Amy Winehouse. Lioness: Hidden Treasures
Pēkšņā aiziešana pirms dažiem mēnešiem nu jau šķiet tikpat nenovēršama kā hipiju pērles Dženisas Džoplinas bojāeja. Abas personības vienoja ne tikai bohēma un izdzertais alkohola daudzums, bet arī unikālie balss tembri un spēja jebkuru dziesmu nodziedāt ar dvēseli. Arī šajā jauno un pāri palikušo dziesmu sakopojumā var izgaršot Eimijas sulīgo vokālu.
ooo Iemīļotie / Les bien-aimés. Komplicēto Parīzes mīlasstāstu režisors Kristofs Onorē acīmredzami inspirējas no leģendārā mūzikla Šerbūras lietussargi autora Žaka Demī daiļrades. Intensīvām krāsām piesātinātas detaļas mijas ar izdziedātām sajūtām par nepiepildāmiem mīlasstāstiem. Dzied gan Katrīna Denēva, gan viņas meita Kiāra Mastrojāni. Parīze, tāpat kā aktrises ir apburoša. Pilnīgam baudījumam gan prasītos mazāk sadrumstalots un raitāks stāsts, kā arī gaumīgāki dziesmu teksti. Splendid Palace no 9.decembra.
oo Artūrs izglābj Ziemassvētkus / Arthur Christmas. Ziemassvētku vecītim ir divi dēli – viens gudrs, otrs… Taču pastarītis izrādās tas cilvēcīgākais un par jebkādu cenu glābs cēlo Ziemassvētku ideju apdāvināt ikvienu pasaules bērnu. Taču par spīti šķīstajam mērķim, šajā it kā bērniem paredzētajā animācijas filmiņā mīļumu un sirsnību atrast grūti. Kino no 9.decembra.
ooo Jaungada nakts / New Years Eve. Vairāk nekā ducis savtarpēji saistītu ņujorkiešu stāstu, gatavojoties Jaungada svinībām. Viegli un labestīgi. Teju visās lomās redzēsit ne tikai zvaigžņotus, bet arī talantīgus aktierus. No 9.decembra.
14.decembrī Kino Citadele divi īpaši Ruma dienasgrāmata seansi, kurus varēs baudīt ar Krievijā atzītā Dmitrija Pučkova (Goblina) sinhrono tulkojumu klātienē. Šādi seansi Latvijā notiek pirmoreiz, taču citur iemantojuši popularitāti, pateicoties Goblina tulkojuma precizitātei un humora izjūtai. Seansi plkst.19.30 un 21.50.
Instrumenti speciāli sestdienas koncertam Rīgā pasūtījusi milzīgus projekcijas ekrānus
Tiem, kas Jāņa Šipkēvica jeb Shipsi un Reiņa Sējāna jeb Reynsi grupas Instrumenti koncertu jau apmeklējuši Valmierā un Liepājā, sestdien būs iespēja to baudīt atkal Rīgā, tikai lielākā mērogā nekā iepriekš. Grupas menedžere Līva Pētersone stāsta, ka videoprojekciju ekrāns speciāli šūts koncertam Arēnā Rīga, tas būs 16×9 metri. Savukārt projektori tiek vesti no Beļģijas, jo Baltijā tik lielu nemaz nav. Līdz šim Instrumenti dziedājuši diviem tūkstošiem skatītāju (koncertā Sapņu fabrikā pirms gada), savukārt šoziem jau vismaz pieciem tūkstošiem. Uz koncertu Rīgā izpārdotas pat visas stāvvietas! Iepriekš grupas dalībnieki novērojuši, ka publikā vairākums ir 18-25 gadus jauni cilvēki. Nav jūtams meiteņu pārsvars.
«Cilvēki ir šokā no projekcijām, viņi ir iekšā tajā stāstā,» pēc Liepājā un Valmierā piedzīvotā stāsta Līva. Videostāstu uz lielā ekrāna Instrumentu koncertā veidojuši trīs mākslinieki: Katrīna Neiburga, Ksenija Zaķe un Māris Lagzdiņš. Viņi katrs izvēlējušies 3-4 dziesmas, kas patīk, un radījuši tām vizuālo tēlu. «Tas ir noskaņu, nevis īsfilmu video,» atklāj grupas menedžere Līva. Aptuveni divas stundas garajā koncertā Rīgā būs pat divi ekrāni, kas radīs trīsdimensionālu sajūtu.
Grupas Līvi mūziķis Ainārs Virga pirms došanās uz koncertu Liepājā pagājušajā nedēļā noklausījās Instrumentu albumu. «Ļoti patika, bet koncerts – labi «grūvi», ļoti laba skaņa, kvalitāte, vizuālais! Viņi visu izdarīja perfekti.» Dziesma Apēst tevi Virgam likusies muļķīga, komiska. Taču patīk, ka Instrumentiem ir kaut kas ļoti savs, kas nelīdzinās nevienam citam. Par Shipsi un Reynsi skatuves tēliem Virga teic, ka katrs mākslinieks dara, kā vēlas. «Viņi noteikti grib atšķirties no tā, kādi bija Cosmos laikos, citādi tērpi, frizūras. Nevaru teikt, ka man tas patīk, bet darbs izdarīts liels un labs, arī ar tēlu, un tas izraisa cieņu.»
