Londonā dzīvojošā Latvijas akordeoniste Ksenija Sidorova (24) atgriežas Cēsu Mākslas festivālā ar koncertprogrammu akordeonam un čellam Pasaulīgais un dievišķais. «Ilgāk kā divas nedēļas bez koncertiem nevaru, iestājas izsīkums»
Olimpiskās spēles notiek ne pārāk tālu no latviešu akordeonistes Ksenijas Sidorovas mājām Londonā. «Tāpēc arī aizbraucu. Labāk skatīties spēles televīzijā, jo Londona notikumam gatavojās ļoti nopietni – o, jā,» smejas šarmantā māksliniece. Uz viņu tuvplānā skatoties, kļūst skaidrs, ka ne visām dīvām nepieciešamas fotoapstrādes programmas, lai žurnālu bildēs izskatītos nevainojami skaistas, ar zobiem kā Chanel baltās kamēlijas. Sešus gadus studējusi Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un pabeigusi to ar izcilību. 2011.gadā viņa kļuva par pretendenti uz Lielo mūzikas balvu kā gada spilgtākā debitante, kā arī bija pirmā akordeoniste, kas saņēmusi prestižo Viņa Augstības Velsas prinča mūzikas balvu. Ksenijas īpašumā ir neskaitāmas uzvaras starptautiskos klasiskās mūzikas konkursos Eiropā, un patlaban viņa Lielbritānijā strādā pie otrā albuma ieraksta.
Šovasar jaunā māksliniece ieradās Latvijā, lai otro gadu pēc kārtas spēlētu Cēsu Mākslas festivālā. Intervijā viņa stāsta par dzīvi Londonā un dalās pārdomās – kas vajadzīgs veiksmīgai karjerai.
Akordeons ir vienīgais mūzikas instruments, kas gluži kā grāmata vai apslēpta jēga jāatver vaļā, lai sāktu skanēt. Ko jums pašai iztēlē šis instruments atgādina?
Man tas noteikti ir cilvēks. Bēbis. Sofija Gubaiduļina, kuras skaņdarbu pagājušogad atskaņoju Cēsu festivālā, teikusi, ka akordeons ir velniņš, kurš elpo. Tā tas arī ir. Akordeons ir gan taustiņinstruments, gan pūšaminstruments. Tas ir kā plēšas un no mūziķa prasa arī pareizu elpošanu, plaušu darbu. Gubaiduļinas Septiņi vārdi (tēma – krustā sistā Kristus pēdējie septiņi vārdi – red.) bija milzīgs, nopietns darbs. Man pašai bija brīnums, kā cilvēki to uztvēra, ar kādu uzmanību klausījās. Šogad Cēsu festivālā atgriežos ar citādu programmu: būs gan tango, gan pazīstamā klasika – Rahmaņinovs, Sensānss, Pjacolla. Arī Gubaiduļinai programmā ir sava vieta. Ceru, ka klausītājiem patiks.
Vai akordeonu spēlē daudz jaunu, progresīvu mūziķu, kuri kāpj pāri ierastajām robežām? Šis instruments tomēr tiek asociēts ar tango kultūru.
Pasaulē tagad ir daudz mūziķu, kuri akordeonu cenšas pataisīt vairāk par klasiskās mūzikas, ne ballīšu instrumentu. Piemēram, Rišārs Galjano, Kimo Pohjonens. Eiropā ir spēcīgi jaunie akordeonisti. Tas ir labi. Kad ir konkurence, rodas vēlme pašai meklēt kaut ko jaunu. Es, protams, nesēžu mājās, pētot citu akordeonistu darbu, nedomāju – ā, viņš to spēlē, tad es kaut ko citu mēģināšu! Es daudz strādāju kopā ar citiem instrumentiem – kamermūzikā ar čellu, klavierēm. Tā ir dialoga iespēja mūzikā. Tā palīdz arī manai solokarjerai.
Kā jūs, būdama tikai 17 gadus veca, pirms septiņiem gadiem nokļuvāt Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā?
Tagad jau tas nav nekas pārsteidzošs. Daudzi jaunieši studē ārzemēs, ne tikai mūziku, bet daudzas citas jomas. Kad es aizbraucu uz Londonu, man bija sajūta, ka esmu tur dzīvojusi vienmēr. Atmosfēra, cilvēki, smaidi. Viss bija iedvesmojoši. Kad cilvēkam kaut kas patīk, viņam gribas strādāt vairāk. Rīgā es akordeona spēli biju mācījusies ārpusstundu nodarbībās mūzikas skolā, mēģināju savienot mācības ar mūziku. Kad atbraucu uz Londonu, visu dienu varēju veltīt tikai mūzikai, ko man ļoti gribējās darīt.
Kā atradāt studiju iespējas tieši Londonā?
Paldies maniem vecākiem. Kad mācījos vidusskolā, ģimenē, protams, spriedām, kur tālāk studēšu. Varēju palikt Latvijā, bet nedomāju, ka ir daudz, ko es Mūzikas akadēmijā būtu gribējusi ar akordeonu darīt – diemžēl tā tas ir. Es vēlējos mācīties jauno mūziku, uzzināt vairāk. Sagadījās tā, ka sievietei, pie kuras mana mamma Rīgā uzlaboja savas latviešu valodas zināšanas, māsa bija Londonā dzīvojošā vijolniece Anita Graudiņa. Iedevām noklausīties manu ierakstu, un viņa to nodeva tālāk Londonas Karaliskās akadēmijas profesoram Ovenam Murejam, kurš vēlāk kļuva par manu pasniedzēju. Kad atbraucu mācīties uz Londonu, vienu gadu nodzīvoju pie Anitas Graudiņas ģimenes, viņi daudz man palīdzēja. Ik pēc četriem mēnešiem braucu uz mājām, Latviju.
Manā ģimenē nav profesionālu mūziķu, tētis gan bērnībā ir spēlējis ģitāru, mamma – bajānu. Taču Latvijā mūzikas tradīcijas ir ļoti spēcīgas. Mums ir kori, orķestri, labas mūzikas skolas. Tas palīdz jauniem talantiem attīstīties. Piemēram, Londonā, lai mācītos mūziku, jāņem privātstundas. Mūzikas skolas ir par maksu, un tas ir dārgi. Daudzi cilvēki to nevar atļauties. Tādā ziņā mums Latvijā ir labi, jo bez pamata zināšanām, ko sniedz mūzikas skolas, nekādas karjeras mūziķim nebūs. Mūzikas augstskolās Londonā nokļūst vai nu vietējie, kuriem vecāki apmaksājuši mūzikas stundas – viņi ir varējuši mācīties mūzikas skolā, vai arī jaunieši no Eiropas dienvidu valstīm, Austrumeiropas. Tagad viss ar studiju izmaksām saistītais Lielbritānijā mainās: kad es sāku, gads Karaliskajā Mūzikas akadēmijā izmaksāja pusotru tūkstoti mārciņu. Tagad – deviņi tūkstoši mārciņu. Tā kā jāmācās ir četri gadi, pēc tam es vēl divus gadus mācījos maģistrantūrā, var aprēķināt izmaksas…
Kā sedzāt iespaidīgās summas par studijām?
Sākumā palīdzēja vecāki. Man bija mecenāti, pati ņēmu arī studiju kredītu. Ar studiju kredītiem ir labāk nekā ar hipotekārajiem. (Smejas.) Izdevīgāki noteikumi. Studiju kredītu ņēmu Anglijā, jo Latvijā nebija lielas pretimnākšanas. Tas ir saprotami, jo studiju izmaksas dārgas, Latvijā bankas laikam negrib riskēt.
No stāstītā izriet, ka Londonā iegūt maģistra grādu mūzikā patlaban nozīmē iztērēt ap 54 tūkstošiem mārciņu?
Vairāk, jo studijas maģistrantūrā ir dārgākas nekā bakalaura programmā.
