Slavenā gleznotāja Vija Celmiņa stāsta par vergošanu mākslai, miljoniem vērtām izsolēm un savu bērnību
Jūras viļņi. Zvaigžņotas debesis. Kas šajās vienveidīgajās ainās mūs tik ļoti pievelk, ka varam skatīties un skatīties, un, jo ilgāk tajās veramies, jo grūtāk atrauties? Meditatīvs, hipnotizējošs, šis ilgais, intensīvais skats sasaista mūsu mazo, konkrēto «es» ar kaut ko neaptverami lielu, kas nemitīgi kustas vai ņirb, tomēr savā dziļākajā būtībā paliekot nemainīgs.
Vija Celmiņa uzreiz uzsvērtu, ka viņas daudzie no okeāna vai kosmosa fotogrāfijām veidotie zīmējumi, grafikas un gleznas nav ne viļņi, ne zvaigznes, bet tikai ar grafītu vai krāsu uz papīra vai audekla veidoti, plakani mākslas darbi. Taču tiem, kas uzlūkojuši viņas darbus, tie drīz vien paver to pašu dziļumu kā īsts okeāns vai zvaigznājs, no kura nevar novērst skatienu.
Šis klusais pievilkšanas spēks viņu padarījis par vienu no iecienītākajiem māksliniekiem pasaulē. The New Yorker mākslas kritiķis Peters Šendāls (Peter Schjendahl) rakstījis – ja uz vientuļu salu varētu paņemt tikai vienu mākslas darbu, tā būtu kāda Celmiņas zvaigžņoto debesu, zirnekļu tīkla vai viļņotā okeāna bilde. Viņas vērtība mērīta ne tikai kritiķu gaistošos vārdos, bet arī bagātu mākslas kolekcionāru cietā valūtā. Pirms diviem gadiem viens Celmiņas zīmējums izsolē pārdots par vairāk nekā miljonu dolāru, pērn glezna – par 2,4 miljoniem. 1997.gadā viņai piešķīra 345 000 dolāru lielu MacArthur stipendiju, kuru ASV mēdz dēvēt par «ģēnija grantu» un kuru saņēmušas arī tādas slavenības kā dzejnieks Josifs Brodskis un rakstniece Sūzana Zontāga.
Visai neticams dzīves ceļš meitenei, kura sešu gadu vecumā ar ģimeni devās prom no Rīgas bēgļu gaitās un 10 gadu vecumā nonāca Amerikas lauku pilsētā Indianapolisā, nerunādama gandrīz ne vārda angliski. Taču viņa bija aizrāvusies ar zīmēšanu un pēc vasaras, kuru 1961.gadā pavadīja Jeila Universitātes mākslas kursos, nolēma kļūt par mākslinieci un pārcēlās uz Kaliforniju.
60.gadi pagāja sava stila meklējumos. Ātri atmetusi abstrakto ekspresionismu, viņa pievērsās konkrētiem priekšmetiem, cenšoties tos redzēt, cik vien skaidri iespējams. Viņa uzgleznoja elektroierīces savā mākslinieka studijā. Tad sāka zīmēt un gleznot attēlus, ko bija izplēsusi no žurnāliem – mierīgas bildes, kurās attēlotas briesmas. Kara lidmašīnas. Pistoles. Grautiņi Losandželosā. Hirosima.
1968.gadā notika lūzums – pirmais ar zīmuli veidotais okeāna viļņu skats. Pie šīs tēmas Vija Celmiņa atgriežas atkal un atkal, ar milzīgu koncentrēšanos un atdevi to izpētot līdz pēdējam sīkumam un tam paralēli pievēršoties tikai dažiem citiem sižetiem – Mēness virsmai, tuksnesim, nakts debesīm. Darbs ir ārkārtīgi intensīvs un laikietilpīgs, pie dažiem zīmējumiem Celmiņa strādā daudzus mēnešus. Uz vairāk nekā desmit gadiem viņa atsakās no citām tehnikām un izpēta visas grafīta zīmuļa iespējas.
70.gadu beigās šis ceļš jau ir gandrīz noiets. Kā sava veida atslodzi viņa atlej bronzā vairākus tuksnesī atrastus akmeņus un tad apglezno, lai tie tikpat kā nebūtu atšķirami no oriģinālajiem. Darba nosaukums ir Fiksēt attēlu atmiņā, un, kā Celmiņa pati saka, tas ir gan sava veida joks, gan arī veltījums vērīgam skatienam, kas nepieciešams pašai māksliniecei darba veidošanā un arī skatītājam, lai atšķirtu īsto no mākslīgā akmens. Pēc šā darba pabeigšanas Celmiņa atkal atļāvās dažādoties gan tehnikā, gan tematikā. Pēc monohroma desmitgadēm pēdējā laikā viņas darbos atkal parādījušās pat krāsas.
