Dzejniece Inga Gaile (36) uzrakstījusi ceturto dzejas grāmatu, ieguvusi bakalaura grādu dramaturģijā un atzīstas, ka atļaušanās rakstīt, līdztekus nestrādājot darbu iztikai, ir ļoti laba sajūta
Šonedēļ dzejniece Inga Gaile atrodas Ventspils rakstnieku mājā un strādā. Nesen Ingai iznākusi ceturtā dzejas grāmata Migla. Par nosaukumu, kas ir ļoti ietilpīga metafora, pati saka: «Nav nekas baigi pozitīvs. Migla, no vienas puses, – ilūzijas, bailes, kurās cilvēks dzīvo. No otras – migla ir laba, pasargā un ļauj izdzīvot līdz tam brīdim, kad cilvēks gatavs no tās iziet.»
Par Ingas Gailes otro dzejoļu grāmatu Laiks bija iemīlējies literatūrzinātniece Anda Baklāne 2004.gadā Satori.lv rakstīja: «Mulsinoši skaistā Inga Gaile ar viņas skropstām, gurniem, acīm, balsi un visu pārējo kā ēna, kā gaisma nogulst pār krājuma lappusēm, traucējot atmaskot, pelt, paust vilšanos vai rezignāciju.» Bet dzejnieks Kārlis Vērdiņš 2007.gadā Dienā par Kūku Mariju: «Sievišķība tur lepni grozās priekšplānā.»
Par jauno grāmatu Anda Baklāne žurnālā Latvju Teksti šovasar domā tā: «Krājuma telplaiks vairs nav tikai mūžīgā tagadne, kurā stihiski virmo fascinējoši iespaidu fragmenti, un liriskā persona ir kļuvusi daudz «vēsturiskāka» – personiskās pagātnes un dzimtas vēstures naratīvi ir viena no grāmatas spilgtākajām emocionālajām asīm.» Savas paaudzes dzejā Gaile ir viena no tām, par kuru runāts un spriests visvairāk.
Izlasīju jūsu CV, ka strādājat reklāmā. Vai Latvijā ir kāds 30-40 gadus jaunās paaudzes dzejnieks, kurš nekad nebūtu strādājis reklāmā?
(Smejas.) Tā ir gandrīz pirmā ziņa, kas par mani internetā izlec, – strādā reklāmā. Kad pērn rudenī bija Ādas pirmizrāde, intervijā NRA izstāstīju, ka mani jau augustā [no aģnetūras DDB] atlaida. Arī Satori.lv stāstīju, ka reklāma nav man, tas ir pilnīgi skaidrs.
«Atlaida» pateicāt ar tādu laimīgu sajūtu.
Atlaida, jā. Šajā darbā nebiju ielikusi tik daudz, lai mani neatlaistu. Beigās jau tiešām bija skaidrs, ka negribu strādāt šo darbu. Tomēr centos, cik nu mana būtība varēja to spēt. Bija arī liela iekšēja pretestība. Man bija vajadzīga alga. Meitu tobrīd audzināju viena. Taču pārāk daudz nācās sevis atdot par to materiālo ieguvumu. Ļoti angažēta rakstīšana, noteikts darbalaiks.
Reklāmā ierobežojumus izjutāt eksistenciāli vai valodā? Tā prasu, jo atcerējos Teodoru Adorno, kurš par reklāmas ietekmi uz sabiedrību teicis: cilvēku visintīmākās reakcijas ir priekšmetiskotas tik pilnīgi, ka ideja par kaut ko savu, īpatnēju turpina pastāvēt tikai galējā abstrakcijā – individualitāte nenozīmē neko vairāk kā žilbinoši baltus zobus vai brīvību no padušu sviedriem un emocijām.
Reklāmā ir klients, kurš saka, ko viņam vajag, vēl ir radošais direktors vai aģentūras vadītājs, kurš saka, ko viņam vajag. Ir noteikts sabiedrības izpratnes līmenis, kurā jādarbojas, lai viss būtu saprotami, tajā pašā laikā oriģināli. Ja cilvēks grib rakstīt, viņam nevajag strādāt reklāmā – līdz šādai atziņai esmu nonākusi. Ir jauni cilvēki, kuri turp dodas ar domu, ka reklāma cilvēkiem piedāvā sapni, tādu sapni, par kuru viņi vēl nezina.
