Novembrī horeogrāfe un pasniedzēja Olga Žitluhina ieguva Spēlmaņu nakts balvu par labāko laikmetīgās dejas izrādi, bet jau decembrī pārsteidza ar paziņojumu par savas trupas pēdējo izrādi Končina, ko no krievu valodas varētu tulkot kā bēru svinēšanu
Olgas Žitluhinas slavenākā izrāde ir sadarbībā ar grupu Dzelzs vilks tapusī Kad pūcei aste ziedēs 2004.gadā – tā bija pirmā pilnmetrāžas mūsdienu dejas izrāde Latvijā. «Par lietām, kas nekad nenotiks. Dramatiska ilgošanās,» to skaidroja brīnišķīgās mūzikas autors Juris Kaukulis. Šogad izrāde piedzīvoja atjaunojumu un, kā visās iepriekšējās reizēs, lielu skatītāju atsaucību. Interesantais Olgas Žitluhinas darba stilā ir tas, ka viņa izrādes rada ar skaidru vīziju, vienlaikus uzmanīgi vērojot dejotājus un attiecības starp tiem. Izrādes faktiski rodas mēģinājumu gaitā, nevis «uz papīra» iezīmēta scenārija pavadā. Mēģinājumos ir dzelzs disciplīna.
Pagājušajā gadā Olga radīja arī Spēlmaņu nakts balvu ieguvušo izrādi Ursus Maritimus, ko veidoja kopā ar jauno režisoru Elmāru Seņkovu. Viņa iestudējusi izrādes Igaunijā, Šveicē, Lielbritānijā. Viesizrādēs kopā ar saviem dejotājiem apbraukājusi teju visas Eiropas valstis, tāpat ASV. 16 gadu laikā, kopš pastāv Olgas Žitluhinas dejas kompānija, dejotāji, kuriem toreiz bija ap divdesmit, nu ir tuvu četrdesmit gadu robežai. Nāk klāt jaunie, kurus Olga skolo Kultūras akadēmijā – viņa pasniedz laikmetīgo deju. Gada nogalē horeogrāfe pārsteidza ar ziņu, ka savas dejas kompānijas darbību pārtrauc. Kāpēc tā un ko unikālu laikmetīgā deja dod skatītājiem, viņa stāsta intervijā.
Rietumvalstīs daudz tiek spriests par aptaukošanos – cilvēki ar to cīnās. Vai varat nosaukt kādu dejotāju ar lieko svaru?
Laikmetīgo deju var dejot jebkurš – kā Jevgeņija Panfilova baleta trupā (viens no izcilākajiem laikmetīgās dejas horeogrāfiem, strādājis Permā, Krievijā, izveidojis arī Resno baletu, tika nogalināts mājās laupītāju uzbrukumā 2002.gadā – red.). Latvijā gan nevaru nevienu tādu dejotāju nosaukt.
Vai uzskatāt to par labumu – cilvēkam būt tievam, vingram?
Man pašai tas patīk. Taču ir arī apaļīgi cilvēki, kuri jūtas labi, nepārdzīvo. Laikmetīgajā dejā ir tā: ja no dejotāja svara zaudē kustību kvalitāte, tad dejot nevar. Ja ne, tad, protams, var! Es pati jūtu liekus divus kilogramus, bet ne visiem tā ir. Cilvēki ir tik dažādi! Ja ķermenis ir pieradis pie vingrinājumiem diendienā, tu nevari «atdzist».
Kā atšķiras laikmetīgā deja Latvijā un citās valstīs?
Pirms pāris gadiem ar dejotājiem bijām uz salidojumu Kedja Islandē – piedalījās ziemeļvalstis un mēs, trīs Baltijas valstis. Ziemeļvalstu dejotāji teica, ka cīnās pret sistēmu savās valstīs, jo viņiem tās sistēmas, sakārtotības ir par daudz, tā smacē. Bet mēs Latvijā vispār nezinām, kas ir sistēma! Visu laiku cīnāmies, lai mums būtu vismaz kaut kas – dejotājiem silta grīda zālē un pati zāle tāda, lai man nav žēl savu studentu.
Tagad daudz tiek runāts par pārmaiņām Latvijas augstākās izglītības sistēmā, jautājums par izglītības mērķtiecīgumu ir nozīmīgs. Kur pēc studijām paliek jūsu audzēkņi – vai viņiem ir darbs?
Mans pirmais izlaidums bija 18 jauni mākslinieki, otrais – 13, un trešais – atkal 18. Kopš 1999.gada 49 laikmetīgās dejas horeogrāfi. Viņi strādā visos Latvijas teātros, pasniedz augstskolās. Atrod, ko Latvijā strādāt. Tomēr es gribētu, lai viņiem, kad pabeidz studijas un sāk savu darbu, būtu iespēja saņemt radošās stipendijas. Mākslā daudz kas balstās uz projektiem. Lai uztaisītu stundu garu dejas izrādi, jāstrādā trīs, četri mēneši. Tas ir ļoti nopietns darbs, bet nekad nebūs tā, ka māksla spēs pilnībā sevi uzturēt.
Kāda ir jaunā paaudze? Jūs kā pasniedzēja redzat studentus.
Es varētu žēloties: viņi tagad ir citādi – viņiem ir slikta iztēle, viņi nevar neko atcerēties, jo datorā var iegūglēt jebko. Kāpēc gan atcerēties!? Bet ziniet – manā jaunībā zāle arī bija zaļāka! (Smejas.) Viņi ir citādi, jā. Taču laiks ir cits, un viņi ir sava laika cilvēki. Nav tā, ka es studentus sistu, bet pirms dažām dienām, piemēram, atnākot uz nodarbību, pateicu: «Paldies, sakārtojiet savu iekšējo pasauli, un tad nākšu pie jums strādāt!»
Ko viņi bija izdarījuši?
Es saprotu, ka ir novembris, nogurums, bet… Viņi labi zina, ar kādiem paņēmieniem sevi var savākt. Ir cigun vingrošana, joga – lūdzu, lai dara kaut ko lietas labā!
Ko laikmetīgās dejas horeogrāfam dod cigun un joga?
Tā ir daļa no mācību programmas. Viņi kā švammītes to uzsūc un paši pēc saviem ieskatiem pielieto.
Kas viņos ir citāds nekā citās paaudzēs?
Viņi «negruzās» par ārējām lietām. Jauniešiem atbildības sajūta ir tāda mazliet nobīdīta – gan jau viss būs labi! Nesaukšu to par paviršību, drīzāk vainas apziņas trūkumu, autoritātes trūkumu. Viņi var mierīgi paņemt Bēthovena Mēnesnīcas sonāti un taisīt deju. Es to jaunībā nevarētu iedomāties, bet viņi mierīgi ņem Bēthovenu, Bahu. «Gruzās» tikai par iekšējām lietām – «man vajag pabūt ar sevi», «padomāt». Manā jaunībā bija tā: atnāc uz nodarbību, nokavēt nedrīksti. Viņiem – ne. Jo ir svarīgi, kas viņos šajā brīdī notiek. Ieklausīties sevī, nevis ņemties par to, ko ārējā pasaule no viņiem gaida. Nozīmīgākā atšķirība starp jauno paaudzi un padomju laikos uzaugušajiem ir tā, ka toreiz cilvēki bija masa, tāds aziātisks princips. Rietumu pasaulē cilvēki nav masa, bet katrs ir individualitāte. Jaunā paaudze nesaprot, kas ir masa.
Turpinot par augstāko izglītību Latvijā, vai jūs ķīvējaties ar dejas studiju programmu izveidotājiem citās Latvijas augstskolās – varbūt to ir par daudz?
Kultūras akadēmijā mums ir savs lauciņš – laikmetīgās dejas horeogrāfija. RPIVA nosedz amatieru posmu – tur vairāk studē cilvēki no reģioniem un pēc studijām arī atgriežas reģionos. Mūzikas akadēmijai, man liekas, būtu jānodarbojas ar baleta horeogrāfiju, pedagoģiju, dejošanu atkarībā no tā, kādus speciālistus un cik vajag. Nevis uzņemt katru gadu, jo ir noteikts budžeta vietu skaits. Man Kultūras akadēmijā ir desmit budžeta vietas četros gados. Viņiem – paņemiet sarakstus un apskatieties! Bieži vien ir grūti pat nokomplektēt budžeta vietas. Ja pajautāsim – kur tie [Mūzikas akadēmiju beigušie] dejas horeogrāfi paliek, ko viņi iestudē -, man nav atbildes. Ir jāskatās, kas augstskolās taisa budžeta vietas. Administrācija. Budžeta vietu skaits saistīts ar algām. Man nav nekas pret Mūzikas akadēmiju, tikai – sakārtojiet! Izdomājiet, ko mācīsit! Tagad viņi dejas nozarē māca visu. Bet kur ir rezultāts?
Jūs pieminējāt grūtības darboties Latvijā, jo nav drošības sajūtas. Tas skanēs nejauki, bet radošajā ziņā varbūt nemaz nav slikti, ja visu laiku ir mērena spriedze – tas liek pilnveidoties. Tagad «mazie», nevalstiskie teātri iestudē pat spēcīgākas izrādes nekā lielie teātri, kuri katru gadu var rēķināties ar valsts budžeta līdzekļiem.
