Kārļa Padega simtgadei veltītās izstādes Nacionālajā mākslas muzejā iedvesmo Kristapu Ģelzi paskatīties uz Padega darbiem ar mūsdienu dendija acīm
Čau, simt gadu neredzēts! Tāda noteikti būtu reakcija, rīt nejauši satiekot Kārli Padegu (1911 -1940) Valdemāra un Elizabetes ielas krustojumā. Mans sveiciens būtu spontāns un stereotipisks. Mākslinieks, kurš ir nesaraujami apvīts ar pašdarinātām un citu jau veselu simtgadi kāri tiražētām klišejām, mūsu apziņā liekas tik tuvs un spilgti atmiņā iesūcies līdz pēdējam sīkumam. Mūsu banālāko sapņu un vienlaikus ikdienas realitātes murgu zīmētājs. Kurš vīrietis nav sapņojis par seksu ar trīs dāmām vienlaikus? Kuram garāmgājējam nav saskrējis kamols pakrūtē, paskrienot garām ubagu pārim pie Reval hoteļa Brīvības ielā un ar acu kaktiņu aši nopētot bomžvecenes ar avīzēm notītās sapuvušās kājas un «pilnīgā pālī» dēla līdzjūtīgo čubināšanos? Kurš iekšēji nav pie sevis pavīpsnājis par plikajiem britiem, kas mēģina nakts tumsā izdrāzt mūsu koka zirdziņu pie Pēterbaznīcas.
Klikt pa taustiņu, un nākamais sižets – par mūsu vietējās, jaunās Madāmas ar ložmetēju plosīšanos uz šaurās politiskās skatuves. Atzīsim, ka, noskatoties šī ainas YouTube vai Delfos, mums neizbēgami uzreiz nāk smiekli. Cik neticami! Tas laikam ir tikai attēls uz mana skaistā datora. Prāts tomēr pēc mirkļa izvirst niknumā un sašutumā. Kaut kas ir aizskarts mūsu pašcieņas cietoksnī. Ieplaisā mūsu vienaldzība. Kā tad tā? Kāpēc mūsos plosās tāds dialektisks emociju spektrs? Nepārsteidz, ka Padega darbi pierāda to, ka mēs tādi esam jau vismaz simt gadu. Izrādās, attēls, tāpat kā dzīve, var būt skaists un neglīts vienlaikus. Un labai mākslai ir jābūt tādai pašai, precīzai un neatkarīgai. Tas ir tās vērtības mūžīguma galvenais instruments.
Atnākot mājās pēc Padega izstāžu atklāšanas Nacionālajā mākslas muzejā un izšķirstot viņam veltīto Jāņa Kalnača monogrāfiju Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs, ilgi nevarēju nomierināties. Galvā niezēja nagi iznīcināt laiku, kas ir šķīris mūs. Piesēdos pie datora un uzrakstīju pāris kompozicionālas etīdes kā personīgas dažu viņa darbu interpretācijas à la Padega stilā, jo saprotu – lai kā vēlētos, nokopēt ir neiespējami.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.