Benediktiešu mūks un kristīgās meditācijas skolotājs no Lielbritānijas Lorenss Frīmens šovasar viesojās Latvijā un stāstīja, ko dara brīžos, kad telpā ielido muša un raisa aizkaitinājumu
Lorenss Frīmens Latvijā nokļuva, pateicoties saitēm ar mācītāju Juri Rubeni. Uzaudzis Anglijā, garīdznieks jaunībā bija izmēģinājis laicīgo karjeru – studēja angļu literatūru Oksfordā, strādāja ANO, bankās un žurnālistikā. Neradis piepildījumu, Frīmens 1977.gadā, 26 gadu vecumā, devās uz benediktiešu klosteri Londonā. Sastapa mūku Džonu Meinu, kas praktizēja kristīgo meditāciju, un aizrāvās ar to. Vēlāk sāka teoloģijas studijas Kanādā un izveidoja Pasaules Kristīgās meditācijas kopienu. Kopā ar Juri Rubeni viņš sarakstījis grāmatu Krīzes iespējas. Meditācija kā dzīves līdzsvarošanas māksla.
Jūs jaunībā esat strādājis banku sektorā, medijos. Tas nozīmē, ka labi pazīstat stresu. Šķiet, patlaban stress ir gandrīz vai statusa jautājums – visi par to sūdzas un vienlaikus lepojas, cik aizņemti ir. Vai cilvēki ar stresu kaut ko zaudē?
Jā, fizisko un garīgo veselību, garīgo līdzsvaru. Protams, zināms stresa līmenis ir klātesošs katrā situācijā. Reizēm pat nepieciešams, lai pabeigtu iesākto noteiktā laikā. Taču mūsdienās stress pāraudzis visas robežas. Stress nozīmē, ka neesat pilnībā klātesošs brīdī, kurā pašlaik atrodaties. Tā ir diezgan perversa pasaules kārtība, ka cilvēkam bez mitas jābūt stresā, lai viņa darbs un personība tiktu novērtēta. Viens no pirmajiem fiziskajiem un psiholoģiskajiem ieguvumiem no meditācijas ir tas, ka stresa līmenis cilvēkā pazeminās.
Vai jums pašam stress palīdzēja meklēt garīgo ceļu?
Mūsdienās tiek uztverts ar cieņu, ka cilvēki vienlaikus paralēli veic vairākus darbus. Taču pētījumi psiholoģijā pierāda – šādā veidā pazeminās izdarītā kvalitāte. Meditācija māca fokusēties uz vienu tēmu noteiktā laika sprīdī. Tas uzlabo kvalitāti un pašsajūtu. Liels ienaidnieks veselībai ir uzmanības sašķelšanās. Manuprāt, mūsdienu cilvēkam nepieciešami kontemplatīvi [iedziļināšanās] treniņi, lai attīstītu «uzmanības muskuli». Trenažieru zālē mēs trenējam savu ķermeni, rūpējoties par tā veselīgumu, bet uzmanības muskulis kaut kā paliek novārtā.
Kāpēc tā?
Mēs Rietumu kultūrā esam kļuvuši ļoti uzņēmīgi pret noteiktiem prāta stāvokļiem, piemēram, dusmām, iekāri, rijīgumu, skaudību. Katrs cilvēks ir tendēts uz kādu no tiem. Ja neuzmanāmies, šie prāta stāvokļi var kļūt par mūsu ikdienas ieradumu.
Bērni mūsdienās ļoti agrīnā vecumā tiek pakļauti sacensības garam. Manā bērnībā bija gari vasaras brīvlaiki, varējām paspēt pat pagarlaikoties. Tas nemaz nav tik slikti! Tagad aizvien vairāk tiek veicināta konkurence. Bērni ir aizvien lielākā stresā. Tāpēc uzskatu, ka nepieciešams mācīt meditāciju skolās. Esmu dzirdējis, kā Starptautiskā Valūtas fonda menedžeri un investīciju baņķieri runā par savu pieredzi meditācijā. Reizēm man liekas, ka viņi kontemplatīvajā dzīvē guvuši dziļāku ieskatu nekā mūki, kuriem ārpasaules izaicinājumi netraucē.
Vai tā nav uzņēmīgu, veiksmīgu cilvēku ilūzija, ka viņi spēj visu – lūk, arī meditēt? Vai maz ir iespējams dzīvot intensīvu karjeras dzīvi, veltīt sevi ģimenei, kārtot sadzīves lietas un vēl pievērsties sevis izzināšanai?
Patiesībā meditācijas prakse palielina laika daudzumu, kas cilvēkam ir. Laika izjūta ir relatīva parādība, tā atkarīga no stresa līmeņa. Piemēram, zobārsta krēslā cilvēks pavada 30 minūtes, bet uztraucas par to divas iepriekšējās dienas. Arī tam meditācijas prakse var palīdzēt. Meditācija nav paredzēta tikai izredzētajiem vai dīvaiņiem. Ja mūks iesaka cilvēkiem meditēt divreiz dienā pa pusstundai rītā un vakarā, var domāt, tas tāpēc, ka viņu neviens nav pieņēmis darbā un viņam ir daudz brīva laika. Ja to pašu saka investīciju baņķieris, skan citādi. Tas vairs nešķiet dīvaini un atrauti no cilvēku ikdienas dzīves.
Lūkasa evaņģēlijā ir kāds stāsts: Jēzus atnāk pie Martas un Marijas. Kad Marta viņu ierauga, tā iznāk no mājas, sveicina un atgriežas darbos. Bet Marija visu laiku pavada pie viņa kājām klusējot un klausoties. Šeit redzam divus cilvēku tipus – mūsdienu izpratnē Marta ir topmenedžeris, bet Marija darbinieks, kas strādā pie datora. Marta novirza visu savu enerģiju neskaitāmiem uzdevumiem un kādā brīdī vēršas pie Jēzus ar žēlabām: vai neredzi, ka visus darbus daru viena pati! Pasaki, lai Marija man palīdz! Daudzi cilvēki Martā droši vien varētu saskatīt sevi – viņa paveic daudz, jūtas pārgurusi, nevar tikt ar visu galā un ir dusmīga. Pirmām kārtām uz sevi, un vērš šīs dusmas uz pirmo nevainīgo cilvēku, kas atrodas blakus. Klasiskie stresa simptomi! Ko viņai atbild Jēzus? «Marta, Marta!» Ar to viņš atsauc viņu atpakaļ pie patiesās būtības. Stresa ietekmē mūsu patiesā būtība tiek sašķelta – pa mazam gabaliņam visos virzienos. Jēzus paskaidro Martai, ka viņa uztraucas un raizējas par tik daudzām lietām, bet tikai vienu lietu cilvēkam vajag – būt veselumam. Tas ir pasaules miera noslēpums. Ja cilvēks nav atklājis savu būtību un nedzīvo saskaņā ar to, viņš nespēj sadzirdēt citus. Tāpēc Jēzus saka: Marija izvēlējusies labāko daļu. Parasti cilvēki šo Bībeles nostāstu nespēj izprast – nav patīkami, ka Marta tiek kritizēta, bet Marija, kas neko nedara, slavēta. Taču tas jāsaprot dziļāk. Marta un Marija atspoguļo divas cilvēka dvēseles puses, divas smadzeņu puslodes. Šī stāsta jēga ir: «būt» nāk pirms «darīt». Nav iespējams kaut ko darīt, ja nav tā, kurš ir un to spēj.
Mūsu kultūras kontekstā var teikt – cilvēkam ir jāsabalansē online un offline brīži. Pirmkārt, miegs. Sekss. Radošums. Tās ir offline nodarbes. Un tad online, visas nodarbes, kas ietver zināmu stresu – iet uz darbu, salabot auto, iepirkties. Mūsu kultūras tendence ir palikt «onlainā» visu laiku. Tas cilvēkos rada hronisku nepatiku pret sevi. Pat skolas vecuma bērni nedabū kārtīgi izgulēties. Tas ir ļoti neveselīgi.
Kur paliek galvenais – patiesības meklējumi? Vai, dzīvojot sekulāru dzīvi, meditācija nekļūst vienkārši par vienu no interesantiem laika pavadīšanas veidiem? Vai tad patiesība nav meditācijas galvenais mērķis?
