National Geographic ilggadējā fotogrāfe un fotoredaktore Sāra Līna: mūsu fotogrāfi ir labākie pasaulē
Galerija kim?, kur vasaras sākumā lekciju lasīja žurnāla National Geographic (NG) vecākā fotoredaktore Sāra Līna, tādus klausītāju plūdus vēl nebija piedzīvojusi. Pārpratuma dēļ ieradusies stundu agrāk, ieraudzīju zāli, kas jau bija pa pusei pilna ar cilvēkiem. Klausītāji turpināja nākt vēl un vēl, pēdējie palika uz kāpnēm un snaikstīja kaklus telpas priekšā novietotā ekrāna virzienā.
Vēsturiskā izdevuma skaistās fotogrāfijas, arī pašas Sāras kadri uzrunāja auditoriju kā dievkalpojumā. Intervijā Sāra ieturēja redakcionāla darbinieka lietišķo pozīciju, taču viņas darbi atjaunoja sajūtu par talantīgo, drosmīgo meiteni, kas, augstskolas konkursā laimējusi iespēju strādāt praksi NG, žurnāla uzdevumā 1979.gadā devās uz Keniju, bet pēc tam 20 gadu garumā ar fotosomu plecā izbraukāja pasaules eksotiskākos nostūrus no Krievijas Tālajiem Austrumiem līdz Maķedonijai un Mali.
Pēc Starptautiskās fotogrāfijas vasaras skolas uzaicinājuma no Vašingtonas atbraukusī eksperte nebija snobiska. Ar tādu pašu respektu kā NG pērles auditorijai tika izrādīti jauno latviešu fotogrāfu darbi, kuri bija tapuši Līnas un viņas vīra, NG radošā direktora, Bila Marra vadītajā četru dienu meistardarbnīcā Kuldīgā.
Līdz 12.augustam šīs bildes apskatāmas izstādē Kuldīgas muzejā, rudenī tās tiks eksponētas arī Rīgā.
Vai NG jebkad ir publicējies kāds fotogrāfs no Latvijas, vai žurnālā vispār ir tikusi aprakstīta tematika, kas skar mūsu valsti? (Jau pēc šā jautājuma uzdošanas atceros, ka NG savā portfolio ir norādījis Grenlandē dzīvojošais fotogrāfs Ivars Sīlis.)
Šķiet, ka ne. Mēs esam pievērsušies Igaunijai, bijuši Kaļiņingradā. Bet Latvija… Varbūt tā ir kāda stāsta daļa, nevaru atcerēties. Žurnāls iznāk jau vairāk nekā 100 gadu. Sorry, varbūt kaut kas nav manā atmiņā!
Kādā veidā NG ievērību izpelnās kāds reģions vai valsts?
Tas ir piedāvājumu process – varbūt kāds fotogrāfs piedāvā materiālu, vai arī mēs paši esam ko interesantu lasījuši vai redzējuši un sūtām fotogrāfu komandējumā. Mēs gan vairs īsti netaisām «valstu stāstus» – tas ir novecojis paņēmiens.
Cenšamies arī neapmeklēt vienu vietu agrāk kā 10 gadus pēc iepriekšējās publikācijas, ja nu vienīgi parādās kāds jauns pa-grieziens. Jā, jautājums vienmēr ir par pa-griezienu.
Mans pienākums ir vienlaikus iedziļināties daudzu fotogrāfu darbos. Ir cilvēki, kas neatkarīgi no NG dara kaut ko un tad mums piedāvā paveikto. Piemēram, ir sieviete, kas visu laiku fotografē gulbjus. Viņa mums atsūta stāstu, un tas jau ir gandrīz gatavs!
Vai tā ir taisnība, ka vienu materiālu NG mēdz gatavot pat gadu?
