Zinātnieces Maijas Dambrovas komanda patentējusi mildronātu, kas ir 40 reižu jaudīgāks par iepriekšējo. Viņa zāles iesaka dozēt atkarībā no gēniem
Biomedicīnas pētījumu centra iekštelpas Kleistos nav tik bezpersoniskas, kā izskatās pirmajā brīdī. Uz kādām durvīm salīmēti žurku attēli. Trekns, spīdīgs grauzējs ar rozā deguntiņu un garzobains šaržs: dzīvnieks atgāzies krēslā, virs kura rakstīts «Biznesa klase». Žurkas zāļu pētījumos joprojām ir neaizstājamas, – intrigu pamet pretī iznākusī Organiskās sintēzes institūta (OSI) farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja Maija Dambrova. Viņa protot arī eleganti iemidzināt zvēriņu, kurš savu darbu ir padarījis.
Liekas, Upsalas Universitātē doktora grādu ieguvusī Maija pieder tai moderno zinātnieku paaudzei, kas labprāt komunicē ar masu medijiem, tomēr prot novērtēt savu laiku. Rāmjus nosaka pašmāju farmaceitisko firmu pasūtījumi un Eiropas Savienības fondu finansējums. Elkonim pārlocījusi greznu kostīmjaku pasteļtoņos, ieraugot fotogrāfu, viņa lietišķi vaicā: «Jūs laikam tomēr gribēsit balto halātiņu?»
Divas jaunākas kolēģes atlec sānis. Lieka kautrība. Dažas dienas vēlāk kameru tvēriens meklēs tieši vienu no viņām. Dambrovas doktorante Baiba Švalbe pēc pāris dienām saņēma L’Oréal stipendiju sievietēm zinātnē. Maijai tāda bija 2006., citai viņas doktorantei Līgai Zvejniecei – 2009.gadā.
Kungi ir skaudīgi, ka kāds, piemēram, Gillette, nepiešķir līdzīgu balvu viņiem, – pasmaida Maija. Skaistumkopšanas konglomerāts viņas laboratorijas talantīgās darbinieces ir ievērojis akadēmisku kvalitāšu dēļ: publikācijas un starptautiskie patenti pašlaik «iet zumēdami». Pēdējais jaunums – 28.aprīlī patentētais Latvijas lepnums – jaunās paaudzes sirds un asinsvadu medikaments mildronāts. 40 reižu aktīvāks par to, ko 1975.gadā sintezēja tagadējā OSI direktora Ivara Kalviņa komanda.
Ko šādas zāles nozīmē medicīnai un Latvijas zinātnei?
Mazāku tableti, ātrāku (tas gan vēl jāpēta!) efektu un jaunu inovatīvu produktu Latvijas farmācijas tirgū. Gandrīz pirms diviem gadiem, kad parādījās jaunā mildronāta molekula, tas bija – uh! Mēs pirms tam divus gadus bijām pārbaudījuši vielas. Divus gadus!
Man vienmēr prasa: kā jūs zināt, ka jaunais mildronāts ir 40 reižu aktīvāks? Mēs to likām divreiz mazākā devā, redzējām, ka esam pārdozējuši, var vēl mazāk. Nevienam neko neteicām, tika sākts vēl viens eksperiments. Beidzot izstāstījām vadībai. Atbraucu uz darbu, un kolēģe Helēna man saka: «Liekas, ka par mūsu vielu stāsta radio!» Latvija ir maza zeme.
Es tiešām domāju, ka Latvija var. Un ka zinātnē ir jābūt netipiski domājošiem cilvēkiem. Tie, kuri redz kaut ko smieklīgu un var izdomāt, ka tā ir anekdote, arī eksperimentu rezultātus var pagriezt tā, kā citi to nav pratuši.
Esmu bijusi konsultante Jaunā Rīgas teātra izrādei par zinātniekiem – Iespējamās pasaules. Režisore Baņuta Rubesa bija atbraukusi ar veselu aktieru baru, un viņi ilgi negāja prom. Vai, cik pie jums interesanti! Scenogrāfs laboratorijā meklēja trubiņas, bet aktrise Guna Zariņa iesaucās: «Ai, jums tur ir publikācija un ir pasvītrots!» Izrādās, ka viņai ir aina, kur jāsēž kafejnīcā, jālasa un kaut kas jāpasvītro. Tagad viņa ieraudzīja «īstu» zinātnieci, kurai ir pasvītrots teksts!
