Prestižās Ilmāra Lazovska balvas laureāts, onkologs Jānis Eglītis (48) brīdina, ka veselības aprūpes mīņāšanās uz vietas var būt liktenīga daudziem, kas nesaņems modernu ārstēšanu
Baltā uzsvārcī un gandrīz baltiem matiem. Gara auguma, apbrīnojami mierīgs. Tādu visbiežāk Latvijas Onkoloģijas centrā pacienti sastop Jāni Eglīti, Krūts ķirurģijas nodaļas vadītāju. Attiecībās ar pacientiem viņam svarīgākais ir saglabāt mieru, būt saudzīgam un cilvēcīgam, toties kā Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs Eglītis ir bijis nesaudzīgi tiešs – aizrādījis par zemo vēža izmeklējumu kvalitāti un Latvijas atpalicību pieejamo un valsts kompensējamo medikamentu jomā. Pirms gada viņa vadītā asociācija bija viena no tām organizācijām, kas prasīja izņemt no Zāļu reģistra zāles, par kuru efektivitāti trūkst pierādījumu. Runāt par to publiski nozīmē iekļūt Rigvir holdinga juristu tvērienā, to izjutis arī Eglītis.
Izcils ārsts, kura viedoklī ieklausās. Tāpēc Latvijas Ārstu biedrība medicīnas apbalvojumu – profesora Ilmāra Lazovska balvu – šogad 23. septembrī pasniedz ķirurgam, onkologam ķīmijterapeitam, profesoram Jānim Eglītim.
Kā reiz Ilmārs Lazovskis, tā tagad jūs ārsta praksi savienojat ar zinātnisko darbu un lekcijām studentiem. Kāpēc ārstam jānodarbojas arī ar pētniecību?
Tas ir interesanti. Analizējot ikdienas darbu, rodas jautājumi, kāpēc līdzīgās situācijās ārstēšanas rezultāti ir atšķirīgi. Uz šādiem jautājumiem jāmeklē atbildes. Visiem, kas strādā universitātes slimnīcās, būtu jāspēj ārsta darbu apvienot ar pētniecību un arī pasniedzēja darbu. Tas prasa sekot līdzi, kas notiek medicīnā pasaulē. Bet, ņemot vērā pieejamo finansējumu zinātnei, mums tikai atsevišķos gadījumos izdodas atklāt vai saprast ko tādu, kas būtu interesants arī ārpus Latvijas. Tomēr tik un tā pētniecība piešķir odziņu ārsta darbam. Jo ikdienā, tikai pieņemot pacientus un operējot, operējot un operējot, rodas rutīna. Bet ārsts, kas seko līdzi medicīnas zinātnes attīstībai un kura redzeslauks ir paplašinājies, var labi izskaidrot pacientam savus lēmumus.
Latvija ir otrā valsts ES pēc Rumānijas pāragras nāves rādītājos. Visbiežāk iemesli ir sirds un onkoloģiskas slimības. Kā jūs to skaidrojat?
Pirmkārt, ļoti daudz pacientu ārsta palīdzību meklē novēloti. Otrkārt, Latvijā un vairumā Eiropas valstu atšķiras pieejamo medikamentu klāsts onkoloģisko slimību ārstēšanai. Abi faktori ietekmē dzīvildzes rādītājus. Ņemot vērā sasniegumus molekulārajā bioloģijā un farmācijā, mūsdienās ir iespējams arī onkoloģijas pacientus ar ielaistu slimību ārstēt sekmīgi.
Tā, lai viņi varētu strādāt, dzīvot kopā ar ģimeni un būt sabiedriski aktīvi. Bet valdībai ir jāizšķiras, vai mēs iesim tajā pašā virzienā, kur iet Rietumu civilizācija, un atradīsim līdzekļus arī tajos gadījumos, kad ārstēšana ir ļoti dārga. Ja cilvēks visu savu mūžu ir strādājis un godprātīgi maksājis nodokļus, viņš cer, ka grūtā brīdī pārējā sabiedrība viņam palīdzēs.
Esat izteicies, ka Latvija jaunākās paaudzes medikamentu pieejamības ziņā no pārējās Eiropas atpaliek par desmit gadiem. Vai nepietiekamais finansējums ir galvenais iemesls?
Mēs jau Onkoloģijas centrā redzam – naudas daudzums, kas atvēlēts kompensējamajām zālēm, katra gada pēdējos mēnešos ir izsmelts. Jāņem vērā, ka onkoloģisko pacientu skaits no gada uz gadu pieaug. Tāpēc ka mēs viņus sekmīgi ārstējam – pacienti turpina dzīvot ilgāk nekā iepriekšējās paaudzes. Bet, protams, daļai slimība atgriežas. Tieši tad, kad slimība atgriežas, ir vajadzīgi pietiekami moderni medikamenti, kas maksā daudzas reizes vairāk nekā tie, kas ir sistēmiskajā ārstēšanā. Tā ka [atpalicības] galvenais iemesls ir nepietiekamais finansējums. To zina gan Veselības ministrija, gan Nacionālais veselības dienests (NVD), bet vienmēr lūgums palielināt finansējumu atdūries pret faktu, ka veselībā līdzekļu nepietiek nekam.
