Māksliniece Džemma Skulme (88) bija viena no tām sabiedrību iedvesmojošajām personībām, kas piedalījās Tautas frontes dibināšanā 1988.gada oktobrī. Dažus mēnešus pirms tam, jūnijā notikušajā Radošo savienību plēnumā, viņa teica runu, kas līdz ar citu viedokļa līderu sacīto iedvesmoja Atmodas procesus
Mums pieder falsificēta vēsture – Džemma Skulme teica. «Valstis bez atklātības un demokrātijas ir pasaulei bīstamas. Visai cilvēcei.» Māksliniece ir viena no nozīmīgākajām personībām Atmodas procesos. Spēja ieraudzīt notiekošo kopsakarībās un trāpīgi to formulēt viņu tolaik uznesa viļņa virsotnē kopā ar Jāni Peteru, Daini Īvānu, Mavriku Vulfsonu, Māru Zālīti un citiem Atmodas laika līderiem.
«Tautas fronte palikusi vēsturē kā lielākā un ietekmīgākā visu laiku Latvijas masu kustība. Dibināšanas dienā tā apvienoja 110 000 biedru, kuru skaits drīz dubultojās, teju trīskāršojās. Lielākās manifestācijas Daugavmalā, atceramies, pulcēja līdz pusmiljonam atbalstītāju. Kopā ar igauņu Rahvarinne un lietuviešu Sajūdis rīkotajā Baltijas ceļā 1989.gada 23.augustā rokās sadevās vairāki miljoni baltiešu. 1991.gada janvāra barikādēs ar Latvijas Tautas fronti solidarizējās pasaule,» par tālaika notikumiem raksta Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Vēlāk cita pēc citas sekoja LTF kandidātu uzvaras PSRS Tautas deputātu kongresā, vietējo padomju un Augstākās Padomes vēlēšanās. Viņu vidū bija arī Džemma, 1989.gadā mākslinieci kā LTF pārstāvi ievēlēja PSRS Tautas deputātu kongresā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņa gan politikā nedarbojās. Kā Džemma Skulme šodien vērtē tālaika notikumus un to, kā Latvijai dzīvot tālāk?
Kas jums pašlaik liekas nozīmīga tēma Latvijā?
Joprojām nevaram pilnīgi brīvi runāt par to, pēc kā esam tiekušies – nacionālo jautājumu. Tagad zināmus noteikumus uzliek Eiropas Savienība, un atkal mums mazliet ar izlikšanos, pazemību jāpieņem kādi ieskati, kuros mums sevi jāmaina, jāaudzina. Ir mazliet iekšēja pretestība. No brīva prāta mēs to negribētu. Pietrūkst spēka noturēt līdzsvarā pašcieņu un kompromisu. Tikai sevis izpēte latviešus var glābt. Gudrais sevi analizē.
Tagad kritisko domāšanu grib mācīt jau skolās.
Gribētos, lai tā ir, bet nezinu, vai ar mācīšanu to var panākt. Tāpat kā redzam, ka ar «gribētu patriotismu» nevar sasniegt mērķi. Tam jādzimst cilvēkā pašā, jāattīstās viņā pašā. Tas nav gribas jautājums, bet dziļāku slāņu. Mūsu ir maz. Vienmēr mazākums no šī mazuma bijis nodarbināts ar kritisko domāšanu. Ja pieminam trešo Atmodu, jau atkal – mazākums.
Kāpēc nācijai ir bail runāt par sevi, analizēt?
Esam atšķirīgi no igauņiem un lietuviešiem, jo ģeogrāfiski atrodamies krustcelēs. Ļoti daudzi te vēsturē cauri gājuši. Piemērošanās bijusi liela. Sevis iegūšana piemērojoties un vienlaikus sevis pazaudēšana šajā procesā.
Kas bija jūsu drosmes robeža, kad 1988.gada jūnijā Radošo savienību plēnumā, kas lielā mērā iejundīja Tautas frontes laiku, sacījāt savu runu?
