Ārzemju industrijām ir svarīgs mūsu radošums, saka RTU mācībspēks Kaspars Kalniņš. Bērnībā sapņojis apbūvēt Mēnesi, viņš šogad stažējas Eiropas Kosmosa aģentūrā
Stažiera svarīguma indekss tajā hierarhijā ir diezgan niecīgs, pieticīgi secina pirmais latvietis, kas praktizējies Eiropas Kosmosa aģentūras pētniecības un tehnoloģiju centrā Nīderlandē, – Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks, inženierzinātņu doktors Kaspars Kalniņš.
Sadzīvisks minimālisms – tā ir lieta, ko viņš piefiksējis arī kontinenta izcilāko, labi algoto zinātnieku vidē. No Ķīpsalas uz Rīgas centru atminies ar velosipēdu, Kaspars izvelk vecu Nokia telefonu, ko atradis salūzušā skārienjutīgā vietā. Ne navigācijas ierīču, ne interneta! Tādus aparātus lietojot daudzi aģentūras speci. Kad apkārt ir augstās tehnoloģijas, ārpus darba gribas nepastarpinātu saikni ar realitāti.
Caur kosmosa laboratoriju mudžekli, kurā personāls gadiem ilgi var nesatikties, Kasparam gan tīri fiziski grūti bijis izslīdēt nepamanītam. 31 gadu vecais latvietis ir divus metrus un divus centimetrus garš, runīgs un humora pilns.
Vasaras sākumā pārradies no Nīderlandes, viens no studentu iemīļotākajiem mācībspēkiem 1.septembrī atklās skolas gadu RTU, bet oktobrī uz diviem mēnešiem atkal atgriezīsies Kosmosa aģentūrā. Tur pat izturējis neformālu darba interviju, tomēr vismaz turpmākos četrus gadus Kaspars Latviju pamest negrasās. Te viņu gaida projekti materiālu izpētes jomā (partneros arī tā pati kosmosa aģentūra!), doktoranti, kuru pētījumus viņš vada, un savām rokām uzcelta māja Ikšķilē.
Eiropā juties līdzvērtīgs citiem?
Kosmosa aģentūrā personiskas attiecības ar kolēģiem vari nodibināt tikai ar darbu. Man vajadzēja sagatavot dažas lietas eksperimentiem, teicu: «Ļoti gribu trijās dienās to izdarīt!» No citas nodaļas palīgā atnākušais eksperts brīnījās: «Fū, trijās dienās?! Jums nu gan te viens optimists ir trāpījies!» Nu, labi, trijās ne, bet četrās man viss izdevās. Pēc tam vēl viens kolēģis pienāca: «Vecīt, es ar kaut ko līdzīgu čakarējos trīs mēnešus! Respect, vecīt!»
Es kā no rīta atnācu, tā tur iegrimu, līdz vakarā mani meta ārā. Pašam bija pārsteigums, ka viss nostrādāja. Tas tomēr bija ļoti intensīvi, visu laiku bija jākoncentrējas, lai kaut ko nepalaistu garām. Pēc tam bija tā: «Ja Kaspars saka, ka to var izdarīt, ir aizdomas, ka to var izdarīt.» (Smejas.)
Bet man tur bija vairāk laika nekā Latvijā. Ārzemju prakse, kad profesorus ik pēc pieciem gadiem aizdzen stažēties uz citu universitāti, citādi ar viņiem nepagarina kontraktu, ir ļoti pareiza. Un jādzen prom ir tālu, 1000 kilometru attālumā!
Turklāt man tur pat nepienācās dators, jo es nepārstāvu Eiropas Kosmosa aģentūras dalībvalsti. Tad man gandrīz katrs kolēģis piešķīra pa grāmatai no savas kolekcijas. Šķirstīju – o, tas ir interesants, šitas! Ja gribi, vari uzrakstīt jaunu monogrāfiju!
Jā, mēdzam gan sacīt, ka mums vajag mācību grāmatas latviešu valodā, bet šaurās nozarēs jāpadomā – vai tomēr ir vērts drukāt 200 eksemplārus, lai 10 eksemplāri cirkulē pa bibliotēkām, bet 190 stāv tev zem gultas? Tas nav nopietns pasākums.
Var jau nedrukāt, publicēt tikai internetā.