Grupas Prāta vētra mūziķis Jānis Jubalts jau savulaik koncertā Sapņu fabrikā pirms gada redzējis, cik radoši Instrumentu mūziķi pieiet gan mūzikai, gan vizualitātei. «Ir vērts klausītājiem gadu vai ilgāk gaidīt albumu, ja tas ir tik labs muzikāli, un bonuss ir koncerts – mūzikas savienojums ar vizuālo tēlu.» Pēc Jubalta domām, tagad daudzi mūziķi mēģina iet modernā virzienā, bet Shipsi un Reynsi tas sanākot pats no sevis. «Viss pārdomāts līdz pēdējam, jūtams, ka viņi ir profesionāļi jau no bērnības. Tas viņiem ļauj būvēt to māju no pamatiem, būvēt savu mūzikas pili.» Par izsmalcinātu kompozīciju Jubalts uzskata Born to Die. Viņa mājās Instrumentu albums tiekot spēlēts daudz, un, pēc mūziķa domām, rādītājs ir tas, ka radio dzirdējis jau septiņus Instrumentu singlus.
Koncertā Jubalts novērtējis arī mūziķu tēlu. «Viņi grib pamainīties. Nevis džinsos un krekliņā uzstāties, bet lai tēls dod jaunu sajūtu.» Jubalts min, ka, iespējams, šis tēls ir mūris, kā viņi mēģina norobežot savu personīgo dzīvi no skatuves dzīves. «Eliss Kūpers, piemēram, uz skatuves ir sikspārņa tērpā, šokējošs, bet mājās ar ģimeni tik mierīgs.» Tas, ko dara Instrumenti, nav nišas iekarošanas vai biznesa jautājums, uzskata Jubalts. Viņaprāt, lieliskākais ir tas, ka viņi dara to, ko vēlas no sirds, par ko deg.
Mūzikas kritiķis Uldis Rudaks atzīst, Instrumenti ir kvalitatīvs projekts, bet mazliet iebuksējuši darbībā. «Sākumā viņi centās uzdoties par internacionālu kolektīvu, beigās novilka pandu maskas un parādīja savas sejas. Albums iznācis, bet tur ir puse zināmu dziesmu. Viss ir smuki un forši, bet mazliet «pārmudrīts». Par daudz stilīgi.»
Rudaks novērojis, ka Shipsi un Reynsi ap sevi vij seriālu. «Noslēpumus, kuri sen visiem zināmi. Ir jau gaumīgi, savilkts akadēmiskais ar popsīgo, bet – cik ilgi? Izskanēja dziesma Zemeslodes, Pilnīgi viens, tad nākamās par savu pasauli un mūžīgo nesatikšanos – skaistas dziesmas, bet aizvien līdzīgākas. Tas raksturīgi muzikāli izglītotajiem, jo viņi turas pie kanona.» Rudaks gan uzsver, ka Instrumenti arī spēj atkāpties no kanona, it kā grib būt elitārā nišā, bet vienlaikus aptvert plašu publiku, par ko liecina iecere rīkot koncertu Arēnā Rīga.
Instrumenti koncerts TRU
10.decembrī Arēnā Rīga. Ls 30-40. Bilesuparadize.lv
Grupas Instrumenti koncertā uzcirties 21.gadsimta Raimonds Pauls satiek Žanu Mišelu Žāru
Koncertā Liepājas Olimpiskajā centrā 3.decembrī galvenokārt dominēja milzīgs TV ekrāns, kas bieži vien novērsa uzmanību no muzikālā priekšnesuma uz skatuves – šis ekrāns likās esam galvenais šova elements, un mūziķus uz skatuves brīžiem pat nevarēja pamanīt, bet, pēc manām domām, mūziķi ir dzīvās uzstāšanās ļoti svarīga sastāvdaļa. Kāpēc gan vispār uz skatuves turēt mūziķus, ja viņi visi slēpjas skatuves stūrī.
Šovs neatstāja vietu ne improvizācijai, ne pārsteigumiem, tas likās stīvs un iestudēts ar fokusu uz «popu» ar lielo «P», piepildīts ar tehniskiem verķīšiem, lai sajūsminātu publiku.
Mūzika likās otršķirīga, galvenā uzmanība tika pievērsta gaismām, TV ekrānam un tērpiem, kā rezultātā, manuprāt, bija sanācis iestudēts, «pārgatavināts» pops bez pautiem.
Abi grupas zvaigznes (Shipsi un Reynsi – red.) ir ļoti labi popdziedātāji, un viens no viņiem arī kaifīgi spēlēja bungas, kas visu šovu darīja daudz dzīvāku. Instrumentu šovā bija vairākas labas popdziesmas, bet es dotu priekšroku tās noklausīties «neiepakotā» veidā.
Pēc dažu dziesmu noklausīšanās sāka kļūt garlaicīgi, tāpēc devos uzpīpēt un kaut ko iedzert, un ievēroju, ka es tāds nebiju vienīgais – cik gan ilgi var skatīties uz milzīgu TV ekrānu. Nākamreiz Instrumentu koncertu vēlētos redzēt bārā, spēlējam īstu mūziku ar «garmoškām».
