Pagājušogad fotografēju ļoti maz, arī pati sevi atradu kā sievieti, ne tikai kā fotogrāfi – Džodija Bībere stāsta, kā viņas dzīvi pārvērta pasaules slavu ieguvušais foto ar Kabulas meiteni
Bibi Aiša. Tā sauc jauno afgānieti, kurai par bēgšanu no vardarbīga vīra linča tiesa izlēma nogriezt degunu un ausis. Uz žurnāla Time vāka publicētais attēls 2011.gada fotonozares augstāko balvu – World Press Photo of the Year – nesa tā autorei, Dienvidāfrikas fotogrāfei Džodijai Bīberei. Pirms tam saņēmusi citus starptautiskus apbalvojumus, Bībere būs to sešu grandu skaitā, kas novembra vidū 12 pasaulē talantīgākos jaunos dokumentālā žanra fotogrāfus mācīs ikgadējā Joop Swart World Press Photo meistarklasē Amsterdamā. 1996.gadu, kad Džodija pati piedalījās šajā prestižajā meistarklasē, viņa uzskata par pagrieziena punktu savā profesionālajā karjerā.
Kad runāju ar šo sievieti, kura šovasar Pelčos pie Kuldīgas dalījās pieredzē ar Starptautiskās Fotogrāfijas vasaras skolas dalībniekiem, vēl nezināju, ka viņa 2013.gada Joop Swart World Press Photo darbnīcai nominēs fotogrāfu no Latvijas. Vai Andrejs Strokins dabūs ieejas biļeti pasaules fotoelitē, būs skaidrs nākamā gada pavasarī, kad būs no-slēdzies konkurss.
Kad Kuldīgas fotoskolas izveidotājai Jūlijai Berkovicai jautāju, kas man noteikti jāpaprasa Džodijai Bīberei, viņa, būdama laba menedžere, teica: pajautā par mūsu fotoskolu! Varbūt mēs Latvijā pat nenovērtējam, ka ir šāda iestāde, uz kuru ik gadu brauc lielas, starptautiskas zvaigznes. Kas jūs ir atvedis uz nevienam nezināmu vietu?
Es patiešām nekad nebiju bijusi Latvijā. Pirms kāda laika mācīju studentus Turcijā, Ankarā. Un mans asistents un vēl otrs fotogrāfs sāka stāstīt par Latvijas meistardarbnīcu: cik tā ir pārsteidzoša, cik ļoti man tā varētu patikt, cik laba skolotāja es esmu un cik labi es tur varētu iederēties. (Smejas.)
Viņi bija runājuši ar Jūliju, un viņa piedāvāja man ierasties Latvijā. Man ļoti patīk mācīt jaunos fotogrāfus, esmu to darījusi daudzviet pasaulē.
Kad es veidojos kā fotogrāfe, nekad nenokļuvu šādā vasaras fotogrāfijas skolā. Man nekad nebija jātaisa portfolio vai kas tamlīdzīgs. Vienkārši Dienvidāfrikā šādu skolu nav. Grāmatu veikalos ir grūti atrast fotoalbumus. Ticiet vai ne, mums ir pasaulslaveni fotogrāfi, bet nav šādu vasaras skolu! Tāpēc spēju tās novērtēt.
Kuldīgas fotoskolā visi ir kā viena liela ģimene un domā vienā virzienā. Tur nav kinoteātru, lielpilsēta ir tālu – nekas neatrauj no tā, ko dari, process ir ļoti intensīvs. Ja studenti izvēlas sev piemērotu skolotāju, viņi var augt meistarībā ļoti īsā laikā. Var izrauties no kaut kā, kur ir iestrēguši, tikt prom no kādiem nepareiziem ieradumiem. Ir patīkami redzēt, ka skolnieks izaug tavā acu priekšā!
Pirms trim gadiem Latvijas fotoskolā mācīja arī jūsu tautietis, slavenais Dienvidāfrikas fotogrāfs Rodžers Bolens, un bija ieradušies studenti no Dienvidāfrikas. Neko savstarpēji nesaskaņojot, atbraukuši pāri puspasaulei!