Tā, protams, var būt, un es nedomāju, ka cilvēki, kas strādā reklāmā, ir nelieši un aprēķinātāji – tā nebūt nav. Problēma ir tas, ka reklāmā par to sapni jārunā klišejās, jo diemžēl ir uzskats, ka pircēju vairākums neko citu nesapratīs un nespēs pieņemt. Līdz ar to nenostrādās reklāmas būtība – pārdot. Es savā darbā tomēr gribu darboties pret klišejām. Paplašināt valodas lauku, nevis noplicināt. Paplašināt robežas (vismaz savas), kā skatos uz pasauli, kā uztveru nesaprotamo un mēģinu to izprast. Es gribu iebilst stereotipiem, bet reklāmā tas nav iespējams.
Kāpēc jūs atlaida?
Es tur nostrādāju gadu. Mani pieņēma darbā uz Ziemassvētku laiku, tāpēc sākumā bija emocionālākas nepieciešamības, ko no manis prasīja, – tās varēju piepildīt. Pēc tam jau… Es diezgan nervozi centos. Kā nopratu pēc atgriezeniskās saites, nebija labi un palika aizvien sliktāk. Pirmajā brīdī biju bēdīga. Kā katrs cilvēks, kuram pasaka vai liek nojaust – tu nederi. Pēc tam jutu atvieglojumu un prieku. Atlaižot no darba, viņi man palīdzēja. Pašai tas prasītu ilgāku laiku, saņemties un pateikt: nē, man jāstrādā kas cits!
Latvijā nav iespējams darbs – rakstīt dzeju?
Ir grūti saprast, ko rakstnieks un vēl jo vairāk dzejnieks dara un vai tas vispār ir darbs. Kā varam novērot, tas nav skaidrs arī augstākajā varas līmenī. Un arī savā ikdienā – maniem mīļiem vecākiem tas nav īsti skaidrs. No sirds varu atzīt, ka viņi mēģina mani izprast, bet dzeja viņiem neliekas darbs.
Es rakstu no skolas laika. Grāmatas, dzeja – man bija iespēja justies labi pasaulē. Varbūt neapzināti, bet es gribēju to dzīvē darīt. Manā ģimenē, dzimtā šādas pieredzes nav. Tētis ir augsta līmeņa inženieris, mammīte vienmēr strādājusi tirdzniecībā – tādas praktiskas lietas, mana māsa ir pavārs, ļoti labs pavārs, un mans brālis ir IT speciālists. Es saprotu, ka sabiedrībai liekas – dzeja ir hobijs, ko vari darīt vakarā pēc darba. Domāju – tā problēma nav tikai Latvijā. Kā paskaidrosi citiem, ka tev vajag divas dienas sēdēt uz soliņa, un tā tas būs, tā darīsi vēl divas nedēļas, ja vajadzēs, un tikai tad rakstīsi? Tas ir, figurāli izsakoties. Es jau uz soliņa nespēju nosēdēt.
Ko jūs darāt, pirms sākat rakstīt?
Nervozēju. Nu, lūk.
Es domāju, ka cilvēkiem, kuri sēž Kultūras ministrijā, vajadzētu vismaz mēģināt savas robežas paplašināt un to saprast. Lai arī tas nav viegli, to saku bez ironijas. No dzejas nav racionāla ieguvuma. Cilvēks atnāk pie manis, saka: ko tu man dosi?
Un jūs – savu grāmatu noliekat viņam priekšā.
Jā, bet tad viņš saka: vai to var apēst? Labi, labi, tik stulbs jau neviens nav. Situācija tajā brīdī, kad tev iznākusi grāmata, kļūst vieglāka. Vari teikt cilvēkiem: re, kas man ir! Nākamais ir jautājums – vai izpirkta? Cik liela tirāža? Tomēr tas ir demokrātiskas sabiedrības lielais spēks, ka tā attīstījusies tiktāl, ka saka: jā, mums ir vajadzīgas arī nesaprotamas profesijas, kuras, iespējams, mums kaut ko tomēr var dot.
