Ciemošanās Ūmeo un saruna ar Umea2014 māksliniecisko direktoru Frēdriku Lindegrēnu atklāj, kāpēc šī mazā pilsēta kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu
Šogad Eiropai ir divas kultūras galvaspilsētas. Kā visi zinām, viena no tām ir Rīga. Daudzi būs arī dzirdējuši, ka otra ir Ziemeļzviedrijas pilsēta Ūmeo.
Pirms dažām nedēļām nācās doties uz šo mazo studentu pilsētiņu, kas atrodas tālāk no Stokholmas nekā Rīga, lai piedalītos paneļdiskusijā par drošības situāciju Baltijas reģionā. Tā šķita laba iespēja apskatīties, kā pilsēta tālu no Eiropas tradicionālajiem kultūras centriem un ar tikai nedaudz vairāk par 100 000 iedzīvotāju izpilda visas Eiropas kultūras galvaspilsētas lomu. Intrigu pastiprināja fakts, ka gada sākumā ietekmīgais ASV laikraksts The New York Times iekļāva Ūmeo starp 50 vietām, kuras būtu jāapmeklē 2014.gadā, bet Rīgu atstāja ārpus saraksta.
Sākšu ar lokālpatriotismu – mana apmeklējuma laikā Rīga nepārprotami figurēja Ūmeo kultūrvidē. Vairākās vietās pilsētiņas centrā bija redzami plakāti, kas reklamēja latviešu fotogrāfes Intas Rukas izstādi novada muzejā, kur bija apskatāma arī Ogres un Ūmeo fotoklubu bilžu kopizstāde. Modernās mākslas muzejā viena galerija bija veltīta Bolderājas iedzīvotāju un Āgenskalna jauniešu fotogrāfisko pašportretu projektam. 24.maijā notika pilsētas svētki Kultūras nakts. Tajā starp simtiem dažādu notikumu, kas noklāja visu spektru no klasiskās mūzikas koncertiem līdz austrumu cīņas demonstrējumiem, bija iekļauti arī divi pasākumi no Rīgas – vīru kopas Vilki vadītāja Edgara Lipora dejas izrāde Karavīrs un sadziedāšanās starp Ūmeo un Natālijas Draudziņas vidusskolu absolventu koriem, kuri pirms gadiem divdesmit pieciem bija kā skolēni tikušies koru draudzības programmā. Bija arī nejaušas tikšanās ar tēvzemes sūtņiem – pārskatot piedāvājumu gourmet ēdienu veikalā pilsētiņas centrā, pamanīju Emihla Gustava šokolādes tāfelītes, kuras, kā stāstīja veikala īpašnieks, viņš jau sekmīgi tirgo vismaz trīs gadus.
Jāšaubās, vai Ūmeo iedzīvotājam dažās dienās izdotos atrast tikpat daudz savas pilsētas vēstnieku Rīgā.
Vai tas tāpēc, ka Ūmeo pašai nav, ko rādīt? Pastaigājoties pa pilsētu, kļūst skaidrs, ka kultūras galvaspilsētas tituls šai kopumā simpātiskajai, tomēr ne sevišķi lielajai pilsētai nav piešķirts pilnīgi patvarīgi. Ņemot vērā tās mērogus, Ūmeo atrodas daudz kultūras iestāžu. Pilsētas teātris. Operas nams, kurā darbojas ne tikai skatuve operas iestudējumiem, bet arī liela akustiskās mūzikas zāle un mazā koncertzāle. Nesen atvērts modernās mākslas muzejs. Mūsdienīgs novada vēstures un kultūras muzejs. Nedaudz ārpus pilsētas ir skulptūru dārzs, kurā var atrast mūsdienu tēlniecībā pazīstamu skulptoru darbus: slavenā Luīza Buržuā (Louise Bourgeois) un prestižās Tērnera balvas saņēmēji Tonijs Kregs (Tony Cragg) un Entonijs Gormlijs (Anthony Gormley).