Biļetes no Dienvidāfrikas nav lētas, uzskatu, ka tas ir brīnumaini. Bet ziniet – kopš pasaulē ir parādījušās tādas lietas kā feisbuks un tviteris, daudz kas ir kļuvis pieejamāks. Feisbukā ir «fotodraugi» no Nepālas, no Latvijas, no visurienes. Zināšanu plūsma ir daudz straujāka, īpaši kāri tās uzsūc cilvēki no attīstības valstīm.
Vai sabiedrībā, kas ilgu laiku bijusi kāda režīma pakļautībā, ir vairāk slēptas radošas enerģijas? Vismaz šādu uzskatu pauda britu fotogrāfe, ko intervēju pirms gada.
Nedomāju, ka te ir vairāk enerģijas. Labi fotogrāfi ir bijuši visos laikos un visur, vienkārši viņi nebija pieejami. Rietumu žurnāliem agrāk nebija itin nekādas nojausmas par fotogrāfiem, kas strādā, teiksim, Latvijā. Ja viņiem kāds bija jāsūta komandējumā, viņi sūtīja, piemēram, mani.
Bet par mani Rietumi pirmoreiz uzzināja 1996.gadā, kad tiku nominēta World Press Photo meistarklasei. Un, sākot no tā brīža, viss notika. Citu pēc cita sāku saņemt darba piedāvājumus. Tagad pasaule vairs nav tik sašķelta.
Savā valstī kļuvāt pazīstama, 1994.gadā dokumentējot pirmās demokrātiskās vēlēšanas Dienvidāfrikā. Vai jūsu veiksmes stāsta pamatā ir šī sakritība – augāt reizē ar demokrātiju?
Nezinu, es vienkārši darīju to, kas man bija jādara. No 1993. līdz 1996.gadam biju ārštata fotogrāfe vienā no lielākajām Dienvidāfrikas avīzēm Star.
Atceros 1994.gadu: ar kolēģi vienalga, vai mums bija vai nebija jātaisa reportāža avīzei, bijām ielās. Vēlēšanu laiks bija drudžains, vairāki kolēģi tika nogalināti. Bet mums bija šī lielā aizrautība! Es sāku sekot policijas darbam ļoti bīstamā rajonā. Katru nedēļas nogali sešus mēnešus no vietas kopā ar viņiem braucu patruļmašīnā, sekodama policistu darbam. Turpināju, fotografēdama jauniešus – baltos cilvēkus no trūcīgām ģimenēm.
Daudzu mūsdienu jauno fotogrāfu kļūda – nedrīksti domāt tā: «Lūk, es tagad fotografēju grāmatai… Bet šis varētu būt mākslas galerijai… Un ko par to teiks mans aģents?» Es tolaik vienkārši radīju.
Arī Latvijā tagad jaunu radošo cilvēku valodā vispopulārākais vārds ir «projekts». Nekādu nejaušību. Visam ir jābūt oficiāli noformētam, pirms cilvēks vispār ir sācis darbu.
Jā, tā tas ir. Cilvēki ir sacījuši: lasot manu biogrāfiju internetā, viņiem šķiet, ka viss ir noticis viegli un pašsaprotami. Tas bija tāpēc, ka es vienkārši radīju. Neviens man to nelika.
Projektu laiks sākās daudz vēlāk. Tagad, man liekas, manā darbībā svarīgāka ir nevis tematika, bet interpretācija. Es vairs netaisīšu projektus par narkotikām vai sievām, kas nogalinājušas savus vīrus, vai par cilvēkiem, kas piedzīvojuši vardarbību ģimenē, vai par gangsteriem vai fobijām. Tas viss ir padarīts.
Kā jūsu ģimenes vēsture saistās ar Dienvidāfriku?
