Grupa Jauns Mēness apvienojusies koncertam, lai pieliktu punktu 90.gadu notikumiem
«90.gadu sākumā biju tīņu vecumā, kad iešana uz koncertiem bija galvenais izklaides veids. Gāju kopā ar draudzeni un apmeklēju teju visus, kuros spēlēja Jauns Mēness, Jumprava, Pērkons, Opus Pro, Zodiaks. Tolaik, ap neatkarības atgūšanas laiku, koncertiem bija arī mazliet politiska un tautas kopā sanākšanas loma. Roks par neatkarību un tamlīdzīgi koncerti pulcēja visu tālaika mūziķu ziedu,» stāsta kādreizējā grupas Jaunas Mēness fane, tagad universitātes pasniedzēja Ilze Bērziņa.
Mūziķis Ainars Mielavs grupu izveidoja 1987.gadā, Atmodas pirmsākumos. Tekstu un mūziku dziesmām radīja tieši viņš. Baltu roks – tā grupas spēlēto nodēvēja pazīstamais Krievijas mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis. Sākumā grupā bija tikai divi dalībnieki: Mākslas akadēmiju absolvējušais Mielavs ar maigo balsi un dīdžeja slavu Poligrāfiķu kluba diskotēkās un ģitārists Gints Sola, kurš karjeru bija sācis pankroka grupā Dzelzs ceļš kopā ar Igoru Lingu. Pēcāk abiem pievienojās Aigars Voitišķis, Juris Kroičs, Norberts Skraucis un Māris Muktupāvels. Pēdējais nāca no folkloras aprindām. Māris stāsta: «90.gadu sākumā Jauns Mēness studijā ierakstīja dziesmu Pārcēlājs, kurā iespēlēt dūdas tika uzaicināts mans brālis Valdis Muktupāvels. Šī dziesma 1990.gadā piedalījās toreiz pazīstamajā Mikrofona aptaujā par gada populārākās dziesmas titulu. Grupai bija jākāpj uz skatuves noslēguma koncertā, bet brālis tajā laikā atradās tālā aizjūras zemē, un Ainars uzaicināja mani ar dūdām padusē pagrozīties uz skatuves. Šīs dažas dienas mūs satuvināja, un es aizķēros grupā līdz brīdim, kad tā beidza savu darbību.» Kopā ar Ilgu Reiznieci Muktupāvels grupā esot veidojis tautisko spārnu, kas nedaudz attālinājis Jaunu Mēnesi no pasaulslavenās rokgrupas U2 muzicēšanas stila, pietuvinot īru folkroka labākajām tradīcijām.
Grupas hiti Piekūns skrien debesīs, Pārcēlājs, Ai, jel manu vieglu prātu un citi joprojām bieži tiek atskaņoti radio. Muktupāvels stāsta, kā radās viens: «80.gados mans draugs Ilmārs Mežs devās folkloras vākšanas eks-pedīcijā uz Sventāju, kas ir latviešu apdzīvota vieta nu jau Lietuvas teritorijā. Tur tika pierakstīts daudz dziesmu, kuras, pateicoties teritoriālajai nošķirtībai no etniskās dzimtenes, Latvijā nebija pazīstamas un līdz ar to unikālas. Vienu – Ai, jel manu vieglu prātu – uzdziedāju draugiem, visiem iepatikās. Un iepatikās tik ļoti, ka tā tika iekļauta albumā Garastāvoklis.» Tagad šo dziesmu, soļojot ierindā, izpilda arī Latvijas armijas karavīri.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.