Atmodas process sākās vēl daudz senāk. Līdz ar Hruščova laiku, 50.gadu beigām. Bija milzīga vajadzība pēc garīgās izteiksmes, nejūtot spiedienu. Protams, tas bija vajadzīgs mazākumam. Radošiem, intelektuāli spēcīgākajiem indivīdiem, kuriem – vienalga, kāda vara un kāds spiediens – piemīt brīvības alkas. Vēlme pašam radīt, noteikt, saimniekot. Bērna psiholoģija pierāda, cik nozīmīgas cilvēkā ir brīvības, pašnoteikšanās alkas – viņš grib to, ko viņš grib. Jebkuru spiedienu bērns noraida. Tas cilvēkam ir organiski.
Atmodas laikā 80.gados dzeja bija pati pirmā, kas raisīja pārmaiņas. Vārds vissmagāk panesa liekulīgo izteiksmi, nespēja tajā palikt dzīvs. Milzīgi prozas darbi latviešiem neradās, tāpēc dzeja bija tā, kura ar milzīgu spēku modināja. Arī teātris, dokumentālais kino, glezniecība – katrs meistars bija šā procesa daļa. Ir svarīgi saprast, ka Atmodas process veidojās pamazām – katra nākamā paaudze «dzīvoja» uz iepriekšējās ideju un sasniegumu pleciem.
Kurā brīdī jūs astoņdesmitajos gados sajutāt, ka «tas lielais vilnis veļas»?
Caur ideoloģiski tematiskajiem darbiem brīvības alkas parādījās. Iespējas jau bija. Mums tās nāca caur demokrātisko valstu žurnāliem. Sociāldemokrātiskajām valstīm bija rekomendācijas ideoloģijas sakarā, bet saglabājās viņu pašu vadība. Mums bija cita situācija – jārēķinās ar pilnīgu okupāciju. Pēc 2.Pasaules kara bija jāsaduras ar padomisko mentalitāti. Tas bija vissmagāk. Saglabājās iekšējs noraidījums. Tas nebija tikai astoņdesmitajos gados. Tāpēc es nevaru balsot par Nilu Ušakovu kā Rīgas mēru, jo viņš pārstāv citu mentalitāti. Iekšēji ir dažas nepieņemamas lietas.
Ar kādām sajūtām jūs toreiz, 1988.gada jūnija pirmajās dienās, gājāt uz Radošo savienību plēnumu, pēcāk rudenī – uz Tautas frontes dibināšanas kongresu?
Bija gatavība. Gaidas. Līdz tam jau bija ļoti daudz pateikts. Latviešiem vajadzīgs, lai būtu pacēlums – patoss vai traģisms. Mums vajadzēja no igauņiem mācīties. Jau padomju laikā atskārtu Mākslinieku savienības kongresos, kur bijām aicināti kā viesi, ka mums ir, ko mācīties no viņiem. Kad igauņu mākslinieki uzstājās, viņu izteikšanās bija konstruktīva un racionāla.
Vai latvietis nav konstruktīvs un racionāls?
Nē. Latvietis ir vārdos izskaistināts. Metaforās dzīvojošs. Dzeja ir stiprā puse. Tēlainība. Krāsu saredzēšana. Igauņi sausāki. Racionālāki arī krāsu valodā. Mēs esam pasakaini – attīstīti fantāzijā, bet trūkst analītiskā aspekta. Tas jau toreiz, padomju laikos, bija jūtams. Pašapziņa toreiz latviešiem bija. To varētu pat par lepnību, lielību nosaukt. Centās teikt: mēs, latvieši! Pret kaimiņiem – ar drusku noliegumu. Atceros, kā braucām uz Viļņu, tur notika glezniecības triennāles. Iekšēji tie vienmēr bija svētki. Iedomājieties – padomju laikā Baltijā visās mākslas jomās bija savas triennāles, kvadriennāles! Lieli tuvināšanās svētki. Kurš prata kaimiņos saskatīt labo, tas bagātinājās. Bija mūsu mākslinieki, kuri izturējās kritiski, viņi teica: mēs tomēr esam labākie! Šī īpašība mūsos ir.
