Trešais vectēvs

Toreiz, skatoties Jaunajā Rīgas teātrī Vectēvu, man pat nevajadzēja piepūlēties, lai iejustos Viļa Daudziņa varoņa ādā

Viens mans vectēvs bija Sarkanās armijas artilērijas virsnieks, otrā vectēva brāli, karam ejot uz beigām, iesauca leģionā. Dzīvē viņi, protams, nebija tik spilgti ideoloģiju nesēji kā skatuves personāži, bet tomēr – atradās pretējās frontes līnijas pusēs. Un man vienmēr bija pretrunīgas jūtas, tuvojoties ikgadējām 16.marta un 9.maija mediju vētrām. Agrāk bija tā, ka 16.martā gribējās uzšūt sev uz apģērba dzelteno Dāvida zvaigzni, biju pat pasūtījis tādu krekliņu, bet 9.maijā vienmēr cerēju, ka kāds krieviski no skatuves atgādinās par šīs uzvaras pretrunīgajiem rezultātiem un to, ka, atbrīvojot vienas koncentrācijas nometnes, ar savu un «atbrīvoto» zemju iedzīvotājiem tika piepildītas citas. Skaidrs, ka abi šie datumi ir drīzāk sēru dienas, domāju, ka arī daudziem tie simbolizē neatgriezeniskus notikumus viņu personīgajos likteņos, nevis kādas iedeoloģijas pārākumu.  

Ar laiku sapratu, ka pievērsties jautājumam par to, kā šie piemiņas datumi tiek apspriesti, varētu būt pat svarīgāk, nekā iesaistīties kašķī par vēsturiskām paradigmām. Jo diskusijas līmenis ir neapmierinošs un neved pie svarīgu jautājumu risināšanas, ne arī ievieš sapratni. Gluži otrādi – šķeļ un sanaido. Jā, saskaņa sabiedrībā nav izdevīga no elektorāta veidošanas viedokļa, līdz ar to vairs neceru, ka politiķi ko darīs lietas labā.    

Ar nožēlu jāsecina, ka teju visi sabiedriskās domas attīstībai svarīgie jautājumi politiskā līmeni tiek «risināti» tieši šādā veidā – padziļinot problēmu un savtīgi izmantojot enerģiju, kas izdalās cilvēku sadursmēs. Tā tas nu jau desmitgadēm turpinās etniskās integrācijas jomā, jautājumos par seksuālo minoritāšu tiesībām un vienlīdzīgām tiesībām visiem balsot un būt ievēlētiem utt. Pavisam jauns «sasniegums» ir pēdējā laikā manāms segregācijas mēģinājums pēc vecuma, respektīvi par ekonomiski aktīvās publikas ienaidnieku tiek pasludināti pensionāri.