Pagājušā žurnāla numurā parādījās uzņēmēja Gunta Belēviča recenzija par vārdeni. Par dažām lietām, kas izsaukušas autora neizpratni, gribu uzrakstīt.
Pirmais – kas ir vārdene. Tā nav ne enciklopēdija, ne vārdnīca vārda parastajā nozīmē. Vārdene ir blakusiespēju aktualizējums (tas, kas piemirsts vai citādi nav bijis iepriekš pietiekoši akcentēts) ne ar valodnieces, vēsturnieces, arī ne ar kulināres, bet gan ar folkloristes skatu. Folkloristikā tieši «ko viena tante teica» ir svarīgāks par to, kas, kā Belēvičs raksta, «no akadēmiska avota smelts». Vārdenē velti meklēt ēdiena rašanās vai pagatavojuma veida tapšanas gadu, toties ir atlasītas tautā saklausītas izteikas un pastāsti par ēdieniem. «Vārdene» ir manis radīts apzīmējums, lai akcentētu starpžanru, kura pamatā ir folklora.
Otrais – nav taisnība, ka šķirkļos «nav norāžu uz novadu (reģionu) un laikmetu». Katram ir sniegts autors, novads, pierakstīšanas gads. Tiesa, kurā konkrēti Kurzemes vietā vai kurā Austrālijas vai ASV pilsētā pierakstīts pastāsts vai recepte, neesmu minējusi, jo ēdiena stāstam ar minēto vietu parasti nav tieša sakara. Mūsdienās arī novadu norādījums ir drīzāk simbolisks, jo teicēji no Rīgas atceras ēdienus, kas ēsti bērnībā Zemgalē, Latgalē vai citā novadā.
Vērā liekams varētu būt recenzenta aizrādījums, ka šķirklī «Kaucminde» vien esot piecas kļūdas. Gribētos zināt, kādas, jo šķirkli esmu veidojusi, aptaujājot kaucmindietes Latvijā, Anglijā, arī atsaucoties uz pētījumu un atmiņu grāmatu Kaucmindes Mājturības seminārs un Latvijas Mājturības institūts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.