No 11.aprīļa līdz 22.jūnijam mākslas muzejā Rīgas Birža būs iespējams redzēt plašu Vijas Celmiņas darbu izstādi un izsekot viņas mākslinieces ceļam 50 gadu garumā. Šķiet, ka izstāde dzimtajā pilsētā Celmiņai ir svarīgs notikums. Uz atklāšanu viņa uzaicinājusi prominentus amerikāņu un britu galeristus un kuratorus, kuriem taisās izradīt Rīgu, tai skaitā Brīvdabas muzeju, kas Celmiņai īpaši patīk. Viņa arī nervozē – vai latvieši sapratīs viņas mākslu?
Lasītājiem, kuri grib ne tikai redzēt darbus, bet arī dzirdēt, kas viņai par tiem un sevi sakāms, sniedzam šo interviju. Jau intervijas sākumā Celmiņa brīdina – par mākslu viņai vieglāk runāt angliski, un sarunā bieži pārslēdzamies no latviešu uz angļu un atpakaļ uz latviešu valodu. Tāpēc, tāpat kā gleznā trīs dimensijas tiek reducētas uz divām, arī šajā rakstā daudzšķautņaina, sarežģīta valoda iegludināta drukātā tekstā.
Izstādes nosaukums ir Dubultā realitāte – termins, kuru jūs dažkārt izmantojat savās intervijās.
To izdomāja izstādes organizētāji. Elita [Ansone, izstādes kuratore] atbrauca uz Ņujorku, un mēs runājām par manu darbu. Es viņai teicu, ka realitāte ir tajā mākslā, kas tev ir tieši priekšā. Viena realitāte ir dzīvē, trīsdimensionālajā dzīvē, un otra ir izgudrojums mākslas kontekstā.
Jūsu pazīstamākajos darbos ir viļņi vai zvaigznes – tēli ar ļoti dzejisku pieskaņu.
Jā, tie ir diezgan dzejiski. Dzīvoju pie okeāna, katru dienu pastaigājos ar suni un visu laiku fotografēju no mola. Par ko domāju? Ka tā ir virsma. Tāpat kā mans papīrs ir virsma. Tas ir dzejisks tēls, bet tas ir tēls, kuram īstenībā nav robežu. Es tam nosaku robežas, un gribu, lai skatītājs paliek šajās robežās. Tas to padara abstraktāku. Esmu ļoti uz iekšu vērsta māksliniece, neesmu orientēta uz telpiskumu un atskaņām.
Pārsvarā tagad gleznoju, bet dažkārt veidoju arī trīsdimensionālus priekšmetus. [Gleznās] izvēlos tēlus, kas ir «retināli» (no vārda retina jeb tīklene – red.), kas ļoti stimulē aci, un ir grūti visu laiku tam saņemties. Tāpēc dažkārt ķeros pie priekšmeta – tas dod brīvības sajūtu. Kaut kas, ko var salauzt, nomest, paspert, kam ir jāapiet apkārt. Jo gleznas ir tik orientētas uz sienu, tik plakanas, pārāk prātā pārcilātas. Tā ir viena no manām īpašībām – visu pārspīlēt. Tagad vairs nav tik daudz enerģijas, lai pārspīlētu. Taču es nestrādāju, lai varētu teikt: re, cik es varu strādāt. Mana enerģija iet uz to pusi, es tā gribu.
Ir darbi, pie kuriem jūs esat strādājusi pat gadu. Pie akmeņiem – septiņus gadus. Kāpēc tas prasa tik daudz laika?
Jo es cenšos panākt, lai darbam ir ārkārtīga fiziska kvalitāte.
Lai tajos nekad vairs neparādītos triepieni. Lai būtu tikai attēls un tas, kā tas iederas plakanajā plaknē. Jo tas ir viss, kas tas ir.
Darbi gan šķiet ļoti vienkārši. Kāpēc kaut kas tik vienkāršs prasa tik daudz laika?
Ir jāsaglabā zināms godīgums pret telpu. Tas prasa lielu laiku. Ar zīmuli sanāk tikai viens punktiņš. Jūs to redzēsit vienā no astronomijas gleznām izstādē.