Pirms došanās uz koncertu paklausījos Instrumentus internetā un atklāju, ka grupa ir gatava darīt jebko, lai pievērstu sev uzmanību.
Pārģērbšanās par pandām izskatās kā Instrumentu zīmols. Grupas koncertā bija patīkami redzēt, ka viņi bija pārvērtušies atpakaļ par cilvēkiem – pandu būšana nav smieklīga, tā ir vienkārši stulba un bērnišķīga lieta, un, ja reiz runājam par dīvainām lietām, grupas nosaukums arī, manuprāt, ir nedaudz tizls.
Salīdzinot šo grupu ar citiem māksliniekiem, viņu sniegums man atgādina stilīgu 21.gadsimta Raimondu Paulu, kurš saticis Žanu Mišelu Žāru – tas ir pops tikai tāpēc, lai būtu pops. Ja Raimonds Pauls tagad būtu 30 gadus vecs, domāju, viņš spēlētu ko līdzīgu.
Skaņa koncertā bija laba, un zāle bija gandrīz pilna, cilvēki gan pārāk daudz nekustējās. Skaņa varēja būt mazliet skaļāka, bet kopumā tās kvalitāte bija laba.
Instrumenti mūzikas stila ziņā nav nekas jauns un visumā nav nekas slikts, jo labai mūzikai galvenais nav atšķirties no citiem, tai jābūt izpildītai no sirds, lai tā paliktu klausītāju atmiņā, taču tas Liepājas koncertā nenotika ar mani. Milzīgais TV ekrāns noslīcināja mīlīgās mazās popdziesmiņas, kas brīžiem likās nedaudz naivas, bez pārlieku liela ziņojuma klausītājam.
* zvaigznes
«Cilvēki aizbrauc nevis finansiālu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka laukos ir kultūras vienveidība,» saka kinorežisors Juris Poškus pirms spēlfilmas Kolka Cool pirmizrādes. Tās tēma – ko darīt tad, kad nav, ko darīt
Ar to baklažānkrāsas aci – tas ir aktieris Artuss Kaimiņš. Aci viņam uzdauzīja kautiņā. Aizstāvējis uz ielas kādu meiteni, kuru ielenkuši pieci džeki. Artuss ir atsaukts uz interviju, jo Juris viens runāt negrib. Filma ir kopdarbs. Aktieri meklējuši tēlu prototipus, nesuši savākto režisoram.
Artuss stāsta, kā braucis Jāņos uz Ogri, lai meklētu savu tēlu un vērojis puišus treniņbiksēs ar divām svītriņām. Viņš ir viens no filmas galvenajiem varoņiem – Andža. Viņam ir draudzene Simona (aktrise Iveta Pole). Abiem ir atšķirīgs viedoklis par attiecībām un gaidāmajām laulībām. Simonu pārņem šaubas, vai viņa izdarījusi pareizo izvēli. Kad no jūras pārrodas Andžas vecākais brālis Gvido (Andris Keišs), seko virkne notikumu, kas izjauc viņu plānus.
Filmā vēl spēlē Varis Piņķis, Guna Zariņa, Māra Ķimele, Aigars Apinis, Līga Vītiņa un citi. Darbības vieta – Kurzemes piekraste.
Mēs sarunājamies Fa filmas studijā. Reizēm telpā purnu pabāž Artusa suns Borhess, tālumā ieraudas Jura dēls Dante. Plakātu ar Kolka Cool atnesusi Fa filmas producente Madara Melberga, viņai arī loma filmā. Pēc pusstundas sarunas top skaidrs, ka pļāpājam par visu, kas uz sirds, un tas nav publicējams.
Manuprāt, nav vērts runāt par to, ka Latvijā nav kino tirgus. Tā nav, un viss. Poškus stāsta, ka īstas filmas budžets mērāms ar miljonu, zem – tās jau ir mazbudžeta filmas. Valsts filmā ieguldījusi 286 408 latus. Pārējais sakasīts no atbalstītājiem, piemēram, firmām Capital, Alfor. Nu, tad kāda jēga taisīt Latvijā kino? Atbild Artuss: «Es Jura vietā teiktu, ka režisoram ir dārznieka funkcija un jākopj latviešu filmu dārziņš.»
Filmas pirmizrāde paredzēta 12.decembrī, kinoteātros – 16.decembrī. Stress. Jura kontā jau ir novērtētas filmas, piemēram, 2007.gadā tapusī spēlfilma Monotonija, kurai ir panākumi un godalgas Krievijā. Galvenajā lomā ir Iveta Pole, viņa no laukiem dodas labākas dzīves meklējumos uz Rīgu. Latvijas kinobalvu Lielais Kristaps saņēmusi Poškus veidotā dokumentālā filma Bet stunda nāk. Tās varoņi ir divi optimistiski sludinātāji.
Juris parāda filmas Kolka Cool sākumu. Tā ir melnbalta, lēna, tīra, gariem kadriem, nolemtības sajūtas dialogiem.
«Ko darām?»
«Nezinu.»
«Ko tu gribi?»
«Bet ko tu gribi?»