Un tad aktieri jautāja: «Vai jūs pēc darba ar «normāliem» cilvēkiem arī satiekaties? Teicu: «Man jau liekas, ka mēs paši esam stipri vien normāli.» Tas tēls, kas par mums ir radīts… Protams, Dullais Didzis televīzijā (ekscentrisks zinātnieks Hansa Media raidījumā – red.) ir interesants. Bet bērni aiziet dzīvē ar iespaidu, ka tev noteikti ir jābūt dikti jocīgam, lai tu būtu zinātnieks.
Kā saistās tas, ko ķīmiķis saredz mikroskopā, un tas, kas tiek atklāts zāļu klīniskajos testos?
Medicīnas ķīmiķis jau netaisa molekulu tāpēc, ka viņam tā patīk. Esam pētījuši, ar ko atšķiras slimais cilvēks no veselā. Ja saprotam, ka, piemēram, šis proteīns slimajam strādā nepareizi, ka to vajag aktivēt vai nobremzēt, zinām, kāds būs zāļu mērķis. Ideālā gadījumā mūsu institūtā tiek atklāta visa šī «ķēdīte», tā var sākties pat datorā. Ja būs skaidrs proteīna aktīvais centrs, ķīmiķis vispirms meklēs molekulas, kas ies tajā iekšā.
Protams, daudz garāks bija periods, kad cilvēki ar gudro raganu palīdzību izmēģināja, atklāja, kā darbojas kaut vai labi zināmais aspirīns, kas sākotnēji tika sintezēts no vītolu mizām. Vai indiāņu bultās izmantotā kurāre, kas atslābina muskuļus. Lielās farmācijas firmas joprojām rīko ekspedīcijas uz mūžamežiem, mēģina atklāt mistiskas pretvēža vai kādas citas vielas molekulas. Dabā ir ļoti interesanta ķīmija! Pirms kāda laiciņa mums ar profesori Rutu Mucenieci bija pētījums par nomierinošām vielām kartupeļos. Tiešām – ļoti mazā koncentrācijā, bet kartupeļos ir neirotropas vielas benzodiazepīni. Neesmu pārliecināta, vai zinām visu Latvijas augu ķīmiju.
Sintētiski vitamīni vai dabiskie – redzat atšķirību?
Nē, bet es droši vien izvēlētos dabiskos.
Lieta ir tāda: ja rūpnīca izgatavo 100% tīru C vitamīnu, tas pilnīgi ne ar ko neatšķirsies no tā, kas ir izdalīts no citrona. Pašlaik analītiskā ķīmija ir tādā līmenī – nav atšķirības! Jautājums vienīgi – vai tu gribēsi ēst tableti, vai augli. Tas ir tieši tāpat kā grauzt olu čaumalas, lai dabūtu kaļķi, vai paņemt kārtīgu tableti. Iedzert aspirīna tableti vai pagrauzt vītola mizu. Svarīgi, cik ātri tu gribi sasniegt efektu.
Ja cilvēki saka – uz mani neattiecas jautājums par zāļu efekta atkarību no gēniem -, mēdzu uzdot jautājumu: «Un kā jums ir ar alkohola lietošanu?» Vienmēr izrādās, ka auditorijā ir kāds, kurš nemaz nereibst, kāds, kuram ir šausmīgas paģiras, un kāds pa vidu. Tāpat ir ar zālēm. Tās, tāpat kā etanols, kas ir alkoholā, ir «ārpuses» molekula. Arī zāļu efekts tieši gēnu dēļ var būt lielāks nekā vidēji. Un var būt tā, ka efekta nav vispār.