Es daudz lasu, un man ļoti patīk zinātne, tās bildes. Kad es biju maza Indianapolisā, reiz uzkāpu uz jumta, skatījos uz mēnesi un domāju – kā būtu tur atrasties? Tad cilvēks tur tiešām nokļuva! Tas bija fantastiski! Man bija tāds prieks! Es tūlīt gribēju to ielikt savā dzīvē. Es atradu bildi zinātniskā žurnālā, un tā man uzreiz teica: hallo, es esmu priekš tevis! (Smejas.) Tas bija intuitīvi, es nemeklēju ar prātu, bet, kad atradu, iedegās gaismas. Tā ir lielākajai daļai manu darbu. Reiz es skatījos grāmatās un redzēju tur galaktikas, (kuru fotogrāfijas uzņēma tajā laikā Zemes orbītā palaisti teleskopi – red.). Iedegās gaisma, un es tūlīt gribēju tās gleznot. Man patīk, ka attēlots ir kaut kas milzīgi liels, un es to padaru reālu pavisam citā vietā. Tā ir ļoti smalka kvalitāte. Citi saka: tu tikai nokopē no [fotogrāfijas]. O.K., man nav iebildumu, ja gribi, vari tā domāt. Bet es lietoju citādus vārdus. Kādreiz es saku – pārradīt, kādreiz – pārtaisīt. Taisīt dvīni. Taču īstenībā es to ielieku citā vietā, kur tas ir īsts citā kontekstā. Savā ziņā tas kļūst īstāks.
Man laimējās, ka manus darbus ievēroja diezgan agri. Es biju tikko beigusi augstskolu. Man liekas, ka Latvijā augstskola ir vairāk akadēmiska. Es gāju augstskolā, nevis lai dabūtu grādu, bet tāpēc, ka es tur varēju dzīvot kopā ar citiem māksliniekiem un atstāt savu ģimeni. Mana ģimene neko nezināja par mākslu.
Ko teica, kad nolēmāt kļūt par mākslinieci?
Viņi gribēja, lai esmu skolotāja. Visas mammas un visi papi grib kaut ko tādu. Skolotāja vai ārste, mūsu ģimenē ir arī ārsti. Nevis kaut ko jocīgu kā mākslinieks. Viņi domāja, ka nekad neko nesasniegšu, bet es neklausījos. Manī bija spēcīga iekšēja motivācija.
Kad sāku zīmēt, man likās, ka esmu iekodusies kā suns kaulā, kuru tas vaļā nelaidīs. Kad biju maza, es gribēju, lai visi man zīmē. Mamma nemaz neprata, bet mēģināja. Viņa man uzzīmēja tādu vienkāršu, amatierisku puķīti, un es skatījos un domāju: tas ir brīnums! Viņa var uztaisīt puķīti, kaut gan puķītes te nav.
Man likās interesanti jau tad, kad es biju 1.klasē latviešu skolā, ka es arī varētu zīmēt, ko vien gribu. Es sāku zīmēt lauvas, vēl visādas lietas. Pasaule man kļuva lielāka. Kad mēs atbraucām uz Ameriku, es sēdēju klasē un neko nesapratu, un es zīmēju. Skolotāji sāka skatīties, un viņiem patika. Viņi mani nemeta ārā.
Tolaik nebija daudz imigrantu, mēs bijām kā tāds brīnums, pat runāt angliski nepratām. Man skolā bija draugi, kuri gribēja iemācīt. Viņi rādīja uz krūzi un teica: «Krūze.» Bet es biju kautrīga, man bija kauns, ka es nevarēju runāt un lasīt.
Es jau lasīju grāmatas latviski, tās ļoti veicināja manu iztēli. Lasīju tādu grāmatu Pienenīte, man ļoti patika. Domāju, ka tā arī ir plaša pasaule, kurā es varu dzīvot. Kad aizbraucu uz Ameriku, gāju uz bibliotēku. Ņēmu bērnu grāmatas, bet es nezinu, kā es iemācījos [angliski]. Mammai vajadzēja kādus desmit gadus, lai iemācītos labi runāt angliski. Papus iemācījās kādos 3-4 gados, jo viņš to darīja darbā. Es ar saviem draugiem un drusciņ skolā iemācījos gada laikā. Man ir labas atmiņas no Indianapolisas. Tā bija laucinieciska pilsēta. Mēs ieradāmies Ņujorkā, bet man liekas, ka papam bija drusciņ bail tur palikt – pilsēta un mājas bija tik milzīgi lielas! Indianapolisā bija maigāka dzīve. Taču tagad Indianapolisa liekas ļoti garlaicīga.
Cik lielā mērā bērnības pieredze – bēgļu gaitas, pārcelšanās uz Ameriku – ir ietekmējusi jūsu mākslu?
