Žurnāla rubrika: Kultūra

Vasaras kino bez iedvesmas

Posted on augusts 17, 2011 by - Recenzija

Animācijas filma Vāģi 2 un Lerijs Krauns ar Holivudas zvaigznēm Tomu Henksu un Džūliju Roberstu – garlaicība! 

Animācijas filmas Vāģi otro daļu uz lielā ekrāna biju apņēmies noskatīties pie pirmās izdevības vairāku iemeslu dēļ – tāpēc, ka man ļoti patika pirmā daļa, tāpēc, ka esmu Pixar studijas fans kopš tās pirmsākumiem un, protams, tāpēc, ka man patīk automobiļi. Vai, kā Vāģu gadījumā, to personifikācija ar konkrētiem spēkratiem, jo īstens fans gan zinās, ka ikviens multenes varonis, izņemot Zibeni Makkvīnu, nokopēts no reāla auto. 

Pirmās Vāģu 2 reklāmas piesaistīja ar veselu lēveni jaunu, internacionālu tēlu, no lecīgiem Formula 1 vāģiem līdz fiziski apdalītam, toties ļaunprātīgi ģeniālam Zundapp Janus auto (vai zinājāt, ka pasažieri šā kropļa prototipā sēdēja ar muguru viens pret otru?). Īstenība izrādījās mazliet citāda. Ar pārsteigumu un sarūgtinājumu nācās secināt, ka bargais, bet taisnīgais tiesnesis Hadsons Hornets, vāģu valodā izsakoties, nolicis virzuli, un 2.daļā vairs nepiedalās. Jaukā vāģu pilsētiņa Radiatorija arī savu dziesmiņu nodziedājusi un parādās vien tik daudz, lai apstiprinātu, ka «mājās viss kārtībā». Šarmanto un personībās dažādo miestiņa iedzīvotāju vietā Pixar piedāvā veselu gūzmu diezgan uzpūtīgu, taču bezpersonisku sacīkšu mašīnu, no automobiļiem lūzeriem sastāvošu mafiju, kā arī aģentu 007 uz četriem riteņiem. 

Šis sprādzienbīstamais kokteilis tad nu rada diezgan paredzamu rezultātu – pakaļdzīšanos ar privātā un sabiedriskā īpašuma bojāšanu, šaušanu ar automātiskajiem ieročiem, maķenīt pamatsatura, t.i., Grand Prix sacīkšu, un ne smakas no oriģinālfilmas ērmīgā šarma. Šajā ziņā Vāģi 2 ir analogs Bonda filmām ar Danielu Kreigu – daudz trulas vardarbības un action un maz eleganta humora. Par Radiatorijas izdemolēšanu Makkvīnam taču lika asfaltēt ceļu, bet te veselas greznas viesnīcas sašaušana caurumos tiek pasniegta kā kaut kas pats par sevi saprotams. 

Pixar filmas ir aizraujošas ar to, ka tajās iekodēti joki un citāti, kas saprotami tikai pieaugušajiem, taču šoreiz Lasetera čaļi no Pixar pāršāvuši pār strīpu – bērni Vāģos 2 izteikti garlaikojās. Pirmajā daļā viegli uztveramais animācijas saturs izolēja no mazgadīgās auditorijas uzmanības loka attiecību nianses, neamerikānim nesaprotamus hikus un neērto jautājumu, kāpēc Gvido un Luidži dzīvo kopā, taču Vāģos 2  ir daudz par daudz garu dialogu un ģeopolitikas. Beigu beigās labie, protams, uzvar, taču man kā tēvam nepatīk, ka tāpēc sliktie multenē jāapšauda ar «gaiss-zeme» tipa raķetēm un brutāli jāsit ar elektrošoku. Pixar ražojumi neatkarīgi no tēmas atšķiras no citas animācijas ar sirsnību un cilvēcību (kā gan vēl citādi likt just līdzi nedzīviem priekšmetiem?), bet Vāģos 2 tā palikusi aiz kadra. 

Savukārt filmas, kuras producējis pazīstamais amerikāņu aktieris Toms Henkss (šajā viņš ir režisors), pats būdams tajās aktieris, līdz šim nav likušas vilties, kas arī pamudināja kļūt par vienu no retajiem Lerija Krauna skatītājiem patukšajā zālē. Pirmās minūtes gan vedināja domāt, ka tā tūdaļ kļūs vēl neapdzīvotāka. Filmas sākums šausmīgi izskatās pēc Ērinas Brokovičas turpinājuma, kas ir neapšaubāmi visu laiku garlaicīgākā filma ar Džūlijas Robertsas piedalīšanos.

To, ka Henksam patīk tēlot apdāvinātus neveikļus, mēs arī esam pamanījuši un novērtējuši – paldies, otrs Termināls mums nav vajadzīgs. Godīgi sakot, abi galvenie varoņi ne par matu neuzkarsē interesi par sevi līdz pat filmas beigām. Stāstu un filmu, kā tas bieži gadās ar romantiskām komēdijām, izglābj otrā un pat trešā plāna varoņi – Henksa varoņa jaunā koledžas draudzene, kas izsludina ārpus likuma biksēs sabāztus polo kreklus («vai tu esi policists?»), pārkārto Lerija garderobi, dzīvokli un pat vārdu (jo Lānss, redz, skan stilīgāk). Vienreizējs tēls ir japānis – ekonomikas zinātņu pasniedzējs ar dēmoniskiem smiekliem, melnādainais kaimiņš – krāmu tirgotājs, kā arī Lerija bremzētākie kursa biedri. 

No operatora un scenogrāfijas viedokļa filma ir pilnīgi nekāda (izskatās, ka tīšām), taču aina ar Teino kundzes (Džūlija Robertsa) ārdurvju actiņu, protams, ir šedevrs. Diezgan pliekano un neinteresanto stāstu galu galā sašuj patiešām smalki joki, piemēram, pasniedzējas greizais rokraksts, kas pārtaisa Džordžu Bernardu Šovu par «ģeogrāfijas šovu». 

Skaidrs, ka skatīties šādas filmas kinoteātrī ir totāla laika izšķiešana. To var un vajag darīt mājās uz dīvana ar glāzi vīna un kopā ar kādu, kas labi uztver zemtekstus, jo paskaidrot, kas Lerijā Kraunā ir tik smieklīgs, gluži vienkārši nav iespējams. Tāpat kā saprotami definēt filmas vērtīgāko atklājumu, ka vīrietis ar skuteru spēj visu.

Vienkāršās baudas

Posted on augusts 17, 2011 by - Intervija

Jaunā Rīgas teātra režisore Māra Ķimele teātra sezonu sāks jau septembrī ar indiešu pasaku iestudējumu, pēcāk taps Dostojevskis. Intervijā viņa runā par cilvēka dzīves, brīvības un savas valsts vērtību 

Pavasarī, sarunājoties ar aktieriem par nākamo sezonu, Māra Ķimele nonākusi pie secinājuma, ka atkal grib iestudēt klasiku – nākamajā pavasarī uz Jaunā Rīgas teātra skatuves redzēsim viņas versiju Dostojevska romānam Noziegums un sods un jau pēc dažām nedēļām, 9.septembrī, – Nirajamas pasakas. Indiešu pasakas teātrī nekad nav iestudētas. Ķimelei gribējies uztvert līdzīgo ar latviešiem un atšķirīgo. «Atrast kopējo un priecāties par atšķirīgo, nevis gribēt visām margrietiņām četrkantīgas lapiņas,» viņa saka. 

Gaidot jaunās Saeimas vēlēšanas, Ķimele atklāj, vai dosies balsot. Un atgādina, ka latviešiem ir vērtības, kuras viņi 20 gadu laikā jau paspējuši piemirst.   

Kāpēc dzīvot ir vērtīgi?
To neviens īsti nezina. Tāpēc, ka nezina, kas ir nāve. Dzīve ir mūsu vienīgā eksistence, par nāvi neko nezinām. Varam tikai pieļaut, ka būs tā vai vēl kaut kā. Tādēļ dzīvot ir skaisti. Cita nekā jau mums nav. 

Dalīt dzīvi var dažādi: profesionāli un privāti, iekšēji un ārēji, bet jūs uzreiz sadalījāt mūžības mērogā  – par dzīvi un nāvi ierunājāties.
Nuja. 

Jūs bieži domājat par nāvi?
Jā. Taisni tāpēc, ka neko nezinu par to. Tikpat daudz es domāju par dzīvi, jo par to arī neko nezinu. (Skanīgi smejas.) Tikai to mēs it kā lietojam – to dzīvi. Mūsu apziņa dzīvošanu apzinās. 

Tas, ka apziņa cenšas nāvi apzināties, jums ir svarīgi? Jaunajā sezonā Dostojevski iestudēsit – tur arī ir nāves aspekts. Neticu, ka iestudējot režisoram par to nav jādomā.
Pat ļoti jādomā. Svidrigailovs aiziet nāvē. Viņš acīmredzot savu dzīvi izvērtē tā, ka nolemj sevi nāvei. Arī sižets griežas ap nāvi. Mūsu acīs nevērtīga cilvēka nāve – kas tas ir? Vai tas ir noziegums, vai nav? Tas pats jautājums par nāvessodu mūsdienās: it kā liekas loģiski – ja viens cilvēks noslepkavo citus, vajag viņu pakārt, un miers un bērziņš! 

Tāda it kā taisnīguma sajūta.
Jā. Ja viņš citu dzīvību nevērtē, kādēļ lai mēs vērtētu viņa dzīvību? Un tomēr visā pasaulē ir diskusija par nāvessoda aizliegšanu slepkavām, izvarotājiem. Kāpēc? Šis ir ļoti dīvains jautājums. Dzīvības jautājums ir liels noslēpums. 