Jā, jo patiesība cilvēku dara brīvu no bailēm un ilūzijām. Es bieži meditēju kopā ar cietumniekiem. Saku – ir iespējams būt cietumā, arī atrodoties ārpus cietuma sienām. Mazāk svarīgi ir ārējie apstākļi. Visbūtiskākais – prāta stāvoklis. Starp citu, Aleksandrs Solžeņicins, iznākot no Gulaga un atskatoties uz šo laiku, raudāja, jo tur viņš bija sapratis, ko nozīmē brīvība. Tu vari atrasties klosterī un būt savu kaislību, ilūziju vergs.
Taču jūs pats izvēlējāties mūka dzīvi.
Tāpēc, ka esmu slinks, nedisciplinēts un lēni mācos. Sākotnēji negribēju kļūt par mūku, bet jutu, ka šis dzīvesveids mani pievelk. Kad kļuvu par mūku, pārņēma miers un laime. Tagad man ir divi klosteri – ar sienām un bez sienām, pēdējais ir Kristīgās meditācijas kopiena visā pasaulē. Bija vajadzīgi vairāki gadi klosterī ar sienām, lai es saprastu, kā darboties klosterī bez sienām. Mēs cīnāmies, lai paši pret sevi būtu godīgi tajā izpratnē, kā mums jādzīvo. Tas ir cilvēka svarīgākais uzdevums.
Vai cilvēks, kurā nav iekšēju pretrunu, kurš ir harmonisks, vispār var atrast garīgo fundamentu? Proti, vai ceļš uz mieru neved tieši caur nemieru?
Noteikti cilvēkam jāsastopas ar konfliktu sevī, lai nonāktu pie miera. Ja šo konfliktu sevī neizprotam, projicējam to uz ārpasauli – attiecībās ar citiem, un bieži tas izlaužas visai asi. Cilvēka konflikts ar sevi ir iekšējā ceļojuma dabiska sastāvdaļa, vienalga, vai dzīvo klosterī, vai sekulārajā pasaulē. Kāds jauns cietumnieks, ko sastapu cietumā Anglijā, ir izdarījis slepkavību, par ko viņam piespriesti 20 gadi cietumsoda. Viņam ir 25 gadi, sācis meditēt. Viņš atzina, ka pirmo reizi dzīvē esot sapratis, ka ir dusmīgs cilvēks. Viņam bērnībā bija smagi konflikti ar tēvu, vēlāk problēmas skolā, viņš kļuva par bandas locekli, viņu notvēra policija. Visu dzīvi no agras bērnības viņš bijis dusmu pilns. Savā ziņā šis ir pagrieziena punkts viņa dzīvē, jo viņš beidzot sācis iepazīt sevi. Pie tā būtu labi nonākt katram cilvēkam. Tas nozīmē iekšēju darbu un drosmi paskatīties acīs patiesībai. Sevis pazīšana ir šā darba auglis, rezultāts. Cilvēki ir ļoti nepacietīgi, augli grib uzreiz, kaut nav to vēl pat iesējuši. Gribas zemenītes sniegā. Bet zināmām lietām mūsu iekšējā dzīvē vajadzīgs laiks, lai tās atklātos. Meditācijas skaistums ir tajā, ka tā palīdz cilvēkam ieraudzīt sevi.
Kāpēc izglītotiem, ar kritisku prātu apveltītiem cilvēkiem bieži vien ir tik grūti sev pietuvoties – gandrīz vai rodas neērtības sajūta?
Biznesa pasaulē, arī mākslā, zinātnē, bieži pat neapzinoties, dzen uz priekšu lielas ambīcijas. Bieži šīs ambīcijas ir neapzināta kompensācija par notikumiem cilvēka pagātnē, piemēram, mīlestības, cieņas trūkumu bērnībā. Viņi vēlas kontrolēt visu.
Bijušais Kanādas premjerministrs Pjērs Trudo bija ļoti veiksmīgs un gudrs cilvēks. Brauca pie mums uz klosteri meditēt. Teica, ka lielākās grūtības viņam sagādā nespēja atbrīvoties, vēlēšanās visu kontrolēt. Taču viņš labi izprata, ka meditācijā cilvēks dodas uz kādu dziļāku vietu sevī, kur loģikas apsvērumiem vairs nav tik lielas varas. Tas, protams, ir drosmīgs lēciens.