Ūmeo rodas arī jaunas kultūras celtnes. Šogad pilsēta ieguldījusi 7,5 miljonus Zviedrijas kronu (830 000 eiro), lai izveidotu Ģitāru muzeju, kur izstādīt pilsētā dzīvojošo dvīņubrāļu Samuēla un Mikaēla Odenu (Samuel un Mikael Åhdén) milzīgo elektrisko ģitāru kolekciju. Tajā pārstāvēti daudzi retumi, un kolekcija ļauj izsekot šā mūzikas instrumenta evolūcijai no pirmsākumiem pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.
Ūmeo upes krastos ceļas kultūras ēku komplekss Väven jeb Audums. Tāda kultūras infrastruktūras bagātība noteikti nav raksturīga daudzām Daugavpils mēroga Eiropas pilsētām, un pat rīdzinieki ar zināmu skaudību varētu lasīt šo sarakstu, jo Rīgā vēl aizvien nav ne modernās mākslas muzeja, ne mūsdienīgas akustiskas koncertzāles.
Šajā brīdī daudzi varētu nopūsties, ka zviedriem vienkārši ir vairāk naudas un neko citu no abu pilsētu salīdzinājuma nav ko mācīties. Taču tā gluži nav. Tieši divu kultūras pasākumu – vienu no Latvijas, otru Ziemeļzviedrijas – skatīšana kopējā kontekstā atklāja negaidītu perspektīvu, no kuras arī mēs kaut ko varētu iemācīties.
Intas Rukas fotogrāfiju izstāde Dainas dzīve, kurā vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā dokumentēts laukos pie Balviem dzīvojošās Dainas Tavares mūžs, Zviedrijas pilsētā ir pamanīta un ne tikai plakātu dēļ. Ūmeo universitātes administratīva darbiniece, ar kuru sanāca parunāt pirms paneļdiskusijas, ar sajūsmu stāstīja, kāpēc nopirkusi Rukas fotogrāfiju grāmatu. Viņa dzimusi mazā ciematā vairāk nekā simt kilometru uz ziemeļrietumiem no Ūmeo, un Rukas fotogrāfijās viņa atpazinusi savu bērnību.
Nākamajā dienā apmeklēju Vesterbotenas reģiona muzeju, kur izstādīta Dainas dzīve, un ātri vien sapratu šo simpātiju saknes. Rukas darbi skatāmi muzeja centrā, kas dibināts par godu pazīstamajam zviedru fotogrāfam Sūnem Junsonam (Sune Jonsson). Viņa spēcīgākie darbi sniedz liecības par Ziemeļzviedrijas lauku pagrimumu pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Dažas fotogrāfijas nezinātājam varētu šķist bildētas tepat Latvijā kaut kad pēdējos desmit, piecpadsmit gados, un bilžu parakstos ieskanas sāpīgi pazīstamas notis: «1960.gadā Norlandas iekšzemes depopulācija jau bija sasniegusi kritisku robežu. Gaidāmā pārvaldes strukturālā racionalizācija draudēja iztukšot veselus ciematus,» Junsons atcerējās 1986.gadā. «Visos ciematos dzīves izjūta bija tāda pati; satriektas cerības, rūgtums, drosmes ļodzīšanās dzīves priekšā.»
Rukas un Junsona fotogrāfijas savieno notikumus, kurus šķir pusgadsimts un Baltijas jūra, taču vieta, kurā šis kontakts tiek rasts – Ūmeo pilsēta -, iespējams, iezīmē izeju no šā šķietamā strupceļa. Pirms piecdesmit gadiem tā bija maza pilsēta grimstošā reģionā, un tās nākotne noteikti nešķita spoža. Taču tagad Ūmeo ir centrs ar augošu iedzīvotāju skaitu, kur dzīvo aizvien vairāk jaunu cilvēku. Nepārprotami, svarīgākais faktors šajā izaugsmē ir bijis universitātes atrašanās Ūmeo, taču šķiet nenoliedzami, ka pilsētas lēmums likt uzsvaru uz kultūru un līdz ar to padarīt attālo ziemeļu pilsētu par pievilcīgu dzīvesvietu, arī spēlējis lomu pilsētas attīstībā un izaugsmē.