Kad es sāku lietot tēlus, es gribēju gleznot visu ko un sāku ņemt no grāmatām to, kas mani interesēja. Es atradu kara grāmatas, bet daudz nedomāju – tas viss ir intuitīvi. Pēc tam cilvēki prasīja – kas tas tāds? Es biju Kalifornijā, man bija kādi 25 gadi, un kaut kas bija jāatbild. Es izdomāju, ka varbūt tas ir saistīts ar karu, un kopš tā laika viņi vienmēr raksta grāmatās, ka tas tā bija. Laikam tā bija.
Tad kādā brīdī 60.gadu beigās jūsu māksla pēkšņi mainījās.
Es vairs negribēju. Es nevarēju vairs. Es gleznoju priekšmetus. Izgriezumi no avīzēm arī bija priekšmeti, un pašos izgriezumos bija priekšmeti, piemēram, lidmašīnas. Taču man apnika tāda veida telpa. Man nepatika, ka bija jāiet tajā bildē iekšā. Es gribēju, lai bilde ir plakana, tāda, kāda tā ir.
Kāpēc jūs to gribējāt?
Jo man likās, ka tas būtu patiesāk. Mani interesēja, lai tas ir mazāk konvencionāli. Tad es ar to strādāju visu mūžu kā vergs. (Pievēršas diktofonam un pa jokam ar pirkstu piesit tā priekšā pie galda.) Vai dzirdēji, ko es teicu?
Taču labākais par mākslu ir tas – ja tu to spēj un ir arī veiksme, tad vari dzīvot, kā gribi, un darīt, ko gribi. Ja var kaut kā to naudu nopelnīt.
Nauda. Kā zināms, žurnālisti vienmēr par to pajautā. Pagājušā gada beigās vienu jūsu darbu – Nakts debesis #14 – pārdeva izsolē par 2,4 miljoniem dolāru.
Jā, un es par to saņēmu kādus simt dolārus. Nē, tā glezna nav tik veca, bet par vecākiem darbiem… Izsoles veicina tādas cenas, cilvēkiem ir milzīgi daudz naudas, un viņi pērk. Bet es to naudu nesaņēmu. Nezinu kāpēc, bet es it kā apvainojos, ka [īpašnieks] to pārdeva. Es jau nezinu, kas tās gleznas pērk [no galerijas], bet es [šo pircēju] vēlāk satiku. Man nav intereses ar tiem cilvēkiem darīties. Tas man liek justies sasaistītai, ja es pārāk daudz laika ar viņiem pavadu. Tomēr es drusku apvainojos, ka to gleznu pārdeva.
Manā galerijā stāsta, ka tādi tie cilvēki ir. Viņi pērk, viņi pārdod, viņi grib vairāk naudas, viņi mainās [ar gleznām], viņi grib citu dekoru. Es arī esmu tādos gados, ka cilvēki, kuri pirka manus darbus par simt dolāriem, tagad ir veci. Viņi mirst vai ir pensijā, viņiem varbūt vairs nav naudas. Viņi ar to bildi ir dzīvojuši 30 gadus vai arī varbūt to atrada kaut kur skapī un ir dzirdējuši, ka par to var dabūt diezgan daudz naudas. Tad izliek izsolē.
Man izsoles nepatīk. Pirkšana tajās ir emocionāla, lielu lomu spēlē sacensības gars. Tas sabojā darbu cenas, es jau pati nevaru dabūt tik daudz naudas par saviem darbiem. Man īsti nepatīk, bet tā nav mana darīšana. Tas vairs nav manās rokās. Ja es pievēršu tam pārāk lielu uzmanību, es satraucos, tāpēc vairāk vai mazāk ignorēju.
Māksla ir sabiedriska parādība, lai gan es savā privātajā dzīvē neesmu tik sabiedriska. Tā lieta, kuru mēs dodam cits citam – vai tā ir dziesma, kompozīcija, grāmata, glezna, filma -, ir ļoti izsmalcināts, sabiedrisks, ļoti dīvains priekšmets.
Man ir tāda ideja, ka māksla īstenībā nekam neder. Tā nav kā poga vai tasīte, vai kurpes – visas vajadzīgas lietas. Māksla nav īsti vajadzīga, taču tā ir kā bauda. Par spīti tam, ka, runājot par mākslu, es saku, ka esmu vergs. Taču, kad darbs ir pabeigts un iet pasaulē, citi cilvēki to pārņem, un viņiem no tā ir jāizrok nozīme vai arī nozīmes neesamība. Vai arī tas jāmīl. Tā cilvēki saka: es to bildi mīlu!
Vai jums, skatoties gleznu, klausoties mūziku vai lasot dzeju, ir bijusi sajūta, ka paceļaties sev pāri?