Interesanti, ka aktīvi cilvēki, kuri mēģinājuši meditēt, bieži vien lielākās atklāsmes piedzīvo savas karjeras augstākajā punktā – tad viņi saprot, ka ir kas vairāk par savu sociālo lomu.
Cik ilgu laiku jums pašam vajadzēja, kamēr meditējot sajutāt sevī dziļāku esības slāni?
20 gadu vecumā sāku apzināties savas iekšējās barjeras, konfliktus. Sapratu, ka kaut kas jāmaina. Man ļoti paveicās ar [kristīgās meditācijas] skolotāju Džonu Meinu. Tā ir liela Dieva žēlastība – sastapt cilvēku, kas nevis pasaka, bet parāda, kā iet garīgo ceļu. Ja es nebūtu viņu sastapis, droši vien nākamos 30 gadus pavadītu diezgan lielā putrā. Varbūt es būtu karjerā veiksmīgs, bet ne laimīgs.
Vai tagad jūtaties laimīgs? Ja tā, kur šī laime sakņojas?
Jā, esmu laimīgs. Lai gan arī es mēdzu satraukties – pēc rakstura esmu diezgan nepacietīgs. Liels laimes avots man ir Kristus mistērija. Ar katru dienu šis noslēpums kļūst aizvien lielāks un vienlaikus reālāks. Tas visām citām manām pieredzēm piešķir dziļumu un vienotības sajūtu.
Kas, jūsuprāt, ir vissmagākā trauma, ar ko cilvēkam nākas saskarties – vai tā varētu būt nāve?
Bailes no nāves un nāve ir lielākā represija cilvēkiem. Tāpēc visas garīgās tradīcijas mudina to apzināties. Katru dienu atcerēties, ka esam mirstīgi. Tas mūsdienu patērētājsabiedrībai šķiet ļoti drūmi – mums gribētos domāt, ka mūžīgi turpināsim patērēt visus labumus. Ja šīm bailēm ieskatāmies acīs, tās zūd.
Ir dažādi traumu veidi, bet viens no lielākajiem ir nežēlība. Ne tikai fiziskā, kara nežēlība. Arī emocionālā, ko cilvēki vērš cits pret citu. 75% no cilvēkiem, kuri nokļūst cietumā, bērnībā tikuši kaut kādā veidā pazemoti. Jautājums – vai mēs vispār ar likumu palīdzību varam atrisināt nežēlības problēmu? Tas ir jautājums par dziļiem mūsu psihes līmeņiem. Sabiedrību no nežēlības izpausmēm pasargā dziļi iesakņojušies tabu, tomēr aizvien nežēlība turpina pastāvēt.
Cietumu kultūra ir brutāla. Jauns cilvēks tiek notiesāts un iznāk ārā vēl sliktāks. Tas ir absurds. Šovasar mums notiek seminārs Londonā par meditāciju cietumā. Mēs nevaram pārrakstīt savu pagātni, bet varam to izprast un pieņemt. Iemācīties pret citiem izrādīt līdzcietību.
Bieži vien no malas kristieši izskatās tādi dūdieviņi – priecīgi, mīlīgi. Tas šķiet liekulīgi, jo cilvēka iekšējā pasaule diez vai ir tik vienkārša.
Jā, kristieši var šķist dīvaini ļautiņi. Bet tādi var šķist arī daudzi citi. Freids teicis, ka reliģija ir kolektīvā neiroze. Reliģiju bīstamība ir tas, ka tās ar visiem noteikumiem un regulējumiem var izveidot pārāk biezu sienu starp cilvēku un Dievu. Jebkuras reliģijas lielais pārbaudījums – vai tā mūs padara mīlošākus?
Bet reliģisko instinktu no cilvēka nevar izraut, tas dziļi psihē ir. Vēl jāteic, ka reliģija bez garīguma ir mirusi. Jēzus mācība par lūgšanu ir mācība par meditāciju. Tā mudina ieiet sevī un no šīs slēptās vietas sarunāties ar Dievu. Patiesībā Jēzus ir meditācijas skolotājs.
Vai daudz pārmetumu esat saņēmis no konservatīvā baznīcas spārna?
Nedomāju, ka birkas «konservatīvs» vai «liberāls» daudz ko palīdz. Lielākajā daļā pasaules baznīcu kristīgo meditāciju pieņem. Tagad jau izskan aicinājumi mācīt kristīgo meditāciju katoļu skolās, tūkstošiem bīskapu pasaulē to atbalsta. Tas ir rezultāts mūsu kopienas attīstībai 30 gadu garumā. Latvija mazliet ir izkritusi no laika.
Man kristietība nozīmē spēju pāraugt pāri savām bailēm. Mūsu kultūra dziļi sakņojas bailēs, ar tām operē. Reliģiski noskaņoti cilvēki vienmēr par kaut ko strīdēsies, mēģinās pierādīt savu taisnību. Mums jāmācās citus cienīt. Pieņemt, ka esam dažādi.
Jūs ieminējāties par meditāciju bērniem. Tas skan dīvaini, jo bērni ir spontāni – kā gan viņiem sniegt šādu pieredzi?
Tieši tāpat kā pieaugušajiem – apsēsties, sēdēt mierīgi un rāmi. Palaist vaļā domas. Atkārtot meditācijas vārdus, koncentrējoties uz tiem. Pieredze rāda, ka bērniem patīk meditēt. Parasti par to brīnās gan skolotāji, gan vecāki. Tas bieži vien maina pieaugušo uzskatus, uz ko bērni ir spējīgi. Mūsdienās vairs nav jautājuma, kāpēc mācīt meditāciju skolās, bet – kāpēc to nedarām? Pat ja neskatāmies no dziļi garīgām pozīcijām, tā vienkārši ir laba prasme dzīvei – spēja koncentrēties. Tas padara bērnus priecīgākus, līdzsvarotākus un labākus attieksmē pret citiem.
Jūs esat studējis angļu literatūru. Klasika pilna ar kaislībām un pretrunām. Kā jūs ar savu meditācijas pieredzi skatāties uz to? Vai vēl atrodat tajā kaut ko aizraujošu?
Joprojām esmu savas kultūras produkts. Aizvien man labāk patīk lasīt literatūru nekā teoloģiju (kaut arī man patīk teoloģija). Rietumu pasaule, kas izaugusi ar Bībeles stāstiem, ir balstīta naratīva kultūrā, es dziļi ticu stāsta stāstīšanas garīgajai vērtībai. Kad lasu literatūrā lielos stāstus, tie aizvien mani māca un iedvesmo. Šovasar pirmoreiz biju Maskavā. Aizgāju uz Tolstoja māju un Dostojevska dzimšanas vietu kā svētceļojumā.
Kas ir jūsu mīļākais angļu autors?
Joprojām Šekspīrs. Man viņš literatūrā ir tas pats, kas Bahs mūzikā – pilnība. Lielās tēmas mākslā ir mīlestība un nāve. Lai mēs tās saprastu savā dzīvē, laba literatūra var ļoti bagātināt. Bez mākslas pasaule būtu ļoti bēdīga un tukša.
Sarunas laikā mums apkārt uzmācīgi zumēja muša. Vai jūsu meditācijas pieredze ļāva to uztvert bezkaislīgi?
Mans garastāvoklis joprojām turpina mainīties, reizēm kaut kas aizkaitina. Taču domāju, ka protu strādāt ar aizkaitinājumu. Muša te vienkārši ir, varbūt tā pat apsēstos uz mana degungala meditācijas laikā. Es spēju norobežoties no šādām izjūtām, laikus apstādināt kāpjošo aizkaitinājumu. Un ceru, ka nākamajā reizē mušas nebūs.
CV
Dzimis 1951.gadā Anglijā
Studējis angļu literatūru Oksfordas Universitātē, teoloģiju Monreālas Universitātē
1977.gadā kļuvis par Londonas benediktiešu klostera mūku
Kopš 1980.gada vada kristīgās meditācijas nodarbības
1991.gadā izveidojis Pasaules Kristīgās meditācijas kopienas centru, patlaban šādi centri darbojas vairāk nekā 100 valstīs
Sarakstījis 13 grāmatas angļu valodā par kristīgās meditācijas tēmu