Lai labāk saprastu otrās Eiropas kultūras galvaspilsētas mērķus, devos intervēt Umea2014 māksliniecisko direktoru Frēdriku Lindegrēnu (Fredrik Lindegren).
Kāpēc Ūmeo gribēja kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu?
Vēlme radās jau ap 2000.gadu. Taču saknes meklējamas pilsētas lēmumā investēt vairāk naudas kultūrā, kas tika pieņemts jau ap 1974.gadu. Toreiz pilsēta izšķīrās piekopt drosmīgāku kultūrpolitiku, un liela daļa kultūras attīstības pilsētā ir saistīta ar šādiem drosmīgiem lēmumiem. Tas bija smagi, bet pareizi veltīt tik lielu daļu no budžeta kultūrai. Mēs esam Zviedrijā vadošā pašvaldība kultūras investīciju ziņā.
Cik liela daļa naudas kultūras galvaspilsētas organizēšanai nāk no pašvaldības?
Arī pirms Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas uzsākšanas investējām vairāk par citiem, bet tagad tai naudai klāt nākusi valsts nauda, Eiropas nauda un projektu nauda. Mūsu budžets ir apmēram 40 miljonu eiro – desmit miljonu no pilsētas, desmit no valsts, pieci no Eiropas Savienības, un pārējā iet tieši projektiem no privātiem sponsoriem vai [privātiem atbalsta] fondiem. [Salīdzinājumam – Rīgas kultūras galvaspilsētas pasākumu budžets ir 24 miljoni eiro. 40% finansē valsts, 35% Rīgas dome, 7% nāk no Eiropas grantiem un fondiem, 5% no Siguldas pašvaldības, bet pārējo plānots ieņemt no sponsoriem un biļešu tirdzniecības.]
Jūs visu sākāt plānot jau pirms 14 gadiem.
Jā, jau tad bija doma, ka Ūmeo varētu sa-sniegt šādu mērķi. Kad 2005.gadā kļuva skaidrs, ka Zviedrijai pienāks kārta izvirzīt Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014.gadā, tolaik pie varas esošā progresīvā pilsētas padome nolēma, ka ir jāiesniedz pieteikums. Sākām darbu 2006.gadā un uzvarējām konkursā 2009.gada beigās vai 2010.gada sākumā.
Vai izvirzījāt kādus konkrētus mērķus, kurus ar šo projektu pilsēta grib sasniegt?
Vēlamies stiprināt iedzīvotāju līdzdalību un ietekmi pilsētas dzīvē. Ūmeo kā Eiropas kultūras galvaspilsētas vadmotīvi ir open source [datoru programmēšanas termins programmatūrai, kura ir pieejama bez maksas un kuru jebkurš var brīvi mainīt un uzlabot] un līdzradīšana, un mēs strādājam ar tiem cilvēkiem un organizācijām pilsētā, kuriem ir interese ar mums sadarboties. Mēs neko neizdomājam paši no savas galvas.
Tāpēc pirmais mērķis ir iedzīvotāju līdzdalības spēju stiprināšana. Jau kopš 2010.gada esam šo līdzdalību mērījuši, pētījumus veic auditorfirma PWC. Viņi mēra pilsētas pašsajūtu – vai jūtamies citādi nekā agrāk. Sevišķu uzmanību pievēršam kultūras darbiniekiem – vai jūs kā mākslinieks vai ansamblis jūtat, ka šis pasākums deva labumu jūsu darbam. Vai ieguvāt papildu resursus vai lielāku atpazīstamību. Prasām arī pilsētas iedzīvotājiem. Vai šis ir bijis pozitīvs notikums pilsētai kopumā? Kā vērtējat jaunās kultūras iestādes? Noskaidrojam arī plašākā reģiona domas. Vai varēsim teikt, ka pēc garā Eiropas kultūras galvaspilsētas procesa beigām attiecības starp pilsētu un reģionu ir uzlabojušās. Visbeidzot – kā ir mainījušās attiecības ar Eiropu. Vai Ūmeo kļuvusi par eiropeiskāku pilsētu. Vai radušies jauni kontakti. Vai arī vēl aizvien esam drīzāk vietējas nozīmes pilsēta Zviedrijas ziemeļdaļā.