Pirms intervijas es jūs sazvanīju Francijā. Vai tā ir skaista, vai drīzāk grūta dzīve – koncertēt visā Eiropā, reizēm mēneša laikā izbraukājot pat trīs, četras valstis?
Ir grūti morāli un fiziski, taču mani tas arī fantastiski uzlādē. Man patīk šāda dzīve. Ilgāk kā divas nedēļas bez koncertiem nevaru, iestājas izsīkums. Kad mani sazvanījāt, braucu uz mēģinājumu Francijas dienvidos. Biju arī pie jūras. Man liekas, dzīvē vajag mācēt paņemt atelpu. Nevar visu laiku tikai strādāt, būt savā vienā pasaulē.
Mūzikas pasaule jau ir ļoti skaista, dziļa.
Jā, bet dzīvē vajag daudzveidību. Nevar visu laiku tikai mēģināt un mēģināt – nav jaunu iespaidu, esi tikai tu pats. Tāpēc vajag koncertus, vajag «iet ārā». Tikko man bija koncerti Francijā, bet Latvijā esmu desmit dienas. Pēc tam atkal braukšu uz Franciju, tad Spāniju. Nebūs laika jūrai! Skatuves mākslinieka darbs nav tik glamūrīgs, kā cilvēki bieži vien domā. Reizēm koncertē Parīzē, bet Parīzi nemaz neredzi, jo visu laiku skaties tikai notīs.
Tikko amerikānis Raiens Lohte, olimpiskās zelta medaļas ieguvējs 400 metru kompleksajā peldējumā, stāstīja, ka trenējas sešas dienas nedēļā, katru dienu treniņam velta sešas stundas un nopeld 14 kilometrus. Vai pašdisciplīnas un slodzes ziņā mūziku var salīdzināt ar sportu?
Mūziķa ikdienas darbs nav viegls. Turklāt akordeons ir smags instruments, sver 20 kilogramu. Īsts fitness! Starp citu, man patīk arī fitness. Tas palīdz atbrīvoties no nevajadzīgas enerģijas. Apmeklēju sporta klubu gan Londonā, gan Rīgā.
Tagad vairs neskatos pulkstenī, cik stundu dienā spēlēju. Ir daudz koncertu, lidojumu, un jāatrod līdzsvars. Iekšēji jūtu, cik daudz jāvingrinās, katru reizi tas var būt citādi. Skolas laikā gan reizēm nevarēju sagaidīt, kad mūzikas stunda beigsies. (Smejas.)
Jūs kā jaunās paaudzes mūziķe droši vien mācēsit pastāstīt, kā savienot ilgstošu koncentrēšanos, kas nepieciešama klasiskajā mūzikā, ar virtuālajām baudām, kas zibinās un saista, – spēlītēm, sociālajiem tīkliem un tā tālāk? Katrs šis uzmanības veids prasa pavisam citas uztveres īpašības.
Lietoju gan feisbuku, gan tviteri! (Smejas.) Man ir daudz draugu internetā visā pasaulē. Koncertējot daudzās valstīs, tas ir labs veids, kā sazināties. Internets man ir svarīgs. Es pat nezinu, ko bez tā darītu. Mūsdienās cilvēki pieraduši strauji pārslēgties: vienu dienu uzmanības centrā ir karš Austrumos, otru dienu jau olimpiskās spēles. Cilvēki klausās, iegūst informāciju, bet dziļumā neaiziet. Tāpēc garīgā mūzika ir savā ziņā izaicinājums uzmanībai – gan klausītājiem, gan mūziķiem. Man liekas, ir jāspēj atrast līdzsvaru starp dievišķo un pasaulīgo. Arī mūzikā cenšos to pateikt.
Kā jūs pati, būdama jauna un emocionāla, spējat koncentrēties, piemēram, Gubaiduļinas, Perta, Baha atskaņošanai?
