Gints Grūbe nosauc, kas varētu būt labs Latvijas televīzijas vadītājs, un skatās britu sabiedriskās televīzijas principu virzienā
Neatkarīgais producents, Mistrus Media īpašnieks Gints Grūbe ir viens no pieciem Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) kandidātiem, kurus 2.februārī ievēlē Saeima. Intervijā viņš stāsta, kādēļ piekritis kandidēt un kas, viņaprāt, jāmaina sabiedriskajos medijos, lai varam cerēt uz gudrāku sabiedrību.
Vai iespējams kaut ko mainīt sabiedrībā, esot ārpus varas struktūrām vai drīzāk esot iekšpusē?
Vienmēr esmu lolojis ilūziju, ka Latvijā var rasties sabiedrība, kas var ietekmēt politiskos procesus un valsts virzību individuālā līmenī. Taču redzam, ka sabiedrības spējas un prasmes iesaistīties, piemēram, mediju pārraudzībā, dažādās pilsoniskās sabiedrības komunikācijas formās, ir ļoti ierobežotas. Individuālā līmenī sabiedrības pārraudzība tiek saistīta ar līdzdalību vēlēšanās, referendumos. Pārējā laikā cilvēki nolaiž tvaiku, komentējot interneta vēstījumus.
Savulaik es Latvijas Universitātē sāku rakstīt disertāciju par politisko kultūru un līdzdalību. Viena no teorijām – sabiedrības politiskā kultūra mainās vienas paaudzes laikā. Tas nozīmē, ka pašlaik mums jau vajadzētu sākt baudīt augļus, taču redzam, ka cilvēki lamā politisko eliti, bet tik un tā gaida, ka tā «zinās labāk».
Kas notika ar disertāciju?
Nepabeidzu. Tas bija intensīvs periods, sakrita ar Vakara interviju veidošanu Latvijas televīzijai. Katru nedēļu astoņus gadus.
Kāda bija disertācijas tēma?
Politiskās kultūras transformācija Austrumeiropā tranzītsabiedrību periodā. Ja tagad atsāktu doktorantūru, nevarētu rakstīt tālāk no tās pašas vietas. Būtu jādomā, vai mēs aizvien esam tranzītsabiedrība. Man ir sajūta, ka atgriežamies 90.gadu vidus diskusiju līmenī, kad bija svarīgi izveidot valsti, nosargāt valodu, kultūru. 2005.gadā, kad darbojos Žanetas Ozoliņas vadītajā stratēģiskās analīzes komisijā pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, profesore Ozoliņa teica: mēs no valsts – vārtu sargātājas esam pārvērtušies par valsti – robežu paplašinātāju. Toreiz bija sajūta, ka mēs tiešām varētu kļūt par starptautisku spēlētāju ar savu balsi, vīziju. Tagad ir sajūta, ka atkal mēģinām nostiprināt vārtu sargātāju pozīcijas.
Kad nolēmi kandidēt uz NEPLP, tevi, visticamāk, nevadīja abstrakti ideāli, bet konkrēti nodomi, ko varētu mainīt?
Mani izvirzīja Latvijas Žurnālistu asociācija, konkrēti Anda Rožukalne. Tas bija, neteiksim, pagodinājums, bet būtiski, ka mani uzrunāja un uzskatīja, ka varu kaut ko darīt lietas labā. Man vienmēr bijis svarīgi, kas notiek sabiedriskajos medijos, jo kopš 1995.gada esmu bijis saistīts ar Latvijas televīziju, veidojot tai raidījumus.
Kā pats vērtē – kas bijis veiksmīgākais?
Ja Nīčes izpratnē (smejas), ka jēga ir darbu darīt tikai ar sirds asinīm, tad, domāju, Vakara interviju cikls tapa ar sirds asinīm.
Pagājuši trīs gadi, kopš raidījuma vairs nav, un jūtu – no cilvēkiem, ko esmu saticis, noslāņojumi manī ir palikuši. Tie izmainījuši priekšstatu par procesiem, sašķobījuši gaumes latiņu, kas man bija pirms tam kā pavisam jaunam cilvēkam, kurš uzskatīja, ka var (iesmejas) sarunāties ar visiem – Joseliani, Pjatigorski, Pertu.