Jūs to mērāt pārsvarā ar aptaujām?
PWC ir dažādi kritēriji, kurus viņi skatās, tiesa, es tos visus pat nezinu. Viņi analizē dažādus faktorus un vērtē arī mūsu organizāciju.
Vai viņi regulāri sniedz pārskatus, lai jūs zinātu, kā iet?
Būs galīgais ziņojums, bet PWC ik pa brīdim mums sniedz informāciju atsevišķās jomās, lai mēs redzētu, kā tajās klājas. Taču ir arī citas organizācijas, kuras seko mūsu darbam, to skaitā vietējā universitāte, pilsētas kultūras departaments, kā arī Eiropas Savienība.
Kuras lietas, jūsuprāt, attīstās veiksmīgi, un kas vēl būtu jāuzlabo? Ko būtu varējuši darīt citādi?
No šodienas skatpunkta es teiktu, ka viena lieta, ko būtu varējuši labāk izdarīt, – panākt pilnīgi visu pilsētas pašvaldības iestāžu atbalstu. Esam daļa no pašvaldības, tomēr dažos līmeņos uz mums vēl aizvien raugās kā uz projektu. Daudzi cilvēki ir pievērsuši īpašu uzmanību kultūras galvaspilsētai, pateicoties pilsētas attīstības projektiem, taču par tiem neatbild šis birojs, mēs tikai vadām programmu. Diemžēl cilvēki pilnīgi visu, kas notiek pilsētā, saista ar Eiropas kultūras galvaspilsētu. Ja cilvēki grib zināt, kāpēc jaunajam iepirkšanās centram ir tāds izskats, viņi prasa mūsu birojam. Viss satek pie mums. Ja mēs būtu varējuši saredzēt nākotni kristāla bumbā, tad zinātu, ka šis jautājums jāatrisina, jo cilvēkiem rodas jautājumi un uz tiem ir jāsniedz atbildes. Taču ir sarežģīti, ja uzdod jautājumus, uz kuriem nevaram atbildēt. Ja mēs būtu paredzējuši, ka šis notikums Ūmeo būs tik liels un nozīmīgs, būtu labāk ar šo situāciju tikuši galā.
No programmas kvalitātes viedokļa patlaban kādas divsimt dažādas cilvēku grupas veido daždažādus programmas elementus, un to kvalitāte ir augstāka, nekā bijām gaidījuši. No pilsētas iekasētajiem nodokļiem astoņi miljoni ir nonākuši vietējo kultūras darbinieku rokās.
Kas, jūsuprāt, ir kultūras galvaspilsētas galvenie notikumi un paliks prātā pat pēc desmit gadiem?
Atklāšana bija kaut kas sevišķs. Pilsētas iedzīvotāji iesaistījās, 55 000 cilvēku atnāca uz pilsētas centru. Cilvēki izpētīja pilsētu, visās malās kaut kas notika. To atcerēsies. Atmiņā noteikti paliks arī brīvdabas operas izrāde [Riharda Štrausa] Elektra, kuru augustā uzvedīs [Barselonas] teātra kolektīvs La Fura dels Baus un [Ūmeo] Norrlands Opera. Ar Eiropas kultūras galvaspilsētu arī saistīta kultūras mājas Väven atklāšana novembrī. Tā būs pilsētai būtiska celtne, kas vienmēr liks atcerēties kultūras galvaspilsētas gadu.