«Davai, padarām kaut ko.»
«Kur tu biji tik ilgi, ka tik ātri atnāci.»
Saku Jurim, ka tie cilvēki man šķiet stulbi. Viņš iebilst. «Nē, viņi ir vienkārši. Ne ar ko īpaši. Tas ir motivējoši – taisīt filmu par cilvēkiem, kuri nav ne ar ko īpaši.»
Ar Juri nākamajā dienā satiekamies otrreiz. Daļa no pirmās intervijas ir integrēta, taču pieslīpēta maigākiem vārdiem.
Kāpēc lībieši, Kurzeme, Kolka?
Sagadīšanās dēļ sākām bieži braukāt uz Kurzemi: Kuldīgā rādījām Monotoniju, Kandavā atradām baseinu, kur labi filmēt. Pamazām sāka iezīmēties, kas šo vidi definē. Sāku to saprast. Filma ir jātaisa par to, ko saprot. Tas ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem.
Kurzemnieki ir savas vietas patrioti. Viņi uzskata, ka dzīvo paradīzē. Viņi nav arāji, tur nav tīrumu, arī govju nav.
Filmas personāžiem Kolkā ir prototipi?
Ne visiem. Lielākoties tie ir konstruēti. Noskatīt prototipu, no kura veidot lomu, ir nenormāli grūti. Lai uzkonstruētu tēlu, vajag salikt 10-12 cilvēku raksturus. Filmā ir vairāki stāsti un dialogi, kas noklausīti Kurzemes piekrastē. Vairāki vides vērojumi. Faktiski filma ir par vidi, ko var definēt kā veselu. Filmēts gan lielākoties ir Bolderājā, Dundagā un Mazirbē. Filmējām divas vasaras.
Joki? Mums ir kadrs, kur policijas mašīna iebrauc grāvī. Policisti nevarēja izlemt, kurš sēdēs pie stūres. Abi gribēja.
Filmas operatora vārds Adels Nodehs-Farahani ir eksotisks. Pastāsti par viņu.
Viņš Latvijā filmēja Jāņa Norda Amatieri. Adels ir irāņu izcelsmes, dzīvo Londonā. Patlaban viņš filmē dokumentālo filmu par Kevinu Speisiju. Adela darbs mums sanāca daudzkārt lētāks nekā tad, ja būtu latviešu operators. Viņš atrada veiksmīgu kameras piedavājumu un gribēja šo filmu filmēt.
Adels ir profesionāls un ātri domājošs. Atceros, kā stāvējām jūras krastā un runājām. Teicu, ka vēlos lēkt ārā no Monotonijas stila un žanra, kas bija tāds nedaudz uz Dogmas pusi (dāņu režisori Larss fon Trīrs un Tomass Vintenbergs izveidoja manifestu jaunam kinostilam, ka jāfilmē dabīgi, šeit un tagad – red.). Viņš teica: «I hate Dogma.»* Es teicu: «I hate Hollywood.»* Spriedām, ko darīt. Vienojāmies par franču jauno vilni.
Filmas sākotnējais nosaukums bija Nāve tev. Kaut kas mainījās konceptuāli?
Nē. Sapratām, ka nosaukums atbaidīs kādu daļu skatītāju. Kolka lībiešu valodā nozīmē – nāve tev. Kolka cool skan gluži kā Coca-Cola.
Režisore Māra Ķimele, kura spēlē māti, teica, ka filmas nozīmība ir jūtīgumā. Tā patiks tiem, kam svarīgs līdzcilvēks. Es teikšu: filma patiks tiem, kam patika Monotonija.
Jā, tā varētu teikt. Tādas filmas, kas patiktu visiem, – tādas nav.
Filmā ir nolemtības un bezcerības sajūta, jo jauni cilvēki viens otram jautā: «Ko darām?» Man šķiet, ka viņiem visu mūžu nebūs, ko darīt. Nekas nemainīsies.
Filma jau arī ir par to, ko dara, ja nav, ko darīt. Dialogos ir mazliet no Beketa absurdā uzstādījuma: darām to, ko tu gribi darīt. Man bija vēlēšanās uzfilmēt kaut ko dzīvi apliecinošu.
Dialogiem filmā bija milzīga nozīme. Mums bija mēģinājumi Jaunajā Rīgas teātrī, kur katrs atnesa, ko bija savācis. Pārrunājam tos, improvizējām. Kausējām. Vēlreiz pārrakstījām. Scenārijā ainām bija tikai karkass. Dialogi mainījās arī filmēšanas procesā, jo pie galda uzrakstītais dažkārt nav asprātīgs un interesants.
Ko darīt, ja nav, ko darīt?
Atbildi katrs skatītājs atradīs pats. Tas ir jautājums, kas nomoka laukos. Ko darīt?! Tāpēc tie ir tukši. Tā nav finansiālā bēgšana, bet tāpēc, ka laukos ir kultūras vienveidība. Jo nav, ko darīt.
Saprati, kas veido lauku cilvēka dzīves piepildījumu?
Ļoti personiski mirkļi, ko atceras. Režisors Verners Hercogs tos dēvēja par ekstātiskām patiesībām. Piemēram, atgriežoties mājās pēc ilga laika un sajūtot tās smaržu. Aristotelis to sauc par katarses elementu. No tādām konstruētām ekstātiskām patiesībām arī sastāv filma.