Tā ir audzināšana – vecāku un manas pirmās mūzikas skolotājas Marijas Gasevas Rīgas 1.mūzikas skolā. Man, kā ikvienam cilvēkam, gadās gan pozitīvi un emocionāli brīži, gan arī sliktāki. Ļoti palīdz vecāki, kuri dod man jaunu elpu un atbalsta, lai tuvojos savam mērķim. Ja vajag, viņi arī man «uzsit». (Smejas.) Man šķiet, ka cilvēkam svarīgākais dzīvē ir mērķis. Savs mērķis ir jāzina, jāredz. Lai mūsdienās tu būtu veiksmīgs mūzikā un vispār mākslā, nepietiek tikai ar vingrināšanos. Jābūt plašam redzeslokam, iespaidiem. Jāzina daudz ne tikai par mūziku, bet arī par literatūru, arhitektūru, modi.
Vai jums karjerā palīdz skatuves pievilcība?
Tā var palīdzēt, bet var arī traucēt. Var viegli radīt apjukumu, neskaidrību par to, kas ir svarīgs. Mani uzaicināja fotografēties vīriešu žurnālam Klubs. Atteicos. Man tas nav vajadzīgs.
Cik maksā jūsu akordeons, ja neuzskatāt to par banālu jautājumu?
Nē, tas nav banāls jautājums. Ap 20 tūkstošiem mārciņu. Lūk, tik dārgs ir mans bēbis. (Smejas.) Man vienmēr bijusi liela atbildības sajūta par savu karjeru. Kad sāku mācīties Londonā, vecāki mani ļoti atbalstīja. Es zinu, ko viņiem nozīmēja šis ieguldījums. Arī tas man palīdz apzināties mērķi – jo zinu, cik daudz man pašai un ģimenei tas garīgi un finansiāli maksājis. Kad man bija [maģistrantūras] izlaidums, turklāt uzvarēju konkursā*, ko kinopasaulē var salīdzināt ar Oskaru, un vecāki atbrauca uz Londonu apsveikt – bija milzīgs gandarījums. Tas bija nopietns un smags darbs – pabeigt mūzikas akadēmiju.
Cik daudz paspējat izbaudīt Londonas intensīvo kultūras dzīvi? Lūk, Teita galerijā tagad apskatāma Demjena Hērsta un Edvarda Munka izstādes, bet Koventgārdena operā dienas laikā izķertas visas biļetes uz Vāgnera Nībelungu ciklu, ko rādīs rudenī.
Londonā katru dienu ir aizraujoši kultūras notikumi, un man tie jāredz. Būšu atklāta, ir arī izstādes, kas «vienkārši jāredz». Man daudz draugu Londonā, Rīgā un visā pasaulē ir no mākslas aprindām. Nebūtu iespējams kontaktēties, ja kaut ko nezini, neesi redzējis. Zināšanas arī iedvesmo: lasi kaut ko vienu, tas tevi aizved pie kā cita. Rodas konteksts. Erudītam būt ir svarīgi.
Rakstnieks Horhe Borhess, kurš strādājis arī kopā ar akordeona virtuozu Astoru Pjacollu, kādā no saviem stāstiem ieminas, ka lielās pilsētas – Ņujorka, Londona, Parīze – nomāc cilvēka garu ar savu spožumu, intensitāti. Jūs piekristu?
Tas atkarīgs no cilvēka. Lielajās pilsētās ir daudz negatīvu ziņu. Tajās ir jācīnās par izdzīvošanu ne tikai karjerā, bet arī garīgi. Taču ir arī daudz vērtīga, ko redzēt, dzirdēt, un galvenais – jābūt skaidrai sapratnei, ko gribi no dzīves, kas tev ir svarīgi.
Jūs apmeklējat Londonas mūzikas klubus?
Sen neesmu bijusi, bet dejot man ļoti patīk. Skolas laikā astoņus gadus nodarbojos ar deju. Tikšanās ar draugiem man ir svarīgas, bet tās nenotiek klubos. Vai nu restorānos, vai ciemos citam pie cita.
Kas Londonā tagad ir stilīgs dzīvesstils? Rīgā viss griežas ap ekotirdziņiem, zaļo dzīvesveidu, zināmu vienkāršību.
