Čikāgas piecīši vairāk nekā jebkurš cits Amerikā uzturēja latvietību, bet ne ierasti stērķelētajā un formālajā veidā
Viņu darbības ilgums mērāms tajās pašās kategorijās kā karjeras ilgums tādiem mūzikas grandiem kā Miks Džegers, Tina Tērnere un Šēra. Atšķirībā no šīm zvaigznēm viņi ar savu muzicēšanu stāvus bagāti nekļuva, taču latviešiem viņi tomēr ir un paliek kaut kas ļoti būtisks.
Runa ir par Čikāgas piecīšiem, kuru daiļradi jau pusgadsimta garumā bauda tautieši i tā dēvētajā trimdā, i tepat Latvijā. Padomju okupācijas laikā Piecīšu plates tika slepus ievestas Latvijā, momentā ierakstītas skaņu lentēs un tad kopētas atkal un atkal, un atkal. Piecītis Armands Birkens viņdien Latvijas radio stāstīja, kā vedis Piecīšu plates uz Latviju. Veikalā par dolāru nopircis nocenotās skaņuplates, atvēris tās, Piecīšu plati ielicis sākotnējās plates vietā un tad (un te nu ir stāsta odziņa!) devies uz uzņēmumu, kurš pakoja oriģinālās Piecīšu plates un apmaiņā pret kasti šokolādes sarunājis, ka darbinieki gluži kā jaunas iesaiņos arī plates ar sveša mākslinieka vārdu un ģīmi uz vāka, bet ar Piecīšu plati iekšā. Ģeniāli!
1989.gadā Piecīši ieradās Latvijā un Mežaparkā piedalījās grandiozā koncertā, kuru, pieļauju, atceras dažs labs lasītājs. Minētajā radioraidījumā Piecīšu dibinātājs un garīgais tēvs Alberts Legzdiņš stāstīja, ka sarunas par iespējamu koncertu Latvijā ar LPSR amatpersonām sākās jau krietni pirms tam, tie varēja būt 70.gadi, tomēr bija jāgaida līdz Atmodas sākumam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.