Tam gan es nepiekrītu. Ir modernās tehnoloģijas, iPad un viss pārējais, bet tieši ar tehnisko literatūru ir patīkami, ka vari saķēpāt pats savu grāmatu, pievilkt kaut ko lappuses malā, pielīmēt. Ļoti daudz kas balstās uz vizuālo atmiņu. Zini, ka tajā grāmatā, kas bija zaļa, 44.lappusē ar saplēsto stūrīti bija teikums, kas tev vajadzīgs. It kā var to «uzgūglēt», bet atradīsi vēl 1000 teikumu ar tādu pašu atslēgas vārdu un nekā vairs nesapratīsi.
Man gan ir bijis viens nopietns gadījums, kad man vizualizācija sagādāja vilšanos. Uzaugu Vecrīgā, Neiburgu mājā, kur tagad ir viesnīca. Tai blakus vienmēr ganījās tūristu bandas, kuri, skatoties pāri ielai, runāja: «Te ir tā māja, kur profesors Pleišners izlēca pa logu!» Visi tie stāsti par 17 pavasara mirkļiem, par Šerloku Holmsu, kas arī tika filmēts tajā ielā. Bērnībā bieži bija tā, ka nāku mājās un: «Stop, stop, stop – te filmē!» Saku: «Bet es esmu bērns, atnācis no skolas, jūs nevarat nelaist mani mājās!» Aizbraucu līdz Beikerstrītai Londonā un biju tā vīlies! Man likās – pie mums ir tik smuka, rietumnieciska mājiņa, kur Šerloks Holmss ir «dzīvojis», pagalmiņš, kur viņš ar savu motociklu iebrauca, bet viņiem – drūms daudzstāvu nams. Padomju Savienības kinematogrāfs bija tā glorificējis šo objektu!
Un laikam jau arī tava iztēle! Nupat medijos bija pētījums par amerikāņu skolēniem, kas kļuvuši neradoši – acīmredzot, dzīve ir ļoti strukturēta. Kādi ir tavi novērojumi par Latvijas studentiem?
Lielākās inovācijas parādās špikošanas tehnoloģijās. Es savulaik ar cirkuli sagravēju visus lineālus. Tehniskajās zinātnēs vajag dažādas shēmas. Turklāt – kamēr to shēmu zīmē, tu jau to iemācies. Man lineālu rezerves ir vēl ilgam laikam – visa matemātika, fizika, elektrība.
Diemžēl manis pasniegtajā priekšmetā – automatizētajā projektēšanā, kur ar datoru jāprojektē konstrukcijas, pilna mēroga ēkas, – špikošana nav kritērijs. Vai nu cilvēks to prot izdarīt, vai arī ne. Tomēr, ja students pats ir spēris soli uz priekšu: «Ei, bet to varēja izdarīt labāk, lūk, šādā veidā!», viņam ir laba atzīme. Es vēlos iedot viņam pirmo soli, bet nākamos lai meklē pats.
Kāpēc glabā vecos lineālus?
Lineāls ir stabila vērtība. Mēs savā laboratorijā vismaz kādus piecus gadā pazaudējam. Un man lineāli saistās ar atmiņām par noteiktu laiku, par to, kā gravējot pārdomāju dažādas zinātnes.
No vienas puses, mēs eksakto zinātņu mācību procesā bieži vien neparādām lietu praktisko pielietojumu. Ir daudz teorētiķu, kas uzskata, ka no teorijas gan nevar spert prom ne soli. Bet realitāte ir tāda, ka praksē ir jāsper uzreiz četri soļi pa labi, lai lieta aizietu. Pēc tam teorija patiešām strādā, sistemātiski strādā!
Ja cilvēks akli seko tikai teorijai, atklāti atzīst studentiem – es to nekad neesmu mēģinājis, neesmu pārbaudījis -, tad viņš neiedvesmo šo priekšmetu realizēt praksē. Izglītība nav reliģiska sekta. Tu nevari ticēt cilvēkam, kas tikai sēž priekšā un stāsta, ka tā tam ir jābūt.
Kālab Latvijas universitātēm ir tik zemas vietas Eiropas reitingā? Vai patiešām paši vārāmies savā sulā, izdodam savus zinātniskos grādus, kam nav seguma?
Absolūti! Galvenie argumenti, kad atklājam, ka mūs nesaprot, parasti ir: bet mēs taču esam tik ļoti īpaši! Es teiktu: tam nav nekāda sakara ar īpašām spējām. Tiek globāli novērtēts, kādi mēs esam darba tirgū. Cik inženieru, kas pabeidz būvniekus, aiziet būvniecības virzienā, cik mehāniķu – mehānikas.
Latvijā brīžiem ir sajūta – jo vairāk grādu un papīru, jo labāk.
Taču zinātnē respektu var izpelnīties tikai ar zinātniskām publikācijām. Un ar projektiem, sadarbību ar industrijām.