Pacientu organizācijas ir panākušas inovatīvu zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā. Pirms sešiem vai septiņiem gadiem valdība nolēma sākt apmaksāt modernas zāles vienai no agresīvākajām krūts vēža formām. Jaunākās paaudzes medikamenti tiek kompensēti arī nieru, plaušu vēža un hematoloģisko slimību ārstēšanai. Lai gan katru gadu kompensējamo zāļu sarakstu papildina ar kādu preparātu onkoloģisko slimību ārstēšanai, mums ir ļoti daudz izplatītu vēža formu (piemēram, zarnu vēzis, metastātiskā melanoma) pacientu, kuriem nevaram piedāvāt nevienu no mērķterapijas līdzekļiem.
Vairumā Eiropas valstu, arī mūsu kaimiņvalstīs valsts kompensē līdzīgus inovatīvus medikamentus arī citu bieži sastopamu audzēju ārstēšanā. Pie mums pacienti var izteikt lūgumu NVD individuāli un arī tad, ja dienests atbild pozitīvi, medikamentu izmaksas tiek segtas tikai daļēji. Daudzi pacienti ir spiesti lūgt ziedojumus, un tas nav godīgi.
Pašlaik medicīna nodarbojas ar audzēju ģenētisko pētniecību. Veicot izmeklējumus, var samērā precīzi pateikt, kurš medikaments darbosies, kurš noteikti nedarbosies. Domāju, ģenētiskās pētniecības dēļ jau tuvākajos 3-5 gados notiks kardināla, lavīnveida attīstība. Tiks veiktas padziļinātās audzēja analīzes un, izpētot vairāku simtu gēnu izmaiņas, jau no paša sākuma varēs secināt, kuri no medikamentiem būs derīgi konkrētā pacienta ārstēšanā. Bet šādas ģenētiskās analīzes katram pacientam izmaksā vairākus tūkstošus eiro. Jādomā, kas par to maksās.
Valstī ir vajadzīgs plāns, kā kompensēt pacientiem jaunākās paaudzes medikamentus. Mēs gribam informāciju, kuri ir potenciālie kompensējamo zāļu sarakstā iekļaujamie medikamenti, kādām vēža lokalizācijām un kādā laika posmā tiem Latvijā vajadzētu parādīties.
Pirms gada Onkologu asociācija parakstīja vēstuli veselības ministrei un virknei institūciju ar prasību izņemt no Zāļu reģistra un kompensējamo zāļu saraksta Rigvir. Tas nav noticis, taču sabiedrībā izvērtās plašas diskusijas par pierādījumos balstītu medicīnu. Par ko liecina šīs diskusijas?
Mums jāsaprot, kādu attīstību valsts vadītāji vēlas – atbalstām vai neatbalstām virzību uz medicīnu Rietumu izpratnē, kas ir pierādījumos balstīta medicīna. Rietumos, lai atļautu lietot zāles vai ārstēšanas veidu, jābūt konkrētiem, dubultakliem pētījumiem, nevis empīriskiem pieredzes aprakstiem. Bet runāt par Rigvir nevēlos.
Vai pacientiem, žurnālistiem un zinātniekiem ir jāuztur diskusija par to, kādu medicīnas attīstību vēlamies redzēt savā valstī?
Diskusijai jādod rezultāts. Ja nav cerības uz rezultātu, tad tā ir tikai vārīšanās savā sulā. Daudzi jautājumi, kuriem jābūt juridiski skaidri definētiem, ir tikai ētiskas dabas problēmas un atkarīgi no katra personīgās sirdsapziņas. Noalgojot labus, zinošus palīgus, ir iespējams pataisīt melnu par baltu un otrādi.
Slikti ir tas, ka pieaug sabiedrības skepticisms. Protams, ikdienišķās vajadzības, finansiālo problēmu kārtošana prasa tik daudz laika, enerģijas un prāta, ka neat-liek spēka ideālu saglabāšanai. Tā ir sabiedrības krīzes pazīme. Ne tikai veselībā, arī izglītībā un citās jomās visu laiku tiek lobēti kaut kādi lokāli procesi, piemēram, lobē mazo skolu vai mazo slimnīcu pastāvēšanu. No valstiskā viedokļa tas ir absolūti neloģiski. Bet cilvēkiem, kas dzīvo mazpilsētās vai novados, vienīgā iespēja strādāt un kaut ko nopelnīt ir vietējā slimnīcā vai skolā.
Kā vērtējat valdībā apstiprināto veselības reformu plānu?
Mūsu valstij raksturīgas lēnas pārmaiņas – bieži vien neizlēmīgas politikas dēļ. Vajadzētu kritiski svarīgos lēmumus pieņemt, tad būtu vismaz skaidra virzība uz priekšu. Bet mēs mīņājamies uz vietas.
Reformu plāns ir loģisks. Protams, jābūt slimnīcām flagmaņiem, kas izdara pamatdarbu. Skaidrs, ka tik daudz slimnīcu (39 stacionāri un 32 aprūpes centri, kas sniedz ambulatoros pakalpojumus – red.) kā pašlaik Latvijā nav vajadzīgs. Daudzām iestādēm nosaukums «slimnīca», manuprāt, ir pat nepiemērots. Bet vajadzīgs kopējs sabiedrības viedoklis un rīcība mērķa sasniegšanai, citādi reformu virzībā ir divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Tiek piesaistīta Eiropas struktūrfondu nauda, lai mazajās slimnīcās kaut ko renovētu, iekārtas iepirktu.
Manuprāt, jābūt nacionālajam plānam, kā notiek tehnoloģisko parku nomaiņa lielajās universitātes un reģionālajās slimnīcās. Iepirkumiem jānotiek centralizēti, lai būtu pieejamas zemākās cenas. