Biedrības Montessori māja vadītāja Ņina Stepanova (29) cer izveidot Latvijā tādu mācību sistēmu, kas sāktos ar zināšanām vecākiem, gaidot bērnu, un beigtos ar bērna 18 gadu dzimšanas dienu
Trauslā, elegantā Ņina Stepanova mērķi izveidot Latvijā Montesori skolu sev noformulēja pēc tam, kad bija absolvējusi Banku augstskolu un vairākus gadus nostrādājusi biznesā. Tad viņas rokās nejauši nonāca izcilās itāļu ārstes un pedagoģes Marijas Montesori (1870-1952) grāmata Uzsūcošais prāts. Tā mainīja visu Ņinas dzīvi. Viņa iedziļinājās Montesori idejās, apmeklēja šīs izglītības sistēmas seminārus un mācību iestādes Itālijā un Krievijā. Sāka pedagoģijas studijas Daugavpils Universitātē. Ņina juta lielu aicinājumu palīdzēt mūsdienu vecākiem izaudzināt pašapzinīgus un laimīgus bērnus.
Montesori pedagoģijas pamatprincips ir sekot katra bērna individuālajai attīstībai, neuzspiežot vispārīgus rāmjus. Marija Montesori izstrādāja milzīgu materiālu klāstu pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērnu attīstībai. Lielu vērtību piešķīra brīvās audzināšanas un bērna brīvās darbošanās principam.
Kā tas var noderēt 21.gadsimta cilvēkiem Latvijā, par to Ņina stāsta intervijā.
Cik skatījumiem uz izglītības sistēmu Latvijā būtu jābūt?
Nav labu un sliktu metožu. Ir atšķirīgas pieejas. Pašlaik tradicionālajai pieejai ir viens mīnuss: vienāds standarts. Tā ir vienkāršota uztvere. Lai pabeigtu skolu, bērniem jānokārto eksāmeni, bet neviens neseko līdzi tam, ka katram bērnam ir dažādi attīstības periodi. Viens bērns pa mācību ceļu rāpo, cits iet, bet vēl kāds – skrien. Mēs visi esam dažādi. Bruņurupucis, zaķis, zebra! Neviens nav sliktāks. Visi tik un tā šķērso attīstības un izglītības robežu, tikai atšķirīgā ātrumā. Ja visiem jālec kā zaķiem, protams, bruņurupucis to nevar. Un ir lielāka iespēja, ka bruņurupucis to līniju nešķērsos.
Kādi, jūsuprāt, ir lielākie tradicionālās skolas mīnusi?
Es neteikšu «mīnusi». Teikšu, kā es darītu, lai palīdzētu bērniem. Man šķiet, ka 40 minūšu mācību stunda ir pārāk īss laiks, lai saprastu, par ko vispār ir runa. Ļoti ātri notiek priekšmetu maiņa. Zīmēšana, sports, latviešu valoda, matemātika. Pavisam dažādi priekšmeti, atšķirīgs smadzeņu pusložu darbs! Mēs nedodam bērniem iespēju iedziļināties zināšanās. Piemēram, veltīt visu dienu vienam, diviem priekšmetiem. Vairāk brīvības. Gribam, lai bērni ir attīstīti, zinoši. Tajā pašā laikā mēs viņus nospiežam. Nevaram gribēt attīstību, spiežot bērnus rāmī.
Jums varētu iebilst, ka pieaugušo pasaulē no cilvēkiem tiek prasīti noteikti uzvedības standarti, noteikumu ievērošana, profesionālās spējas…
Kas ir disciplīna? Vai uztraukums par to, ka tikai kāds mūs nevēro, vai tikai mēs neizskatāmies nepareizi? Disciplīna ir gribasspēka piepūle. Esmu iedziļinājusies Montesori sistēmā un redzu, ka bērns iemācās koncentrēties uz kaut ko vienu.
Vai tad bankas darbā cilvēkam nevajag būt precīzam, koncentrētam? Vai mums vajag cilvēkus, kuriem aiz muguras jāstāv ar pātagu, lai viņi strādātu, nevis sēdētu sociālajos tīklos? Tradicionālajā skolā to iemāca – bailes un vainas sajūtu. Kad bērni pieaug, viņi cenšas izbaudīt brīvību. Atspēlējas.
Bērnus vecāki var ietekmēt jau mammas vēderā, jo tad viņi vēl nekur neskrien, un pirmajā dzīves gadā. Kamēr bērns ir mammas vēderā, varam runāt, kas viņu gaida šajā pasaulē, kas ir labi, kas slikti. Runājiet ar bērnu šajā periodā! Bērns klausās. Viss tiek ierakstīts viņa zemapziņā.
Kādi ir pētījumi, kas to pierāda?
Bijis daudz pētījumu par to, ka bērni atceras, ko dzirdējuši, esot mātes vēderā. Piemēram, ja māte grūtniecības laikā klausās kādu konkrētu mūziku, bērns pirmajā dzīves gadā, izdzirdot šo mūziku, aktīvi reaģē. Atpazīst arī mātes balsi.
Montesori arī runāja par bērna audzināšanu jau mātes vēderā. Tagad sabiedrībā notiek plašas diskusijas par abortu tēmu – kura augļa attīstības stadija būtu atzīstama par cilvēku tā veselumā. Kā jūs uzskatāt – kad sākas cilvēks?
Nevienam nav tiesību tiesāt cilvēku, kas izdara abortu, jo nezinām – kāpēc? Es personīgi nekad šādu rīcību neizvēlētos, bet nekad nevaram zināt, kādi ir apstākļi, kas liek izvēlēties abortu. Nezinām, kā šī sieviete augusi, kāda bijusi viņas bērnība, kāds vīrietis viņai līdzās. Bieži mēģinām cilvēkus tipizēt, ielikt vienādās kastēs.
Vai nav grūti vienmēr vērsties pie cilvēkiem, arī bērniem, ar individuālu attieksmi? Tas ir brīnišķīgi, bet prasa lielu koncentrēšanos – smagu garīgu darbu.
Grūti ir tikai sākumā – pirmo gadu, divus, trīs! Pēc tam rada tikai prieku, jo saproti, ka runa nav par bērniem – viņi katrs ir brīnišķīgi tādi, kādi ir! Runa ir par tevi kā pedagogu – vai tev ir drosme «uzvilkt trako kreklu» un iet pret stereotipiem?
Kā nonācāt pie Montesori mācību sistēmas?
Vispirms jāpasaka – man ir fantastiski vecāki. Viņiem netrūka pacietības mani mīlēt un pusaudža gados atļaut darīt visu, ko gribu. Es biju traka! Pabeidzu Banku augstskolu. Bija brīdis, kad nodarbojos ar biznesu – man bija neliela firma, kas rīkoja pasākumus. Kad noslēdzās šis posms – sapratu, ka tas īsti nav man -, aizbraucu uz Maroku. Nebiju tūriste, bet strādāju, un man radās iespaids, ka mēs Rietumu labklājības pasaulē nedaudz pārvērtējam savu situāciju. Neredzam tālāk par savu šķīvi. Mūsdienās pieņemts, ka vissvarīgākā ir personiskā izaugsme, panākumi. Tas nav slikti, bet…
Jūs gribat teikt, ka mēs neredzam citus?
Neredzam mūsu mijiedarbību pasaulē ar citiem. Redzam, kā mēs attīstāmies, bet neredzam, kā varētu sadarboties plašā mērogā ar citiem.
Ko jūs strādājāt Marokā?
Mācīju bērniem angļu valodu. Montesori grāmata Absorbent Mind pie manis nonāca nejauši. Es lasīju un sapratu, ka skatos bilžu albumu no savas bērnības. Viss bija pazīstams un saprotams. Mana dvēsele dziedāja. Man gribējās to mācīties. Atradu kursus Montesori pedagoģijā Latvijā. Mācījos gadu un ieguvu labu priekšstatu par dažiem aspektiem. Sāku lēnām praktizēt, lai saprastu, kā tas darbojas dzīvē – klusītiņām ar draugu bērniem darbojos. Jutu, ka nepieciešamas dziļākas zināšanas, ko dod šis mācību veids. Aizbraucu uz Itāliju, tad arī uz Krieviju. Vēroju darbu Montesori bērnudārzos. Tas bija pirms diviem gadiem. Tagad sniedzu individuālas konsultācijas, darbojos ar vecākiem. Mazās grupās bērniem vadu nodarbības.
Vai jūs piekrītat, ka Latvijā pedagoģijā bieži nonāk gadījuma cilvēki, kuriem tas nav sirdsdarbs?
Stājoties Daugavpils Universitātes Pedagoģijas fakultātē, ievēroju, ka vidējā aritmētiskā atzīme [topošajiem studentiem] ir ļoti zema. To bieži izvēlas studēt… vienkārši tā. Ir daudz labu, sirsnīgu pedagoģijas studentu. Taču viņi iestājušies, jo «vajag diplomu». Man gribētos, lai pedagoģijā strādā cilvēki, kas mīl visu pasauli, pieņem un mīl katru cilvēku, un nedala tos labajos un sliktajos. Pedagoģijā darbs ir trīskāršs: ar bērniem, vecākiem un pedagogam pašam ar sevi. Ar vecākiem ir jārunā. Jārunā pozitīvi, jo viss jau ar bērniem ir labi!
Tūlīt nostāsies kāds kareivīgs kolēģis un pateiks: kā – labi?! Bērni ir slinki un izlaisti! Nemācās!
Tās jau ir sekas. Viss pamats bērnā tiek ielikts – es uzstāju! – līdz sešu gadu vecumam. Bērns kā sūklis uzsūc visu, kas apkārt. Un iebetonē zemapziņā. Pēc tam uz šā slāņa veidojas mūsu dzīve. Strādājot ar bērniem, ir viens princips: personīgās problēmas, ieejot klasē vai grupiņā, atstāt aiz durvīm. Palieciet te, es vakarā atgriezīšos! (Smejas.)
Jums izdodas?
Tas ir ļoti grūti. Ne vienmēr izdodas, jo neesmu audzināta pēc Montesori metodes.
Kāda ir šīs metodes būtība?
Montesori bija ārste, nevis pedagoģe. Protams, viņu nekur neņēma darbā. Iedomājieties – tās ir 19.gadsimta beigas! Sākumā viņa strādāja ar bērniem, kuriem ir attīstības traucējumi. No atpalikušiem viņi pēkšņi kļuva par sekmīgiem. Tajā laikā šādi bērni atradās slimnīcā, viņiem bija gulta un trako krekls, un auklītes, kuras kliedza. Pēkšņi atnāca Montesori un sāka ar viņiem sarunāties. Protams, bērni atvērās. Tiklīdz bērnam uzkliedz, smadzenēs ieslēdzas trauksme, un intelekts vairs nestrādā. Tikai refleksi. Tāda ir cilvēka daba, un ir kļūda iedomāties, ka kliedzot vai iebiedējot vispār kaut ko var panākt. Montesori ar šiem bērniem sarunājās un piedāvāja viņiem materiālus, ar ko spēlēties. Tā viņa lēnām būvēja savu slaveno materiālās bāzes sistēmu.
Kāda ir jūsu atbilde, raugoties no 21.gadsimta viedokļa, – kā Montesori izdevās gūt panākumus bērnu izglītošanā?
Tāpēc, ka viņa vēroja. Katru. Bērnos ir ielikts daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. Arī mūsos ielikts viss, bet kaut kas dzīvē realizējas, kaut kas ne. Montesori laikā dabaszinātnieki bija pētījuši kokus, putnus. Bet bērnu augšanai, attīstībai neviens nebija pievērsies. Bērns, tāpat kā koks, aug no sēklas. Sēklā ir viss! No tās izaug vesels koks, kas rada lapas, ziedus, augļus. Dabā viss ir ciklisks. Arī cilvēks. Montesori vēroja bērna dabisko attīstības ciklu.
Vai mūsdienās pieaugušo pasaulē liela bēda joprojām nav tas, ka bērnībā par daudz esam dzirdējuši: «tu nevari!», «tev jāvar!», «citi ir labāki!»?
Lai strādātu ar bērniem, ir jāstrādā ar vecākiem. Tās ir divas neatraujamas daļas. Vecāku ambīcijas par bērniem – tās ir labas un saprotamas. Skolotāja uzdevums ir sniegt kvalitatīvu dienas aprūpi bērnam, nevis uzstādīt viņam dzīves mērķus un pateikt, ko viņš nevar, kas ir slikti. Pirmais likums: ar bērniem nepelna naudu. Atalgojumu – jā, bet ne naudu.
Skolotāji stāsta, ka bieži redz – vecākus interesē karjera, laba dzīve, bet bērnu emocionālās, intelektuālās vajadzības bieži vien paliek novārtā. Jūs piekrītat?
Tas ir tāpēc, ka jaunajiem vecākiem pirms bērniņa piedzimšanas neviens nav īsti stāstījis, kas ir bērns. Stāsta, kā nomainīt pamperus. Visu izstāsta par fiziku, bet neko par dvēseli. Bērnam piedzimstot ir šitāds ķermenītis. (Rāda sprīdi garu.) Un milzīgs gars. (Ar rokām velk plašu apli.) Mēs rūpējamies tikai par ķermeni – paēdināt, saģērbt, bet kas tālāk?
Vai redzat Latvijā cilvēkus, kas varētu strādāt pedagoģijā ar visu sirdi, un vecākus, kas vēlas sadarboties?
Lai progresīvi cilvēki strādātu šajā profesijā, tai jābūt prestižam. Pašlaik tā nav. Mūsu 20-30 gadus veco cilvēku paaudze ir Like (patīk – no angļu val.) paaudze. «Laiko» bildītes sociālajos tīklos, «laiko» atziņas, jokus. Skolotāja darbs nav Like! Tas ir smags un ļoti atbildīgs. Līdz ar to tas neinteresē. Ambiciozi jaunieši, kuri vēlas kaut ko sasniegt, neies studēt pedagoģiju. Teikšu godīgi – strādāt pedagoģijā no sirds ir milzīga slodze. Ja grupiņā vai klasē ir deviņi bērni un tie visu dienu jānotur līdzsvarā, turklāt pedagogam pašam sevi jānotur līdzsvarā, uztverot katru niansi, – tas ir ārkārtīgi grūti.
Bet grupiņās un klasēs ir 25-30 bērni, nevis deviņi, kā jūs minējāt.
Jā. Patiesībā – jo vairāk, jo vieglāk, jo bērni savstarpēji veido sadarbības. Taču tā var strādāt pieredzējis pedagogs. Nepieredzējis sajuks prātā. Tradicionālajā izglītības sistēmā nav iespējams normāli strādāt ar 20 bērniem un vairāk. Nav iespējams uz viņiem nekliegt.
Montesori mācību sistēmu mēdz kritizēt: katrs dara to, ko grib, un nav disciplīnas – kā gan šādi cilvēki pieaugot spēs strādāt jomās, kur nepieciešama disciplīna un komandas darbs? Tajā pašā laikā no Montesori skolas nāk veiksmīgākie jaunā biznesa pārstāvji: Google, Amazon, Wikipedia dibinātāji, arī pasaulē populārās videospēles Sims autors. Ko jūs varat atbildēt uz kritiku?
No Montesori skolām nāk inovatīvas personības. Brīvas savā domāšanā, tās spēj koncentrēties uz niansēm, kuras citi varbūt nepamana. Tie ir cilvēki, kas nav zaudējuši saikni ar savu būtību, sirdsapziņu, un tas viņiem dod drosmi izveidot kaut ko pilnīgi jaunu.
Google dibinātājs Sergejs Brins sacījis, ka šo projektu spēja izveidot, jo skolā tika mudināts dot nevis gatavas atbildes, ko var izlasīt grāmatā, bet meklēt savas – pat ja brīžiem ekscentriskas. Tas viņam vēlāk palīdzēja biznesā.
Montesori sistēma ir loģiska darbošanās, nevis haoss. Telpā ir liela kārtība. Ir noteikumi, kuri paliek nemainīgi, mainoties skolotājiem. Kā notiek tradicionālajos bērnudārzos? Vienu dienu viena maiņa, otru dienu – cita. Noteikumi mainās atkarībā no pedagoga. Montesori galvenie noteikumi: nedarīt pāri citiem, pēc darba visu nolikt savās vietās. Turklāt tas notiek ar audzinātāja piemēru, nevis vārdos.
Vai bērnu aizraušanos ar televizoru, datoru atbalstāt?
Lielos daudzumos tas izraisa agresiju vai noslēgšanos sevī, jo bērns no šiem saziņas līdzekļiem saņem ārkārtīgi daudz informācijas un emociju, ko nespēj apstrādāt. Es, piemēram, labprāt savā klasē ieviestu iPad ar baleta ierakstiem, kad runājam par šo mākslas veidu. Internets un televīzija jāizmanto mērķtiecīgi, nevis laika nosišanai. Mūsdienu bērni ir kā iPhone 5, bet mēs – Nokia 3310. Un mēs mēģinām viņiem kaut ko iemācīt! Viņi ir daudz ātrāki. Trīs gadu vecumā viņi jau lejupielādē mobilo telefonu lietotnes.
Tas ir labi?
Jā. Viņi ir jaunā cilvēces versija, un mums jādod iespēja viņiem sevi realizēt.
Kāds ir jūsu mērķis?
Izveidot Montesori skolu Latvijā, sākot jau ar prenatālo periodu – tas ir darbs ar vecākiem, kuri gaida bērnu. Un pilnvērtīgu skolu līdz 18 gadu vecumam. Tādu pasaulē ir maz. Taču es nevaru skolu izveidot viena. Ir nepieciešama komanda, tādu cilvēku apvienošanās, kuriem ir līdzīgs redzējums un mērķis.
Ko ieteiktu vecākiem darīt kopā ar bērniem?
Visu, kas vecākiem pašiem patīk. Slēpot, iet uz teātri, jebko! Līdz sešiem gadiem bērnam dodiet mīlestību un ģimenes tradīcijas, jo ģimene ir visa bērna pasaule. Pēc tam – kultūru. Visu, kas jums pieejama!
Kas ir vērtīgākais mūsdienu bērnos – paaudzē, kas veidos 21.gadsimtu?
Acis. Dziļas kā okeāns. Nav neviena bērna, kurā nemirdz zelta grauds. Visos mirdz. Jā, viens varbūt ir haotisks, citam vēl kādas īpašības, bet vajag paturēt prātā labo bērnā. Attīstīt to. Aug fantastiska paaudze! Ja mums trūkst mīlestības to ieraudzīt, tā ir mūsu, pieaugušo, problēma.
Piecas grāmatas, ko Ņina Stepanova iesaka lasīt kopā ar bērniem
Paul Goble. Her Seven Brothers ir stāsts par to, kā radās Greizie Rati. Vienkāršie teikumi un skaidrā doma kultivē pozitīvas rakstura īpašības.
Antuāns de Sent-Ekziperī. Mazais princis. Teksts viegli veido bildi acu priekšā. Īsi, vienkārši teikumi. Netiešā veidā rosina pozitīvus ieradumus un īpašības.
Astrida Lindgrēne. Mio, manu mio. Ļoti sirsnīga grāmata.
Rainis. Lellīte Lolīte. Dzeja veido tiešu asociāciju un tēlu. Rosina iztēli, dzejoļos ir ritms.
Astrida Lindgrēne. Saulespļava. Tā stāsta par bērniem, kuru sirdīs ir daudz gaišuma.
CV
Dzimusi 1984.gadā Preiļos
2006.g. absolvējusi Banku augstskolu
Izveidojusi biznesu, kas nodarbojas ar pasākumu rīkošanu
Studē pedagoģiju Daugavpils Universitātē
Ieguvusi Montesori pedagoga apliecību 2010.gadā
Itālijā apmeklējusi daudzas Montesori skolas un bērnudārzus, mācījusies šo pedagoģiju Sanktpēterburgā
