Raits Valters (51) astoņdesmitajos gados nolika motorzāģi, ar ko bija strādājis mežā, un izvilka videokameru, lai filmētu tikko sākušos atmodas procesus
Kā jūs domājat, kas to ir taisījis? – aktrise Vera Gribača savā dzīvoklī Teikā nāk pretī ar mazu, no finiera izzāģētu zirdziņu. Dēla Raita skolas gadu dāvana tēvam Ēvaldam Valteram bijusi tik mīļa, ka viņa nožēlojot, ka nav to vīram ielikusi līdz, ko pavirpināt rokās nākošajā dzīvē. Aktiera Valtera bildes šajā mājā ir visur. Ienākot pa ārdurvīm – bieži reproducētais foto, kur teātra patriarhs 1988.gada 11.novembrī Rīgas pils Svētā gara tornī paceļ sarkanbaltsarkano karogu. «Airītēs,» viņa dēls, kinorežisors un operators Raits nosauc Latvijas armijas pulkveža Oskara Kalpaka mājas vārdu atbildei uz jautājumu, kur pats bijis tajā brīdī.
Raita gaitas jau no 16 gadu vecuma bijušas neatkarīgas. Kad Latvijas sešdesmitgadē, 1978.gada 18.novembrī toreiz vidusskolnieks Raits, vecākiem nezinot, devās iedegt svecīti pie Jāņa Čakstes pieminekļa Meža kapos, viņš jau divus gadus dzīvoja Mellužos būdiņā, ko krustmāte būvējusi vistām. Izvairījās no padomju armijas. Dokumetālo filmu studiju, kur bija sācis strādāt, nomainīja pret darbu mežā. Pie videokameras atkal atgriezās, lai pēc paša iniciatīvas dokumentētu atmodu.
Kā gadījās, ka astoņdesmitajos gados sāki filmēt «Helsinku grupas» aktivitātes?
1987.gada 14.jūnijā, zinādams, ka Rīgā notiks gājiens uz Sibīriju aizvesto piemiņai, gaidīju un filmēju pie Brīvības pieminekļa. Tāds gājiens līdz šim Baltijas valstīs nebija iedomājams. Tas bija datums, ar ko sākās reālā atmoda. Tolaik nevienu no helsinkiešiem vēl nepazinu. Slepenā vietā attīstīju šo materiālu, no 16 milimetru filmas pārkopēju video, devu cilvēkiem skatīties. No televīzijas un kinostudijas, kur arī kāds bija 14.jūnija notikumus filmējis, «iestādes» materiālus ātri savāca. Man bija jāturas kā vīram.
Helsinkieši materiālu bija redzējuši, uzzināja, kas ir filmējis. Pēc nepilna mēneša jau sapazinos ar vienu no viņiem, Āriju Tomsonu, kuram diendienā sekoja čeka. Lai izietu no mājas Kūdras ciematā, viņš mēdza pārģērbties par sievieti. Šobrīd Ārijam ir ap apstoņdesmit gadu, simts amatu un simtu pirmais – nabadzība. Caur Tomsonu nonācu līdz Jānim Rožkalnam, Edmundam Cirvelim, ik dienu iepazinos ar jauniem cīnītājiem. Rudenī sākās helsinkiešu aizbraukšana. Fiksēju atvadas gan dzīvokļos, gan dzelzceļa stacijā.
Kā tavi materiāli tika izplatīti?
Sūtīju tos uz ārzemēm ar cilvēkiem, kas iebrauca Latvijā ar tūristu vīzām no Zviedrijas, Vācijas, Amerikas, Kanādas. Sistemātiski tas notika no 1988.gada, kad tika izveidots saraksts ar kasetēm, kurjeriem, adresātiem. Video kopijas bija līdzi arī helsinkiešiem, kas izceļoja piespiedu kārtā.