Aktieris Andris Keišs pirms nedēļas intervijā mūsu žurnālam pieminēja Norvēģiju kā uzskatāmu piemēru Rietumu sabiedrības pārmaiņām. Zvēriskumu atmaksāt ar mīlestību ir jauns attīstības pakāpiens Rietumu civilizācijas vēsturē, viņš teica.
Demokrātija nav vienkārša lieta. Ar to pašu Dostojevski – Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Andra Rutkēviča man vaicāja, kāpēc tieši to iestudēšu. Biju spiesta noformulēt, kas tad mani nodarbina sižetā. Tieši tas, par ko pašreiz runājam, – ka jebkuru fizisku izdarību vai notikumu var apskatīt no dažādiem aspektiem. Tādēļ jau demokrātija ir tik grūta, ka galvenais jautājums – vai ir demokrātiski katram ļaut darīt, ko viņš grib? Nav nemaz tik vienkārši atbildēt uz šo jautājumu. Sabiedrībā ir jābūt spēles noteikumiem, ko cilvēki kā kopums labprātīgi pieņem. Nevis ar varu. Padomju Savienībā noteikumi bija ar varu. Bija pat daži labi noteikumi, bet jebkurš no tiem – ar varu. Tas toreiz radīja vēlēšanos nedarīt to, ko tev liek darīt. Demokrātija sākas tajā mirklī, kad dabiski pieņem to, ka nedari pāri citiem, domā ne tikai par savām vajadzībām un labumu, bet par kontekstu. Redzi sevi kontekstā. 

Mūsdienu cilvēks redz sevi kontekstā?
Tur jau tā lieta, ka nemaz tik ļoti neredz. Kontekstu vienmēr var paplašināt: varu sevi skatīt ģimenes, darba kontekstā. Varu – valsts kontekstā. Tad varbūt kāda darbība, ko daru savas ģimenes labā, nonāk pretrunā ar valsts un visas sabiedrības labumu. Manai ģimenei nav ko ēst, un es uzspļauju nodokļiem! Es vispirms rūpējos par saviem bērniem. Dabīgāk it kā nevar būt. Bet plašākā kontekstā sanāk, ka ārdām paši savu valsti, graujam to. Tāpēc Latvijā nav demokrātijas, jo cilvēki domā tikai katrs par sevi. Demokrātija sāksies, kad katrs sevi redzēs kontekstā. Ja to dara tikai viens, viņš sanāk muļķis. Vai arī upuris. 

Kāpēc cilvēks nespēj saskatīt sevi kontekstā?
Gribas labi dzīvot. Baudas sajūtu gribas. Tā var būt no ļoti daudz kā: seksuālā bauda, bauda no ēšanas, no tā, ka var skaisti apģērbties. Bauda no naudas, varas. Viss taču neprātīgi maksā! 

Pakļaujoties baudām, cilvēks aizvien mazāk sevi redz kontekstā?
Es domāju, tā tas ir. 

Kur jūs pati esat mēģinājusi meklēt atbildes? Šķiet, kādreiz interesējāties par budismu.
Es viskautkur esmu meklējusi. (Skanīgi smiekli atkal.) Bet diezgan neveiksmīgi. Nevaru sevi pieskaitīt ne pie kā. 

Varbūt nemaz nevajag?
Domāju, katram cilvēkam gribas pieskaitīties, jo viens pats viņš ir šausmīgi pazudis pasaulē. Viņš nevar pastāvēt. Ļoti bailīgi. Tu neko nezini par nāvi, nedod Dievs, nepieskaitīsies pareizajai baznīcai – pēc nāves nonāksi ellē, un ar tevi būs šausmīgi slikti. Es domāju, miljoniem cilvēku aiz bailēm kaut kam pieskaitās. Man arī ļoti gribas pieskaitīties. Ļoti labi saprotu tos cilvēkus [Latvijā], kuri gaida tādu prezidentu, kurš visu nokārtos. Būs taisnīgs, gudrs, labs, godīgs. Visu izdarīs mūsu vietā. Kaut kādā ziņā, es domāju, tā ir tā pati Dieva dziņa. Mēs gribam to labo tētiņu – kādu, kurš būs atbildīgs. Nevis es. 

Kāpēc cilvēki tiecas deleģēt atbildību citam – Dieva, politiķu, jebkādā citā formātā?
Tāpēc, ka mēs nezinām, kas esam. No kurienes nākam, kurp ejam. Kas būs pēc nāves. Mēs nezinām. Dabiski rodas sajūta, ka kāds varbūt zina. Kādam jāzina. 

Jūs daudz lietojat medijus?
Neesmu no tiem, kas ļoti daudz lasa presi. Nav laika, un nav arī tik lielas intereses. Es īsti neticu tai informācijai, kas presē. Arī žurnālists var daudz ko nezināt. Viņš var uzzināt tikai to, ko viņam izdodas uzzināt, un tā ir tikai kāda daļa. Lai kā mēs vārītos par mūsu tā sauktajiem trīs oligarhiem, mēs taču par viņiem neko īsti nezinām. Mums ir tikai priekšstats, aizdomas. 

Kā vērtējat kritiku trīs oligarhiem – Lembergam, Šķēlem, Šleseram?
Skaidrs, ka cilvēku, kuri domā par savu labumu, nav tikai trīs. Orientēšanās tikai uz savām vajadzībām, savu labumu rada disonansi sabiedrībā. Pagaidām Latvijā bagātie cilvēki tikai tāpēc ir bagāti, ka viņi noņem kādam citam. To nekad, nekad nedrīkst aizmirst. Ir ilūzija, tāda dīvaina, šiem ļoti bagātajiem cilvēkiem Latvijā, ka tā ir viņu nauda. Bet tā nav. Daudzi simti tūkstošu dzīvo trūkumā, lai dažiem būtu daudz. Naudas čupiņa ir viena, kādam uz pārējo rēķina izdevies sev dabūt lielu daļu. Tas sākās ar privatizāciju, kad apsviedīgākie mācēja šo brīdi izmantot un par brīvu dabūja milzīgas vērtības. Padomju laikos spekulantus lika cietumā, šodien tie ir cienījami cilvēki. Kādreiz Eiropā augļotājs bija visnožēlojamākā, nosodāmākā profesija. Pat prostitūcija nebija tik pazemojoša, jo tika uzskatīta par vīriešu vajadzību. Augļotāji bija izstumti kā spitālīgie, neviens ar viņiem nedraudzējās. Līdz ar to varam teikt, ka pasaule kopš evaņģēlija laika ir ļoti izmainījusies. Talantīgu uzņēmēju, kuri ir kļuvuši kaut cik bagāti, pateicoties savam talantam un darbam, Latvijā ir maz un viņi ir radušies ilgi un smagi cīnoties. Šiem cilvēkiem ir pavisam cita vērtība. 

Ko mēs varētu likt naudas un varas vērtības vietā? Vai kaut kas taču jāliek – kopumā, kā sabiedrībai?
Nezinu. Tā kā tagad civilizācija attīstās, tikai katrs individuāli var sevi kaut kā pasargāt, pacelt. Matērija ir zūdoša – mājas nodeg, nauda izkūp banku mahinācijās. Nekas materiālajā pasaulē nav pastāvīgs un drošs. Nezinu, kā jūtas miljonārs, kurš diennakts laikā pazaudē visu, bet domāju, ka viņam ir sliktāk nekā man, kurai zaudējuma mērogs nekad nav bijis tik liels. Baudkāre ir mūsos visos. Varbūt vērts baudu meklēt jomās, kas tik sāpīgi nesit? 

Tās valdzinošākās baudas ir tās zūdošākās: sekss saistās ar jaunības skaistumu, nauda ar milzīgu risku, vara tāpat.
Katram pienāk savs Vaterlo, un cauri ir! Es domāju, ka esmu ļoti baudkārs cilvēks. Nekādu šaubu! Man galīgi neizdodas saglabāt līdzsvaru. Tikai tās baudas man ir vienkāršas, vieglāk pieejamas. Es varu paskatīties mākoņos un justies laimīga. 

Vai teātris ir viena no baudkāres formām?
Pilnīgi noteikti! Tur es aizbēgu no realitātes. Man ļoti patīk būvēt izrādes, patīk, kā aktieri rada to realitāti, kā mēs kopā to radām. Ir lugas, kas gadiem gaida savu iespēju, un izdodas tās iestudēt. Un ir tādas, ko esmu gribējusi, bet tā arī nav bijis iespējas realizēt. 

Piemēram?
Ļoti gribēju taisīt Raiņa Spēlēju, dancoju. Pilnīgi neprātīgi gribēju. 

Kāpēc jūs interesē galvenokārt klasika?
Taisu arī mūsdienu dramaturģiju. Taču klasika – saprotiet, tā atsijāta gadu simtiem un pat tūkstošiem. Zelta graudiņš sietā palicis. Šodienas lietas mūs skar, ir interesantas, bet vēl nav izsijātas. Tur ir daudz smilšu. Klasika ir vērtīgāka. Man patīk ar dramaturģiju darboties. Pati esmu veidojusi Šekspīra sonetus, Rutes grāmatu – tā ir grandioza bāze, no kā esmu taisījusi savas izrādes. 

Kā šosezon nonācāt pie Dostojevska darba Noziegums un sods?
Vēlēšanās to iestudēt man bija jau sen. Pavasarī ar aktieriem runājām, kāpēc ne tagad. Zināju, ka jaunajā sezonā taisīšu indiešu pasakas, un man teātrī bija jāsaka, ko vēl iestudēšu. Es daudz strādāju ar [dramaturģisko] materiālu. Man patīk pētīt, atklāt, kādas iespējas tajā darbā ir. Maksimāli atvērt tās. Dažreiz rakstu uz grāmatas malām, bet vispār neko nepierakstu. Pēc manis nekas nepaliks. (Smejas.) Un tas ir labi. Kā Kroders teica žurnālam Ir, pēc manis paliks tikai līķis. Pēc manis arī! Kaut gan Kroders par lugām rakstījis ļoti daudz, pēc viņa paliks pieraksti. 

Nav žēl, ka neko nepierakstu. Vairāk žēl, ka izrādes aiziet. Tās jau nepaliek ierakstā. Ja kādreiz ieraksta, tas ir pilnīgi kas cits – slikts kino. Kad laba izrāde pārvēršas par sliktu kino, redzi tikai sliktu mākslu, un ir kauns. 

Ko skatītājam Latvijā Dostojevska iestudējums var palīdzēt?
Jo vairāk cilvēki savā apziņā kustina būtiskus jautājumus, jo ātrāk tie kārtojas. Es kaut kā tam smalkajam plānam cilvēka dzīvē uzticos. Mēs jau neeksistējam tikai ar saviem kauliem un gaļu. Visas emocijas, pārdzīvojumi kaut kur paliek. Tie ir klātesoši kaut kādā realitātē. Kā mēdz teikt: kur paliek mīlestība, kad tā beidzas? Kaut kur taču tā paliek! Tas jau nekas, ka nevar to ar rokām sagrābt. Kaut kur tā ir. Ir vērtīgi cilvēkam eksistēt «smalkajā plānā», ne tikai miesiski. Dostojevska darbos ir liela atklātības pakāpe, viņš nevairās no dzīves realitātes, neizskaistina dzīvi. Runā par riebīgo. Es domāju, ir vērts par to runāt. 

Kas skatītājam būtu jāsaprot?
Mūsdienu teātrī izrādes izteikti sadalās tādās, kur skatītājs identificējas ar notiekošo, ieiet emocionālā pārdzīvojumā un vai nu piedzīvo, vai nepiedzīvo slaveno, noslēpumaino katarsi. Un ir izrādes, kādas bieži Alvis [Hermanis] taisa – viņš neitrāli nober tev priekšā veselu kaudzi ar visu ko. Tu no sākuma pat neredzi atlasi, kaut gan atlase ir rūpīga. Ļoti rūpīgs režisora darbs. Skatītājs netiek vilkts līdzi pārdzīvot, bet informācijas blīvums un izrādes autora neiejaukšanās ir mērķtiecīga. 

Teiksim, izrāde Kapusvētki – ir cilvēki, kuri, to skatoties, atslēdzas. Viņiem garlaicīgi. Bet šādas izrādes prasa lielāku uzmanību. Jo uzmanīgāk skaties, jo vairāk iegūsti. Skaties – fakti, fakti. Atlasīti fakti. Ar to jau māksla no dzīves atšķiras, ka mākslā fakti ir atlasīti, kaut gan tas viss ir no dzīves. Ja uzmanīgi skaties, pēkšņi notiek klikšķis un pieslēdzies – kapiem, kapusvētkiem, latviešiem, tam, kā aiziet cilvēki. Pēkšņi pamostas un ļoti aktīvi sāk darboties iekšējā dzīve. Taču tas var notikt tikai tad, ja cilvēks uzmanīgi skatās visu, ko izrādes autors viņam nobēris priekšā. Ja esi paviršs vai augstprātīgs, vai nāc ar priekšstatu, kādam jābūt teātrim, tas nevar notikt. 

Mēs nezinām, kādai jābūt mākslai. Tā visu laiku mainās. Es pati vairāk nodarbojos ar to otro – līdzi pārdzīvošanas teātri, bet sev nemaz to nepārmetu. Esmu cita paaudze un turpinu maksimāli kopt šo mākslas veidu. Neuzskatu, ka tas nu būs tas vecais, tizlais, stulbais teātris, bet tas otrs – labais. Visam mākslā ir sava jēga, nozīme un mērķis. Ir svarīgi, lai ir dažādība. Nevis, ka katra atsevišķā grupa gānās par kādu citu. Tas nav demokrātiski. Tur nav savstarpējās cieņas un izvēles brīvības. Nedrīksti noraidīt cita cilvēka vajadzības, viņa gaumi. Lai tā ir! Nevajag citus vardarbīgi aizliegt vai pāraudzināt. 

Kāpēc, jūsuprāt, Oļģerts Kroders intervijā teica, ka Alvis Hermanis no Latvijas ir projām?
Kroders ir brīnišķīgs, bet viņš vismaz desmit gadus nav redzējis Jaunā Rīgas teātra izrādes. Nezinu, kāpēc viņam liekas, ka Alvis ir projām. Varbūt viņam tā liekas no [režisora Ādolfa] Šapiro laikiem – Ādolfs braukāja pa ārzemēm, tikmēr Jaunatnes teātris lēnām mira. Šeit bija grupa talantīgu aktieru, kuri spēlēja Brālīti un Karlsonu, čigānmeitēnu Ringlu. Taču ar Alvi ir pilnīgi pretējs gadījums. Apbrīnoju Alvi, kā viņš spēj, projām būdams, tik aktīvi un mērķtiecīgi teātri vadīt. 

Cita lieta, ka aktieris vienmēr paliek negandarīts, viņš vienmēr var dot vēl vairāk. Viņa radošais potenciāls ir daudz lielāks, nekā to izmanto. Pat mūsu teātrī, kur aktieru tik maz un viņi tik daudz spēlē, tādas aktrises kā Broka, Zariņa, Kļaviņa, Zvīgule varētu vēl desmitreiz vairāk. Bet teātris nevar iestudēt vairāk izrāžu. Fiziski tas nav iespējams. Pieprasīt no režisora, lai viņš apkalpo simtprocentīgi visus trupas aktierus atbilstoši viņu spējām, nav reāli. Režisors jau arī ir radošs cilvēks, nav apkalpojošais personāls. Kad viņa radošais ceļš iet cauri kādām tēmām vai stilam, viņš nevar apturēt to kā ātrvilcienu un uztaisīt galveno lomu kādai aktrisei. Ne tāpēc, ka negribētu. Bet nevar. Protams, izeja būtu aicināt ģeniālus režisorus no pasaules. 

Kāpēc Jaunais Rīgas teātris neaicina?
Nav naudas. Vai zināt, cik viena slavena viesrežisora darbs izmaksā? 40 000 latu ir honorārs par divarpus mēnešu darbu. Uz vietas strādājošiem režisoriem ir 500 latu alga. 

Jūs «dzīvojat» teātrī?
Nē, nē! Man nepatīk pārņemtība, ekstāze. Man patīk emocionāli temperamentīgi cilvēki, bez šaubām. Nepatīk žāvētas voblas, izņemot piekost pie alus. Patīk dzīvi cilvēki, kas spējīgi uz atklātību, emocijām, rīcību, tiešumu, bet ne eksaltētie. Tie, man liekas, pazaudē pašu dārgāko, kas cilvēkam ir, – patību. Apzināšanos, kas notiek. Man vienmēr ir kauns par brīžiem, kad pazaudēju skaidru apziņas klātbūtni un mani emocionāli «panes». Riktīgi kauns tad ir. 

Vai iesit uz vēlēšanām rudenī?
Skaidrs, ka iešu. Kā neiet – šī ir mana valsts. Man nav ilūziju, ka «nu tik būs!». Labi saprotu, ka katram jāsāk ar sevi. Mēs jau nezinām, kuri būs tie derīgie, kuri nederīgie [deputāti]. Nevar visu Saeimu likt zem viena pļāviena. Viņi ir simt cilvēku, katrs pilnīgi atšķirīgs. Tas būtu tāpat kā teikt – visi latvieši ir idioti. 

Ko latvieši ieguvuši 20 neatkarības gados?
Es lielāko daļu mūža esmu nodzīvojusi Padomju Savienībā. Joprojām varu teikt, ka brīvība ir nozīmīgākais politiskais notikums manā mūžā. Cilvēki ātri aizmirst riebeklības, kas bija padomju laikā. Atceras cūku labumus – ka tev silē vienmēr ielēja samazgas. Redz, cik labi tad bija! Vienmēr precīzi pēc pulksteņa kāds atnāca un ielēja tev silē ēst. Cik labi bija pie padomju varas! Es nē, es negribu samazgas. Labāk gribu pusbadā skriet pa mežu un pati ozolzīles meklēt. Tas, ka nevari vienmēr to ozolzīli sameklēt un medību likumus visi neievēro (ir daudz malumednieku un upuru), ir cita lieta. 

Ko esam zaudējuši šajos 20 gados?
Ilūzijas, kas arī  ir ļoti labi.

Māra Ķimele
Dzimusi 1943.gada 20.decembrī
Absolvējusi Valsts Teātra mākslas augstskolu Maskavā, Režijas fakultāti
No 1969. līdz 1989.gadam, kā arī no 2001.gada strādājusi Valmieras Drāmas teātrī
1993.-1997.gadā, kā arī no 2002.gada strādājusi Jaunajā Rīgas teātrī
Ir viena no režisora un aktiera Alvja Hermaņa pedagogiem
Jaunākās izrādes: Jāņonkulis (A.Čehova Tēvocis Vaņa) un Šekspīra Otello Jaunajā Rīgas teātrī 2010.gadā, A.Volodina Pieci vakari un I.Ābeles Sala Jaunajā Rīgas teātrī 2009.gadā, R.Blaumaņa Indrāni Valmieras Drāmas teātrī un Ļ.Tolstoja Dzīvais mironis Jaunajā Rīgas teātrī 2008.gadā
Spēlējusi Alvja Hermaņa izrādē Tālāk un Lailas Pakalniņas filmā Pitons
Dēls – mākslinieks Pēteris Ķimelis

Lidojošā gondola

Posted on augusts 10, 2011 by - Intervija

Jaunā mākslas muzeja Rīgas birža ātriju pastāvīgi rotās ievērojamā Maskavas konceptuālā mākslinieka Dmitrija Gutova darbs

Gutovs ar eklektisko rokrakstu, kas ir kā klejojums starp instalāciju mākslu, glezniecību, foto un video, iedvesmots no Austrumu kaligrāfijas, mūzikas, literatūras, ir viens no krievu mākslas novatoriem. Vienojošais viņa darbos bieži ir to intelektuālais un vēsturiskais fons. Saruna ar Gutovu notika jau februārī, kad viņš ieradās iepazīt muzeja ēku.   

Kā izvēle krita tieši uz jums, lūdzot veidot muzeja ātrija centrālo darbu?
Par to labāk izprašņāt [mākslas zinātnieci] Helēnu Demakovu, viņa ir kuratore, un tā ir viņas ideja. Galvenā doma ir savienot biržas arhitektūru ar Venēciju. Kādēļ viņa uzaicināja mani? Man ir daudz darbu, kas saistīti ar telpu. Liela izmēra darbi, kas, piemēram, karājas virs galvas. 

Viens jūsu darbs jau reiz bija Rīgā – 1995.gadā. Ko darījāt tad?
Pilsētā starp vairākiem kokiem novilku tīklus. Tas bija caurspīdīgs darbs, un uz tā bija uzrakstīts «Ņespokoino u meņja na duše» (nemierīga man dvēsele – krievu val.). 

Jūs sakāt, ka darbs bija uz redzamā robežas. Vai tā ir sakritība, ka arī muzejam veidosit darbu no caurspīdīga materiāla?
Cienu darbus, kas ir gandrīz nepamanāmi. 

Jūs strādājat ar dažādiem materiāliem un medijiem, vai ne?
Jā, ar visu, kas ir dabā, bet ar stiklu vēl neesmu strādājis. Tas man ir jauns uzdevums. 

Muzeja ēka ir skaista, bet tajā pašā laikā konservatīva. Taču jūsu darbi ir laikmetīgi. Vai esat kādreiz strādājis vēsturiskās ēkās?
Māksla pēdējos 30 gados ir ieņēmusi rūpnieciskos objektus – pamestas rūpnīcas, noliktavas. Tas laikmetīgajai mākslai patīk – cements, pelēkas virsmas, lielās tukšās telpas. Viss, ko atnesa minimālisms. Bet šāda vide kā biržas ēkā arī reizēm gadās. Viens no maniem pēdējiem darbiem ir veidots 12.gadsimta palazzo. 

Vai jūsu darbi ir saistīti ar vēsturi?
Jā, pēc izglītības esmu mākslas vēsturnieks. Man vienmēr paticis rakņāties vecās lietās, un arī mākslā to turpinu darīt. Nemaz netaisījos kļūt par mākslinieku. Taču sākās perestroika, un viss kardināli mainījās, vairs nebija iespējams turpina teorētiķa darbu. 

Kā tā?
Ar to Krievijā nav iespējams izdzīvot. Akadēmiskā māksla ir totāli iznīcināta. 

Kādēļ, jūsuprāt, tā ir noticis?
Neesmu sociologs, varu tikai konstatēt, ka tas ir noticis. Ir daudz motivāciju, lai iznīcinātu jebkuru intelektuālu darbību kā nevajadzīgu un lieku. Kad pasaulē par galveno mērķi kļūst naudas pelnīšana, idejas tikai traucē. Tās novērš uzmanību no peļņas procesa. Ar tīri intelektuālām darbībām var nodarboties tikai galīgi trakie, un viņu kļūst arvien mazāk, jo viņiem nav par ko izdzīvot. 

Kā jums tas izdodas?
Man mākslas teorija ir tikai vaļasprieks. Viss pārējais ir mākslinieciskais process un nemitīga kustība pa pasauli. Gada laikā aplidoju Zemi vairākas reizes. Naktīs tad varu atļauties palasīt kādu teorētisku grāmatiņu, kaut ko parakstīt. Esmu ķerts uz klasisko kultūru. Visu laiku, ko neveltu darbam, klausos klasisko mūziku vai lasu Šekspīru, Puškinu, Danti… Tam es tērēju savu dzīvi. 

Bet jūsu māksla daudzējādā ziņā ir tālu no klasiskās pasaules.
Aiza starp klasisko kultūru un to, kas notiek tagad, ir ļoti uzskatāma un nepārkāpjama.

Precizējiet, lūdzu.
Klasiskajā kultūrā saskatu cilvēka iespējas, kas mūsdienu pasaulē ir notērētas. Neviens vairs nevar sasniegt tādu līmeni. Mūsdienu cilvēks tiek virzīts uz citu jautājumu risināšanu – lai, teiksim, padarītu iPad vēl plānāku un bateriju dzīvotspējīgāku. Miljoniem cilvēku strādā, lai to panāktu. Jebkurš mākslas darbs vairākumam paliks anonīms, bet, ja iPad  būs vēl par pāris milimetriem plānāks, to pēc piecām sekundēm uzzinās visi. 

Jums pašam ir iPad?
Es dzīvoju ļoti mūsdienīgā pasaulē un dievinu tehniskas mantiņas. Mani tās iedvesmo. Tajā pašā laikā Rembranta zīmējumu – lapiņu vēl mazāku kā iPad, ko viņš uzzīmēja dažās sekundēs, – es uzskatu par augstāku sasniegumu. Taču tagad tas neko vairs nenozīmē, jo visi ir aizgājuši pretējā virzienā. Visi seši miljardi. Tās ir manas galvenās pārdomas, un viss, ko es daru, ir šo pārdomu rezultāts. Es visu laiku salīdzinu šo Rembranta zīmējumu ar tehnoloģiskajām mantiņām.

Lielā dāvana Vecrīgai

Posted on augusts 10, 2011 by - Recenzija

Ārzemju mākslas muzeja reinkarnācija. Ar vērienu

Vecrīgas sirdī, kā patiešām var dēvēt Doma laukumu ar piegulošajām ieliņām, pavisam nemanāmi tapušas jaunas muzeja telpas. Kamēr par mūsdienīgas bibliotēkas ierašanos liecina lēni augošs siluets otrpus Daugavai, puff! – moderns muzejs, sava žanra Gaismaspils, jau 22.augustā būs klāt. 

Būvbedres Doma laukumā 6 nevienu brīdi nav bijis, bet mākslas iestāde nav arī izlīdusi kā sēne pēc lietus. Ārzemju mākslas muzejs jau no 1920.gada taupīgi bija ieritinājies šaurajās telpās prezidenta pils kompleksā. Tā pirmajam direktoram Burhardam Dzenim dotā solījuma – «muzejs Pils laukumā atradīsies tikai pagaidām» – izpildīšana prasīja gandrīz gadsimtu.   

Nu zvaigžņu stunda ir klāt! Aizrobežu mākslai ir atdota 5000 kvadrātmetru lielā Rīgas biržas māja, kurā, neapstājoties pat krīzes vistumšākajā stundā, skrupulozi ir notikuši atjaunošanas darbi.   

«Venēcijas palazzo. Greznākā ēka Vecrīgā,» muzeja vadītāja Daiga Upeniece acīm apmīļo no 1852. līdz 1855.gadam celto namu. Tā autors ir Pēterburgas vācietis Haralds Jūliuss fon Bose. 19.gadsimta beigās aiz šīs eklektisma stila fasādes vibrēja Rīgas tirdzniecības dzīves pulss. «Vēja roze» pie pirmā stāva milzīgās darījumu zāles gala sienas rādīja vēja virzienu, kas ļāva spriest par preču kuģu ienākšanu Daugavas grīvā. Pie tās pašas sienas piestiprinātais laikrādis deva iespēju sinhronizēt finanšu operācijas ar reģionālo autoritāti – Londonas biržu. 

Visi mehānismi ir atjaunoti, ieskaitot aiz slepenām durtiņām paslēptos milzīgos zvanus, kuri ieskandināja darījumu sākumu un beigas. 15 miljonu latu budžetā vissīkākie vēsturiskie reveransi nebija iekļaujami, zvanu iekarināšanu oriģinālajās sienu gropēs kā skaistu žestu pasniedza būvfirmas RBS Skals un Re&Re.   

Rīgas Fondu birža nav izgaisusi no zemes virsas, tā ir pārcēlusies uz biroja telpām. Interneta ēra tās ēku ar vēsturiskajām funkcijām ir padarījusi par muzeju, un rekonstrukcijas arhitekte Liesma Markova to ir centusies ievērot ik uz soļa. Atjaunots ne tikai oriģinālais, rīdzinieku acīm vēl neierastais sulīgi mālainais terakotas tonis celtnes fasādē, bet pēc saglabātajiem fragmentiem pat tādas detaļas kā zaļās tapetes ceturtajā, bijušajā reprezentācijas stāvā. Biržas tapetes – ar šādu nosaukumu tās atkal pārdošanā laidusi restauratoru atrastā Vācijas fabrika, kas joprojām strādā ar vecām tehnoloģijām. 

Rekonstruējot ēku, viss netika kopēts. Caur slēgto iekšpagalmu, tā dēvēto ātriju, kam tagad ir stikla griesti, vairs nekursēs akmeņogļu kravas kā 19.gadsimtā. Āķis virs vītņu kāpnēm biržas palīgtelpās, kas pārvērstas ārzemju viesmākslinieku un kuratoru darbistabās, diez vai atkal tiks izmantots smagu kravu pacelšanai. Ātrijā no stikla griestiem toties nolaidīsies mecenāta Borisa un Ināras Teterevu ziedojums muzejam – krievu avangarda mākslinieka Dmitrija Gutova veidotā Gondola. Augšup no šīs ēkas daļas vedīs ne tikai kāpnes, bet arī klusi slīdošs lifts.