Tādā gadījumā valstī jābūt sakārtotai fondu sistēmai! Ja esmu brīvmākslinieks, tad zinu, kādi projekti man ir iecerēti un materiālais nodrošinājums izrāžu radīšanai tiek sniegts. Piemēram, radošo stipendiju veidā, ko Somijā neatkarīgiem māksliniekiem sniedz valsts – uz vienu, trim, pieciem gadiem. Mākslinieks uzraksta pieteikumu, viņa ieceres tiek izvērtētas, un finansējums piešķirts. Tas sedz dzīvesvietas izmaksas, mazliet ēšanu. Vismaz par maizi nav jādomā. Lielākā naudas summa, ko mēs no Kultūrkapitāla fonda savai dejas kompānijai esam saņēmuši, ir 12 tūkstoši gadā. Tas ir sešu cilvēku darbam – dejotājiem, horeogrāfiem, menedžerei un kompānijas pastāvēšanai, mēģinājumu telpām, izrāžu sagatavošanai. Pēdējā summa, ko mums piešķīra, bija pieci tūkstoši. Tagad velkam. Ko es varu piedāvāt dejotājiem, pasakiet?
Tādēļ jūsu dejas kompānija nu beidz pastāvēt?
Reiz biju aicināta pie bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera, lai piedalītos apaļā galda diskusijā kā citas tautības pārstāvis Latvijā. Tēma bija cittautiešu ieguldījums valsts izaugsmē. Teicu, ka nozare nevar eksistēt tikai ar entuziasmu. Sākt darboties var ar entuziasmu, bet valstij jādod bāze, lai būtu tie uzrāvieni mākslā. Viņš atbildēja: entuziasms bija un būs vēl ilgi! Blakus man sēdēja maratoniste Jeļena Prokopčuka, un par savu jomu teica to pašu. Latvijā nesaprot, ka entuziasms nevar būt valsts dzīvošanas mehānisms. Man liekas, mums visās jomās ir grūtības to saprast.
Vai jūs Latvijā redzat konfliktus starp latviešiem un krieviem?
Darbā es par šo jautājumu nerunāju un ar šādu problēmu nesaskaros. Tā ir mākslīga problēma, kas tiek pasviesta, lai cilvēki nedomā par reālajām problēmām valstī. Taču es joprojām esmu nepilsone. Valstī ir likums – ja esi piedzimis šajā valstī, tas neko nenozīmē. Man būtu jāliek eksāmens, un pilsonību es iegūtu. Bet negribu naturalizēties, jo uzskatu, ka esmu jau Latvijā pietiekami «naturāla». Es visu laiku pasaulē prezentēju Latvijas mākslu. Runāju latviski. Šeit esmu dzimusi. Kas man vēl būtu jāpierāda? Šis jautājums man un, domāju, ne tikai man, ir kakaja-to dverj, kotoroju daže ņe nado priotkrivatj*.
Manī sēž aizvainojums – ar visiem ordeņiem, balvām, ko par savu darbu Latvijā esmu saņēmusi. [Bijusī kultūras ministre] Sarmīte Ēlerte mums visiem piedāvāja olatišitsa**. Pirms sāku nodarboties ar laikmetīgo deju, es desmit gadus nostrādāju valsts deju ansamblī Liesma pie Imanta Magones. Dziedāju latviešu dziesmas, pasniedzu latviešu dejas. Kāpēc man tagad vēl vajag olatišitsa?
Mums ir maza valsts, un domāju, bailes no Krievijas ietekmes tiek vērtētas no nepareizās puses. Būs kā Kiprā – viņi vienkārši mūs nopirks. Kiprā tā tagad ir – tur runā grieķu, turku un krievu valodā. Tagad jau mums ir tā – nopērc Latvijā īpašumu un iegūsti uzturēšanās atļauju. Nu? Ko jūs par to sakāt? Mums vajadzētu cīnīties, lai jaunieši paliek Latvijā. Nevis uzstādīt noteikumus krieviem, kas šeit dzimuši un strādā Latvijas labā, mīl šo zemi.
Vai jums nekad nav gribējies pārcelties uz labklājības valstīm – iestudēt izrādes jūs varētu arī tur.
Ir bijuši piedāvājumi – doma par Norvēģiju. Taču es pārāk daudz esmu izdarījusi šeit. Ģimene, vecāki man ir Latvijā. Radošajā ziņā visu laiku esmu apritē, braukāju uz festivāliem. Man netrūkst svešu valstu.
Kāpēc laikmetīgā deja ir svarīga – ko tā mūsdienās cilvēkiem var vēstīt?
Tā var izveidot tiešo kontaktu. Nesen skatījos režisora Vima Vendersa filmu par [slaveno horeogrāfi un dejotāju] Pīnu Baušu. Viņas teātris, protams, strādā fantastiski, bet filmā to redzēt ir pavisam citādi nekā dzīvē. Dejas fenomens ir saruna bez vārdiem. Viss, ko mēs formulējam vārdos, ir jau mūsu dvēselē miris. Pirms vārda bija kustība – tas cilvēkā ir daudz dziļāks slānis. Jauni cilvēki tagad iemācījušies ļoti veikli formulēt domu, bet klausies un netici nevienam vārdam, ko viņi saka. Deja – tā ir skatīšanās sirdī. Tiešais kontakts, kur samelot nevar.
Vai jums bieži trūkst tiešuma – dzīves ārpus tēliem, lomām?
Mēs visi kaut ko spēlējam. Tas ir labi, ērti, interesanti.
Aizsargāšanās, slēpšanās?
Protams!
Vai jūs piekristu domai, ka mākslā, arī dejā, tagad maz ģeniālu ideju?
Laikmetīgajā dejā varbūt to ideju vairs nav tik daudz. Viss ir izmēģināts, arī dejas savienošana ar dažādiem medijiem. Dažādības ir daudz, iespaidu ir daudz.
Kāpēc savas trupas pēdējo izrādi nosaucāt par bēru svinībām?
Končina*** krieviski vai Končiņa latviski. Nobeigums, jo es vairs neredzu, kā cīnīties. Dejotājiem neko nevaru piedāvāt, un nevaru radoši attīstīties, ja visu laiku ir praktiskas problēmas. Horeogrāfi un dejotāji strādā daudzos projektos, arī pasniedz. Tas nav viegli, tā ir ļoti liela slodze.
Mana dejas kompānija pastāvēja vairāk nekā 15 gadus. Latvijā ir lielas problēmas ar izpratni, cik daudz vajag ieguldīt kultūrā. Paskatieties, cik daudz naudas Igaunijas Kultūrkapitāla fonds iegulda savā kultūrā – Kultūras ministrija nesen nāca ar iniciatīvu šo atbalstu vēl palielināt. Kā ir mums? Saka – nāciet pie mums, ministrijas, runājiet, ja jums vajag!
Vai Igaunijā un Lietuvā ir spēcīga laikmetīgā deja?
Igaunijā – jā, pateicoties valsts atbalstam.
Kas būs nākamais projekts, ja atradīsit iespēju darbu turpināt?
Ļaujiet vispirms saprast, kas ar to pasaules galu!
Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri grib būt vingri?
Staigāt pa pilsētu kājām, nevis braukt ar mašīnu. Arī pati tā daru. Mūsdienās cilvēki ļoti daudz sēž: pie datora, mašīnā, teātrī. Un enerģija ķermenī necirkulē. Tā var nosēdēt ne tikai dibenu, bet arī smadzenes – nekas nav jāatceras, visu var sameklēt internetā. Cilvēkiem būtu vajadzīgs tāds datorgalds, pie kura stāvēt un izkustēties!
Kas būs jūsu ģimenes Ziemassvētku galdā? Prasu, jo mani interesē, vai nosauksit siļķi kažokā ar majonēzi.
Man ir svarīgi, ko ēdu. Ļoti garšo bulciņas, esmu spečuks! Konditorejas tagad uz katra stūra divas, kad sāku stresot, es apēdu pa kādai. Mana mamma garšīgi gatavo – ja svētku galdā gadīsies siļķe kažokā, es to, protams, ēdīšu. Ikdienā ēdu, piemēram, griķus ar lēcām. Var piebērt dažādas sēkliņas, čutj–čutj mandeles, riekstus, auzu pārslas. Fantastiski!
* Tādas durvis, kuras labāk nemaz nevērt vaļā – no krievu val.
** Latviskoties – no krievu val.
**** Beigas – no krievu val.
CV
Absolvējusi Sanktpēterburgas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas nodaļu, kā arī ieguvusi Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas maģistra grādu
Kopš 1999.gada pasniedz moderno un raksturdeju Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā
Kopš 2006.gada laikmetīgās dejas festivāla Laiks dejot direktore
Kopš 2002.gada pašas izveidotās Laikmetīgās dejas horeogrāfijas programmas vadītāja Kultūras akadēmijā
1996.gadā izveidoja Olgas Žitluhinas dejas kompāniju
Radījusi vairāk nekā desmit pilnmetrāžas laikmetīgās dejas izrādes
2010.gadā saņēmusi Latvijas valsts Atzinības krustu par laikmetīgās dejas žanra attīstību Latvijā
2012.gadā ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu par izrādi Ursus Maritimus