Tev glaimoja, ka vari ar viņiem sarunāties? Tas bija līdzvērtīgi?
Sāku ar jaunības maksimālismu – man bija 27 gadi. Liekas, ka vari prasīt jebko. Es iemācījos, ka jebkurai sarunai ir ļoti nopietni jāgatavojas. Nereti gatavošanās bija varbūt pat vērtīgāka par pašu sarunu, vismaz man. Smējāmies ar kolēģi operatoru, ka vecumā droši vien satiksimies Ziedoņdārzā un katram līdzi Rimi maisiņā būs fotogrāfijas ar zvaigznēm, kuras jaunībā satikām. Tagad es saprotu, kā mainās televīzija, internets. Maniem raidījumiem atradīsies vieta šādā formātā – būs cilvēki, kuri gribēs noskatīties, piemēram, 2002.gada interviju ar režisoru Vimu Vendersu.
Vai intervijas veidoji, domājot par skatītājiem – ko viņi iegūs, vai tas vairāk bija intelektuāls piedzīvojums pašam?
Es jau pats izvēlējos cilvēkus, kurus intervēt, un tēmu, par ko runāt.
Runājot par radošo un administratīvo procesu, atšķirība ir tāda, ka administrējot nevari skatīties tikai no savas gaumes, ideoloģijas robežām. Tev jāspēj pacelties pāri, jo esi sabiedrības deleģēts. Sabiedrību neveido tikai nacionāli, kreisi vai liberāli orientēti cilvēki. Visi šeit dzīvojam. Tas jāizprot un jāsabalansē. Bet radošam cilvēkam jādara tikai tas, kas viņam svarīgi. Pretējā gadījumā esi kā [izdevēja] Santa Anča, kura izkalkulē, kādai jābūt sievietei, un tad modelē. Es vienmēr esmu apbrīnojis tādus cilvēkus kā Santa Anča – cik viņa tomēr ir gudra savā veidā, jo spēj nodarboties ar sabiedrības inženieriju.
Tu varētu būt sabiedrības inženieris? Jaunais amats šādu iespēju dos.
Šādām institūcijām ir svarīgi nodarboties ne tikai ar pārraudzību un likumu ievērošanu – tas man būtu garlaicīgi, bet arī iniciēt latiņas pacelšanu. Tādā nozīmē tā varētu būt sabiedrības inženierija. Man ir svarīgi, lai Latvijā televīzija nepārvēršas par zemāko šķiru televīziju, kā reiz izteicās vācu TV zvaigzne Haralds Šmits, pats aiziedams no RTL, kur vadīja apšaubāmu sarunu šovu, uz Vācijas sabiedrisko televīziju. Latvijas televīzijā visu laiku ir bijusi tendence: produktu radīšana plašākai auditorijai ar tukšāku saturu, un laika gaitā sabiedrība sāk domāt, ka televīzijai tādai jābūt. Šeit nedrīkst pārprast: padomes uzdevums nav iejaukties saturā, bet tā var izveidot kvalitātes rāmi.
Līdz šim tu vairāk esi bijis procesu vērotājs, radošais spēks. Vai nebūs sarežģīti administrēt?
Es jau piecus gadus vadu savu filmu studiju. Kopā ar autoriem man jādomā par auditoriju – kā vēstījums to sasniegs. Tas ir ļoti interesanti un izaicinoši. Esmu izvēlējies te, Latvijā, dzīvot. Un man ir svarīgi, kādi cilvēki dzīvo apkārt – kādas avīzes un žurnālus izdod, kādu televīziju, radio, filmas veido. Kādas grāmatas raksta, kā pēta vēsturi, un kādas diskusijas tas viss raisa.
Tātad tu gribi kvalitatīvu sabiedrību ap sevi.
Kurš to negrib?
Par ko balsoji vēlēšanās?
Tas, tāpat kā jautājums par ticību, ir nekorekts jautājums.
Kuri ir pirmie jautājumi, ko risināsi amatā?