Atceros, kā uzfilmēju mācītāja Jēkabsona pēdējo dievkalpojumu Mežaparka baznīcā, kur pulcējās jauni cilvēki, kas bija gatavi palikt Latvijā un nostāties pretpadomju ierindā aizbraukušo vietā. Kad brauca projām Jānis Rožkalns ar sievu un dvīņiem, viņiem acīs bija asaras, un stacijas perons bija pilns ar pavadītājiem. Vieni sauca: «Ardievu!», citi: «Mēs jūs gaidām atpakaļ.» Tā arī bija, nepagāja ne 15 gadi, kad viņi bija atkal tēvzemē.
Atceros, kā pie Centrālcietuma sagaidījām helsinkieti Linardu Grantiņu, kurš bija ieslodzīts uz sešiem mēnešiem, lai netiktu uz 14.jūnija gājienu, jo bija viens no tā iniciatoriem. Tur, pie cietuma vārtiem, bija mācītājs Juris Rubenis, Ingrīda Titava, kuras dzīvoklī dibināja LNNK. Gribējām sagaidīt pirmo helsinkiešu politieslodzīto, bet sapratām, ka kaut kas šajā patriotā ir salauzts. Viņš uzreiz pateica, ka izceļos no Latvijas.
Kompartija darīja visu, lai cilvēkus iebiedētu. Redzējām, kā pie Brīvības pieminekļa cilvēkus ņem ciet, rauj aiz matiem, liek autobusos.
Vienīgā reize, kad savāca arī mani, bija 1988.gada 25.marts. Vēl paguvu ierakstīt sarunu ar latviešiem, kad izklīdināja miermīlīgos ziedu nolicējus. Bet mēs mācējām pastāvēt, nelocīties, lai arī kāds dabūja sāpīgu zvēlienu. Protams, bija svarīgi parādīt pasaulei to, kas reāli notika. Tie vēl bija padomju laiki visā krāšņumā, lai arī dēvēti par Gorbačova glasnostj. Man patika jautāt cilvēkiem, ko viņi domā, kādu redz Latviju nākotnē, kādi ceļi būtu ejami. Ja varētu atgriezt šo laiku atpakaļ, es analizētu vēl dziļāk un runātu ar tiem, kas vadīja Latvijā notiekošo. Ar to pašu [Anatoliju] Gorbunovu, kas bija kompartijas ideoloģiskais sekretārs, Ivaru Ķezberu. Par maz mēs toreiz runājām ar viņiem. Viņi jau bija tie, kas deva uzdevumus. Čeka, pēc VDK priekšsēdētāja vietnieka [Jāņa] Trubiņa teiktā, neko uz savu roku neveica.
Vai sajūta par režīma netaisnīgumu tev bija jau no bērnības? Daudziem vecāki neko nestāstīja, negribēja nepatikšanas.
Tēvs detalizēti nestāstīja, bet pietika jau redzēt, kā viņš vīpsnājoši skatās televīzijas raidījumus – ko atkal tur muld no Kremļa! Viņš klausījās radiopārraides – Brīvo Eiropu, BBC, Amerikas balsi. Fāterīts bija kluss politologs, kas uztvēra būtisko aiz dzelzs priekšskara. Kur nu vēl viņa bibliotēka – ik pa laikam paņēmu kādu grāmatu un aizrāvos. Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis, Aizsilnieks, Švābe, Ķeniņš – visa Latvijas vēsture! Vēlāk dabūju no mammas Misiņa bibliotēkas karti, lasīju retās grāmatas, kas man interesēja. Tā vairāk bija filozofija, piemēram, Kants.
Tajā laikā bija divas pasaules. Viena – mājās, kur pie tēva nāca inteliģenti cilvēki, otra – tā, ko redzēji uz ielas, veikalos.
Bērnībā iespiedies atmiņā, kā svecīšu vakarā Meža kapos rupji bradā sveces. 1975.gadā, ar tēva mazo 8 milimetru kameriņu es to pa gabalu iemūžināju. Šis barbarisms, zābaki, naids pret visu latvisko, mūsu vēsturi! Cilvēki garos mēteļos aizšķērso ejas pie Čakstes pieminekļa. Tas pats notika pie Meierovica kapa. Tēvs toreiz pastāstīja, kas tur atdusas, un kāpēc piemineklim priekšā kā mūža mežā sastādīti krūmāji un sarakti soliņi. Es nesapratu, kāpēc pie Viļa Lāča kapa var pieiet un nolikt svecītes, bet alejas otrā galā, kur ir skaists piemineklis – nē.