Viena no problēmām, kāpēc tas notiek: nekad netiek sasniegta zāļu koncentrācija ķermenī, pēc kuras iestājas efekts. Piemēram, ir ātrāks metabolisms. Organisms jau nesaprot: ierauga svešo molekulu, grib ātrāk sašķelt, izvadīt… Enzīmu koncentrācija mainās arī atkarībā no mūsu dzīvesveida, tāpēc ārsti parasti prasa par smēķēšanu – smēķējot mēs uzņemam vielas, kuras var palielināt šo citas zāles «apēdošo» enzīmu aktivitāti. Ir arī stāsti par greipfrūtu sulu, kuru nevajadzētu dzert kopā ar kalcija antagonistiem – asinsspiedienu samazinošām zālēm -, jo tajā ir vielas, kas nomāc to aktivitāti. Un tas nav vienīgais pārtikas produkts!
Skandināvijā bija tracis, kad dāmas nāca laukā no solārijiem pleķainas. Tobrīd modē bija viegls antidepresants, kura sastāvā ir asinszāle. Taču tajā savukārt ir fotodinamiska viela, kas solārijā var radīt sarkanus pleķus. It kā tikai tēja….
Strādājot laboratorijā, redzam: 10 dzīvniekiem tiek iedota jauna viela, septiņiem, astoņiem efekts ir; vienam, diviem – nevar saprast, bet vienam nav vispār. Kad ejam uz aptieku pirkt zāles, visi ceram, ka būsim starp tām septiņām, astoņām «žurkām», nevis starp divām, trijām.
Ir anekdotiski stāsti par somiem, kuri ļoti ātri piedzeras. Bet tā ir – viņiem, ne jau visiem, bet varbūt katram divdesmitajam, nav enzīma, kas sašķeļ alkoholu. Savukārt aziātiem, it īpaši japāņiem, ir tieši otrādi – ir daudz enzīma, kas «novāc» alkoholu, bet maz tā, kurš «novāc» aldehīdu, kura dēļ ir paģiras. Daudzi Āzijas kungi vispār nedzer – viņi zina, ka viņiem būs smagas paģiras.
Ja no gēnu testiem būs zināms, ka esmu starp 5%, kam nedarbosies kādas zāles (ideālā gadījumā to nākotnē varēs viegli noteikt), tad farmācijas industrijai vai arī valstij kā pasūtītājam būs jāvar tiem 5% radīt kādas citas zāles.
Vai šādi pētījumi neatklās arī to, ka mums zāļu patiesībā vajag daudz mazāk, nekā lietojam? Vai farmācijas industrija vispār ir ieinteresēta šādos procesos?
Tas atkal ir no sērijas «ļaunie ķīmiķi, kuri kaut ko ir izdomājuši», un «labie žurnālisti, kuri atklāj taisnību»!
Ja lasa farmācijas firmu mājaslapas, tur lielākoties ir rakstīts, kā viņi grib uzlabot cilvēku veselību un glābt cilvēci. Tā ir taisnība. Cilvēkam, kuram, atrodot pareizo tableti, izbeidzas sāpes vai atjaunojas dzīves kvalitāte, nekad neliksies, ka farmācijas industrija nav laba.
Pašlaik bez gēnu analīzēm, bez tā dēvētās personalizētās medicīnas, situācija ir līdzīga kā tajā laikā, kad aizgāji pļavā, apēdi to vai citu zālīti un gaidīji, kad iestāsies efekts. Kaut gan izmēģinām visu ko, joprojām nav skaidrs, vai šis ir pareizākais risinājums.
Man gribētos, lai personalizēto medicīnu redz ne tikai teorētiskā plāksnē – ka varam katram uztaisīt speciāli viņam domātu tableti. Ja, zinot ģenētisko informāciju, saslimšanu var attālināt ar pareizāku dzīvesveidu vai labāku diētu, būtu labi vispār nenonākt līdz tabletei.
Vēl viena lieta. Ne visi ir gatavi iet pie zīlnieka, kas pateiktu: būs tā un tā! Tu mirsi tad un tad! Tas pats ar gēnu analīzēm. Ir saslimšanas, kuras labāk nezināt, it īpaši psiholoģiski vārgākiem cilvēkiem. Turklāt ir kļūdas iespēja. Pat paternitātes tests 100% nepasaka, kurš ir tēvs. No matemātikas viedokļa pasaulē varētu būt arī cits cilvēks ar tādu pašu DNS. Ko tad runāt par ģenētiskajām metodēm diagnostikā? Ja 100% nevaram garantēt, ka diagnoze ir precīza, var būt salauzti likteņi tikai tāpēc, ka pasakām, ka «tā» varētu būt.