Tagad ļoti daudz nosaka mākslas tirgus. Laikmetīgās mākslas vienota organizēšanās, kas daudzko izslēdz. Tā ir diezgan elitāra, mākslinieciski augstām prasībām, bet, kā lai pasaka, lai neaizvainotu… Tā noliedz, ka attīstās pēc tirgus likumiem, tomēr šā vai tā tirgus likumi ir tik nežēlīgi, ka tie spēj nopirkt pat to mākslu, kas cīnās pret šiem likumiem. Mēs varam lauzīt galvu, pretoties, gānīties, bet process notiek attīstības vārdā. Viss attīstās, viss grib pateikt ko jaunu.
1988.gadā bijāt Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, arī viedokļa līdere sabiedrībā. Kā izdomājāt, ko teiksit no tribīnes?
To, kas bija sakrājies! Īstenībā tas viss jau bija noticis Igaunijā. Mēs nevaram nepieminēt vienu personību – rakstnieci un tulkotāju Annu Žīguri, kura bija ideju atnesēja no turienes. Droši vien arī dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš. Tie putniņi, kas pačivināja priekšā. Latvijā procesus sāka Jānis Peters ar domubiedriem. Mēs visi bijām līdzīgi domājoši, katrs savā sfērā. Man bija lemts nest to sabiedriskā darba nastu, citi kolēģi vairāk gleznoja.
Atceros, kā rakstīju runu. Mājās Mežaparkā bija sanākuši jauni cilvēki, es palasīju priekšā fragmentus. Kāds no viņiem teica: tas vēl nav nekas – vajag tā un tā! Ka tik daudz kongresā tiks pateikts, to nevarēja cerēt. Katrs ļoti personiski pie savas runas strādāja. Nezināju, ko mans Juris [Dimiters, mākslinieks un Džemmas Skulmes dēls] teiks. Kas bija sakrājies, tas katram nāca no sirds. Ko vēl nedrīkstēja teikt, to pat vēl nemācēja pateikt. Šajā ziņā Mavriks Vulfsons mums neatklāja neko nezināmu (nolasīja Molotova-Ribentropa pakta slepenos dokumentus un paziņoja, ka Latvija ir okupēta – red.). Es domāju, ka viņš savu runu plānoja atkarībā no tā, kā veidosies situācija plēnumā – ko citi runās. Viņš pēc sava rakstura varēja būt ļoti uzmanīgs, bet gaisotne viņu uznesa viļņa augšpusē. Tas bija visbrīnišķīgākais Tautas frontes laikā – iekšējā atbrīvošanās, kas radās.
Vakarā gājāt uz krodziņu, turpinājāt sarunas?
Mīļā, man jau bija pārāk daudz gadu, lai es ietu uz krodziņu! Galvenais jautājums visiem bija: ko tālāk darīt? Kā dzīvot? Bija sākusies notikumu ķēde, kas veicināja atbrīvošanos. Pati [1985.gadā Gorbačova aizsāktā] perestroika tāda bija. Gars bija pacilāts tajā laikā, sajūta – uztraukums vēderpreses rajonā.
No kurienes māksliniekā rodas spēja izsacīt laikmeta garu, paredzēt tālāko?
No domāšanas. Intensīvas domāšanas par to, kas tev neļauj, kas tevi apspiež, kas traucē attīstīties, no kā baidies, kas tavā raksturā ir traucējošs.
Kāpēc par to šķiet svarīgi domāt?