Vispirms jānodala sabiedrisko mediju un komercmediju pārraudzība, jo tiem ir atšķirīgi noteikumi. Vieni realizē sabiedrisko pasūtījumu, bet otriem jāspēlē pēc tirgus principiem. Sabiedriskais pasūtījums pašlaik ir reducēts uz formālismu. Ideālais modelis, man liekas, ir tas, ko realizē BBC. Nesen viņi veica izmaiņas savā organizācijā, balstot sabiedrisko pasūtījumu uz sabiedriskā līguma principiem. Sākuma nosacījums tam ir abonenta maksa, līdz ar to cilvēki gaida citas kvalitātes mediju, jo valsts budžets ierindas pilsonim ir abstrakcija.
Iedziļinoties Latvijas modelī, sapratu, ka tikai 9% Latvijas iedzīvotāju neizmanto maksas TV paketes. Tas nozīmē, ka lielākā daļa jau maksā par sabiedriskajiem medijiem, tikai maksa aiziet kabeļoperatoru kabatā. Kaut kas šajā sistēmā ir nepareizi veidojies. Man gribētos, lai atgriežamies sākumpunktā un veidojam visu no jauna. Lai mums ir sabiedriskais medijs, ar ko lepojamies, kā briti lepojas ar BBC. Britu tradīcijā regulāri tiek definētas sabiedrības vajadzības, un televīzijas, radio, interneta formātā tiek meklēts, kā šīs tēmas risināt.
Kādas tēmas Latvijas sabiedrībai, tavuprāt, ir svarīgas?
Ne jau pieci cilvēki, kuri nonāks padomē, zinās, kas vajadzīgs sabiedrībai! Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir daudz ekspertu un labi nozares speciālisti. Tos iesaistot, ir iespējams izskaitļot svarīgo.
Bet lēmumus pieņems šie pieci, arī tu.
Ne jau balstoties uz savu gaumi vai uzstādījumiem. Es ceru, ka tie pieci, kuri nonāks padomē, spēs sistēmu pārvaldīt, iesaistot ekspertus, nevalstisko sektoru, lai veidotu kvalitatīvu mediju vidi Latvijā.
Konkrēti runājot, kā tas varētu notikt?
Piemēram, veidojot nacionālo seriālu televīzijā, ir būtiski, lai tas nav pakļauts tikai scenārista gaumes robežām, bet caur to tiek risināti sabiedrības vajadzību jautājumi. Ja vietējai nelatviešu auditorijai ir savas teātra, kino zvaigznes, lai viņi caur šo formātu atpazīst savu dzīvi Latvijā. Tie ir sabiedrības inženierijas jautājumi, un tos var [ar sabiedriskā medija starpniecību] risināt.
Raivis Dzintars pirmais pieklauvēs pie durvīm, lai risinātu.
Ne jau padome noteiks, kā jāraksta nacionālā seriāla scenārijs! Ir jābūt spējīgam menedžmentam, kas sabiedriskajā televīzijā spēj akumulēt un realizēt sabiedrībai svarīgas idejas. Padomes uzdevums ir radīt šādu menedžmenta struktūru. Eksperti palīdzētu meklēt formas, kā to izdarīt. Vai šādu seriālu, piemēram, pasūtīt neatkarīgām producentu kompānijām, kā dara ARTE, vācu un franču apvienotais kanāls. Mana filmu studija regulāri pārdod filmas Eiropas sabiedriskajām televīzijām. Redzu, ka tām ir ļoti liela atbildība par to, ko iepērk.
Nemēģina izspiest kukuli?
Nē, tur vispār nav nekādas iesmērēšanas lietas. Ir tikai kvalitātes kritēriji, kuri ir definēti, un pēc tiem notiek atlase.
Bet Latvijas televīzijas vadītājs regulāri gozējas pasākumos ar Ventspils mēru.
Bīstamākais Latvijā: [morāles] latiņa, kas tiek uzskatīta par normu, nobraukusi absolūti zemu. Ja vienreiz televīzijā tā notiek, otrreiz, tad trešoreiz skatītājs to jau uztver kā normu, ka sabiedriskā medija vadītājs var sarokoties ar smagos noziegumos apsūdzētu kādas pilsētas mēru. Par to pat vairs nediskutē.