Kad man pienāca laiks iet padomju armijā, kara kungiem atklāti paziņoju, ka negribu dienēt. Viņi prasīja: «Kurā daļā negribat dienēt?» un es pateicu, ka dienests krievu armijā man nav pieņemams. Mani ielika psihiatriskajā slimnīcā novērot.
Tiešām pārgalvīgi!
Visu var izprast, ja kādu laiku dzīvo viens. Aizej prom no lielpilsētas kņadas. Izvairies pat no draugiem. Pēc 1987.gada, kad pametu kinostudiju, diezgan ilgu laiku nostrādāju mežos. Norūdījos, pašsajūta uzlabojās – biju spēcīgs kā priede, kuras zāģēju. Man likās, ka esmu neietekmējams. Domās un darbos patstāvīgs.
1988.gadā man bija 28 gadi un bija sakrājies iekšējs tvaiks – biju kā franču revolucionārs. Latvijā bija lielais kapu sakopšanas laiks. Tajā laikā strādāju Jūrmalas mežniecībā, man bija labi uzasināts zāģis un… pārliecība, kas jādara. Solus pie Čakstes pieminekļa izrakām bez ceremonijām, alejā vēl kuploja palielas liepas. Laiks bija pienācis ķerties tām klāt. Kapos bija diezgan daudz cilvēku, kas ātri visu nokopa. Tā bija viena jauka 1988.gada septembra pēdējā diena! Līdz 18.novembrim paspējām tur ieklāt smalkās granīta šķembas, sabērt smiltis. Tā bija goda lieta, kur piedalījās pārliecināti vīri un sievas!
Kas noticis ar to laiku varoņiem? Stāstīji, ka helsinkietis Tomsons, kas neemigrēja, tagad dzīvo dziļā nabadzībā.
Šos cilvēkus parasti neaicina uz pieņemšanām. Labākajā gadījumā viņiem piešķir valsts augstāko ordeni. Un ir gadījumi, ka viņi ir spiesti atteikties. Politieslodzītā Lidija Doroņina – Lasmane ordeni atdeva kapitulam, uzzinot, ka tādu pašu saņem cilvēki, kas strādājuši pie nacionālistu izsekošanas un tiesāšanas. Nedomāju, ka cīnītājiem vajag ordeņus. Svarīgāk, ja viņus atcerētos, uzaicinātu uz kādu koncertu, uz pieņemšanu pie prezidenta, kas pateiktu paldies par to, ko viņi savulaik ir paveikuši. To cilvēku, kas Latviju iekustināja pārmaiņām, nav daudz – pāris desmiti. Šodien viņus pat nepiemin.
Tu vienīgais paspēji nofilmēt Gunāru Astru. Šogad, kad viņam apaļa jubileja, studenti viņa vārdu nezina. Kāpēc mūsu atmiņa ir tik īsa?
Nedomāju, ka mūsu atmiņa ir īsa. Ar manu un manu draugu atmiņu viss ir kārtībā. Katram ir jādara savs darbs, skolotāja darbs ir ieinteresēt. Vai kāds skolā izskaidro, kāpēc mums ir Gunāra Astras iela? Kas ir Helsinku grupa, par ko viņi cīnījās?
Jaunieši atmodas vēsturi zina divos trīs teikumos. Bija Gorbačovs, bija glasnostj, bija neveiksmīgs Krievijas pučs, kas mums ātrāk atnesa neatkarību. Nu labi, vēl sliktais omons patrakoja, nošāva piecus cilvēkus barikāžu laikā, vienu puča laikā, tauta svēti pavadīja, un viss. Bet ir taču Google un Vikipēdija, var sameklēt informāciju! Var pajautāt man, neatteikšu.