Tā ir cīņa ar sevi. Modernās sabiedrības sadursme ar konservatīvo, tradicionālo sabiedrību – tā eksistēja arī padomju laikā. Tā eksistējusi vienmēr. Ja mēs padomju funkcionārus nosaucam par tradicionāli domājošiem, tas ir liels gods viņiem. Es bieži arī tagad saku: tu kā Hruščovs domā! Tātad būtībā mums, māksliniekiem, ir vienalga, vai esi funkcionārs, vai komunists, vai demokrāts, es varu pateikt: muļķis tu esi šā vai tā! Mākslinieka misija ir visu laiku būt radošā intensitātē, redzēt citādi. Asāk. Redzēt trūkumus.
Atmodas laikā radošo personību loma bija milzīga, jo savas profesijas dēļ bijām trenēti analizēt, ieraudzīt citādi. Savā veidā mēs trenējām arī sabiedrību domāt. Lai cilvēki atveras, ierauga. Domā. Tas bija darbs, ko mākslinieki visu laiku bija darījuši padomju laikā, ielikdami to zemtekstos. Kad Tautas fronte nodibinājās, bija sajūta, ka esam savu jau padarījuši, ka mūsu darbs jau ir ielikts Latvijas valsts neatkarības pamatos.
Tautas frontē taču jūs bijāt. Kas jūs aicināja?
Jānis Peters. 1988.gada vasarā Vācijā, Rietumberlīnē, notika Latvijas mākslinieku izstāde Rīga – latviešu avangards. Man bija jāuzstājas ar runu. Es runāju par Latvijas neatkarību. Berlīnes mūris vēl nebija kritis. Nākamā izstāde bija Ķīlē. Es runāju par to, ka mēs esam brucinājuši Berlīnes mūri. Latviešu mākslas atgriešanās Eiropā, brīvajā pasaulē man bija neatkarības mērs.
Vai Atmodas laikā, tajā lielajā eiforijā, netrūka situācijas analīzes, ko minējāt iepriekš?
Tā nedarbojās pilnīgi nemaz. Situācijas analīze uz to laiku bija atcelta. Un pareizi, jo tūlīt būtu pretestība. Atmoda bija kas tāds, ko nekad iepriekš nebijām piedzīvojuši. Dzīvojām sajūtās. Interfronte nodibinājās drīz pēc Tautas frontes. Tagad runā, ka varbūt vajadzēja tos biedrus paturēt, iekļaut. Rūpēties, lai viņi dabū pilsonību. Kā tad tas varēja notikt, ja tūlīt pēc procesu sākšanās nodibināja Interfronti? (1989.gada janvārī – red.)
Polarizācija notika uzreiz?
Jā, divu mēnešu laikā! Toreiz jau piemēra, kā rīkoties, [lai saliedētu sabiedrību], nebija. Grābstījās pēc piemēriem. Dzīvoja metaforās. Ivars Godmanis kā fiziķis nāca ar skaidrākiem, bet laika gaitā ļoti kritizējamiem secinājumiem par situāciju. Tas, kurš izdarīja kaut ko fenomenālu Tautas frontes kustībā, bija mācītājs Juris Rubenis.
Nokaitējums gaisotnē, kas zālē bija frontes izveidošanas laikā – vieni pret kaut ko, citi par kaut ko, un ko tad īsti – bija milzīgs, bet viņa vārdam pakļāvās, viņš saliedēja.
Interesanti ir liktenīgie brīži tautas vēsturē. Tie līdzinās nejaušībām, kuras tomēr ir likumsakarīgas. Acīmredzot pastāv kaut kas – vēl kādā citā dimensijā -, kas novērš nepareizā ceļa iespējamību liktenīgajos brīžos. Tiem, kas ir jaunie mūsdienu funkcionāri (tāpat kā kādreizējie, padomju laika), nav šīs dimensijas izjūtas. Mums šajā laikā prasās garīga līmeņa personības. Līderi, kuri redz pāri ikdienībai. Pašlaik esam ļoti apdalīti ar šādām personībām, it sevišķi politikā. Piemēram, igauņu Lennarts Meri un čehu Vāclavs Havels atbilda šim kritērijam. Mums šādu līderu nav.