Man šķiet, ka sabiedriskajos medijos ir pārprasta neitralitāte. «Mums jādraudzējas ar visiem!» – tā jau nav neitralitāte žurnālistikā. «Ja mēs uzaicināsim studijā visu politisko spēku pārstāvjus, tad būsim neitrāli!» – tā nav kritiska attieksme. Esmu ievērojis, ka televīzijā aizvien par pretējiem viedokļiem tiek uzskatīts, ja studijā uzaicina Dienas un Neatkarīgās pārstāvjus. (Smejas.)
Vai tev nav bažas, ka politiķi nāks ar savām interesēm pie tevis kā amatpersonas?
Bet kādā veidā [tas notiek] – zvana un saka, izņem to filmu no programmas? Viens no maniem argumentiem bija tas, ka es varētu un gribētu strādāt šajā padomē tikai tad, ja tā ir politiski neatkarīga. Ja notiks jebkāda veida ietekmēšana, uzreiz atkāpšos.
Kāpēc tev svarīga neatkarība?
Tas atkal ir jautājums par to, kādā valstī dzīvojam. Vai dzīvojam korumpētā vidē, kur cilvēka talantam, profesionalitātei nav nekādas nozīmes, vai tomēr ne. Tas ir izšķiroši, arī attiecībā uz medijiem.
Latvijas sabiedrība ir ļoti maza. Reiz ar kolēģiem spriedām, kā plašai auditorijai popularizēt Latvijas kino. Likās, ka formāts, ko aizsāka Aleksandrs Gordons Krievijas sabiedriskajā televīzijā, būtu labs. Viņam bija raidījums Slēgtā izrāde, aicināja studijā filmu veidotājus, kritiķus un politiķus, kuri ļoti atklāti spēja kritizēt filmas, kolēģu darbu, radot par tām interesi un izceļot arī kvalitātes. Toreiz spriedām – ja šādu raidījumu izveidotu Latvijā, sāktos politkorektums. Es patiešām gribētu redzēt, ka Normunds Naumanis, Dita Rietuma, Dāvis Sīmanis, es pats ietu studijā un teiktu to, ko personīgi domājam par latviešu filmām. Varbūt mazai sabiedrībai tas ir pašsaglabāšanās instinkts – nekritizēt. Bet tas ir būtisks trūkums, ka kritika par darbu Latvijā tiek uztverta personiski, kā attiecību samaitāšana.
Ja sabiedrībai nepiemīt spēja sevi analizēt, tajā skaitā kritiski, tad sabiedrības kvalitāte pamazām zūd. Tā kļūst par ciema sabiedrību ar ciema politisko kultūru.
Savulaik producentu apvienībā Labvakar esi strādājis kopā ar pašreizējo Latvijas televīzijas vadītāju Edgaru Kotu. Vai viņu vajadzētu atcelt no amata?
Runa jau nav par Kota atcelšanu vai neatcelšanu. Vispirms jāsaprot, kāpēc sistēma nefunkcionē. Pirms Kota tur sēdēja Uldis Grava – ar visnotaļ labu slavu, vadījis rietumniecisku mediju, bet viņa laikā Latvijas televīzijas situācija nebūt nebija labāka. Tas nozīmē, ka ir sistēmiskas kļūdas. Menedžmentam jādarbojas tā, ka labākie žurnālisti nevis iet prom, bet tiek piesaistīti un spēj radīt viskvalitatīvāko produktu. Būtiski ir ieviest konkurenci attiecībā uz radošo darbu. Sabiedriskais medijs nedrīkst darboties pēc arodbiedrības diktētiem noteikumiem «visiem jāatrod darbs».
Vai Edgars Kots ir labs vadītājs?
Ja man jāspriež kā skatītājam, kāda izskatās sabiedriskā televīzija, tad – ne. Tur ir izteikti centralizēts modelis, birokrātiska ievirze. Tas darbojas kā valsts medijs, nevis sabiedriskais medijs.
Kas varētu būt labs sabiedriskā medija vadītājs turpmāk?
Par to būtu jādomā, veidojot jauno sabiedrisko mediju. Un būtu svarīgi, ka šādu mediju vada kaut vai Baibas Rubesas līmeņa personība. Ir jāreformē diezgan radikāli. Tam nepieciešams cilvēks, kam ir ne tikai izpratne par procesiem un gaume, bet kurš spēj arī menedžēt. Izveidot skaidru formu un saturu.