Jūsu grāmatas ir vērtīgas?
Es nevaru tā novērtēt. Katru reizi ar jaunu grāmatu ir iekšēja cīņa, ar teātri arī – es sadarbojos ar režisoru Andreju Jarovoju.
Izrāde Āda Ģertrūdes ielas teātrī jums atnesa panākumus.
Es nezinu… Paldies, man bija liels prieks dzirdēt labus vārdus, biju arī uz izrādi – cilvēki smējās, dzīvoja līdzi. Tā bija satriecoša sajūta, tāpēc man gribētos rakstīt teātrim. Par vērtīguma sajūtu vēl gribēju teikt: tagad rakstu jaunu tekstu Ģertrūdes ielas teātrim pēc Dostojevska Baltajām naktīm. Nosaukums būs Četras naktis, un tur man atkal gāja kā pa celmiem. Nekādas vērtības apziņas. Tekstu pārrakstīju un pārrakstīju.
Pati ar sevi cīnījāties.
Arī ar režisoru cīnījos. (Smejas.)
Jaunajā dzejas grāmatā jūtams, ka jums interesē, kas sabiedrībā notiek. Jums nav vienalga. Vai dzejniekiem ir jāiet uz Kultūras ministriju, jāiniciē dialogs?
Toreiz padomāju: kāpēc mani neaicina? (Iesmejas.) Līdz šim brīdim neesmu bijusi sociāli aktīvs cilvēks, kurš kaut ko var izrunāt. Man ir bijušas grūtības ar komunikāciju, ar uzstāšanos. Es nevaru noformulēt domu, satraucos. Es domāju – ja dzejniekam ir sajūta, ka viņam jāiet un jārunā [ar ministriem, ierēdņiem], tad tas jādara, bet tas ir ļoti individuāls jautājums.
Jūsu grāmatā ir dzejolis Pilsētas atdzimšana par ebreju jautājumu Otrā pasaules kara laikā – dziļš un emocionāls cilvēcības meklējums, kas sākas ar vārdiem: «Tajā dienā visa pilsēta nometās ceļos: Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Kijevas, Jēkabpils, Lāčplēša ielās, Virsaišu, Lauvas, Lielā un Mazā kalna, noliektām galvām Rumbulas mežā.» Turklāt jūs uzrunājat mūsdienu cilvēkus, vēršaties pie viņiem.
Tas ir provokatīvs dzejolis, pat savu vecmammu pieminu. Es nestāvu soģa pozīcijā, es stāvu starp visiem tiem cilvēkiem, kas dzejolī nometušies ceļos. Es domāju, ka ir lietas, ko Latvijā neesam izrunājuši. Kad uzrakstīju šo dzejoli, pamanīju, ka arī tēlnieks Ivars Drulle par to sācis runāt. Paldies Dievam, es nodomāju, ka nebūs tā, ka esmu viena. Vajadzētu izrunāt to sāpīgo, nezaudējot pašcieņu. Nav jāiet zemnīcās, lai nekad vairs nenāktu laukā sava kauna dēļ. Diemžēl pazeminātās pašapziņas dēļ mums ir tendence pateikt, ka mēs ne pie kā neesam vainīgi. Ja būtu stiprāki, mēs izskatītu lietas, kuras esam nepareizi darījuši. Sanāk, ka kauns ir runāt, nevis darīt. Ja nav kauns darīt, tad nevajadzētu būt kaunam runāt. Bailes rodas no dažādiem sāpīgiem gadsimtu ilgiem pārdzīvojumiem. No tā, ka nav bijušas vārda tiesības. No tā, ka ir bijuši saimnieki, un tu tikai tas niecīgais, kurš var izgrebt stabulīti. Taču mēs esam dzīvi. Mums vairs nav kungu. Mēs varam runāt, ko gribam, pat ideoloģijas nav, kas apspiestu. Esam brīvi cilvēki. Man liekas – ja esam izdzīvojuši pēc lielām kolektīvām traumām, mums jānodarbojas ar citu muskuļu būvēšanu.