Radošo savienību plēnumā 1988.gada 2.jūnijā režisors Pēteris Pētersons teica šādus vārdus: «Staļinismu mēs še analizējam dziļi. Un tomēr nozīmogotais komplekss – Staļins, Berija, Ždanovs, Molotovs, Višinskis un vēl tur kādi, un tad mūžam taisnīgie, pacietīgie mēs visi. Šī shēma ir mazliet vienpusīga. Nenoliegsim, ka mēs visi bijām… noteikti šī laika un šo procesu līdzgaitnieki. Es teiktu – līdzdalībnieki… Fašisma, kā arī Staļina diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet gan šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā, augsnē, kurā mazi hitlerīši un staļinuki dzimst inkubatoriski miljoniem paši no sevis. Un tieši latviešu tautai šīs perināmās mašīnas siltumpakāpe nebija jāpaceļ līdz paredzētajai normai – cālēni ņipri šķīlās paši no sevis.» Šī runa bija kritiski vērsta pret mums pašiem. Vai jūs Pētersonam piekristu?
Ir viņam taisnība. Katram, kas mākslā ir kaut ko vērā ņemamu padarījis, ir tiesības pateikt. Tā ir viņa patiesība, kas jāpieņem, jo viņš to sevī iznēsājis. Katram no mums ir sava patiesība, sava pilnīgi personiska versija. Tāpēc jau rodas garīgas vērtības pasaulē, ka ir šīs personiskās patiesības versijas. Nevis visiem viena. Lai cilvēkam būtu sava patiesības versija, ir nepieciešami kritēriji. Kā rodas kritēriji? No nopietnas skolas. Es pat esmu ar Imantu Ziedoni strīdējusies par mākslas darbu vērtējumu, redzējusi, ka viņš pieiet ar literāta vērtējumu. Un netrāpa! Ne visur trāpa. Tikai cilvēks, kuram ir kaut minimums kritēriju, spēj vispār piedalīties vērtējumā. Tāpēc es domāju, ka tautai būtu jābūt skolotākai. Manī ir ilgas, lai tā notiek, lai tauta ir izglītota un spriestspējīga.
Tagad mēs runājam par Tautas fronti, Atmodu, bet es domāju, ka mana kompetence pastāv tikai mākslā. Viss, ko es te runāju par sabiedrības procesiem, ir balansēšana uz zināšanas un nojautas robežas. Arī par Ziedoni runājot, kurš mums nu zudis, – viņa darbos ir tik daudz noredzējumu, kaut kā tāda, kas pastāv, bet ko mēs, pārējie, neredzam. Tāpat Ojārs Vācietis un Knuts Skujenieks. Nesen izlasīju Edvīnu Raupu – viņš pilnīgi savā, jutekliskā veidā paver man no esamības to, kas pašai bijis neredzams.
Tikai tas ir interesanti, ar ko atšķiramies no visām citām pasaules tautām. Mākslā, arī vismodernākajā risinājumā, ko parāda Katrīna Neiburga vai Krišs Salmanis, cauri redzu latvieša pieeju. Darbos ir kaut kas no latviešu dzejiskuma. Varētu teikt – no tautasdziesmas. Izpildījums ļoti mūsdienīgs, bet mīļais Dievs no savas virsotnes ierauga: tas ir tas pats. Latviskums.
Kas pašlaik ir latviešu lielākā problēma, jūsuprāt?
Nekad nevajag darīt kaut ko vienu. Līdzībās runājot – ja ir revolūcija, tad cilvēki pārstāj kokus stādīt, dārzu kopt. Tas ir galīgi aplami. Viss ir jādara harmoniski un vienoti. Tagad pateikt – valstij jārūpējas par ekonomiku un cilvēku sociālo stāvokli – nevar tik vienpusēji! Mums laicīgi bija jāapzinās: kur ir mūsu kā nācijas spējas? Katrai tautai ir savas spējas. Noteikti mums arī. Pie tā ir jāstrādā. Varbūt tā varētu būt kultūra un tehnoloģiju inovācijas? Politiķi varētu drosmīgāk par to runāt, mudināt meklēt. Bet baidās izteikties. Klausos, arī prezidents Andris Bērziņš tikai rezonē, nevis rada idejas. Viņš bija Tautas frontē, labi pazīstu no tā laika. Ļoti patīkams, kārtīgs latviešu vīrs. Saimnieciska rakstura, patriotisks.
