Sergeju Bugajevu jeb Āfriku var uzskatīt par krievu neatkarīgās mākslas iemiesojumu
Jēdziens «Āfrika» ir ietilpīgs – savā saknē tas ietver ko pirmatnēju, šodien kalpojot par simbolu nestabilitātei, bet rītdien, iespējams, – cerībai. Šos epitetus nevarētu gluži nepastarpināti pārlikt uz pēterburgieti Sergeju Bugajevu, kura māk-slinieciskais pseidonīms ir Āfrika, taču, līdzīgi kā melnā kontinenta vārds, arī viņš nes sevī ko apjomīgu un neordināru. Varētu teikt, ka Āfrika ir krievu neatkarīgās mākslas iemiesojums. Apaļās brillēs ieskautu kalsnu seju, paspūrušu matu ērkuli, tiešs, intensīvs un ar plašu intelektuālo horizontu, viņš liekas esam kritiskas un vitālas tradīcijas pārstāvis, ko mēs varam iztēloties jau no 19.gadsimta Pēterburgas.
Kad satiekamies, šortos un krosenēs nevērīgi tērptais mākslinieks šķiet viegli paģirains. Taču ātri atrodam kopēju valodu un paziņas – kosmopolītiskais mākslinieks, neraugoties uz savu atpazīstamību, nav zaudējis kontaktu ar «pagrīdi» un pat pazīst marginālus latviešu noizerus jeb tā dēvētos trokšņmūziķus. Latvijā Āfrika bija ieradies, lai Cēsu Mākslas festivālā prezentētu projektu Džons Miltons Keidžs* Krievijā un pasaulē, apspēlējot ievērojamā, bet nesaprastā amerikāņu komponista garīgo mantojumu. Līdz 14.augustam to vēl var apskatīt Cēsīs.
Jūs sakāt, ka pašlaik Krievijā nav labākais laiks neatkarīgās mākslas izpausmēm.
Jā, jaunajai kapitālistiskajai sabiedrībai neizdevās institucionalizēt mākslu, tas ir, neizdevās sadalīt atbildību par mākslu starp valsti un biznesu un radīt fondus, kas ļautu māksliniekiem eksistēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.