Pie kā noved tas, ka cilvēkam nav, ko darīt?
Aug iekšējā spriedze. Vajag izlādēties.
Kas filmā neizdevās?
Nenosargājām Andžu. Artusa prototipu. Viņa vairs nav starp mums. Nodūra. Bet es negribu, ka to raksti. Viņa tuviniekiem tas būs sāpīgi.
Tas ir svarīgi. Tas pierāda to, ka gribas izlādēties. Tas jo vairāk apliecina filmas laikmetīgumu. Arī sekošana dokumentālo filmu varoņiem man šķiet pašsaprotama, pat vajadzīga. Kā klājas abiem sludinātājiem no tavas filmas Bet stunda nāk?
Viens bija Izraēlā, otrs kļuvis par antikvāru lietu tirgotāju. Daniels aiziet pie vecenītēm un saka: «Klausies, tu taču neņemsi to bufetīti kapā līdzi?» Un viņas pārdod.
Kas ir latviešu kino problēma?
Nav varoņa, ar ko identificēties. Latviešu spēlfilmās nejūt līdzi vienam tēlam. Arī manā filmā nav viena galvenā varoņa, kam just līdzi. Mums nav prozas tradīciju, nav literatūras tradīciju, ir atsevišķi uzplaiksnījumi.
Nākamajā desmitgadē atbrīvosimies no cinisma un ironijas, kas raksturīga 90.gados tapušiem darbiem. Tā bija obligāta tendence: būt nevajadzīgi asprātīgiem, kur vajag un nevajag. Arī es pamazām atbrīvojos no tā.
Man problēma šķiet tā, ka režisori neveido darbus par dīkdieņiem Rīgā. Es gribu saprast to paaudzi, kas sēž pie makbukiem un raksta meilus, čeko meilus, projicē sevi, apbrīno bildēs sevi un citus. Viņu vidū ir arī laucinieki. Atklājums man būtu banku darbinieki. Lauku cilvēka identitāte ir jau atražota.
Bankas darbiniekus nevar definēt, vienojošais faktors ir ļoti vājš. Kurzemniekiem tas ir stiprs un patiess. Viņi ir vides noteikti, arhetipiski, etnogrāfiski. Kultūras mantojums. Mēs esam daļa no lībiešu asinīm. Ej nu sazini, vai bankas darbiniekiem ir savs stils. Dzīve par īsu, lai viņos ieurbtos un definētu.
Vajag mākslas filmā dokumentēt laiku?
Mūsu melnbaltajā filmā darīts viss, lai laiku izoperētu. Lai būtu tīras emocijas. Tik un tā laiks tiek dokumentēts, jo jūtams domāšanas veids. Filmas par šodienu man šķiet spēcīgākas un interesantākas, taču grūtāk veidojamas, jo par šo laiku neko nezinām.
Režisors Alvis Hermanis žurnālā Intelligent life stāsta, ka agrāk domājis: varētu uztaisīt izrādi par kādu no savām problēmām, taču tā arī nav izdomājis, kas būtu viņam svarīgākā.
Veidot filmu par savām problēmām ir neprofesionāli, jo režisors par tām neko nezina. Viņš nevar novērot sevi. Zivs nezina, kas ir ūdens, jo dzīvo tajā.
Kādus jautājumus sev uzdod?
Kas es esmu? Bērnībā caur ābeles zariem un zirnekļu tīkliem man acī iespīdēja viens saules stars. Domāju – kas es tāds esmu, ka vienlaikus redzu un izjūtu sāpes?
Kam jānotiek, lai kultūras telpu spētu satricināt tā, ka mediji par to runā dienām, līdzīgi kā par Krājbankas krahu?
Tāds notikums jau ir pagājis, un par to nerunā, taču tas ir šokējoši: valsts iedeva naudu četrām filmām, un divas no tām veidos ukraiņu un igauņu režisori.
Tikko biji Tallinā uz starptautisku kinofestivālu Black Nights. Kas tur ir gaisā?
[Latvijas režisora] Jevgeņija Paškēviča filma Golfa straume zem aisberga būs kaut kas īpašs. Ar savu vērienu, vizuālo risinājumu un skaņu. Dāņiem un norvēģiem filmās ir līdzīgas garīgās problēmas kā mūsējās: narcistiskas tendences, paštīksmināšanās par sevi.
Eiropas kino vairs nav interesants skatītājiem. Risina marginālas problēmas, kļuvis pārāk buržuāzisks. Producenti ieguvuši zināmas izsišanas spējas, kino tiek subsidēts. Diezgan bieži režisoriem nav, ko teikt, jo uzņem filmas pašas uzņemšanas dēļ.
Ko tu pats patērē?
Dabu. Regulāri braucu uz Mazirbi. Kā iebraucu Talsu novadā, auto sāk ātrāk ripot. Dabai ir vēriens. Jūra nav safragmentēta, jūra ir saprotama. Pilsētā cilvēki cenšas nodzīvot trīs vai četras dzīves vienā. Tā ir fragmentēta pieredze. Daba dod nepastarpinātu tiešumu.