Vērienīgā renovācija vārda tiešā nozīmē ir aizkrāsojusi kādu tumšu plankumu Rīgas biržas vēsturē. 1980.gadā, tūdaļ pēc restaurācijas darbu veikšanas, bijušajā reprezentācijas stāvā izcēlās ugunsgrēks. Šis stāvs gadiem ilgi netika atjaunots, taču tagad ir atgriezies bijušajā spožumā. Kamīns, kas ļaužu valodās tiek uzskatīts par nelaimes cēloni, pārvērsts metaforiskā stikla butaforijā.   

Itālijas sajūtu sola atdzīvināt atklāšanas izstādes: Kristapa Ģelža iekārtotā, Helēnas Demakovas un itālieša Adriano Berengo kūrētā Venēcijas stikla ekspozīcija Glasstress Rīga – darbi no Berengo studijas. Būs arī izstāde Latvieši atkal Venēcijā: šī pilsēta Jāzepa Grosvalda, Alekseja Naumova, Miervalža Poļa, Ilmāra Blumberga, Viļņa Vītoliņa, Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna acīm. 

Taču laikmetīgā māksla meistarīgi tiks kombinēta ar vecās Rīgas biržas laikmetu. Izstādē Mijiedarbība. Nīderlande un tālie austrumi 16.-18.gadsimtā būs apskatāmi izcili 16.-18.gadsimta Ķīnas un Japānas porcelāna paraugi, kas savulaik atceļojuši uz Eiropu, kā arī Austrumu stilā veidotie Rietumu meistaru darbi. Nīderlandes Karalistes vēstniecības, vairāku fondu un privātpersonu sagādātā izstāde atkal raksturo Aizrobežu mākslas muzeja profilu – tas vēsturiski bijis dāvinājumu muzejs, kam darbus no savām kolekcijām atstājuši cienījami Rīgas pilsoņi.   

Vēl lielāku aizkustinājumu, iespējams, izraisīs pirmoreiz apskatei nodotās nekad neeksponētās dāvanas, ko saglabājis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kura sastāvdaļa ir muzejs Rīgas birža. Tūdaļ pēc Latvijas Republikas pirmās neatkarības pasludināšanas jaunās valsts zelta fondam cilvēki ziedoja savu dzimtas sudrabu. Lai arī tas bija paredzēts izkausēšanai, citu starpā bija priekšmeti ar mākslas un vēstures vērtību, piemēram, sudrabā lieti ciltskoki, kurus iznīcināt meistariem necēlās roka.

Kalendārs

Posted on augusts 10, 2011 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


12.-14.AUGUSTs. VĒSTURISKO FILMU SKATE CĒSĪS. Trīs dienas Cēsu pils Rietumu torņa zālēs un, iestājoties vakara krēslai, arī brīvā dabā uz lielā ekrāna pils dārzā, un pagalmā tiks izrādītas astoņas spēlfilmas, divas dokumentālās filmas un četras animācijas filmas bērniem. Šogad festivāla rīkotāji piedāvā viduslaiku sievietei veltītu filmu programmu, kuru papildinās kino kritiķu, profesionāļu un vēsturnieku prezentācijas. Filmas tiks demonstrētas oriģinālvalodās ar subtitriem vai sinhrono tulkojumu latviešu valodā. Biļetes cena Ls 2,50. Bilesuparadize.lv, Filmuskate.cesis.lv 

12.-14.AUGUSTS. FONTAINE FESTIVĀLS LIEPĀJĀ. Šogad Liepājas festivālam dots nosaukums Back in Hell, tas būs pat par vienu dienu garāks nekā iepriekšējos gados, būs arī vairāk skatuvju, uz kurām, kā apgalvo festivāla organizētāji, spēlēs pieredzējuši un sevi pierādījuši mūziķi, nevis pārējošas vērtības. Muzicēs gan pašmāju grupas un Radio101 dīdžeji, gan viesi no malu malām – sākot ar kaimiņvalstīm un Skandināviju un beidzot ar Argentīnas mūziķiem. Biļete no Ls 6 līdz Ls 8. Bilesuserviss.lv, Fontaine.lv

12.-19.AUGUSTS. FESTIVĀLS SUMMERTIME. Jau sesto reizi Jūrmalā notiks operdīvas Ineses Galantes pārraudzītais mūzikas festivāls. Kā jau ierasts, tajā skanēs visdažādāko žanru mūzika. Atklāšanas koncertā 14.augustā Dzintaru koncertzālē – opermūzika, 15.augustā spēlēs Vīnes simfoniskā orķestra stīgu kvartets un zulusu mūziķi, 16.augustā – flamenko ansamblis no Spānijas, 18.augustā – klemzeru mūziķi no ASV, bet gala koncertā kopā ar Inesi Galanti muzicēs Raimonds Pauls, Intars Busulis un citi. Biļetes cena no Ls 5 līdz Ls 50. Bilesuserviss.lv, Hbf.lv 

16.AUGUSTS. SATIKŠANĀS MARATONS. Tikko Latvijā nodibinātā jaunā koncertaģentūra Kontrapunkts aicina uz pirmo koncertu, kas notiks Rīgas Stradiņa universitātes aulā Dzirciema ielā 16, un tajā muzicēs pazīstamākie jaunie Latvijas mūziķi – Vineta Sareika, Reinis Zariņš, Andrejs Osokins, Annija Putniņa, brāļi Petrauski (attēlā) un citi. Viņi kopā ar ārzemju viesmāksliniekiem īpaši šim koncertam veidotos ansambļos izpildīs gan akadēmiskās, gan neakadēmiskās mūzikas skaņdarbus. Biļetes cena no Ls 3 līdz Ls 12. Bērnus līdz 7 gadu vecumam koncertā neielaidīs! Bilesuparadize.lv 

Nobriedušie panki

Posted on augusts 10, 2011 by - Albums

The Horrors – Skying

Muzikāli radniecīgi Positivus festivālā dzirdētajiem Chapel Club, britu post-punk apvienības The Horrors saknes meklējamas jau pirms desmit gadiem. Toreiz vairāki domubiedri klubos sāka spēlēt vinila plates ar 60.gadu garāžroku un 80.gadu new-wave. Šo mūzikas virzienu krustojums vislabāk raksturo The Horrors skanējumu. Trešajā studijas albumā puišu briedums atspoguļojas krietni himniskākā un noslīpētākā izpildījumā. Tas, kas pirms sešiem gadiem sākās kā mūzikas preses uzpūsts jauno grupu kulta produkts, pārsteidzoši pārtapis nopietnā un mūzikas kritiķu atzītā rokenrolā.

Grāmata

Posted on augusts 10, 2011 by - Afiša

Ēna. Andris Kolbergs 

Nesen pārlasīju Andra Kolberga romānu Liekam būt un pārliecinājos, ka labi uzrakstīts detektīvromāns īpaši nenoveco pat tad, ja tajā aprakstītās lietas un notikumi, piemēram, veikala signalizācija, kas ziņo par zagļa ielaušanos ar gaisā izšautām raķetēm, šķiet aizvēsturiski. Tā kā vasara vēl nav galā un vasara ir kriminālromānu lasīšanas laiks, jāpārlasa būs arī nupat sērijā AK bibliotēka izdotais Kolberga romāns Ēna. Latviešiem nav daudz rakstnieku, kas tik konsekventi un pārliecināti turētos viena žanra lauciņā.

50 gadus smejas par latviešiem

Posted on augusts 10, 2011 by - Recenzija

Čikāgas piecīši vairāk nekā jebkurš cits Amerikā uzturēja latvietību, bet ne ierasti stērķelētajā un formālajā veidā 

Viņu darbības ilgums mērāms tajās pašās kategorijās kā karjeras ilgums tādiem mūzikas grandiem kā Miks Džegers, Tina Tērnere un Šēra. Atšķirībā no šīm zvaigznēm viņi ar savu muzicēšanu stāvus bagāti nekļuva, taču latviešiem viņi tomēr ir un paliek kaut kas ļoti būtisks. 

Runa ir par Čikāgas piecīšiem, kuru daiļradi jau pusgadsimta garumā bauda tautieši i tā dēvētajā trimdā, i tepat Latvijā. Padomju okupācijas laikā Piecīšu plates tika slepus ievestas Latvijā, momentā ierakstītas skaņu lentēs un tad kopētas atkal un atkal, un atkal. Piecītis Armands Birkens viņdien Latvijas radio stāstīja, kā vedis Piecīšu plates uz Latviju. Veikalā par dolāru nopircis nocenotās skaņuplates, atvēris tās, Piecīšu plati ielicis sākotnējās plates vietā un tad (un te nu ir stāsta odziņa!) devies uz uzņēmumu, kurš pakoja oriģinālās Piecīšu plates un apmaiņā pret kasti šokolādes sarunājis, ka darbinieki gluži kā jaunas iesaiņos arī plates ar sveša mākslinieka vārdu un ģīmi uz vāka, bet ar Piecīšu plati iekšā. Ģeniāli! 

1989.gadā Piecīši ieradās Latvijā un Mežaparkā piedalījās grandiozā koncertā, kuru, pieļauju, atceras dažs labs lasītājs. Minētajā radioraidījumā Piecīšu dibinātājs un garīgais tēvs Alberts Legzdiņš stāstīja, ka sarunas par iespējamu koncertu Latvijā ar LPSR amatpersonām sākās jau krietni pirms tam, tie varēja būt 70.gadi, tomēr bija jāgaida līdz Atmodas sākumam.

Es Piecīšus esmu pazinis tikpat ilgi, cik esmu pazinis sevi. Grupas basa spēlētājs Uldis Streips ir mans tēvabrālis un krusttēvs. A.Legzdiņš ir krusttēvs vienai, bet nelaiķis jokupēteris Uldis Ievāns – otrai māsai. Manā bērnībā Piecīšu mēģinājumi notika manas vecmātes (Ulda Streipa mātes) mājas pagrabā. Koncerti Piecīšiem allaž bija notikums. Lielākoties Čikāgā viņi uzstājās Latviešu biedrības namā, kas zināmā mērā bija ūķis (lielas svinības, piemēram, kāzas un iesvētības, letiņi mēdza rīkot igauņu namā, kas bija daudz smalkāks), bet tas bija mūsu ūķis. Mazītiņa skatuvīte, bet Piecīšiem pietika. Lasītāji zina viņu pazīstamākās dziesmas – Par mani, draudziņ, nebēdā, Pazudušais dēls, Sekss ir labs, What the heck jūs gribat? u.c. Pa starpu dziesmām – komiski skeči. Piecīšiem allaž līdzi bija latviešu laikraksts Laiks, ar kura palīdzību «Kalniņš un Bērziņš» lasīja jaunākās «ziņas». Piecīši apsmaidīja trimdas latviešu aktualitātes, tajā skaitā to, ka vecākās paaudzes latvieši angļu valodā runāja ar krietnu akcenta piešprici. «Cik jums gadu?» tā jautāja viens piecītis otram. «I am dirty,» atbildēja Uldis Ievāns. Angļu valodu saprotošie zinās, ka patiesībā viņš gribēja teikt thirty (trīsdesmit), bet ar akcentu sanāca dirty (netīrs). «Un jūsu kundzei?» «She’s dirty too» (Viņai ir 32, bet uz skatuves izklausījās kā «arī viņa ir netīra»). Reizēm Piecīšiem bija vajadzīgs kāds no publikas, lai piedalītos skečā. Neiztrūkstoša bija Alberta Legzdiņa replika: «Jūs, kundze, nē, jūs par vecu.» Protams, nevienam ar pirkstu Alberts nerādīja, viņš bija un ir īsts džentlmenis. Taču izsmieties Piecīšu koncertā vienmēr varēja, un neviens nesmējās skaļāk un lustīgāk par manu vecomāti. Kā viņa par Piecīšiem priecājās! 

Pašreizējā Piecīšu sastāvā no «veterāniem» vairs palicis tikai Alberts Legzdiņš, Uldis Streips un Janīna Ankipāne, citi ir nākuši klāt vēlāk. To skaitā Armands Birkens, kuram ir ļoti skaista tenora balss, Alnis Cers, Lorija Vuda un citi. Uldis Ievāns, kurš jebkurā vietā un laikā bija sabiedrības dvēsele un man korporācijā Talavija bija «krāsu māte», pirms pāris gadiem aizgāja aizsaulē. Citi, piemēram, Latvijā labi zināmais dziedātājs Ilmārs Dzenis, Piecīšos kādu laiku piedalījās un tad atkal nepiedalījās. Bieži vien ir gadījies, ka Piecīšu sastāvā ir vairāk nekā pieci cilvēki, bet tas jau nekas. Galvenais ir kas cits. 

Proti, Čikāgas piecīši vairāk nekā jebkuri citi cilvēki Amerikā un ne tikai uzturēja latvietību kultūras un dziesmas kontekstā, bet ne ierasti stērķelētajā un formālajā veidā. Tālajos pagājušā gadsimta 60.gados toreiz jauni puiši sanāca kopā un nosprieda, ka par latvietību var arī paironizēt un pasmieties. Viņiem Piecīši nekad nav bijis maizes darbs, Alberts Legzdiņš ilgus gadus strādāja alumīnija uzņēmumā, krusttēvs Uldis Streips ir pasaulē atzīts zinātnieks un profesors. Taču vakaros un brīvdienās Piecīši pulcējās uz mēģinājumiem, lai arī ne visi dzīvoja tieši Čikāgā. Koncerti notika bieži un daudzviet Amerikā un ārpus tās. Arī Dziesmusvētkos Piecīši bija neiztrūkstošs elements. Vienos svētkos Klīvlendā es darbojos aizkulisēs un palīdzēju ar butaforijām, koncerta beigās mani izbīdīja uz skatuves, lai kopā ar Piecīšiem dziedātu dziesmu, ar kuru viņi vienmēr pabeidz savus koncertus, – Hei laili. Tā varu teikt, ka arī es uz kādu mazu brītiņu esmu bijis Čikāgas piecītis. 

Pašreizējā tūre Latvijā Piecīšiem ir atvadu tūre. Uz skatuves pavadīti 50 gadi. Kurš no mums var teikt, ka esam kaut ko darījuši veselu 50 gadu garumā? Paldies Piecīšiem! Un Latvijas koncertos – lai labi skan!

Čikāgas piecīšu koncerti
13.aug. Alūksnē,
14.aug. Bauskā,
17.aug. Baložos,
18.aug. Valmierā,
19.aug. Rīgā.

Igors Linga veido dokumentālo filmu. Pirmizrāde šoruden

Āfrikas realitātes projekcija

Posted on augusts 10, 2011 by - Intervija

Sergeju Bugajevu jeb Āfriku var uzskatīt par krievu neatkarīgās mākslas iemiesojumu

Jēdziens «Āfrika» ir ietilpīgs – savā saknē tas ietver ko pirmatnēju, šodien kalpojot par simbolu nestabilitātei, bet rītdien, iespējams, – cerībai. Šos epitetus nevarētu gluži nepastarpināti pārlikt uz pēterburgieti Sergeju Bugajevu, kura māk-slinieciskais pseidonīms ir Āfrika, taču, līdzīgi kā melnā kontinenta vārds, arī viņš nes sevī ko apjomīgu un neordināru. Varētu teikt, ka Āfrika ir krievu neatkarīgās mākslas iemiesojums. Apaļās brillēs ieskautu kalsnu seju, paspūrušu matu ērkuli, tiešs, intensīvs un ar plašu intelektuālo horizontu, viņš liekas esam kritiskas un vitālas tradīcijas pārstāvis, ko mēs varam iztēloties jau no 19.gadsimta Pēterburgas. 

Kad satiekamies, šortos un krosenēs nevērīgi tērptais mākslinieks šķiet viegli paģirains. Taču ātri atrodam kopēju valodu un paziņas – kosmopolītiskais mākslinieks, neraugoties uz savu atpazīstamību, nav zaudējis kontaktu ar «pagrīdi» un pat pazīst marginālus latviešu noizerus jeb tā dēvētos trokšņmūziķus. Latvijā Āfrika bija ieradies, lai Cēsu Mākslas festivālā prezentētu projektu Džons Miltons Keidžs* Krievijā un pasaulē, apspēlējot ievērojamā, bet nesaprastā amerikāņu komponista garīgo mantojumu. Līdz 14.augustam to vēl var apskatīt Cēsīs. 

Jūs sakāt, ka pašlaik Krievijā nav labākais laiks neatkarīgās mākslas izpausmēm.
Jā, jaunajai kapitālistiskajai sabiedrībai neizdevās institucionalizēt mākslu, tas ir, neizdevās sadalīt atbildību par mākslu starp valsti un biznesu un radīt fondus, kas ļautu māksliniekiem eksistēt. 

Bet ir dzirdēts par dārgajām galerijām bijušajās rūpnīcās.
Taču publiski muzeji netiek celti.

Kā jūs pats iztiekat?
Ar grūtībām, pateicoties kaut kādiem kontaktiem Rietumos. Mans lielais projekts pēdējos gadus bija iztikt ar resursiem, kas bija pieejami Krievijā. Tagad es varu pateikt, ka būt Krievijā māksliniekam ir faktiski neiespējami, ja vien nevēlies «izpildīt dejas» kādam oligarham. Tādu risinājumu daudzi mākslinieki ir atraduši – sasaistījušies ar kādu oligarhu. Mākslinieks «dejo», oligarhs izklaidējas, un viņi kā haizivs un zivtiņa, kas tai piesūkusies, riņķo apkārt. Taču šīs «dejas» neparedz mākslinieka raksturu, individualitāti un neatkarību. 

Mūzika un māksla mums, padomju cilvēkiem, savulaik bija ceļš uz brīvību. Toreiz mūsu pašizpausmi nekas nespēja ierobežot. Tagad mākslinieki ir sadalījušies divās grupās – tie, kas aizbraukuši uz Eiropu, un tie, kas palikuši Krievijā. 

Un jūs?
Es paliku. Bieži izbraucu – sevišķi uz Ameriku. Taču saprotu, ka Amerikā ir daudz atbildīgu cilvēku, kuri tur ieņem savu nišu, un es saprotu, ka manu pozīciju un nišu Krievijā maz kurš aizņems. 

Kāda ir jūsu niša un loma Krievijā?
Tas ir kultūras aktīvisms, nepieciešamība aizstāvēt kultūras iekarojumus. Jo skaidrs, ka kultūra ne vienmēr ir noderīga to mērķu sasniegšanai, ko izvirzījuši kapitālisti. 

Atšķirība starp kapitālismu un sociālismu ir represijas līmenī. Kapitālisms ir maigāks, tas neizmanto masu iznīcināšanas ieročus. To pašu, ko Staļins darīja ar pistoli un nazi, kapitālists dara ar smaidu un kādu anestēziju. Kapitālisma kultūra lielā mērā ir anestēzijas kultūra – pārliecināt sabiedrības locekļus, ka tas nav sāpīgi, tas nav šausmīgi, tas ir patīkami, nogludināt asumus. Taču viss pamazām uzlabojas – ja situācija būtu bez perspektīvas, mēs nedarbotos. Parādās daudz jaunu cilvēku. 