Londonā tas bija pirms dažiem gadiem. Kas tagad ir… (Aizdomājas.) Dažādība. Tas man arī patīk – Londonā katrs atrod kaut ko savu, un nav tādas «vienas līnijas». Māk-slinieku vidē, kur apgrozos, nekas netraucē un nav uzspiests.
Jums ir oriģināls skatuves stils. Vai tā ir Londonas kosmopolītiskās vides ietekme?
Lēdija Gaga tomēr neesmu. (Smejas.) Man patīk mode, es par to interesējos, un tas ietekmē arī manu skatuves stilu.
Vai ar mūziku varat labi pārtikt, atmaksāt studiju kredītu?
Jā. Paldies vecākiem, kuri iedeva pirmo palīdzību. Nu jau vairākus gadus pati par sevi rūpējos. Septembrī pabeigšu otrā albuma ierakstu kopā ar BBC National Orchestra of Wales. Tas iznāks Ziemassvētkos. Mans pirmais albums saņēma labas atsauksmes, ceru, ka ar otro būs tāpat. Tas orientēts uz plašāku publiku.
Kurš ir jums tuvākais komponists?
Visu laiku atgriežos pie Baha – tā ir dziļa, īpaša pasaule, kas mani saista. Ļoti gribas publiku radināt pie jaunām skaņām, tāpēc koncertprogrammā parasti iekļauju gan jaunos komponistus, gan, piemēram, Pjacollu, ko cilvēki mīl. Sanāk, ka publika visu laiku ar tevi kopā kāpj pa kāpnēm uz augšu.
Ko jūs ēdat pirms koncertiem?
Gaļu, jo tajā ir proteīni, kas dod spēku. Un performance banana, kā es to saucu. Banānu. Mūziķiem banāns un rieksti ir spēka avots. Un ūdens. Jo koncerta laikā tiek atdots ļoti daudz enerģijas.
* Viņa Augstības Velsas prinča mūzikas balva
5 mīļākās kultūras un izklaides vietas Londonā
Wigmore Hall. Mana (un ne tikai mana) vismīļākā zāle pasaulē. Izcila akustika un neaizmirstama atmosfēra!
Southbank Centre. Koncertzāļu un galeriju komplekss, kur var atrast visdažādākās izstādes un apmeklēt visdažādāko žanru mūzikas koncertus. Īpaši maģisku iespaidu atstāj Royal Festival Hall, kur pati nesen sniedzu solo koncertu.
Marylebone High Street. Viena no visskaistākajām Londonas ielām, kura iesākas blakus Karaliskajai mūzikas akadēmijai. Izcilas kafejnīcas, restorāni, veikali. Kad mācījos akadēmijā, tur pavadīju daudz brīvā laika. To daru arī tagad.
Le Relais De Venise. Restorānā ir tikai viens ēdiens – entrecôte ar mērci. Recepte ir stingri sargāts noslēpums (recepte nāk no Monsieur De Saura meitas, kas pirmo šādu restorānu atvēra Parīzē 1959.gadā).
Sketch bar. Foršs bārs ar izcilu gaisotni un mūziku, kas atrodas netālu no Regents Street.
CV
Dzimusi 1988.gadā Rīgā
Mācījusies akordeona spēli Rīgas 1.mūzikas skolā
Absolvējusi Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistrantūru akordeona spēlē
2009.gadā saņēmusi Friends of the Royal Academy of Music Wigmore Award balvu.
Saņēmusi Lady Theodore Holland goda balvu, kā arī goda balvu par oriģinālo pieeju un ieguldījumu mūzikas attīstībā un evolūcijā
Pirmā akordeoniste, kas ir saņēmusi prestižo Viņa Augstības Velsas prinča mūzikas balvu.
2011.gadā izvirzīta Lielajai mūzikas balvai debijas kategorijā par izcilu sniegumu Cēsu Mākslas festivālā
2011. gadā izdevusi pirmo soloalbumu
2012.gada Ziemassvēkos iznāks otrais soloalbums Pasaka