Laukos cilvēki nepērk nevajadzīgas mantas, pilsētā lielveikals ir izklaide, sociālā deficīta aizvietojums. Ir liela izvēle, kas rada labklājības sajūtu. Iluzora brīvība. Nevar jau visu apēst, bet ir apziņa, ka vari izvēlēties.
Mūsu pirmajā sarunā tu izmeti vārdu «prombraukšana». Varbūt vajadzēja palikt Amerikā, kur studēji pirms 20 gadiem?
Katrai nācijai ir savs sapnis. Amerikāņu sapnis: iešu pa ielu, un, ja paveiksies, uzkritīs ķieģelis, iesūdzēšu tiesā, dabūšu daudz naudas. Zviedra sapnis: pārdošu restorānu, nopirkšu māju Tobago un tad dzeršu, dzeršu, dzeršu katru dienu. Latvieša sapnis: aizbraukt tālu prom, kur neviens viņu nepazīst, atgriezties, un tad viņu novērtēs. Aizbraukšanas motivācija ne vienmēr ir tik racionāla, kā šķiet. Visi nebrauc uz Īriju, izmisuma dzīti. Brauc pēc latviešu sapņa. Es arī atgriežos pie latviešu sapņa – aizbraukt un atgriezties.
Kā savāc sevi, ja ir darbs, kas radoši nogurdina?
Izguļos. Neizeju dienu no mājas, nelietoju e-pastu. Palīdz arī grāmatas lasīšana, jo tā ir nefragmentēta pieredze. Pašlaik neko nelasu. Neesmu savācies. Kad paies pirmizrāde, lasīšu Flenerijas O’Konores grāmatu. Viņa ir amerikāniete no Dienvidiem, invalīde, katoliete. Viņai ir nedaudz gotiski stāsti, un man patīk gotiskais. Stāstos viņa runā par liekulību, stāstiem piemīt ekstātiskās patiesības.
Ko darīsi Ziemassvētkos?
Nopirktas biļetes uz Kišiņevu un Stambulu. Man patīk izvēlēties galastaciju fonētiski. Kišššiņņeva.
*«Es ienīstu Dogmu.» «Es ienīstu Holivudu.»
4 iedvesmojošas personības
Antropologs Džozefs Kempbels. Mitoloģiskais pasaules redzējums ļauj ieraudzīt mūsdienu pasauli caur mitoloģisko prizmu.
Rakstniece Flenerija O’Konore. Gotiskais, groteskais, katoliskais viņas stāstos un tā attiecības ar morāli un ētiku.
Antropoloģe Felicita Gudmena. Mitoloģijas metafiziskais skatījums apkopojumā ar racionālo.
Rakstnieks, dzejnieks un publicists Rainis. Izteikti mitoloģiskais, bet vietējais.
Juris Poškus
Dzimis 1959.gadā
Absolvējis Latvijas Universitāti, ieguvis bakalaura grādu angļu filoloģijā un literatūrā
Kalifornijas Valsts universitāte, Kalifornijas Mākslas institūta kino nodaļa, maģistra grāds kinomākslā
Lielais Kristaps 2004.gadā par labāko dokumentālo filmu Bet stunda nāk
Balva par labāko debiju Zolotoj Vitjaz filmai Monotonija 2007.gadā Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā, balvas Minskas un Kijevas kinofestivālos
Monotonija nopērkama Krievijā. Filmu izplata Krievijas 1.videokompānija, kura iegādājusies tiesības filmu izplatīt
Filma 110/220 ieguvusi žūrijas balvu New Yourk Expo 2000.gadā un nosaukta kā labākā eksperimentālā filma Anarboras kinofestivālā (Mičigana, ASV) 1999.gadā
Saņēmis Fulbraita stipendiju un Ralfa M.Parsona stipendiju
ooooo Mākslinieks / The Artist. Filma Mākslinieks ir spēcīgs apliecinājums, ka visbūtiskākais kinomākslā ir prasme stāstīt stāstus, bet tehnika ir sekundāra. Mēma un melnbalta, šī filma ir kā malks svaiga gaisa 3D pārsātinātajos teātru repertuāros. Eleganta līdz mazākajai detaļai, tā ir sirsnīgi naiva romance starp norietošu mēmā kino zvaigzni un jauniņu aktrisi, kuras ceļš uz slavu sakrīt ar skaņas ienākšanu kustīgajās bildēs. Ieturēta 20.gadu filmu estētikā gan vizuāli, gan saturiski, tā burtiski apbur ar lielisku aktierspēli. Pēdējā laika pozitīvākā un īpašākā kino pieredze. Kino no 2.decembra.
ooo Teksasas nāves lauki / Texas Killing Fields. Filmā saujiņa policistu rosās pa Teksasas purviem, kur kāds maniaks pamet par upuriem kritušās meitenes. Šis trilleris patīkami pārteidz, jo tajā nesastapsit Holivudas filmu episkumu un pārspīlējumus. Taču režisorei varētu pārmest otru galējību – pārlieki mērenu stāstu, kurā nedaudz trūkst spriedzes un pārsteiguma momentu. Kopējā sajūta par filmu gan ir pozitīva – savu artavu tajā dod operatora darbs. Kino no 2.decembra.
oo Džeks un Džila / Jack and Jill. Komiķa Ādama Sandlera ākstībām ir atvēlētas gan izlutuša reklāmas darboņa, gan viņa dvīņumāsas lomas. Filmai vajadzētu būt smieklīgai, bet šis nav tas gadījums. Viss, ko tā var piedāvāt, ir neticami prasti joki, milzu farss un žēlastību raisošs Als Pačīno, tēlojot pats sevi. Kino no 2.decembra.