Mana ģimene dzīvoja vidusšķiras priekšpilsētā lielā izolācijā no politiskajām norisēm valstī. Mamma un tētis ir dzimuši Dienvidāfrikā, bet vecvecāki ieradās no Berlīnes neilgi pirms Otrā pasaules kara. Vēl viena vecvecmāmiņa bija no Krievijas, viņas meita, mana vecmamma, piedzima ebreju ģimenē Londonā. Aizlaisties prom no Hitlera – tāds bija viņu mērķis, ierodoties Dienvidāfrikā.
Es pat brīnos, kā mana ģimene saprata – ir jābēg! Viņi uz Dienvidāfriku atbrauca ar vienu koferi.
Vai jūsu ģimene pirmskara Eiropā bija saistīta ar mākslas aprindām?
Abas manas vecmāmiņas bija mākslinieces – taisīja skulptūras, gleznoja. Bet viņas nebija pazīstamas. Slavenais Dienvidāfrikas mākslinieks Viljams Kentridžs gan ir mans brālēns.
Dienvidāfrikas skolā uzsvars ir vai nu uz akadēmiskajiem priekšmetiem, vai uz sportu. Māksla nepavisam netiek izcelta. Arī māte vēlējās, lai es kļūtu par juristi. Ļoti negribēju universitātē pavadīt septiņus gadus, taču, lai māte būtu laimīga, devos studēt mārketingu. Rakstīju stratēģiskos plānus reklāmas aģentūrai.
Un tad palīdzēja kosmiskie spēki. Man tika nozagts maks, un es kopā ar draugu devos par to paziņot. Ceļā nez no kurienes uz drauga kājas uzvirpuļoja papīra gabaliņš: fotogrāfijas kursi!
Tas bija perfekti – es varēju strādāt un vakaros mācīties. Nākamais pagrieziens – man par lielāku samaksu tika piedāvāta iespēja sākt darbu citā reklāmas aģentūrā vai arī prakses vieta avīzē Star vispār bez algas. Es izvēlējos fotografēšanu. Tātad kāds augstāks spēks deva man izvēles iespējas. Lēmums bija jāpieņem pašai, bet tas nebija grūti.
Mūžīgais jautājums – vai cilvēka likteni vairāk veido ārējie spēki, vai tomēr viņš pats.
Es domāju – tu pats to veido. Vienkārši ceļā gadās dažas mazas lietas – tāds papīra gabaliņš… Un, protams, ir svarīgi, kā tiec galā ar naudas jautājumu. Vai tevi iekārdina «garantētā nauda», vai izvēlies kaut ko, kur nav nekādu garantiju.
Manā karjerā ir vairāki krustpunkti, bet neviens no tiem nav ticis rūpīgi plānots.
World Photo meistarklase man pavēra ceļu uz Eiropu. Un Aiša atkal atvēra jaunus ceļus.
Kā nonācāt pie Aišas?
Devos uz Afganistānu žurnāla Time uzdevumā. Eirina Beikere, ļoti laba rakstītāja, veidoja stāstu par Kabulas sievietēm. Par politiķēm, par dokumentālo filmu režisorēm, par bērniem līgavām – amplitūda bija plaša. Man bija jātaisa portreti šim stāstam. Eirina bija noorganizējusi tikšanos arī ar 18 gadus veco Aišu.
Aišai bija četrpadsimt, kad viņas ģimenē kāds bija izdarījis slepkavību. Un kā kompensācija cietušajai ģimenei – Afganistānā to sauc baad – tika atdota Aiša. Ģimene, kur nonāca Aiša, bija vardarbīga, viņai pāri darīja gan uzspiestais vīrs, gan viņa māte. Un meitene izlēma bēgt.
Bet Afganistānā sievieti, kas aizbēg no vīra, ieliek cietumā. Aiša tur bija divus gadus. Pēc amnestijas tēvs aizveda viņu atpakaļ uz savu ciemu. Tur notika cilts tiesa. Tā izlēma, par brīdinājumu citām sievietēm, lai tās nebēgtu no vīriem, nogriezt viņai ausis un degunu.
Aiša tika atstāta noasiņošanai un nāvei. Taču viņu atrada amerikāņu militāristi. Viņa nonāca Kabulas patversmē Sievietes – Kabulas sievietēm.