Man interesē arī zaudēto kontaktu atjaunošana. Teiksim, mēs te sēžam Rīgā. Un ko tad teiksim? «Brāļu tautas pārstāvis» vai arī «re, okupants atbraucis!». Bet es varētu iebilst: kādi krievi? Gruzīni pie visa tā vainīgi, jo Staļins bija gruzīns. Bet mēs taču nesakām, ka par visām Hitlera darbībām atbildīga ir vācu tauta? Tāpēc es ļoti nervozi reaģēju, kad Havels un citi politiķi protestēja pret [vācu pilsoniskās drosmes] Quadriga balvu, ko gribēja piešķirt Putinam. Es uzskatu, ka Putins varbūt nerīkojas pareizi zināmās lietās, bet tajā, kas attiecas uz Krievijas attiek-smes maiņu pret Vāciju, viņš ir darījis daudz. Teiksim, man senāk nebija atšķirības starp vārdiem «vācietis» un «fašists». Es saprotu, ka tas daļēji ir padomju propagandas dēļ. Katrs no mums taču tūkstoš reižu ir noskatījies filmu Septiņpadsmit pavasara mirkļi vai arī, tāpat kā es, klausījies mammas un vecāsmātes stāstus par to, kā viņu ciemā apmetās vācieši un kā viņi uzvedās. Bet tad parādījās Putins un visu nolika vietās, tā ka mani vairs neinteresē šis jautājums. 

To Putins acīmredzot ir darījis ģeopolitisku apsvērumu dēļ, ne jau tautu draudzības vārdā.
Es nerunāju par viņa motīviem, vienkārši tas man palīdzēja apzināties, ka vairākumam vāciešu nav saistības ar fašismu, tāpat kā vairākumam krievu nav nekādas saistības ar Staļinu un krievi ir cietuši no viņa tāpat kā latvieši, igauņi un citi, kas bija iesaistīti šajā PSRS komunisma projektā. 

Vai jums ir skaidrojums, kāpēc Krievijā, kas ir cietusi no nacistiem, ir tik liels pronacistisko organizāciju pieaugums?
Visi mēs dzīvojam vadāmā informācijas laukā, post-google sabiedrībā. Noteikt, kurš ar kuru manipulē, ir ļoti grūti, tāpat kā noteikt, kādā veidā plūst informācija un kā veidojas šīs grupas. 

Jūs esat teicis, ka Rietumu pasaulē ir uzvarējis mākslinieks Endijs Vorhols, nevis komponists Džons Keidžs. Ko jūs ar to domājat?
Ar to domāju, ka mēs sabiedriskajā telpā novērojam pavisam atšķirīgus personības tipus un uzvedības veidus. Džons Keidžs ir uz savu iekšējo pasauli vērsta personība un rada produktu, kas ir varbūt mazāk satriecošs un paredz iekšējas personības izmaiņas. Savukārt, runājot par Endiju Vorholu, es pēdējā laikā sāku domāt, ka viņš ir totalitārākais mākslinieks pasaulē. Viņa Elizabetes Teilores tēls ir salīdzināms ar Ļeņinu, tikai tas ir tūkstoškārt spēcīgāks. Mazam ciematam Bangladešā Elizabete Teilore ir svarīgāks tēls nekā, piemēram, Buda. Vorhola uzvaras gājiens pārfokusēja pasaules sabiedrības uzmanību, sevišķi jaunajās demokrātijās. Jums tagad tiek teikts: neskatieties uz Ļeņinu, tā ir utopija, skatieties uz Elizabeti Teilori! Tas ir progress. Bet jūs atbildat: mums nav vajadzīgs ne Ļeņins, ne Elizabete Teilore, mums ir nesaprotama situācija, paši ar sevi vēl neesam tikuši galā. 

Tāpēc vajadzīgs tāds paraugs kā Keidžs, kas ilgstošā laika periodā ir pieņēmis dziļi pārdomātus, nevis parastus lēmumus pēc principa, ka tu, vienkāršais cilvēks, ieskrien muzejā, ieraugi Endija Vorhola zīmēto Merilinu Monro un sajūties daudzkārt labāk. Tu domā: es, globālās civilizācijas pārstāvis, esmu tikpat brīvs kā amerikānis, varu dzert kokakolu, ēst hamburgeru. Respektīvi, Vorholam ir elementāri īstenojams piedāvājums. Bet amerikāņu kultūrā ir arī sarežģītākas parādības. Tāds ir Keidžs. 

Ko jūs saprotat ar totalitāro domāšanu?
Pakļaut noteiktām idejām pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku ar argumentu, ka noteiktos apstākļos jums būs ērti funkcionēt. Kādos apstākļos? Pirmkārt, tikai tad, ja dzersiet to, kas ir pudelēs. To, kas mežā, to ne, tas ir indīgs. Gaļu tikai iepakojumos un to, kas lielveikalos. Nesen runāja, ka jaunā impērija ir Amerika. Tā nav Amerika, tā ir kibertelpa. Bet kibertelpa ir tas, kas radies no nekā un tam ir tiešs sakars ar [mākslinieka Vasilija] Kandinska** idejām, arī ar Keidža idejām, jo [Keidža skaņdarbs, kurā nekas nenotiek] 4’33” ir kibertelpas sākums. Vari aizpildīt to, ar ko vien gribi. Ir tāda banāla dziesma Skaži, čto tebe nado, i ja tebe dam, čto ti hočeš (Saki, ko tev vajag, un es tev iedošu to, ko tu vēlies). Borja Grebenščikovs man to nocitēja. Un viņš, cik saprotu, ne visai mīl popkultūru un īpaši banālas dziesmas. Taču viņš ļoti uzmanīgi seko līdzi metafizikas izpausmēm kultūrā, un tad pie tevis pēkšņi nonāk šāda dīvaina dziesma, kurā dzirdi nopietnu vēstījumu, kas atbilst dzenbudisma atklāsmēm. Sākumā pats saproti, ko gribi, noformulē un pasaki man skaidri: es gribu to un to, un tad es tev varbūt to iedošu. Bet, ja pats nesaproti, ko gribi, ko tad? 

Situācija bija sarežģīta jau līdz tam, kad parādījās kibertelpa, bet nu tā kļuvusi tūkstoškārt sarežģītāka. Šodien mēs stāvam cilvēcisku pārmaiņu priekšā. Tiek jautāts: kas notiks ar cilvēka atmiņu, kad ir Google? Neviens vairs nemācīsies Puškinu? Kāpēc vispār ir jāmācās dzeja, jāatceras formulas vai jāielāgo teksts, ja visu var iegūt ar pogas spiedienu? 

Kā pats tiekat galā ar šo jauno laiku?
Es cenšos lasīt senus tekstus. Man interesē tradīcijas, kas saistītas ar budistu uzstādījumiem, cilvēka prāta konstrukcijām, domas procesiem. Ir pārbaudītas sistēmas, kas nav pakļāvušās iedarbībām un ideoloģijām. Katrs cilvēks var veikt pārmaiņas sevī. Taču tas nav jādara saskaņā ar kādām instrukcijām – tas nav tā, ka, teiksim, pamostoties nevajadzētu dzert kokakolu, bet obligāti tikai bērzu sulu. Cilvēku ir daudz, viņi ir dažādi, ar dažādām atskaites sistēmām, un viņu kļūst vairāk un vairāk. Man iepatikās viena analītiķa frāze, tiesa, diezgan nepatīkama: «Labāk kā šobrīd uz planētas Zeme nekļūs.» Tas ir, mēs ieejam maz kontrolējamos procesos. 

Vai jūs varētu precizēt Kandinska mākslas saistību ar kibertelpā notiekošo?
Abstraktās mākslas parādīšanos interesanti interpretēja filozofs [Aleksandrs] Koževs, kas pēc revolūcijas devās uz Franciju. Viņš sarakstīja rakstu Kandinska reālistiskā glezniecība. Galvenā tēze – ja kāds domā, ka reālistiskā gleznošana ir tad, kad kāds realitātē eksistējošu koku transformē uz audekla, tad viņš maldās. Tā vienkārši ir reāla koka atkārtošana uz audekla. Bet Kandinskis pirmais sāka gleznot realitāti, kas eksistē tikai uz audekla. Tieši tāpat arī kibertelpa pastāv tikai pati sevī. Eksistē tikai iespēja iekļūt tajā ar datora palīdzību. Daudzi teiktu, ka kibertelpa vispār neeksistē – parādi, kur tā ir? Bet kur atrodas lielākā daļa jaunatnes? Viņi sēž pie datora. Ir parādījušās pavisam nesaprotamas lietas. Uzzīmētā planētā ir uzzīmēta pilsēta, kurā ir uzzīmēts veikals, kurā sieviete, kas realitātē dzīvo Ņujorkā, pārdod vairāk preču nekā savā veikalā Ņujorkā. 

Kā radās jūsu pseidonīms Āfrika?
Tas atkal saistīts ar Borisu Grebenščikovu. 15 gadu vecumā pārcēlos no Novorosijskas pie Melnās jūras uz Ļeņingradu. Es jūsmoju par regeja mūziku, tolaik mēs vispār daudz runājām par Āfrikas kultūru. Kāds draugs, dzejnieks, mani pārliecināja, ka Puškins, kuram bija etiopiešu saknes, ļoti spēcīgi ietekmēja krievu valodu, un tā, kā zināms, veido mūsu apziņu. Es bieži piesaucu Āfriku, un tad Borja mani vienkārši nosauca par Āfriku, un tā arī tas vārds iesēdās. Tas ir ērti, jo kultūrā jārīkojas ar vairākām personībām: kaut ko es daru Sergeja Bugajeva, kaut ko – Āfrikas vārdā. 

Viens no jūsu pēdējo gadu pazīstamākajiem darbiem ir Stalkers 3, nezināmas izcelsmes videofilma, kur dokumentēts uzbrukums krievu karavīriem Čečenijā. Kādēļ jūs to uzskatāt par mākslu?
Bija tāds jocīgs periods, kad es strādāju par Krievijas Domes deputāta palīgu. 90.gadu vidū satiku ļoti dīvainu un interesantu cilvēku – [partijas Jabloko deputātu] Juriju Ščekočihinu. Viņš runāja to, kas stipri atšķirās no ikdienā dzirdētā. Es sapratu, ka ne viss ir tik slikti, ja ir šādi kritiski noskaņoti cilvēki. Ir svarīgi, lai sabiedrībā būtu kritiski noskaņoti cilvēki, jo bez kritiskā imperatīva sabiedrībai ir grūti attīstīties. Es Domē darīju, protams, ļoti subjektīvu darbu. Katrs Domes deputāts saņem vairākus tūkstošus vēstuļu, un citi darbinieki teica: tie ir galīgi slimi cilvēki, metiet tās vēstules ārā. Es iebildu: nē, tie nav slimi cilvēki, tie ir veseli cilvēki, uz visām vēstulēm jāatbild. 

Un kā tas noveda pie čečenu videofilmas?
Tajos gados Domē iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, to skaitā arī ar slepenu dienestu darbiniekiem. Ar vienu no viņiem, varētu teikt, sadraudzējos. Tas bija ļoti noslēpumains sevišķo uzdevumu darbinieks, kas meklēja teroristus. Tajā laikā Čečenijas Republikā. Reiz ar viņu runāju par to, ko tad viņi atrod. Viņš teica, ka atrod videokasetes. Jautāju: kādas kasetes? Nu, ir tādas, viņi uzņem savas teroristiskās akcijas. Mani interesē filmu kategorija, kurā ir depersonalizācijas moments. Neviens nav atbildīgs par filmas tēlu, tai nav autora. Un krievu tradīcijai tas ir ļoti būtiski, jo no 12. līdz 17.gadsimtam krievu ikonām nebija autoru, tas ir, tās neviens neparakstīja. Kaut kādi vārdi parādījās vēlāk. Arī globālajā video apritē ir materiāli, par kuriem neviens neuzņemas atbildību. Rezultātā dabūju tās kasetes, apskatīju un, lai cik jocīgi tas būtu, atradu kaut kādas līdzības starp šīm teroristu kasetēm, konkrēti vienu, un [kinorežisora Andreja] Tarkovska valodu kinofilmā Stalkers. 

Kādēļ darbs ir numurēts kā Stalkers 3?
Sācis skatīties šo kaseti, es redzēju, ka ir līdzības ar Stalkeru, it kā šis kinomateriāls varētu būt turpinājums Stalkeram. Kaut kāda zona, dīvaina kara tehnika, kaut kādas attiecības. Un filma ir jau gatava un samontēta. Arī montāža atgādina Tarkovski. Stalkers 3, jo krievu tradīcijā ir tāds fenomens kā darba iznīcināšana. Gogolis iznīcināja Mirušo dvēseļu turpinājumu. Tāpat Tarkovskis uzņēma filmu Stalkers, to iznīcināja un uzņēma vēlreiz. Attiecīgi Stalkers 1 neeksistē, mēs visi savulaik redzējām Stalkers 2, un tādēļ es savējo nosaucu par Stalkers 3.

* Džons Miltons Keidžs (1912-1992) – amerikāņu avangarda mūzikas pionieris. Viņa pazīstamākais darbs ir 1952.gadā tapušais 4’33”, kura laikā mūziķis, neko nedarot, sēž pie sava instrumenta, bet klausītāji sēž un klausās klusumā vai vides skaņās. 

** Vasilijs Kandinskis (1866-1944) – krievu gleznotājs un mākslas teorētiķis, iespējams, pirmais abstrakto gleznu autors. 

Sergejs Bugajevs
Dzimis 1966.gadā Novorosijskā
Bijis saistīts ar 80.gadu Ļeņingradas mākslas avangardu, kurā bija tādi mākslinieki kā Timurs Novikovs un Boriss Grebenščikovs
Strādā performanču un instalāciju mākslā, bieži apspēlējot sociālpolitiskas tēmas
Viens no pazīstamākajiem projektiem ir 1993.gada darbs Krimania, kad viņš pavadīja vairākas nedēļas psihiatriskajā slimnīcā un izveidoja izstādi slimnīcas pacientiem un darbiniekiem
Krievijas paviljonā 1999.gada Venēcijas biennālē Āfrika izstādīja darbu Mir: Made in the XXth Century, kura fokusā bija elektrošoka ietekme uz pacienta atmiņu 

Ja ķiploku kabatā ir par daudz

Posted on augusts 3, 2011 by - Viedoklis pēc publikācijas

Tālajos 20.gs. 70.gados, kad obligātās literatūras statusu bija ieguvis kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva sacerējums Mazā zeme, tautā bija populāra anekdote par maršalu Žukovu, kas pirms katras kaujas esot zvanījis leitnantam Brežņevam uz Novorosijsku, lai uzzinātu, kā tālāk jāvada karadarbība… 

Šī anekdote ienāca prātā, lasot fotogrāfa Valta Kleina recenziju 28.jūlija žurnālā par manis veidoto izstādi Hibrīdu pārlidojumi. Nu, ko, centīšos būt ne mazāk drosmīga. Vēlos, lai vēsturē paliktu ne tikai viņa viedoklis. 

Esmu pārliecināta, kas Latvijas fotogrāfijas vēsture ir daudz bagātāka, jo vietu vēsturē noteikti ir pelnījuši arī mākslinieki un amatieri. Šādu attieksmes maiņu veicinājis fotogrāfijas popularitātes pieaugums, it īpaši pēdējos 25-30 gados. Tieši tāpat kā pirms simt gadiem modernisma lokā nokļuva «primitīvisti» – ārpuseiropas reģiona kultūras slānis, tautas meistaru jaunrade -, fotogrāfijas vēsturē šī kultūras slāņa apguve sākusies tikai nesen. Un patīk tas fotogrāfiem vai ne, tomēr par mākslas zinātnieku un kuratoru īpašas uzmanības objektu kļuvuši profesionālu mākslinieku amatnieciskie mēģinājumi fotogrāfijas jomā. 

Atceros pilnīgi citā griezumā veidoto franču mākslinieka Morisa Denī gleznu un fotogrāfiju izstādi Orsē muzejā Parīzē, dramaturga Augusta Strindberga «profesionāli varēja būt daudz labāk» fotogrāfijas Nacionālās galerijas ekspozīcijā Stokholmā. Lietuvieši, atzīmējot sava izcilā tautieša gleznotāja un komponista Čurļoņa 125.dzimšanas dienu, sarīkoja nevis kārtējo viņa gleznu, bet gan fotogrāfiju izstādi. Mūsu mākslinieki nudien nav sliktāki! 

Izstāde sniedz ieskatu divās darbības jomās – tajā, ko mākslinieki fotografē, kā arī parādot manipulācijas, kuras tiek veiktas gan ar negatīvu, gan pozitīvu. Tāpēc izstādē ir retušas un kolorēšanas paraugi. Ir fotomontāžas un fotoinscenējumi. Sorry, fotogrāfi! Šoreiz MĀKSLAS muzejā ir vienīgi stāsts par 34 māksliniekiem un viņu attiecībām ar fotogrāfiju, ko apliecina vairāk nekā 800 fotogrāfiju, digitālās izdrukas, gleznas un citi mākslas darbi. 

Mani kā pētnieci neuztrauc daudzu visu laiku labāko latviešu mākslinieku fotogrāfiju amatierisms, jo arī miglainā bildītē es spēju saskatīt, kāpēc mākslinieks ir ķēries pie fotoaparāta. Vai tādēļ mākslinieki jānozākā par vampīriem, ja viņi eksperimentē, radot dīvainas hibrīdas formas? 

Es aizstāvu Kristīnes Luīzes Avotiņas vēlmi iekrāsot pasauli nedabiskās krāsās un atstāt atsegtas savas darbošanās pēdas uz fotogrāfijas malām. Aizstāvu Roberta Dinera dīvainās skulptūras un viņiem vien saprotamās attiecības, kuras fiksē fotogrāfijas. Novērtēju LN sieviešu līgas projekta inscenētās «dzīvās bildes» un «infantilo cūkošanos», kuru veikuši Kleina kolēģi – Andris Tenass, Ilmārs Znotiņš, Jānis Deinats, Gvido Kajons. Un man ir īpaša attieksme pret kolēģes Evas Rotčenkovas veidoto «šaušalīgo fotostudijas parodiju», kā uzskata Kleins. Tas bija rūpīgs sagatavošanās darbs, piemeklējot analogus priekšmetus pēc 20.gs. sākuma Latvijas fotodarbnīcās radītajām fotogrāfijām, kuras apmeklētāji var aplūkot vecajā fotoalbumā. 

Tiesa, fons ir netradicionāls. Tajā redzama Hoa Hakanai – Lieldienu salas mākslas šedevrs, ko mākslinieks Voldemārs Matvejs nofotografēja 1913.gadā Londonā Britu muzejā. Par viņa sarakstīto Nēģeru mākslu un viņa fotogrāfijām speciālisti lasa lekcijas Lielbritānijā un ASV. Nudien, būs jāpajautā Valtam Kleinam, ko viņi saskatījuši šajās mūsu mākslinieka sasodīti sliktās kvalitātes fotogrāfijās! Diemžēl mana pieredze liecina, ka latviešu fotogrāfi nekad nepalaidīs nevienu iespēju nozākāt jelkādus ārpus tradicionālas fotogrāfijas izpratnes robežām radītus mākslas darbus.

P.S. Izvēloties izstādes nosaukumam terminu «hibrīds», lietoju šādu definīciju: «Hibrīds – organisms, kas attīstījies, krustojot ģenētiski atšķirīgus vecākorganismus. Hibrīdi veidojas dabā, un tos iegūst arī eksperimentāli.»
(Enciklopēdiskā  vārdnīca. Rīga, 1991. 1.sējums, 238.lpp.)