieši tika līdz reaktoram, bet nepaguva to kārtīgi iedarbināt. Krievijā Kurčatova vadībā reaktors tika veiksmīgi nokopēts. Tā radās atombumba. Taču bija vēlme šo procesu kaut kā vadīt – nevis vienkārši no 4 pie 8 neitroniem un tā tālāk līdz sprādzienam, bet kaut kā ierobežot. Tā tika izgudroti reaktoru vadības stieņi, kas «liekos» neitronus saķēra. Tas ļāva nodrošināt, ka neitronu skaits nevis nemitīgi pieaug, bet tiek noturēts noteiktā līmenī.

No kā tos stieņus gatavo?
Piemēram, no bora, jo tas ir ķīmiskais elements, kas labi absorbē neitronus. Tos saliek līdzās urāna stieņiem.

Jūs minējāt, ka nelaimes skartie Japānas reaktori nav diez cik jauni. Arī Černobiļā bija visai vecas konstrukcijas reaktors…
Nē, nē, atšķirība ir ārkārtīgi būtiska. Var teikt, ka Černobiļas avārijas pamatā bija politiski iemesli. Tam reaktoram bija tāda konstrukcijas īpašība – ja ir iesākta tā izslēgšana, to nedrīkst no jauna iedarbināt trīs dienu laikā, jo šajā laikā reaktorā veidojas nestabilitāte un, ja to mēģina iedarbināt agrāk, tas uzsprāgst.

Kāpēc tā notiek?
Urāns sadalās citos elementos. Viens no tiem ir neilgi «dzīvojošs» izotops, kurš labi absorbē neitronus. Tie ir neitroni, kas nepieciešami, lai notiktu reakcija. Kamēr reaktors darbojas, šis izotops absorbē un sabrūk, absorbē un sabrūk, tur veidojas līdzsvars. Kad reaktoru aptur, īsi dzīvojošais izotops savairojas un darbojas kā viens milzīgs bora stienis, kas ielikts reakcijas palēnināšanai. Lai reakciju palaistu, ir jāizvelk laukā visi pārējie stieņi, taču brīdī, kad reakcija ir iedarbināta, šis īsi dzīvojošais izotops vienā mirklī sadeg…

Un piepeši vairs nav neviena stieņa!
Un nav neviena stieņa! Un jauda ir desmitkārt lielāka, nekā tai vajadzētu būt. Tas arī notika. Viņi šīs trīs dienas nenogaidīja. Sapratuši, ka tuvojas maija svētki, un reaktora jauda krītas, viņi nosprieda – būs sūdi, nebūs nekādu prēmiju; negaidīsim tās trīs dienas, pamēģināsim izvilkt!

Iespējams, naivs jautājums, bet – kāpēc tādos stieņos tā reakcija sākas?
Tā pati sākas.

Bet urāns taču ir dabā sastopams minerāls, kāpēc šādas reakcijas nenotiek visās malās?
Tas ir noticis. Gabonā ir notikusi dabiska kodolreakcija (http://te.ir.lv/dabasreaktors – red.), tas gan bija laikos, kad Zeme vēl bija jauna. Un līdz pat šai baltai dienai Zemes virskārtā mēdz izlēkt liesmojoši akmeņi. (Smejas.) Ķēdes reakcija ilgstoši iespējama vienīgi tad, ja izotops ir pietiekamā koncentrācijā un ciešā tuvumā. Ja šādu apstākļu nebūs un apkārt būs vēl visādi citādi atomi, kas uztvers neitronus, tad tā reakcija izsīks. Iztēlojieties papeļu pūkas uz zemes. Ja tās ir izklaidus – tur viena, otra vēl kaut kur -, un ja mēs tās aizdedzinām, nekas nenotiks. Bet, ja to būs sakrājies pietiekami daudz, tad uzreiz aizdegas viss!

Jā, bērnībā esmu to mēģinājis.
(Smejas.) Nu, tad jau jums viss skaidrs.

Agris Auce
Dzimis 1966. gadā Jūrmalā inženieru ķīmiķu ģimenē
Beidzis Olaines pamatskolu un mācījies Latvijā tajā laikā labākajā ķīmijas kabinetā pie labākās ķīmijas skolotājas Emeritas Lūkinas, pēc tam Rīgas 1.vidusskolā
Pēc studijām fizikas specialitātē LU 2004.gadā Upsalas Universitātē Zviedrijā aizstāvējis fizikas zinātņu doktora grādu kodolfizikā. Doktora darbs Reaction Cross Section Measurements for p,d,3He and 4He at Intermediate Energies tika veikts Upsalā un Dienvidāfrikā – tajā tika izmantoti nevis kodolreaktoros, bet daļiņu paātrinātājos veikti novērojumi

Agris Auce: 5 lietas, no kurām patiešām vajadzētu baidīties
Smēķēšana. Tā reāli saīsina dzīvi vairāk, nekā spētu 10 vai pat 100 Černobiļas avārijas
Ķīmiskais piesārņojums. Ir saražots tik daudz dažādu vielu, tās ir uzturā un apkārtnē, bet īsti nezinām, kā tās mūs ietekmē
Klimata izmaiņas. Pagājušajā vasarā un šajā ziemā redzējām, ka mūs smagi ietekmē pat salīdzinoši nelielas izmaiņas laika apstākļos (un runa nav par tādiem ekstrēmiem, kādi bijuši vēsturē, piemēram, ledus laikmetu)
Garlaicība un masu psihoze. Vajadzētu baidīties neizdarīt to labo, ko varētu paspēt izdarīt
Citplanētieši. Īsti nezinu, vajag vai nevajag baidīties. Cenšos sekot zinātniskajām diskusijām par šo jautājumu