Raidījums Firmas noslēpums aizsāk publisku biznesa ideju konkursu, meklējot auditoriju, kuru pie ekrāna notur intelektuāla cīņa par naudu
Jaunā Latvijas televīzijas raidījuma būtība ir vienkārša – cilvēki ar biznesa idejām stāv kompetentas žūrijas priekšā un cīnās par 10 000 latu naudas balvu. Tieši tāpat, kā tas notiek dzīvē, jaunam uzņēmējam lūkojot pēc finansējuma savam pasaules mainīšanas projektam. Firmas noslēpums ir realitātes atspulgs ar redzamu pievienotu vērtību un noteikti ierindojams kategorijā pie sabiedrībai vajadzīgajiem mediju produktiem. Laikā, kad noderētu vairāk jauno uzņēmēju, kas gatavi degošām acīm virzīt savas idejas tuvāk zvaigznēm, ir īstais brīdis, kad šādam raidījumam sevi pieteikt zilajos ekrānos.
No mākslinieciskā viedokļa augsti vērtēju režisora Jurģa Tūbeļa un montāžas režisora Roberta Brežģa sadarbību. Noderētu vairāk skaņu efektu, lai radītu intrigu, bet aizkadra vēstījumi par to, ka kādam raidījuma dalībniekam spēle beigusies, šķiet lieki. Raidījuma seja Gatis Mūrnieks gan ir savā vietā. Raugoties uz saturu, jāatzīst, ka ir vairāki izaicinājumi.
Ideju autoru kvalitāti Latvijas mērogos ir grūti ietekmēt – jārāda visi, kas gatavi atnākt un prezentēt, bet žūrijas sastāvu gan var kontrolēt. Visu cieņu šiem cilvēkiem kā uzņēmējiem, kas kaut ko dzīvē sasnieguši, bet kā skatītājs es savu īkšķi pavēršu uz leju par Firmas noslēpuma žūriju.
Izņemot uzņēmēju un docentu Jāni Cauni, no žūrijā sēdošajiem nestaro ekrāna harisma. Iespējams, diskusijas par idejām būtu daudz kvalitatīvākas, ja tajās piedalītos cilvēki, kam ikdiena ir saistīta ar priekšlikumu uzklausīšanu un vērtēšanu. Piemēram, investīciju baņķieris Ģirts Rungainis vai biedrības Līdere valdes priekšsēdētāja Aiva Vīksna. LIAA pārstāvja vietā žūrijā labprātāk redzētu pašu aģentūras vadītāju Andri Ozolu. Pašlaik ieguvēji ir nevis skatītāji un raidījums, bet paši žūrijas locekļi, jo tā viņiem ir lieliska reklāma.
Firmas noslēpums saturiski noteikti būtu interesantāks, ja pieci ideju vērtētāji balsotu katrs ar saviem desmit tūkstošiem latu, nevis sponsoru sarūpētu naudu. Pieļauju, ka šādus uzņēmējus un baņķierus ar labu reputāciju Latvijā varētu atrast. Protams, diskutējams ir jautājums par naudas apjomu. 10 000 latu ir labs sākums lokāla mēroga prototipa attīstīšanai, bet noteikti ar to nepietiek vērienīgas un resursietilpīgas uzņēmējdarbības sākšanai.
Līdzīga rakstura šovi pasaulē (piemēram, BBC Dragon’s Den) mēdz aicināt cilvēkus, kuri prototipus jau izstrādājuši un, iespējams, kaut ko savā uzņēmējdarbībā pārdevuši. Kā skatītājam man ir grūti novērtēt ideju, ja tās autors pirmajā satikšanās brīdī ar žūriju nespēj skaidri atbildēt uz jautājumu, kā ar šo ideju tiks pelnīta nauda. Uzskatu, ka vērtēt tikai ideju ir neproduktīvi. Realitātē nopietns investors dotu naudu tam, kurš ar šo ideju jau saņēmis pirmos pieredzes punus, bet joprojām saglabājis mirdzošas acis vai vismaz ar drošiem argumentiem spēj pārliecināt, ka ar to iespējams nopelnīt.
Noskatoties pirmos divus raidījumus, nerodas sajūta, ka ar dalībniekiem pirms uzstāšanās žūrijas priekšā būtu strādājuši prezentēšanas speciālisti. Lai šovs sanāktu baudāms, ideju autoriem vajadzētu apgūt dažas vispārzināmas investoru pārliecināšanas metodes.
Prezentācijām jābūt īsākām un tiešākām. Līdz ar to vairāk laika paliktu konkretizējošu jautājumu uzdošanai un diskusijām. Jau pirmajā prezentācijā vajadzētu skaidri definēt peļņas gūšanas formulu, komandu, kā arī darbības plānu idejas realizēšanai. To visu var iespiest vienas minūtes prezentācijā.