Mēs tos būvējam?
Katram katru dienu būtu jādomā – kāds viņš ir cilvēks, vai noteiktos apstākļos būtu spējīgs uz ļaunu. Latvija ir laba vieta, kur dzīvot: mūs nav piemeklējušas lielas katastrofas, bads. Esam komforta zonā, kurā varam arī nesadurties ar kardinālām izvēlēm. Kamēr mums ir šī lieliskā vieta, kur dzīvot, izglītoties un drošībā attīstīties, varam darīt visu, lai veidotos par labiem cilvēkiem. Lai tajā brīdī, kad būtu jāizdara kardinālas izvēles, mēs tās izdarītu kā labi cilvēki, nevis kā tie, kuri meklē gejus, sievietes, krievus vai kādus citus par vainīgajiem.
Jūsu jaunās grāmatas dzejoļi ir arī ļoti personiski, atklāti. Vismaz tāda ir sajūta lasot. Vai nav bailīgi ļaut lasītājam pienākt tuvu klāt, gandrīz vai ļaut sevi aptaustīt?
Mīlestību esmu sev formulējusi kā drosmi. Tāpēc esmu tā rakstījusi. Taču dzejniekam nav jābūt autobiogrāfiskam. Iedvesmas fakta noskaidrošana īsti neko nedod dzejoļu izpratnei. Savā ziņā var pat mazināt vispārinājuma spēku, kas dzejoļos ir. Ja lasītājs dzejoļos saskata sevi, mani, savu vai manu vecmammu, ģimeni, lai tā ir. Uztraucos un baidos jau visu laiku, bet tajā pašā laikā… man [dzejā] jādara tas, kas jādara.
Cik ilgs laiks vajadzīgs viena dzejoļa radīšanai? Lasās tik ātri un it kā viegli…
Mēs taču zinām, ka ir cilveki, kuri apgalvo – mans bērns var labāk un ātrāk uzzīmēt to [Kazimira Maļēviča] melno kvadrātu! Kāpēc kāds idiots stāsta, ka tā ir māksla un par to jāmaksā miljoni?! Tas ir jautājums par paša mākslinieka spēku, ticību sev un kaut kādam… Svētajam Garam, kas caur viņu runā – ka tev vienkārši jādara, un viss. Man vajag kādu laiku vienatnes, lai rakstītu. Tagad, kad man ir Alisīte, esmu ietrenējusies ātrāk, sevi disciplinēju.
Kam jums vienatne – domu procesam, sajūtām, vērojumam?
Vienatne var būt arī pilsētā starp cilvēkiem. Bet – lai nebūtu sadzīvisku rūpju tajā laikā, uztraukumu. Ko es daru ar to vienatni? Jebko. Traukus arī varu mazgāt… Atvainojiet, man neērti, liekas, ka mānos, cenšoties izstāstīt daiļrades mehānismu. Kad rakstnieki saka – to nevar izstāstīt, tad visiem liekas, c’mon, kas tā par koķetēriju, tagad tu izliecies par kaut kādu baigo miglas izšuvēju! Diemžēl to tiešām nevar izstāstīt.
Kāpēc jums ir kaisle strādāt teātrim? Jaunajā grāmatā pat ir dzejolis Zirgu pastam – mājai, kurā māca aktiermākslu, režiju, dramaturģiju.
Man ir spēcīga bērnības pieredze. No vienas puses, mani mīļie vecāki ar mākslu nav saistīti, no otras, mamma bērnībā man sagādāja mākslas pārdzīvojumus, kuri mani virzīja uz to, ka gribu rakstīt. Skatījos Jaunatnes teātrī Pilnu Māras istabiņu, Trešās impērijas bailes un postu, Dailes teātrī Prāta melus. Ļoti emocionāli reaģēju, raudāju. Izjutu to, ko sauc par katarsi.