Vai Panorāmu skaties?
Es izmantoju principu, ko skatītāji apgūs jau tuvāko gadu laikā: paša sastādītu programmu, nevis plūsmas televīziju. Ar laiku atkritīs prime time.
Kā izveidoji Mistrus Media, un kā tā pārtiek?
Esmu darbojies kā neatkarīgs producents, un tas nozīmē būt cilvēkam, kuram jāatrod līdzekļi. Manās interesēs vienmēr bijis radīt kvalitatīvu produktu, kuru televīzijām ir interese nopirkt, nevis izmantot pazīšanās un iesmērēšanas. Mūsu filmu Pasaules skaņa iegādājās septiņas pasaules televīzijas, Vakara intervijas – NTV Mir.
Veidojot raidījumu Es varu būt premjerministrs, man bija būtiski, lai tas nav pakļauts komerciālai naudai, kas var diktēt noteikumus, tāpēc meklējām finanšu avotus caur Eiropas fondiem. Regulāri piedalāmies konkursos ar saviem mākslas projektiem. Ražojam arī reklāmas, ir korporatīvie audiovizuālie darbi. Nevaru to nosaukt par megabiznesu. Tā drīzāk ir tiekšanās darīt to, kas patīk, un mēģinājums radīt citus finanšu avotus, kas palīdz nodrošināt, lai varu darīt to, kas patīk. Krīzē esam ļoti smagi strādājuši, lai izdzīvotu, piesaistītu jaunus autorus. Tagad man svarīgi izveidot Viestura Kairiša iecerēto spēlfilmu Melānijas hronikas pēc Melānijas Vanagas darba Veļupes krastā. Šāda filma, kas ļoti personiskā aspektā runā par traumatisko vēstures pieredzi – masu deportācijām 1941., 1949.gadā -, Latvijā ir ļoti būtiska, arī man personiski.
Ārkārtīgo bīstamību un spēku, ko vara dod, tu esi aptvēris?
Kaut kāda veida šaubas es, protams, jūtu. Tikai muļķi nešaubās. Man vienmēr bijis bail no cilvēkiem, kuri nešaubās, kuriem acīs deg ideoloģiskā liesmiņa un kuri skaidri zina, kā pasaulei jābūt iekārtotai.
5 izcilas dokumentālās filmas
Pilsonis Havels. Vairāku gadu garumā čehu dokumentālista Miroslava Janeka fiksēts personisks stāsts par politiķi Vāclavu Havelu. Ļauj ielūkoties 20.gs. beigu un 21.gs. sākuma Eiropas politikas aizkulisēs.
Rhythm Is It. Vācu režisors Tomass Grūbe par to, kā Berlīnes filharmoniķi sadarbībā ar kāda margināla piepilsētas rajona 250 skolēniem iestudē Stravinska Svētpavasari. Pierādījums, ka sociāliem projektiem ir jēga.
Pīna. Vims Venderss par leģendāro vācu dejotāju Pīnu Baušu. Pierādījums tam, ka tehnisko rīku (3D) pielietojumā primāra ir ideja.
To Be and to Have. Franču režisora Nikolasa Filibēra filma par kādu skolu un tās skolotāju Francijas laukos. Cilvēcīgākā no filmām, kādu gadījies redzēt.
Blokāde. Krievu režisora Sergeja Lozņicas filma, kurā viņš pārmontē vecus Ļeņingradas kinohronikas kadrus, radot filmai jaunu skaņas celiņu. Iespēja pārliecināties par bildes spēku, kad tā ir attīrīta no ideoloģiska teksta.
Gints Grūbe
Dzimis 1972.gadā Cēsīs
Studējis filozofiju un politikas zinātni LU, Bonnas un Berlīnes Brīvajā universitātē
Strādājis laikrakstā Atmoda, Nakts, LTV raidījumos Deviņdesmitie, Tādi esam
No 2000. līdz 2008.gadam veidojis LTV raidījumu Vakara intervija
TV spēles Es varu būt premjerministrs producents
Veidojis dokumentālās filmas Pasaules skaņa, Kokaru dziesmu svētki, 1×1, Būt par Raimondu Paulu
Filmu studijas Mistrus Media īpašnieks