Kad es Aišu pirmoreiz ieraudzīju, sapratu, ka manā priekšā stāv satriecoši skaista sieviete, kurai vienkārši nav deguna. Viņai nav arī ausu, bet viņai ir burvīgi mati, tāpēc to neredz.
Es izlēmu, ka fotografēšu viņu kā sievieti, nevis kā upuri. Tulkam teicu: «Vai varat Aišai pateikt, lai viņa vienu minūti nedomā par to, kas ar viņu noticis? Lai domā par savu iekšējo spēku un iekšējo skaistumu.» Tad viņa paskatījās uz mani, un es viņu nofotografēju. Viņa identificējās ar manis teikto, un tas arī bija viss.
Bet manī pēc tam sākās šaubas: vai tikai neesmu kļūdījusies? Vai tikai Time redaktori nebūs apbēdināti, ka es neparādīju Aišas ausu neesamību un viņas lielās bēdas? Es viņu parādīju kā izdzīvotāju.
Taču redaktori bija laimīgi. Un, kad šis foto tika publicēts, tad tikai sākās! Tika rak-stīti gari blogi, mani intervēja BBC, CNN, dažādi pasaules mediji.
Šīs publikācijas dēļ es pagājušogad esmu ceļojusi uz 20 valstīm, esmu teikusi daudz publisku runu. Ne tikai par Aišu. Esmu laimīga, man ir tik daudz dažādu darbu, par ko stāstīt!
Aiša bija pagrieziena punkts arī man pašai. Pagājušogad fotografēju ļoti maz, bet atradu sevi kā sievieti, ne tikai kā fotogrāfi.
Jā, pirms tam daudzās darba situācijās man bija svarīgi būt neitrālai, nebūt sievietei. Ja strādā ar gangsteriem vai izvarotājiem, pašsaprotami, ka nedrīksti izskatīties seksuāla. Tev ir jābūt kā mušai uz sienas.
Bet, lasot lekcijas un tiekot intervētai, man bija jāreprezentē sevi visu, ne tikai to daļu, kas ir fotogrāfe. Un jāreflektē par savu darbu – kāpēc es darīju to vai to. Tagad esmu pārdomājusi dzīvi, esmu gatava jauniem projektiem.
Kādi tie būs?
Viens ir par identitāti un fantāziju. Cilvēkiem ir iepriekšpieņemta ideja par kādu vietu: Rīgu vai Johannesburgu, vai, piemēram, Polijas pilsētu Lodzu. Es gribu uzburt pati savu fantāziju par kādu vietu ar reālu cilvēku portretiem. Ja jūs domājat, ka Lodza ir pelēka un industriāla, tad es šīs domas mainīšu. Es ieraudzīšu to, ko jūs neredzat. Tam nebūs nekāda sakara ar sociālajām problēmām, bet gan ar stereotipiem.
Kā Aišas dzīvi mainīja pasaules slava?
Jā, viņa patiešām kļuva slavena. Viņu centās no tā pasargāt: neatļāva medijiem nekādas intervijas. Pat es, kad pagājušogad viņu atkal apciemoju, vienkārši atnācu ciemos bez fotoaparāta, ierados uz tēju.
Par manu biļeti toreiz samaksāja vācu organizācija, kas rūpējas par attīstību krīžu reģionos. Piedalījos arī šīs organizācijas iekšējā pasākumā – viss bija saistīts ar Aišu.
Tagad viņa dzīvo ar afgāņu un amerikāņu ģimeni ASV. Šķiet, viņi ir atvērtāki komunikācijai. Zinu, ka CNN žurnāliste esot pavadījusi ar Aišu kopā veselu dienu.
Man vienmēr ar viņu bija «jārunā» ar kādas organizācijas starpniecību, nevis ar audžuvecāku palīdzību. Un viņa tikai pavisam nedaudz prata angliski.
Man jau liekas, ka viņa zina, cik ir slavena. Droši vien viņa ir ieguglējusi savu vārdu. Viņa ir stipra un enerģiska meitene.
Domājat, veiksmīgās fotogrāfijas pamatā tiešām nebija dažādu apstākļu sakritība, bet viņas iekšējais spēks?
Pilnīgi noteikti. Man tas tikai bija jāliek viņai saprast, un Aiša projicēja šo enerģiju. Šīs acis – tas taču ir kaut kas īpašs! Bet, kad skaties uz šo burvīgo sievieti, redzi viņas sejā elli.
Dzīvē mēs visi esam tādi. Noteiktos apstākļos katrs cilvēks var kļūt «gaišs» vai «tumšs». Tas ir atkarīgs no situācijas, no cilvēka pagātnes.
Dzirdēju, ka atsaucās kāds plastiskais ķirurgs, kas bija ar mieru Aišu bez maksas operēt?
Jā, viņai būs operācija. Pat es saņēmu vēstules no ķirurgiem: ja viņa ir ar mieru braukt šurp, mēs to varētu izdarīt!
Tā, protams, ir liela operācija, viņai jābūt psiholoģiski uz to gatavai, bet viņa tāda vēl nav.
Žurnālists vienmēr ir spiests domāt, kas notiks ar viņa intervētajiem cilvēkiem. Ir labi, ja pārmaiņas ir pozitīvas.
Cilvēkiem cenšos darīt to labāko, jo nostājos godīgā pozīcijā – es esmu tavā pusē. Pat ja esi izvarotājs, kamēr es esmu ar tevi, runāju atklāti un tieši. Man nepatīk slēptās kameras un tamlīdzīgas lietas, tā dēvētā pētnieciskā žurnālistika.
Man liekas, dažkārt tā pārkāpj robežas. Pat ar kriminālistiem es nevaru runāt tādā veidā.
Ieročiem jābūt redzamiem?
Jā. Cilvēkiem vienmēr saku: es nevaru mainīt jūsu dzīvi. Es neesmu tik ietekmīga. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas tālāk notiks ar Aišu. Pabeigusi fotografēt viņu, es tūlīt steidzos uz nākamo fotosesiju. Negribu apgalvot, ka visa žurnālistika ir negodīga, bet pati jūtu, ka arvien vairāk no tās attālinos.
Pieaugošās konkurences apstākļos daudzi izdevumi cenšas piesaistīt lasītāju uzmanību ar provokācijām, eksperimentiem. Lasītāju prāti jau arī ir tā pārsātināti ar informāciju, ka viņi vairs nevar saprast, kas šajā pasaulē ir patiess un kas nav.
Jā, stereotipi ir bijuši vienmēr. Bet starp balto un melno taču ir arī pelēkā zona!
Piemēram, atbraucot uz Dienvidāfriku, žurnālists, ja grib, var uztaisīt ļoti sensacionālu stāstu. Publicēt to Latvijā, un kāds uzņēmējs izlasīs un nodomās: nē, es nekad nebraukšu uz Dienvidāfriku un neveidošu tur savu biznesu. Tas ir pārāk bīstami!
Tas nekādā veidā neietekmēs žurnālistu un fotogrāfu, kas būs gatavojuši šo materiālu, bet nabadzīgos cilvēkus Dienvidāfrikā zināmā veidā ietekmēs gan.
Bet, lai kādā pretrunīgā, varbūt pat bīstamā vidē ieraudzītu patieso skaistumu, tā droši vien ļoti labi jāpazīst.
Jā, neglītais ar skaisto ir tuvu blakām. Paskatieties manos darbos!
CV
Dzimusi 1966.gadā Dienvidāfrikā
Saņēmusi 10 World Press Photo balvas, pēdējo – par afgāņu sievietes portretu, kas publicēts uz žurnāla Time 2010.gada 9.augusta numura vāka
Viņas pirmajā grāmatā Starp suņiem un vilkiem – augot kopā ar Dienvidāfriku (2006) apkopots 10 gadu darbs, dokumentējot Johannesburgas kriminālās priekšpilsētas. Otrā grāmata Soveto (2010) veltīta vienai no šīm priekšpilsētām
Mājaslapa Jodibieber.com