Cilvēka genoms tika noteikts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Vai, rēķinoties ar minētajiem faktoriem, jebkur pasaulē, kaut vai labklājības zemē Zviedrijā, gēnu izmeklējumi notiek masveidīgi?
Nē. Protams, viss iet uz priekšu. Piemēram, ja kādai no radiniecēm ir konkrēta krūts vēzi ierosinošo gēnu mutācija, ir 90% varbūtība, ka tev tas būs. Latvijā darbinām Genoma projektu, lai, ja kādai sievietei ir krūts vēzis, visas mātes, māsas tiktu pārbaudītas. Skaidrs, ja tu, zinādama par šo varbūtību, biežāk ej pie ārsta, prognoze ir daudz labāka.
Testu rezultāti jau nosakot arī ārstēšanu – vai krūti vajadzētu ņemt nost, vai ne.
Tieši tā. Krūts vēzis vēl nenozīmē neko! Tur ir tik daudz apakšsadaļu, ir gandrīz simt variantu, ka viss būs kārtībā, un ir tādi varianti, kuri ir vienkārši ļoti slikti.
Tikko kolēģei profesorei Vācijā atklāja metastāzes. Gudra sieviete, bet neko nevar sev palīdzēt. Muļķīgā kārtā viņai ir tieši apakštips ar ļoti sliktu prognozi.
Vai mēs vispār mākam ārstēt vēzi? Laboratorijas dzīvniekos – jā. Cilvēkos – ne vienmēr. Ir veidi, kuriem ir atrastas labas zāles, un ir ļoti daudz variāciju, kur to nav. Joprojām būtiskākais ir profilakse.
Tagad analīzes vairs nav jāveic tikai poliklīnikā, var iet arī uz citām vietām. Un tas ir tikai laika jautājums, kad tikpat viegli būs pieejamas arī gēnu analīzes.
Domāju, ka zāles cilvēki «ēdīs» vienmēr, jo nevienam jau nepatīk mocīties ar sevi. Bet vai kādreiz būs tā, ka piedzimstot tev jau izsniegs ģenētiski derīgo un nederīgo zāļu sarakstu…? Ir ļoti grūti prognozēt.
Agrāk cilvēki pirka ziepes ar antibakteriālu iedarbību, tagad ir sapratuši, ka tieši pārāk sterila vide rada problēmas, alerģijas. Alternatīvākie ļauj bērniem rāpot pa grīdu restorānos, paši nemazgā rokas pie katras iespējas.
Tā gan es nedarītu. Vienmēr esmu teikusi, ka man ir bail no radījumiem, kas līdīs ārā no podiem pēc tam, kad būs pārdzīvojuši visu ķīmiju, kas tajos tiek nolaista. Visas baktērijas netiek nogalinātas nekad. Zviedrijā medicīniskais personāls pat nedrīkst lietot kosmētiku ar smaržām, tas rada alerģijas, nedrīkst valkāt pulksteņus. Viņiem ir pilnībā jāapģērbjas slimnīcas drēbēs.
Padomājot par vides lietām – vai mums tiešām obligāti vajag, lai kosmētika smaržotu? Ar ķīmiskajām smaržām mēs dabā ielaižam svešas molekulas. Man liekas, vajag vien, lai kosmētika nesmirdētu. Un tā ir liela atšķirība.
Toties, noliedzot ģenētiski modificētu pārtiku, tiek pārspīlēts. Nesaku, ka katram tāda ir jāēd: ja rocība ļauj, var izvēlēties ko citu, bet no cilvēces riska novērtējuma neredzu, kur ir problēma. Eļļa no ģenētiski modificētiem rapšiem ir izspiesta, tur vairs neviena gēna nav klāt. Ģenētiski modificēta kartupeļa cietē ir «novākts» viss pārējais, tā ir vienkārši ciete. Un, ja kāds ir apēdis nepietiekami nomazgātu burkānu, tad, iespējams, viņš jau ir apēdis kādu svešu organismu, kura gēni ir «ielikti» arī ģenētiski modificētos produktos. Es būtu uzmanīgāka, ja augos «ieliktu» gēnus, kādus mans organisms nekad nav redzējis.
