LNSO un starptautisko solistu koncertuzvedums Bohēma radīja īstenu saviļņojumu
Mimī atkal nomira. Jau kuro reizi. Ko gan mēs gaidījām, 31.marta vakarā ejot uz Džakomo Pučīni Bohēmas koncertizpildījumu Lielajā ģildē? Vai to, ka viņu glābs? Jo, kāpēc gan būtu jāiet uz koncertzāli klausīties operu, ja tā jau nez cik reižu redzēta Operas namā?
Laikam bija gan vērts. Publika no ģildes plūda laukā apgarota, apskaidrota un laimīga. Un ne jau tādēļ, ka Mimī atkal beigās nomira. Kādēļ tad?
Kāpēc mēs vispār ejam klausīties labi zināmus opusus? Vai tikai cerībā saklausīt ko jaunu diriģenta interpretācijā vai solistu meistarībā? Laikam daļēji ejam šīs jau iepriekš paredzamās pēcgaršas dēļ, ko nevaram sajust nekur citur kā mūzikas pasaulē, kas tieši ar pazīstamu sižetu un nošu taktīm atdzīvina kaut kur noglabātas emocijas, kuras steigā esam pagrūduši sāņus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.