O, jā! Man liekas, ka visi mākslas darbi izceļ tevi ārā no sevis. Ja tam darbam pievērs uzmanību, tu nonāc ārpus sevis. Tas ir lieliski! Sevišķi ja kaut ko ļoti mīl, piemēram, Pjēro della Frančeska (15.gs. itāļu gleznotājs – red.). Es aizbraucu apskatīties viņa Kristus šaustīšanu un iemīlējos tajā bildē. Domāju, ka tā ir liela, bet izrādījās – maziņa, gleznota uz koka, kas jau sācis viļņoties, jo glezna ir 500-600 gadu veca. Tā bilde bija – o! Es biju tik priecīga! Ja man būtu tāda [nauda], es gribētu to bildi nopirkt. Vai nozagt. Tad gan zvani sāktu zvanīt Urbino pilī, kur tā bilde atrodas. Vai esat to gleznu redzējis?
Diemžēl ne.
Tā ir fantastiska glezna! Jūs tajā iemīlētos. Tā ir iedvesmojoša. Man patīk, kad gleznas ir mazas, stipras.
Māksla tagad ir ļoti daudzveidīga. Visi kaut ko dara paši uz savu roku. Es nezinu, kas no tā iznāks. Esmu priecīga, ka man patlaban nav 20 gadu un nav jāizgudro, kā es iesākšu. Kad es sāku, nebija tik daudz mākslinieku. Tagad ir miljoniem mākslinieku, un viņi visi domā, ka tā varēs pelnīt naudu un dzīvot. Daži var, bet tikai mazs procents.
Esmu īsta amerikāņu māksliniece, un, kad biju jauna, mēs visi nācām no abstraktā ekspresionisma, kas bija fantastisks. Skaistas gleznas. Ideja, ka glezna var būt pati par sevi, ka tai nav jābūt politiskai, ka var taisīt abstraktu mākslu, kas ir tikpat saistoša kā mākslas darbi ar priekšmetiem un stāstiem. Tā bija fantastiski augsta ideja.
Tad sekoja popārts, kas ir absurds nosaukums. Cilvēki pievērsās populārajai kultūrai, taču es neko daudz par amerikāņu populāro kultūru nesapratu, jo man viena kāja bija tādā kā eiropiešu kultūrā. Taču tajā laikā mākslas vēsturē notika nozīmīgas lietas. Nezinu, kas tagad ir mākslas vēsture. Tagad katrs ir pats par sevi.
Toreiz mēs visi gribējām būt kā [Vilems] de Kūnings (Holandē dzimis 20.gs. gleznotājs, abstraktais ekspresionists, strādāja ASV – red.). Viņš bija imigrants, un tas man patika. Es domāju: eh, arī viņš ir tāds! Mēģināju tā gleznot, kad biju skolā, bet es nekad nevarēju atrisināt [tā stila] aktivitātes daudzumu. Es nevarēju personiski atrisināt [pretrunu], ka var būt tik daudz aktivitātes lietā, kurai pamatā ir jābūt tik nekustīgai un plakanai. Tas ir muļķīgs veids, kā uz to skatīties, bet tā es skatījos.
Taču man patīk ideja, ka visa virsma ir apzināta. Varu teikt, ka esmu bijusi šeit, šeit, šeit un šeit. Un esmu bijusi šeit, šeit un šeit. Arī tu vari tur būt, ja gribi. (Smejas.) Tā ir viena no lietām, kas mani nepamet, un man šķiet, ka tas rada ļoti spēcīgu bildi.
Kā jūs izjūtat saikni ar Latviju un latviešu kultūru?
Iekšā kaut kur ir kaut kas latvisks, bet es nezinu, kas tas ir. Es nemāku to vārdos izteikt. Man šķiet, ka manī ir tāda īpašība, bet māksla – tā ir brīva, un tās dialogs ir ar amerikāņu domām par mākslu. Es uzaugu tur.
CV
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
1944. Celmiņas ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vāciju
1948. Ģimene ieceļo ASV, apmetas uz dzīvi Indianapolisā
1962. Pārceļas uz Kaliforniju, dzīvo Losandželosas tuvumā Venēcijas pilsētā
1981. Pārceļas uz Ņujorku
1997. Saņem MacArthur stipendiju, ko ASV mēdz dēvēt par «ģēnija balvu»
Vairāk nekā 30 personālizstāžu ASV un Eiropā. Viņas darbi ir pasaules prestižāko muzeju kolekcijās, tajā skaitā Ņujorkas Modernās mākslas un Metropolitēna muzejā, Parīzes Pompidū centrā un Nacionālajā mākslas galerijā Vašingtonā