Vai jums bija pārsteigums, ka viņš kļuva par prezidentu?
Nekāda pārsteiguma nebija. Guntis Ulmanis bija pārsteigums, jo līdz tam nebija nekur manīts. Taču savu lomu viņš nospēlēja pietiekami labi. Bērziņu es labi saprotu ar visām viņa vājībām. Tādas ir mums katram. Atceros, kad pati Atmodas laikā pirmoreiz nonācu runātāju tribīnē, tas bija dramatiski. Pie papīra turējos.
Ko Tautas frontes laiks devis Latvijai?
Tas cilvēkus pievērsa nevis savām individuālajām problēmām, sadzīves risinājumiem, arī ne mākslai (es vairākus gadus tajā laikā negleznoju!), bet kopējam mērķim. Tas ir fenomenāli. Vai mēs šo vērtību spējam apzināties?
Kad jūs atsākāt gleznot?
Pēc neatkarības pasludināšanas. Tad notika intensīvas latviešu mākslinieku izstādes Vācijā un citās valstīs. Es jutos kaut ko nokavējusi. Citi mākslinieki bija vairāk strādājuši, viņiem bija lielāks darbu uzkrājums. Es tomēr Atmodas laikā biju… ziedojusies. To gan nekad nevar izmērīt: vai es ziedojos, vai ieguvu? Laiks katram māksliniekam iedod savu vietu. Es neloloju mākslā būt augstā vietā. Bieži man tramvajā saka: jūs, mūsu zvaigzne, ikona! Viss mitoloģizēts. Neko no manas mākslas patiesībā nezina. Neseko. Nosauc vecas ilustrācijas, kurās vēl nemaz nebiju savu personību ieguvusi. Ja jūs ieraudzītu tagad manu mākslu, kā strādāju, jūs teiktu: šī kundze ir dulla palikusi! Pēdējā laika darbi ir pavisam citādi. Ja cilvēks visu laiku domā, viņš visu laiku mainās.
Jūs pati sev nekad neapnīkat? Cilvēkus bieži vajā apnikums – pašiem pret sevi, savu iekšējo pasauli.
Es vienmēr esmu bijusi ar sevi nemierā. Arī mākslā vienmēr gribējusi atmest jau zināmo, ierasto. Patiesībā – sevī sevi meklējusi. Tā arī tautai – sevī sevi jāmeklē. Sevi pētot, sevi patiešām vari atrast. Atbildes būs. Tikai jāuzdrošinās atmest ierasto, teikt skaidros vārdos. Neliekuļot. Neglaimot. Tas viss ir uzvedības slānis, kas mums kā slogs uzlikts, ar ko mēs rīkojamies. Ir jau tas civilizēti. Bet cilvēks grib brīvībā tikt. Kad ir tik liela gadu nasta kā man, cilvēks ilgojas patiess būt. Visu apgūto, iemācīto nosviest un savienoties ar to, kas viņš savā tīrajā būtībā ir.
CV
Dzimusi 1925.gadā tēlnieces Martas Skulmes un gleznotāja, Dailes teātra scenogrāfa Otto Skulmes ģimenē
1949.gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu
Bijusi Latvijas Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja
Darbi piedalījušies personālizstādēs un Latvijas mākslinieku grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Austrijā, Zviedrijā, Francijā, Itālijā, Norvēģijā, Kanādā, ASV
Mākslinieku Jura Dimitera un Martas Skulmes māte