Padomju Savienībā bija akmenī kaltas programmas: pirmā lekcija par to, otrā – par to. Par nožēlu, no tā visa vēl bieži vien atmetam nost to, kas ir grūti mācāms, to, kas ir uzskatāmi jāparāda, un to, kur jāiegulda nauda eksperimentos.
Students atnāk, viņš ir ilgi rēķinājis, sarēķinājis tūkstošos, miljonos, triljonos, bet izrādās – patiesībā tas ir kaut kas tāds, ko var ielikt kabatā. Viņš pat nav sapratis mērogu, kādā viņš strādā.
Protams, ārzemju industrijām ļoti svarīgs ir mūsu radošums. Nav tā: ja mums nav tā un tā numura detaļas no kataloga, neiesim uz priekšu. Mēs sakām: bet to var noskrūvēt un pieskrūvēt pie šitā! Un arī tehnisko bāzi, ja gribam, varam apgūt.
Jautājums – vai varam nodrošināt iekārtu ikdienas uzturēšanu, kas nekādos aprēķinos nav paredzēta. Tā, tiklīdz palaid strādāt studentus, var iznākt samērā dārga.
Pētniecisko darbu izstrādāšanai studenti pie iekārtām ir jālaiž. Pie mums Erasmus apmaiņas programmā atbrauca maģistrantūras studente no Vācijas – viņai aiz muguras ir stažēšanās BMW, pat šīs industrijas kontrakts. Maģistra darbam esot jāuztaisa pāris testu. Tie «pāris testi» bija… 3000 paraugu! Pie mums uz vienu testu iedomājamais maksimums ir 100 paraugu. Man bail, ka Latvijā arī disertācijas var aizstāvēt ar pieciem paraugiem. Tāpēc arī mūs vērtē tā, kā vērtē.
Tu esot viens no retajiem, kas saviem doktorantiem zinātniskos darbus liek rakstīt angļu valodā. Ar Valsts valodas centru neesat sagājuši ragos?
Ja darbs ir angļu valodā, tad kopsavilkumam jābūt arī latviešu valodā. Tas ir oficiāli atļauts. Ir runa tikai par augstskolas promocijas padomes attieksmi. Esmu daudz dzirdējis, ka tieši promocijas padome, kas neprot lasīt angļu valodā – zinātnes valodā -, tādus darbus nepieņem.
Un tā skepse! Gada sākumā kolēģis no Vācijas Kosmosa aģentūras par vienu mūsu doktoranta disertāciju teica, liekot roku uz sirds: tas ir novatorisks darbs! Bet mūsu eksperti saka: nē, to jau cilvēki ir darījuši pirms 40 gadiem. Jā, darīja, bet darīja ar precizitāti «lineāls». Te precizitātes līmenis – labākais, ko vispār var sasniegt!
Varbūt tas, kas tika darīts pirms 40 gadiem, vienkārši netika iznests aiz robežām?
Negribu tā apgalvot. Manu pirms pieciem gadiem aizstāvēto doktora darbu par konstrukciju noturību vadīja profesors Rolands Rikards. Vācijas Kosmosa aģentūras cilvēki jau padomju laikā bija pazīstami ar viņa publikācijām! Zināja, kuri viņu nozarē ir labākie spēlētāji.
Tagad arī man sūta ielūgumus uz konferencēm: temats, ko pēta šis džeks, Kaspars Kalniņš, mums arī būtu interesants!
Eiropas pētniekus «zini sejā», Amerikā reizi pa reizei satiec arī pasaules pētniekus. Atceros, savā disertācijā biju ielicis kādas 10 atsauces uz optimizācijas guru Rafaelu Haftku no Amerikas un nepazīdams vienreiz ar viņu braucu viesnīcas liftā. Draudzīgi pļāpāju ar cilvēku, ir zinātniska diskusija, tad pēkšņi iesaistās viņa sieva: «Viņš par to zina visu, viņš ir profesors tas un tas!»
O… mans arguments aizlidoja miskastē. Protams, mans skatījums bija šaurāks nekā viņa.
Vispār profesoru sievas, tās vecās kundzes – tas ir īpašs stāsts. (Smejas.) Bez viņām profesori būtu pavisam kas cits! Viņas ir vairāk iekšā zinātnes promocijā nekā paši profesori. Ja tev būs labas attiecības ar sievu, tev būs labas attiecības arī ar pašu profesoru.