Taču, zinot, ko nozīmē šāda raidījuma noorganizēšana, vēlos pateikties autoriem par uzdrošināšanos! Arī jau minētais Dragon’s Den nebija perfekts savā pirmajā iznācienā, bet uzplaukumu sasniedza ar trešo un ceturto TV sezonu. Novēlu Firmas noslēpuma komandai drīz atrast savu TV šova veiksmes noslēpumu.
Kultūras un izklaides notikumi
NO 1.DECEMBRA. IZSTĀDE RUMBULA. NOZIEGUMA ANATOMIJA. 1941 OKUPĀCIJAS MUZEJĀ. Pirms 70 gadiem 30.novembrī un 8.decembrī Vācijas okupētajā Latvijā, Rīgas pievārtē Rumbulā, tika noslepkavoti 25 000 cilvēku. Pieminot šo traģēdiju, muzejā apskatāma izstāde, kas veltīta holokausta upuriem.Apmeklētāji varēs iejusties 30.novembra un 8.decembra notikumos – speciāli veidotā kartē iezīmēts nāvei nolemto cilvēku pēdējais ceļš no geto līdz nošaušanas vietai, bet audiovizuāla projekcija sniegs baiso notikumu aculiecinieku liecības. Okupacijasmuzejs.lv
4.DECEMBRIS. LINDAS LEEN KONCERTS DAILES TEĀTRĪ. Svētdien plkst.15 teātra Lielajā zālē dziedātāja Linda Leen aicina savas mūzikas cienītājus uz neparastu pēcpusdienu – audiovizuālu koncertu Cinema. Koncerts kino pavadījumā. Dziedātāja mudina ļauties pārsteigumiem: «Akustiskajā koncertā veidosim dzīvo skaņas celiņu videopasaulei uz ekrāna. Man gribas pastaigāt pa virvi, balansējot starp to, kā pieņemts un ko patiesībā jūtam un domājam.» Biļetes jau izpārdotas.
3.DECEMBRIS. SERGEJA JĒGERA KONCERTS DOMA BAZNĪCĀ. Ar pazīstamā kontrtenora Sergeja Jēgera soloalbuma Ave Maria prezentācijas koncertu Domā plkst.19.30 sāksies festivāls Eiropas Ziemassvētki, kurā līdz 30.decembrim dažādos koncertos uzstāsies daudzi izcili mākslinieki. Jēgera jaunā albuma saturiskais vadmotīvs ir kanoniskā lūgšana Dievmātei Ave Maria, kopā ar viņu uzstāsies jaunā ērģelniece Diāna Jaunzeme, skanēs lūgšanas motetes ar kanonisko Ave Maria tekstu. Biļetes cena Ls 8. Bilesuparadize.lv, Latvijaskoncerti.lv
3.DECEMBRIS. SNIEGA KARALIENE JELGAVĀ. Jāņa Lūsēna un Ineses Zanderes muzikālā pasaka ir ģimenei domāta izrāde. Sirsnīgas jūtas, kas vada mazo Gerdu cauri grūtībām, lai palīdzētu draugam Kajam, satraucoši piedzīvojumi, joki un trakulības, burvju pārvērtības, sniega un ledus zvani, ragains ziemeļbriedis – to visu varēs redzēt Ineses Mičules iestudētajā izrādē, kurā spēlēs un dziedās Kristīne Zadovska, Ieva Sutugova, Andris Ērglis, Ance Krauze, Amber u.c. Izrādes tiks spēlētas daudzviet Latvijā. Biļetes cena no Ls 5 līdz Ls 8. Bilesuparadize.lv
She & Him – A Very She & Him Christmas
Izskatīgā amerikāņu aktrise un perfekti nostādītās kantri dīvas balss īpašniece Zoja Deišanela kopā ar beisbola cepurītē paslēpušos ģitāras virtuozu M. Ward jau novembrī radījuši perfektu Ziemassvētku noskaņu. Muzikāli saderīgais pāris viegli rotaļīgajā retrorokenrolā izpilda amerikāņu tūkstošiem reižu dzirdēto ziemas brīvdienu klasiku. Gaisīgā mūzika gadalaika zaļo sākumu acumirklī pārkrāso baltu, piebur klāt piparkūku smaržu un debesīs piezīmē ziemeļbriežu kamanas. Amerikāniski, mājīgi.
Nora Ikstena
Ceturtdien, 1.decembrī, plkst.16 grāmatnīcā Valters un Rapa notiks Noras Ikstenas stāstu izlases Starp divām durvīm (1993-2011) iznākšanai veltīta tikšanās ar rakstnieci un autogrāfu stunda. Grāmatā apkopoti labākie 18 gadu laikā – no 1993. līdz 2011.gadam – rakstītie stāsti, to skaitā arī daži pirmpublicējumi. 18 gadi ir vecums, kurā, kā bieži mēdz uzskatīt, sākas pilngadība – apkopoti vienos vākos, Ikstenas stāsti tagad var sākt pieaugušo dzīvi.