Bet, tavuprāt, šī laika jaunieši var saprast, kas ir rindas pie veikaliem, vai, ka nevar pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus?
Tieši tāpēc viņiem par to ir jāstāsta. Kad strādāju Rīgas kinostudijā un veikalā nedabūju savu dienišķo pārtikas devu, atteicos braukt uz kolhozu rudenī palīdzēt kolhozniekiem. Teicu, ka esmu atnācis strādāt par operatora asistentu, nevis braukt uz laukiem. Protams, bija nepatikšanas. Sistēma bija neiedomājama. Mēs, kinostudijas jaunieši, aizbraucam palīgā vākt sienu, bet paši vietējie… Vienīgi traktorists ir puslīdz skaidrā un var tikt savā kabīnē. Cilvēku laukos bija vairāk nekā tagad, bet traki dzēra, jo nebija mērķa.
Brīnos, ka tevi neiespundēja.
Ja būtu iespundējuši, paši ciestu. Tie, kurus iespundēja, iznāca ārā vēl stiprāki un pārliecinātāki. Es pats redzēju, kāds bija Rožkalns, kāds iznāca Astra, kā izturējās Juris Ziemelis. Kā darbojās Jānis Vēveris, kāda pārliecināta un smaidīga bija Lidija Lasmane. Es biju vienkārši lepns, kad viņus satiku. Redzēju, ka viņu gars nav salauzts. Ka viņi turpināja darboties, nevis nožēlojami sust «godīgu padomju pilsoņu» dzīvi.
Brīvība ir nosacīta lieta. Tie, kam tolaik likās, ka viņi brīvi elpo, drīzāk dzīvoja mucā un padomju ilūziju pārņemti. Cilvēki nometnēs izprata vistiešāk, ka mēs Padomju savienībā dzīvojam tautu cietumā un varam no tā atbrīvoties tikai kopīgi.
Kā Rietumos nokļuva tava tēva sarakstītā pretpadomju poēma Rusiāde? Vai vispār zināji, kā viņš to ir uzrakstījis?
Tēvs nevienam par to nestāstīja pat Atmodas sākumā. Jo nezināja, vai tā grāmata maz ir iespiesta. Tēvs kādā televīzijas raidījumā 1990. vai 1991.gadā ieraudzīja, šķiet, Māru Zālīti, kura stāstīja, ka Latviešu fonds Zviedrijā tālajos 50.gados to ir izdevis.
Tēvs sastinga, teica – tas taču ir manis rakstītais! Pat nespēja noticēt, ka šis darbs ir nokļuvis Rietumos. Viņš rakstīja konspiratīvi, protams, parakstījās ar citu vārdu – «Ints Balt-arājs», iedeva manuskriptu kādam zviedru jūrniekam, kas bija atbraucis ar kravas kuģi. Zviedru kapteinis, kā solīts, manuskriptu atdevis dzejniekam Andrejam Eglītim. Tēvam nepalika neviens eksemplārs. Ja to atrastu, tas varēja bēdīgi beigties. Tad, iespējams, mēs te nesēdētu. Rusiāde ir barga apsūdzība padomju režīmam.
Un tu savulaik to, ko darīji, neatklāji tēvam?
Atklāju. Prasīju: «Fāterīt, ko man darīt – ir tādas lietas, un es gribu, lai pasaule par tām uzzina.» Viņš teica: «Vajag būt uzmanīgam un nevajag sūtīt materiālus pa labi un pa kreisi un vēl izrādīt. Vēl visādi laiki var pienākt. Mēs nevaram būt pārliecināti par to, kā var izrīkoties padomju vara. Piesardzīgam jābūt! Esi prātīgs, dēls.» Viņš mani nevēlējās atturēt, varbūt – pasargāt, jo bija daudz cietis un pārdzīvojis savā mūžā.
Tagad esi pieķēries tik pretrunīgi vērtētam cilvēkam kā Herberts Cukurs.
