Liepājas teātra izrāde Lielais Getsbijs – Dž.Dž.Džilindžers ir zaudējis stila izjūtu
Par Dž.Dž.Džilindžera Liepājas teātrī iestudēto Lielo Getsbiju varētu arī nerakstīt, ja ne divi aspekti. Vispirms – Frensisa Skota Ficdžeralda romāns pašlaik ir populārs. Uz Zvaigzne ABC izdevuma vāka gozējas Leonardo di Kaprio no Beza Lūrmena pagājušā gada filmas, pievilinot romantiski noskaņotu meiteņu pūļus. Teātris ieguvis potenciālu kases gabalu.
«Otrkārt» ir skumjāks – šis ir sestais Džilindžera iestudējums šosezon un jau ceturtā viņa izrāde, kas knapi atzīstama par profesionālu. Sācis sezonu ar Šeipingu Dailē (kā šķita – mokošu, tomēr jaunas formas meklējumu) un Liepājas Sasodīto sarkano mēnesi, kas turpina režisora iepriekšējās sezonās veiksmīgi atrasto saspēli ar ekspresionisma estētiku, Džilindžers šogad skatītājus «iepriecinājis» ar tādiem «fundamentāliem» darbiem kā Dieva indes un velna zāles un Milēdija Dailes teātrī, kā arī Dekamerons SPA stilā Liepājā. Un es nepavisam neironizēju par materiāla izvēli, jo, lai nu kurš, bet Džilindžers allaž pratis no nekā «uzcept» krāšņu šovu, kas varbūt ne vienmēr ir «mākslas» vārda cienīgs, toties garantēti izklaidē un piepilda kasi. Tāpēc apziņa, ka viņa darbos šosezon nācies mokoši garlaikoties, cīnoties ar riebumu pret acīmredzamām pat gluži amatnieciskām iestudējumu ligām… Nav jau noziegums nokļūt radošā krīzē. Tomēr Džilindžera acīmredzamā necenšanās to pārvarēt ir kļuvusi nomācoša.
Atgriežoties pie Liepājas iestudējuma, vispirms par tā kvalitātēm. Tāda ir viena – Ficdžeralda romāns, pat ja iestudēts nevis tā dramatizējums, bet bulgāru dramaturga Hristo Boičeva luga «pēc motīviem». Kāda atšķirība? Liela. Ficdžeralda 1925.gadā pabeigtais opus magnum ir brīnišķīgs darbs. Ļoti amerikānisks: stāsta par nācijas mentalitātes veidošanos, «amerikāņu sapņa» psiholoģiskajiem un sociālajiem āķīšiem, par amerikāņu «zudušo» – Pirmo pasaules karu pārdzīvojušo – paaudzi. Džezs, nauda, alkohols un harismātiski maitas, kas mokās, intuitīvi jūtot – kaut kas svarīgs zaudēts. Ilgas, sapņi, apsēstības, nepiesātinātība… Ficdžeralds uzrakstījis indīgu paaudzes portretu un vienlaikus spējis atklāt tādu pretrunu kaleidoskopu, kam iespējams just līdzi arī pašlaik. Jo sapņo taču visi. Lurmena filma ir vienkāršāka – nostalģija pēc džeza un gangsteru laikmeta spoz-mes, melodramatiska mīlas līnija. Aktieri neko daudz nenospēlē, toties fantastiski izskatās apžilbinoši greznajos interjeros. Izrāde…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.