Atceros, pēc konferences Austrālijā ar ārzemju kolēģa sievu un bērnu devāmies uz zooloģisko dārzu. Visiem gribējās redzēt koala lācīti. Viņi pieņēma: ja tur būs koala, tad tas džeks no Rīgas viņu atradīs. Viņš taču ir tik garš! (Smejas.) Bet koala bija visslinkākais dzīvnieks, kādu es jebkad esmu redzējis. Viņš trīs metru augstumā vienkārši gulēja. Esmu tik tālu atbraucis, lai viņu redzētu, bet viņš pat nevar ausis pakustināt!
Man daudz labāk patika pīļknābis – tik skaists, tik enerģisks! -, no savas aliņas izpeld stiklotajā baseinā, ieskrien stiklā – bššš, brauc atkal lejā. Riņķo kā tādā automātiskā programmā.
Nebija viņa žēl?
Nu, nē, es saprotu, ka tā ir viņa misija, tas palīdz viņa brāļiem savvaļā. 100 000 cilvēku, kas viņu ir redzējuši, vairs necenšas citus pīļknābjus noķert un izbāzt.
Kad notika Māras dīķa katastrofa, tava mamma ķīmijas zinātņu doktore Daina Kalniņa bija viena no pirmajām, kas cēla trauksmi. Vai zinātniekam ir jābūt aktīvā pozīcijā par to, kā viņa disciplīna ietekmē apkārtējo vidi?
Noteikti! Man tādēļ ir bijis daudz sarežģījumu. Ja kādu lietu saprotu, nevaru vienkārši māt ar galvu: «Jā, tas ir labi!»
Ir moderni runāt par individuālo «ekoloģisko pēdu». To garumā visvairāk pastiepj aviācijas industrija, ar kuru tu sadarbojies, pētīdams lidmašīnu korpusu materiālus.
Es tieši cīnos par «zaļošanu»! No materiāliem un konstruktīvajiem risinājumiem ir atkarīgs, cik smaga būs lidmašīna. Ja tā būs vieglāka, tad arī mazāk degvielas patērēs. Un lidmašīnā lido tik daudz cilvēku – viņi patērē tikpat daudz CO2, cik tu izelpo viena mēneša laikā. Bet noiet 2000 kilometru – tas būtu divu mēnešu pasākums. Ar velosipēdu nebrauksi pa meža taciņu, bet gan pa šoseju – tātad pakļausi kādu sadursmju riskam. Lidmašīnā nevienu tam nepakļausi.
Savu māju esi uzcēlis pats.
Likās, ja esmu izmācījies par būvinžnieri, tad šīm zināšanām ir jābūt praktiski pielietojamām. Citādi es nebūšu ekperts. Pats arī māju projektēju, protams, man palīdzēja profesionāls arhitekts.
Man kā zinātniekam ir nedaudz vienalga par iņ-jaņ un līdzīgām filozofijām. Manuprāt, maksimāli ir jāizmanto vides efekti. Visi saka: «Tev tik lieli logi!» Bet vasarā tur nekad nav karsti, jo jumtam ir liela pārkare, toties pavasarī, kad saulīte iespīd dienvidu puses logos, ir siltāk nekā tad, kad kurināju mazo krāsniņu!
Galvenā problēma ar būvniecību Latvijā ir tas, ka cilvēki grib visu uzbūvēt vienā piegājienā. Tā tomēr ir investīcija ilgstošam laikam. Skatos, ka ir atsākusies celtniecība, jauns būvniecības bums. Bet tūlīt būs lietus sezona. Muļķīgi, ja pieliesi sienas, mitrums būs vēl vismaz pāris gadu – naktī jutīsies, it kā būtu piečurājis gultu.
Vai tev kā materiālu zinātniekam bija dilemmas – dabīgus vai mākslīgus, vietējos vai ievestos?
Esmu vietējās industrijas atbalstītājs. Kā saku, viņi mani baro, un es viņus baroju.
Zinu, ka sastrādājies ar Latvijas finieri.
Jā, finieris ir augstākās kvalitātes koksnes produkts, tā nav «lētā desa». Bet tas ir jālieto atbilstoši: betona veidņošanai, malu stiprināšanai.
Cilvēkiem patīk izfinierēt sienas, tas gan ir mazliet vecišķi.
Arī ziemeļvalstu standarts man nav tuvs, negribas būt mājā kā zārkā, ar logiem kā šaujamlūkām. Lai arī dzīvoju gandrīz Daugavas krastā, man taču nav ne no viena jāatšaudās!
No ziemeļu minimālisma gan esmu paņēmis lēzeno jumtu, kas Latvijai ir netipisks. Cilvēki saka: «Ārprāts, tev taču jumts iegāzīsies!» Meistari sāk ar standarta monologu: «Ko jūs no tā vispār saprotat?»