Ap 2004.gadu kopā ar Robertu Klimoviču sākām pētīt viņa dzīves gaitas Latvijā, tikos ar aviācijas vēsturnieku Edvīnu Brūveli, braucām uz Bukaišiem, uz Liepāju, kur viņš dzīvoja. Kalle Bjošmarks, zviedrs, kurš labi runā latviski, ekspedīcijā Brazīlijā ieguvis materiālus, ir izveidojis filmu Nevainības prezumpcija.
Mēs sapratām, ka vajag papētīt tālāk – ne tikai to, kā var cilvēku nogalināt bez tiesas sprieduma, bet arī – ko viņš ir devis Latvijai. Nav bijis pietiekami laba stāsta par to, ka viņš Latvijai ir devis spārnus, ka Latvija tika atpazīta tālajā 1934., 1937. gadā, kad Cukurs lidoja uz Gambiju un uz Tokiju. Kāds viņš ir bijis konstruktors, kāds – Latvijas armijas aviācijas virsnieks, ko ir darījis Atbrīvošanas cīņās 1920.gadā, kā cīnījies Latgales frontē. 2005. – 2006.gadu mijā devāmies uz Brazīliju, vēlāk – uz Urugvaju. Brazīlijā ir saglabātas pat lietas, ar kurām viņš bija atlidojis no Gambijas: gan iezemiešu dāvāti šķēpi, gan Latvijas karodziņi. Cukurs esot bijis atklāts un drosmīgs cilvēks. Kara laikā viņš nevis slepkavoja ebrejus, kā raksta, bet ir zināmi vismaz trīs, ko viņš ir izglābis.
Kāpēc tev bija svarīgi iestāties zemessardzē?
Pirms barikādēm biju aizsargs. Aizsarga zvērestu devu Dubultu baznīcā. Tā kā aizsargos bez formas uzģērbšanas un politnodarbībām vairāk nekas nenotika, tad 1992.gada sākumā aizgāju uz zemessargiem, kas reāli darbojās. Tur bija kolosāli, vienādi domājoši cilvēki, kas vēlējās Latviju nosargāt. Lai neizzog, neizposta, lai ierobežotu kaut nedaudz Krievijas armijas patvaļu – tā te vēl atradās līdz 1994.gadam.
Vai esam nosargājuši Latviju – kā teici, lai neizzog, lai neizposta?
Diemžēl, tikai daļēji. Ja mēs, zemessargi, aizturējām auto ar krāsainajiem metāliem bez pavadzīmēm, parādījās policisti, kuri pēc kāda laika lika kravas atbrīvot un nodot zināmā vietā, kuru vadīja zināms cilvēks. To piesedza. Bet toreiz vismaz varējām tās kravas aizturēt, mums bija tiesības kontrolēt mašīnas – atradām nelegālas siera kravas, cukuru, bez atļaujas glabātus personīgos ieročus vai no Krievijas kara bāzēm nofenderētas trotila paketes lielos daudzumos. Laiks bija ļoti interesants. Zemessargi paņēma visus pie škurkas. Latvijas laikā, kad aizsargi nodrošināja kārtību pagastos, viņus par vismazāko pārkāpumu izslēdza, un gadā izslēgto bija vairāki simti. Tā organizācija bija tīra un tautā mīlēta, jo kalpoja kārtībai. Tā vajadzētu būt arī šodien – ka zemessargiem ir iespējas apturēt aizdomīgus auto, pārbaudīt, kāds ir to saturs. Aizturēt nozieguma vietā – tā ir prasme. Tagad Zemessardzei tādu tiesību vairs nav. No 1998.gada esmu ārrindas zemessargs Kuldīgas bataljonā – posms ir noslēdzies.
Tagad gatavojies pasaules čempionātam ziemas peldēšanā, kas janvārī notiks Latvijā.