Jā, tā ir. Mūsu projekti parasti ir ļoti lieli, fotogrāfi darbā pavada no piecām līdz desmit nedēļām, bieži vien uz izvēlēto vietu veic vairāk nekā vienu ceļojumu. Vienam stāstam var būt sabildēti pat 15-20 tūkstoši fotogrāfiju! Mēs tās skatāmies, rediģējam un rediģējam. Tas ir darbs, kuram daudziem žurnāliem neatliek laika. Vai arī komanda ir par mazu.
Darba procesa vidū gatavojam kopsavilkumu, parādām kādam citam redaktoram, kā mums iet. Beigās ir vēl viens kopsavilkums – aptuveni 50 bilžu jau tiek iemēģinātas maketā, to darām kopā ar dizaina redaktoru.
Un atkal tiek atmestas liekās. Drukāšanai tiek izraudzītas 10-15, augstākais 20 fotogrāfijas. Vēl kādas papildu bildes ieliekam mūsu mājaslapā.
To visu varam atļauties tāpēc, ka NG žurnāls ir daļa no bezpeļņas organizācijas, NG biedrības. Biedru ziedojumi ļauj mums pie projektiem strādāt ilgāk nekā komercžurnāliem. Pabeidzot kādu materiālu, paiet vēl 4-5 mēneši, līdz tas tiek publicēts žurnālā. Ir vajadzīgs laiks, lai pārbaudītu visus faktus, pabeigtu pētniecību, pielāgotu bilžu krāsas. Žurnāla drukāšana vien aizņem mēnesi! (Ikmēneša žurnāla kopējā tirāža ir 8,5 miljoni, no kuriem lielākā daļa ir angļu versija, bet 2 miljoni iznāk vēl 28 valodās – red.)
Kā process ir mainījies kopš brīža, kad jūs, būdama jauna fotogrāfe, parādījāties NG?
Pārmaiņas ir fundamentālas. Es tolaik fotografēšanai izmantoju fotofilmas. Būdama komandējumā, teiksim, uz sešām nedēļām, pati nekad neredzēju, ko man ir izdevies sabildēt. Tagad fotogrāfi bildes ierauga tajā pašā dienā.
Manā laikā komandējumi bija garāki. Viena materiāla sagatavošanai man tika doti pat četri mēneši. Tagad, lai arī mūsu darba braucieni joprojām ir garāki nekā citos žurnālos, digitālās tehnoloģijas ir padarījušas tos daudz īsākus. Fotogrāfs bildes var rediģēt jau savā datorā, tikai tad sūtīt tālāk.
Vai jums liekas, ka tas pietuvina šos stāstus realitātei vai attālina no tās?
Mēs vienmēr atceramies, ka Photoshop nav realitāte. Photoshop limits, ko atļaujamies žurnālā izmantot, ir ļoti ierobežots – varbūt mazliet uzlabojam bilžu kontrastu vai krāsas. Fotogrāfi mums dod «jēlos» failus un instrukcijas par krāsām. Tām ir jābūt tik tuvu dabiskajām, cik vien iespējams. Ja izmantojam bildes, piemēram, no aģentūrām, tad ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tur nekas nebūtu izmainīts.
Protams, tehnoloģijas attēlu var attālināt no realitātes: tā jūs no bildes varat izravēt katru koku. Bet mēs tā nedarām.
Un otrs – fotogrāfija ir «iekšā» fotogrāfā. Tajā, kā viņš ierauga realitāti, ko izvēlas fotografēt, kā kadrē bildes, kā redz gaismu. Labs fotogrāfs var lietot jebkuru kameru, jebkuru tehnoloģiju, varbūt pat tikai mobilo telefonu, un bildes būs labas. Sliktam fotogrāfam var būt vislabākā aparatūra, bet bildes nesanāks.
Kā žurnāla saturs ir mainījies to 20 gadu laikā, kopš jūs esat saistīta ar NG?
Ir noteiktas zonas, uz kurām mēs specializējamies – zinātne, arheoloģija, (we do science, we do archeology – Sāra saka tipiskā amerikāņu slengā) kultūra, vides jautājumi, dzīvnieki, ūdens… Man liekas, mēs vienkārši sekojam tam, kā mainās pasaule.