Šogad, pateicoties Kultūrkapitāla fonda stipendijām, lai arī maza apjoma, esmu izdzīvojusi, tikai rakstot – dzeju, teātrim. Protams, dzejas grāmatas honorārs arī bija. Sajūta, ka varu tikai rakstīt un nav jādara citi darbi, ir ļoti laba.
Kā jūtaties, kad jums ieminas par «sieviešu dzeju»?
Šausmīgi. Neviens nerunā par vīriešu dzeju. Manuprāt, par «sieviešu literatūru» vai «vīriešu literatūru» var runāt, tikai pētot, ko viņi un viņas lasa. Tas arī nav labais tonis, bet pētīt var, kāpēc ne. Bet par dzejas radītāju runājot – atvainojiet, ir 21.gadsimts. Sievietēm kādu laiku jau ir vēlēšanu tiesības. Arī lasīt viņas prot. Varbūt mēs varētu neizmantot dzimumpazīmi, lai raksturotu literatūru.
Parasti, man liekas, ar sieviešu dzeju tiek saprasta jūtināšanās, lielu ideju trūkums. Kā jūs domājat?
Mēs tomēr dzīvojam patriarhālā sabiedrībā. Cilvēkiem ir vēlme salikt pa plauktiem. Tas jau nav aiz ļauna prāta. Arī Kārlis [Vērdiņš], uz kuru biju ļoti dusmīga un nelaimīga, kad viņš formulēja sieviešu dzeju kā mani raksturojošu. Tajā pašā laikā viņa recenzijā par manu pirmo grāmatu bija vērtīgas atziņas, ko izlobīju.
Nepieklājīgākais, ko jums var pateikt, ir – skaistākā latviešu dzejniece? Mēs Latvijā nekad neesam runājuši par skaistāko latviešu dzejnieku, starp citu.
Trakums ir tāds, ka sākumā, to dzirdot, es jutos glaimota. Es taču augot biju gribējusi būt skaista un skaista, un skaista. Lūk, tā ir problēma, kas ierobežo meiteņu attīstību – viņas tik ļoti cenšas piepildīt gaidas par skaistumu, ko uzliek sabiedrības stereotipi! Es, piemēram, domāju – kā jūtas aktieris Andris Bulis, saprotot, ka sabiedrībā ir neformāla vienošanās par to, cik viņš ir izskatīgs? Tajā pašā laikā viņa izskatīgumu tomēr nepiemin ik uz soļa, jo viņš taču ir vīrietis. Bet sievietes pilnīgi mierīgi visu laiku var apspriest kategorijās «skaista, neskaista», «slaida, neslaida», tajā skaitā žurnālos.
Kura ir poētiskākā vieta Rīgā?
Rīga ir ļoti skaista. Smaržīga, forša. Es tik ilgi biju ņēmusies pati ap sevi, ap savu skaistumu (smejas), pēc tam vēl bijusi miglā (smejas), ka nevaru uzreiz vietu nosaukt.
Re, pat intervijā lietojat metaforas. Aristotelis teica, ka prasmīga metaforas izmantošana dzejā un runā ir pati svarīgākā.
Aristotelis gan arī teica, ka sieviete tikai pa pusei ir cilvēks un vergs vispār nav cilvēks. No vienas puses, viņš man nav patīkams autors, no otras – viņam taisnība par visu lietu samēru. Viņš arī teicis, ka dzejnieks, ja uzraksta kaut ko nesaprotamu, var vienkārši pateikt, ka tā vajag. Un, ja kādam rodas jautājumi, dzejnieks var nepaskaidrot. No tāda viedokļa – paldies Aristotelim!
CV
Dzimusi 1976.gada 29.jūnijā
Studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā literatūras teoriju, kritiku un dramaturģiju
Dzejoļu krājumu Laiks bija iemīlējies, Raudāt nedrīkst smieties, Kūku Marija, Migla un lugas Āda autore
Meita – Alise Lī Gaile, dzimusi 2007.gadā
Par darbiem saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balvu (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004) un Dzejas dienu balvu (2007)
