Festivāla uzvarētāju vidū maz zvaigžņu, bet stāstos – daudz jaudas
Pagājušajā svētdienā noslēdzās 67. Kannu kinofestivāls – aizvien nozīmīgākās kinosvinības pasaulē. Gan Holivudas zvaigznes, gan respektablākie kinoaroda meistari uzaicinājumu ierasties Francijas Rivjērā uztver kā lielu pagodinājumu – Kventins Tarantīno pārpildītā preses konferencē atzina, ka pirms apaļiem 20 gadiem saņemto Zelta palmas zaru par Lubeni no visām trofejām godājot visvairāk. Tieši šī balva toreiz maz zināmā jaunuļa karjerai ļāva attīstīties ģeometriskā progresijā.
Šogad festivāla galvenos laurus jaunzēlandiešu režisores Džeinas Kempiones vadītā žūrija piešķīra turku režisora Nuri Bilges Džeilana (Nuri Bilge Ceylan) teju trīs ar pusi (!) stundas garajam lepnības un vientulības portretējumam Ziemas miegs (Winter’s Sleep). Bergmaniskās lentes uzvaru festivāla dienišķās «hronikas» dokumentējošie žurnālisti teju 5000 cilvēku sastāvā uzņēma ar dažādām jūtām, sak’ – bija taču pārliecinošākas pretendentes! Te ir trīs ne mazāk vērtīgas filmas, kuras vērts ierakstīt priekšdienu – gada nogales festivālu vai repertuāra – obligātās skatāmvielas sarakstā.
Kvebekiešu dārgumiņš
Viens no konkursa programmas jaudīgākajiem darbiem bija 25 gadus vecā kvebekiešu režisora Ksavjē Dolāna (Xavier Dolan) drāma Mammīte (Mommy). Piecu gadu laikā šī ir jau režisora piektā filma, un tā saņēma ne tikai pozitīvu kritiku, bet arī žūrijas balvu, ko Dolāns dalīja ar klasiķi, Franču jaunā viļņa leģendu Žanu Liku Godāru. Preses konferencē jautāts par darba intensitāti, Dolāns atjokoja, ka režija esot viņa «narkotikas» un to «patēriņa ritms» esot vidēji filma gadā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.