Bet man ir viedoklis. Es ticu, ka tur var arī lidmašīnu nosēdināt. Man ir tik tuvu krauja, tāds plašums, ka visu sniegu no jumta vējš aizpūš prom. Tas ir mans jumts, un tas ir izprojektēts un pārdomāts.
Ir arī kaut kas no kosmosa?
Mājai apkārt ir saliktas diožu lampiņas, tā naktī izskatās kā kosmosa kuģis. Kaimiņi to sauc par Staro, Ikšķile!
Bērnībā tu esot sapņojis apbūvēt Mēnesi.
Jā, NASA mājaslapā pat meklēju projektus Mēness apbūvei. Biju izdomājis: ja braukšu uz Ameriku studēt, tad fokusēšos uz pirmās Mēness bāzes projektēšanu.
Vīzijas par šādu apbūvi vispār ir reālas?
Pašlaik amerikāņi ir atteikušies no domas vēlreiz aizlidot uz Mēnesi, nosēdināt tur cilvēku. Agrāk tajā sektorā varēja iegrūst bezjēgā daudz naudas, tas vienkārši bija labs PR, lai pabiedētu Padomju Savienību – varbūt amerikāņi tur ir atraduši kaut ko tāādu!
Tagad ir skaidrs: tur nekā īpaša nav. Kā NASA izsakās: mums vēl joprojām ir pārsimt kilogramu ar Mēness akmeņiem, un mēs vēl joprojām ar tiem neko nedarām. Ja gribat, pasūtiet muzejam!
Marss ir interesantāks, tur ir vairāk derīgo izrakteņu, pusvadītāju, vadītāju, sakausējumu, kas vajadzīgi elektronikai. Pašlaik vienīgi nav skaidrs, kā rīkoties tehnoloģiski. Cilvēkus tur dzīvot nesūtīs, mazdārziņus nestādīs. To visu darīs roboti – ceram, ka būs roboti ar savu intelektu un tamlīdzīgi. Jau tagad taču mājās ir e-roboti, kas slauka, prot atrast tavu istabu, neapmaldās.
Nebūtu slikti tādus lietot arī mūsu universitātē, jo citādi vienmēr strīdos ar apkopējām. Pulkstenis ir desmit, esi iepauzējis savu zinātnieka darbu, un kāds tev pārmet, ka esi vienreiz izgājis cauri gaitenim. Bet rītdien taču te nāks simti un tūkstoši!
Kaspars Kalniņš gāž mītus par augstskolu mācībspēkiem un pētniekiem
1. Laimīgie, viņiem katru vasaru ir divu mēnešu atvaļinājums! Nav taisnība. Šāds atvaļinājums pastāv, bet aktīviem zinātniekiem un pasniedzējiem tāds nekad nesanāk.
2. Zinātnieki ir nekārtīgi. Nav taisnība! Mana darba telpa ir strukturēta, pārsvarā viss uz galda sakārtojas kārtu kārtām, hronoloģiskā secībā.
3. Pētnieki laboratorijās vienmēr staigā halātos. Nav taisnība! Farmācijā un ķīmijā tā patiešām pārsvarā ir, citās jomās – reti.
4. Pasniedzēji un pētnieki ir erudīti. Nav taisnība! Viņi pārsvarā zina ļoti, ļoti daudz par ļoti šauru tēmu.
5. Zinātnieki piedalās savu izgudrojumu ieviešanā dzīvē. Nav taisnība! Bieži izstrādāto un pilnveidoto lietu autors pat neapzinās, kā tās reāli ražo.
Kaspars Kalniņš
Dzimis 1980.gada 8.janvārī
Inženierzinātņu doktors
No 2006.gada strādā RTU, Būvniecības fakultātes Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks un docents
Realizē Eiropas Komisijas ietvarprogrammu projektus COCOMAT, EUROMAR-BRIDGES, SEREN, COSMOS, TransNew, Mapicc 3D, SEREN II
Vairāk nekā 30 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors
LR Izglītības un zinātnes ministrijas eksperts transporta, kosmosa un drošības jautājumos
Stažējies Eiropas Kosmosa aģentūras pētniecības un tehnoloģiju centrā Nīderlandē
Bijis pēcdoktorantūras praksēs Milānas Politehniskās universitātes Aviācijas fakultātē, Kalifornijas universitātes Irvainā Būvniecības fakultātē, mācījies doktorantūras skolās Sauthemptonas Universitātē Apvienotajā Karalistē un Olborgas Universitātē Dānijā