Vides jautājumi patiešām izvirzās priekšplānā – piesārņojums, mežrūpniecība, de-rīgo izrakteņu ieguve… Šīs tēmas arī senāk bija iekļautas mūsu stāstos, bet tagad tās kļūst būtiskākas. Cilvēki vairāk par to uztraucas un grib zināt.
Mēs gan nestrādājam ziņu ritmā, netaisām reportāžas no kara. Mēs cenšamies veidot aprakstus, kas stāv tam pāri, vienmēr diskutējam, kā izveidot īstu NG stāstu.
Kad Latvija kļuva brīva un mēs varējām tikt pie ārzemju žurnāliem, NG bija īsts kultūršoks – šī krāsainā, neticami dažādā pasaule! Atceros, reiz intervēju vecu luterāņu mācītāju, kurš stāstīja, ka teju 100 gados, ko viņš nodzīvojis uz šīs zemes, pasaule mainījusies tik radikāli kā nevienas citas paaudzes dzīves laikā. Pie viņa gultas bija augsta kaudze ar NG žurnāliem, ko bija atsūtījuši viņa ārzemju radi. Tagad cilvēkus pārsteigt kļūst grūtāk un grūtāk.
Jā, tā ir. Visiem ir internets, ir tik daudz dažādu veidu, kā paskatīties uz pasauli. Un viss notiek tik ātri – līdz brīdim, kad ir iznācis mūsu žurnāls, informācija jau ir novecojusi. Mums ir jāstāsta par kaut ko, kas ir ārpus laika, turklāt jāsniedz svaigs skatījums uz šo parādību. Tas ir liels izaicinājums.
Mēs arī esam ļoti atkarīgi no fotogrāfiem, no viņu īpašā redzējuma. Piemēram, pašlaik strādājam ar Abelardo Morellu, kas gatavo stāstu par Amerikas dabas parkiem. Tie ir fotografēti tik daudz, ir pazīstami ikvienam! Bet viņa skatījums ir unikāls, bildes ir pārsteidzošas.
Daži cilvēki ir redzīgi, dziļi domājoši, īsti žurnālisti. Tāpēc es mīlu savu darbu, ka tas man dod iespēju aplūkot šīs brīnišķīgās bildes, runāt ar neticami talantīgiem cilvēkiem, palīdzēt viņu fotostāstiem iekļūt žurnālā.
Žurnālam ir fotogrāfu kodols, ar ko strādājam, taču mums nepārtraukti ir jādomā, kā piesaistīt jaunākas acis, jaunāku cilvēku pasaules redzējumu. Tiklīdz kāds jauns talants ir uztaisījis vienu stāstu, un tas ir veiksmīgs, viņam tiek dota iespēja veidot nākamo. Katrā numurā gan ir tikai kādas piecas lielās tēmas, un žurnāls iznāk 12 reižu gadā. Vai tad tas ir daudz?
NG stāsti ir lieli un dārgi, ja ar kādu gadās kļūme, tas ir bēdīgi gan žurnālam, gan fotogrāfam. Jauniem cilvēkiem ir jāpārkāpj pāri augstai sētai, tas prasa daudz darba arī no manis – esmu Māte.
NG ir pieredzējusi fotogrāfu arestus, fotoaparātu konfiskācijas. Pirms dažiem gadiem viens no rakstošajiem žurnālistiem tika aizturēts Sudānā, šajā incidentā iesaistījās ASV kongresmeņi, brauca uz turieni, lai panāktu viņu atbrīvošanu.
Biežāki ir gadījumi, kad kāds tiek ievainots – nokrīt no koka, cieš autoavārijā. Paldies Dievam, esmu bijusi laimīga – «mani» fotogrāfi nav pieredzējuši šādas ķibeles.
Bildēs droši vien bieži gadās vērot kaut ko, par ko iepriekš pat nebijāt iedomājusies?
Jā, tieši tā! Bet, kā jau teicu, visbiežāk jau it kā esi zinājis par kādu parādību, tikai nekad neesi to vērojis tik dziļi vai tik intīmi.
Rudenī žurnālā būs stāsts par sāmiem. Protams, mēs zinām, kas ir sāmi, tomēr fotogrāfe četru gadu laikā ir nodibinājusi ciešus kontaktus ar nelielu šo cilvēku grupu, radījusi īpašus portretus – rezultāts ir brīnišķīgs!
Anglis Brūss Čatvins par ceļošanu, kontaktiem ar citām kultūrām ir uzrakstījis skaistu eseju – nemiera grāmatu. Kā jums liekas, kā rodas šis nemiers, kas cilvēkus dzen ārā no mājas?
Man pašai tas laikam vairs nepiemīt. Es tik daudz neceļoju, strādāju birojā. Kad regulāri ceļo, tad gan izveidojas šī īpašā sajūta: viss pārējais jāatstāj aiz muguras, lai ienirtu svešu valodu, kultūru un iespaidu karuselī. Tas sāk pievilkt kā magnēts, un gluži tāpat ir ar fotografēšanu – vai ceļo, vai ne, tev visu laiku ir kārdinājums dokumentēt pasauli.
Pats ceļošanas process – mantu kravāšana, braukšana uz lidostu – nemaz nav foršs. Tas ir briesmīgs. Kad esi tur, uz kurieni mērķē, viss ir citādi. Tomēr pretēji cilvēku iedomām ceļojumu fotogrāfiem nav nedz laika izgulēties viesnīcās, nedz ēst jaukas pusdienas. Viņi gulēt aiziet vēlu, ceļas ļoti agri, jo pēc saullēkta ir laba gaisma fotografēšanai, ēd, kā pagadās, brīvajā laikā pārskata kadrus, daudz runā pa telefonu, cenšoties kaut ko noorganizēt, dabūt atļaujas.
Šāda līmeņa darbā ir jābūt ļoti organizētam. Cilvēki bieži vien domā, ka profesionāli fotogrāfi ceļo tāpat kā viņi, bet tā nav. NG fotogrāfi mājās atgriežas nevis atpūtušies, bet pārguruši. Tas ir satriecoši, ko viņi spēj paveikt. Viņi ir labākie pasaulē!
Jā, galvenokārt tie ir vīrieši, bet mums ir arī paliela grupa – kāds ducis – sieviešu. Daži stāsti ir pat vieglāk «paceļami» sievietēm – ja tie tiek veidoti zemē, kur vīriešu un sieviešu starpā valda kādi ierobežojumi. Piemēram, strādājot Maķedonijā, albāņu vīrieši uz mani neskatījās kā uz sievieti. Es biju no citas kultūras, varēju riņķot ap viņiem, kad notika suņu cīņas vai kāršu spēle.
Vai atzīstat formulējumu «dzīves lielākais piedzīvojums»?
Jā, man tas bija ceļojums uz Baikālu 90.gadu sākumā. Tur nebija bijis pārāk daudz rietumnieku, tas bija kaut kas ļoti tīrs. Es braucu pāris reižu, katru uz diviem mēnešiem – martā, kad tur joprojām bija ziema, un vasaras beigās, agra rudens sākumā.
Nākamajā gadā aizbraucu uz Kamčatku. Arī tā bija tikko atvērta pasaulei. Bija lieliski! Tas bija pēdējais brīdis, kad komandējumi vēl ilga 16-17 nedēļas. Laiki ir mainījušies, tā ir ekonomiska rakstura problēma.
Vai arī jūsu žurnālu skar drukāto mediju jaunā situācija – tirāžas «apēd» internets?
Jā, daudz vairāk lasītāju skatās NG mājaslapu internetā. Lielākais jaunums ir iPad. Šī mazā plāksnīte, kā uzskata cilvēki, ir arī mūsu nākotne.
Nesen Latvijā viesojās amerikāņu pētnieciskā žurnāliste Debora Nelsone. Lasot lekciju kolēģiem, viņa apgalvoja, ka jaunākie no mums piedzīvošot drukāto mediju pilnīgu izzušanu.
Man joprojām patīk drukātie žurnāli, ļoti patīk fotogrāmatas. Domāju, tās paliks. Druka kļūs – kā lai to nosauc – vērtīgāka. Dažas lietas it kā aizpeldēs prom, bet atkal atpeldēs atpakaļ. Starp citu, fotogrāfi atsāk izmantot fotofilmas – es pašlaik strādāju ar veseliem trim šādiem cilvēkiem.
Vai žurnālā viņu stāsti izskatās citādi?
Filmās ir kaut kas neatkārtojams, un kvalitāte ir pavisam cita, ļoti īpaša. Arī manis jau minētā sieviete, kuras stāsts par sāmiem būs NG novembra numurā, fotografēja gan ar digitālo, gan ar filmu kameru.
Laikam gan, ja drukātie mediji patiešām izzudīs, NG būs pēdējā, kas izdzīvos. Vai pazīstat kādu cilvēku, kas ir savācis pilnu žurnāla kolekciju?
Jā, tādi cilvēki ir. Pirms daudziem gadiem fotografēju džeku, kam bija visi žurnāla numuri – viss pagrabs pilns.
Kad es biju bērns, arī manai tantei Evelīnai pagrabā bija veci NG žurnāli, pat no 20.gadsimta sākuma. Karstās vasarās mēdzu tur nolīst un tos šķirstīt. Īsti vairs neatceros konkrētus rakstus, tikai atminos, ka tie lika dzirksteļot manai iztēlei. Gribējās to visu redzēt pašai! Tas patiešām fascinēja. Man pat prātā nenāca, ka dienās būšu saistīta ar šo žurnālu.
Šķiet, spēju iedomāties jūsu dzīvi šodien. Esat tik ļoti iekšā fotogrāfu ikdienā, ka domās ceļojat kopā ar viņiem.
Vairāk esmu producente, man ir jāpieskata budžets, jāpieņem lēmumi, no daudzajiem mazajiem gabaliņiem jāizveido stāsts. Gadās, ka fotogrāfs ir izmisis, viņam liekas, ka nekas nevirzās uz priekšu. Tad tev patiešām ir jābūt līderim, jāmeklē risinājumi, jāsarīko prāta vētra, nereti jāiesaka cilvēkam vienkārši paņemt brīvu dienu, uzelpot, iegāzties gultā un uzēst čipšus.
Ir fotogrāfi, kuriem, tieši otrādi, nepatīk, ka viņus traucēju. Viņi pazūd nedēļām ilgi, un man nākas sūtīt īsziņas: «Čau, kā klājas? Vai viss ir kārtībā?»
Sāra Līna
52 gadus veca amerikāņu fotogrāfe
Beidzot Misūri Universitāti, 1979.gadā ieguva iespēju stažēties National Geographic, vairāk nekā 20 gadus bija žurnāla ārštata fotogrāfe
No 2004.gada – National Geographic vecākā fotoredaktore
1986.gadā par Alcheimera slimniekiem veltītu fotogrāfiju sēriju ieguva Roberta Kenedija balvu, 2003.gadā par fotogrāfiju Maska – 2.vietu Pasaules preses foto konkursa zinātnes un tehnikas kategorijā. 2007. un 2008.gadā – 1.vieta Pictures of the Year fotoredaktoru portfolio konkursā
Viņas attēli iekļauti daudzās grāmatās un arī National Geographic izcilāko fotogrāfiju katalogos
2000.gadā iznāca viņas fotoalbums Amerikas lauku ceļi
Regulāri māca studentus dažādās fotoskolās