Visi produkti – pārtika, zāles, sadzīves ķīmija – kļūst arvien attīstītāki, taču mūsu izglītība ir tāda, kāda ir. Tie, kuri mācījās skolā vēl pirms 10 gadiem, par molekulāro bioloģiju vispār neko nezināja. Tā bija lielā zinātne. Šodien mums šīs zināšanas vajag jau ikdienas dzīvē.
Brīvā tirgus apstākļos taču arī laboratorijas cenšas pārdot savus sasniegumus!
Jā, tomēr neviens nelaidīs tirgū produktu, kura dēļ var nākties zaudēt miljonu prāvas. Nedomāju, ka pat brīvā tirgus apstākļos veikalos varētu nonākt produkts ar kaitējumu veselībai.
100% izpētīt gan mēs to nevaram. Klīnisko pētījumu pirmajos posmos piedalās daži simti, daži tūkstoši cilvēku, bet pieņemsim, ka kaitīgais blakusefekts ir 1%. Dažos simtos efekts var nemaz neparādīties, tas parādīsies tikai tad, kad būs vairāki tūkstoši. Bet, ja tā 1% dēļ izņemsim zāles no pārdošanas, zaudētāji taču būs arī tie 99%!
Tādi gadījumi ir bijuši. Gēnu diagnostika varētu palīdzēt atjaunot labas zāles, kas ir izmestas no tirgus.
Tikko medijos bija ziņa, ka Eiropas Komisija ir apstiprinājusi slaveno viagru lietošanai tam, kam tā sākotnēji bija domāta, – augstam asinsspiedienam plaušu artērijās, turklāt no viena līdz 17 gadu veciem cilvēkiem!
Izklausās interesanti, bet, ja šīs zāles lieto kardiovaskulārajai sistēmai, tad vajadzīgas mazākas devas nekā seksuālās aktivitātes palielināšanai.
Ar viagru notikušais ir nejaušība. Tāda pati kā ar līmlapiņām: kāds cilvēks tika nosodīts, ka atklājis nekam nederīgu līmi, bet uzreiz neizdomāja, ka tā varētu būt ļoti laba tieši tad, kad vajag, lai līmējas, bet līdz galam neturas.
Tātad pasaule pat 21.gadsimtā ir pilna ar nejaušībām?
Jā, bet daudzas lietas var būt prognozējamas. Parasti lekcijās studentiem stāstu par gruzīnu ilgdzīvotāju, kam žurnālisti prasa, kā viņš ir dzīvojis savu dzīvi. Viņš atbild: nav dzēris, nav smēķējis, uz sievietēm tikai pa gabalu skatījies. Bet aiz sienas ir šausmīga ballīte, kur notiek gan smēķēšana, gan dzeršana, gan viss pārējais. Žurnālisti prasa: «Kas ir tur?» Un viņš atbild: «Tur mans tēvs atkal uzdzīvo…»
Tad iedomājieties, šim te cilvēkam, iespējams, bija gēnu komplekts, kas atļāva darīt jebko. Viņš tāpat būtu sveiks un vesels!
Maija Dambrova
Dzimusi 1968.gada maijā Gulbenē
Ar zelta medaļu absolvējusi Gulbenes 1.vidusskolu, mācījusies Latvijas Universitātē ķīmijas specialitātē, Bioloģijas fakultātē ieguvusi bioloģijas maģistra grādu
1999.gadā aizstāvējusi doktora disertāciju Upsalas Universitātē Zviedrijā
2001.gadā ieguvusi farmācijas doktora grādu Latvijas Universitātē
2004.gadā – profesionālais maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā
Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošā pētniece, kopš 2001.gada – Medicīniskās ķīmijas nodaļas farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja
Zinātniskās intereses un starptautiskās publikācijas: jaunu zāļu vielu molekulārās darbības mehānismi, šūnu enerģijas metabolisma regulācijas iespējas, kardioprotektīvo un centrālās nervu sistēmas zāļu farmakoloģisko efektu pētījumi