Šogad sāku peldēt 1.martā. Aprīļa beigās jau diendienā. Cenšos peldēt gan no rīta, gan vakarā – vismaz stundu dienā un atklātos ūdeņos. Lai rastos spēks ķemenī, enerģija plūstu. Kur nu vēl domu lidojums, peldēšanas laikā var labi pārdomāt dzīvi. Savest kārtībā savu gara telpu. Šodien peldēju pie Smiltenes, kur biju darīšanās. Ezeriņš ar jauku vārdu Niedrājs mani pieņēma – asinsrite pēc peldes kā jaunam puikam! Miesa sārti smeldz, iekšējs prieks. Smaidi jau uzreiz, jo vari. Ja tev jāpeld kāds puskilometrs aukstā ūdenī, tu reāli pārbaudi sevi. Ir svarīgi iemācīties adaptēties arī tādā vidē, kas tevi norūda un sagatavo jebkurām grūtībām.
Tā arī zināmā mērā ir gatavība situācijai, kurā tu jebkurā brīdī vari tikt iemests. Vienmēr domāju, kā bija, kad prāmis Estonia aizgāja bojā tālajā 1994.gada rudenī. Iedomājos – kā es rīkotos? Izdzīvo jau vienmēr tie, kam galvā iestādīta doma, ka tu vari. Tāpēc varēšana ir laba ikdienā, un, ja to retu reizi vari apliecināt sacensībās, salīdzināt sevi ar citiem, tas arī ir interesanti. Vasarā piecas, sešas reizes braucu uz Igauniju, peldos kopā ar igauņiem viņu gleznainajos ezeros.
Man ļoti patīk mūsu ziemeļu kaimiņi, viņu miers un organizētība. Viņi labi pārvar grūtības, ir ļoti nosvērta nācija. Necepas par niekiem. Igauņi peld stundām un jūdzēm, neticami! Daži peld uz Somiju – vairāk nekā 50 kilometrus pāri līcim, citreiz no Sāmsalas uz Roņu salu, no Roņu salas uz Kolku. Visu cieņu!
Es vēlētos rīkot peldēšanas sacensības visdažādākajos Latvijas ūdenstilpnēs. Ieviest veselīgu dzīvesveidu.
Šobrīd ir zemais punkts gan Latvijai, gan pasaules ekonomikai kopumā. Kā tev šķiet, kā tiksim tam pāri?
Jā, tagad izšķiras, vai noticēsim Latvijai vai nē. Man ir tāda sajūta, ka tas ir ciklisks process, ka ir tādi kritiskie gadi Latvijai, katri 20 vai 21.
Latvija jau paliks. Valoda arī. To vienkārši nevarēs atņemt. Ekonomiski, finansiāli pašlaik esam vairāk Skandināvijas ietekmē. Viņu bankas diktē noteikumus ar savām naudas plūsmām. Cik nav mēģinājuši mani, arī manus paziņas uzsēdināt uz kādiem kredītiem, piedāvajumi savulaik nāca vai ik dienas. Tas izskatās pēc atkarīgo uzsēdināšanas uz injekciju adatas. Nupat ir sācies ļoti aktīvs īpašumu atpirkšanas laiks no tiem, kas nespēj samaksāt. Varbūt jau atgriežas zviedru laiki, kurus pieredzējuši mūsu senči? Tagad gan vairs nav jākaro, viss tiek panākts ar naivo bāleliņu likumiem augstajā namā. Viss slēpjas finansēs, kuru mums ir maz. Mums var nesanākt nosargāt to lietu, par kuru mūsu tēvi cīnījās un nosargāja tālajā 1918. gadā. Zemes lietās diemžēl neesam tik vienoti, kā vajadzētu.
Taču varbūt skandināvu ietekme nav tas sliktākais. Aizbraucot uz Norvēģiju un Zviedriju, man patīk gan sociālā aizsardzība, gan darba stils, gan viņu miers un māka dzīvi baudīt.
Vēl jau austrumos ir krievi, kam še Latvijā vēl nepieredzēts atbalsts… Bet netracināšu sevi un citus. Vai Latvija būs patiesi brīva, tas ir labs jautājums. Ir jātur pirksts uz pulsa!