Cik no ēkas celtniecības tika finansēts ar kultūras galvaspilsētas naudu?
Ēkai bija pilnīgi neatkarīgs finansējums, taču iniciatīva tādu celt radās tūlīt pēc uzvaras konkursā par kultūras galvaspilsētas rīkošanu. Bija daudz dažādu domu, ko darīt ar teritoriju [pilsētas centrā gar upes krastu], taču tas, ka kļūsim par kultūras galvaspilsētu, deva impulsu politiķiem šo vietu atvēlēt kultūras celtnei. Väven atklās 21.novembrī, taču bibliotēku uz turieni laikam pārcels jau augustā.
Tūristu apmeklējumu skaits ir pieaudzis?
Jā. Jaunākie dati par gada pirmajiem četriem mēnešiem rāda 9% pasažieru skaita pieaugumu lidostā un 25% viesu skaita pieaugumu viesnīcās. Tas ir daudz. Pieaudzis arī apmeklētāju skaits kultūras iestādēs. Modernās mākslas muzejam Bildmuseet gada pirmajos četros mēnešos bija 40 000 apmeklētāju, kas ir par 15 000 vairāk nekā pagājušajā gadā tajā pašā laika posmā, turklāt tieši pērn muzejs tika atklāts. Mēs arī redzam, ka visas lielās zāles ir izpārdotas, kas agrāk nekad tā nav bijis. Pirmie četri mēneši mums bijuši ļoti veiksmīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajos mēnešos aktivitāte parasti ir zemāka. Tāpēc atklāšana bija svarīga, jo tā lika cilvēkiem runāt par Ūmeo.
Vai tūristi pārsvarā ir no Zviedrijas?
Jā. Tāpat kā citām Eiropas kultūras galvaspilsētām, 70 līdz 75% tūristu ir no reģiona. 20 līdz 25% ir no pārējās Zviedrijas, un pieci seši procenti no ārzemēm.
Cik cieši jūs sadarbojaties ar Rīgu?
Jau no pirmā brīža, kad satikāmies plānošanas stadijā, mēs jutām, ka sadarbība būs laba. Rīga ir tik atšķirīga no Ūmeo. Tā ir veca pilsēta, kas vēstures gaitā piedzīvojusi daudz pārmaiņu. Ūmeo ir pavisam jauna pilsēta. Rīga ir galvaspilsēta, Ūmeo atrodas perifērijā. Mums Rīga ir bijusi perfekta partnere. Es arī priecājos, ka mūsu kultūras darbinieki ir nodibinājuši labus sakarus, piemēram, ar [mūsdienu mākslas festivālu] Survival Kit. Rezultātā top kopējs projekts, kas mums ir ideāls pasākums. Ceram, ka varēsim arī nākotnē stiprināt saites ar Rīgu.
Cik saprotu, kultūras galvaspilsētu ar lielām summām atbalstījis arī privātais ziedotājs.
Privāto finansējumu saņemam no nekustamā īpašuma kompānijas Balticgruppen, kas vienmēr iegulda naudu kultūrā. Viņi kultūras galvaspilsētai ir atvēlējuši 1,7 miljonus. Piešķīruši 600 000 eiro operas uzvedumam, vēl 400 000 skulptūru dārzam. Balticgruppen izlemj, kam dot naudu, bet viņi to dara zem Eiropas kultūras galvaspilsētas karoga. Viņi arī ir vieni no ieguldītājiem jaunās kultūras mājas celtniecībā. Svarīgs līdzdalībnieks šajā pasākumā. Kompānija jau ilgstoši atbalstīja skulptūru parka izveidi, tā kopējā vērtība tagad laikam ir aptuveni četri miljoni eiro.
Viņi droši vien ir lielākie privātie atbalstītāji, vai ne?
Jā. Taču ir arī mazāki, kas atbalsta nelielus projektus ar septiņdesmit līdz deviņdesmit tūkstošiem eiro.
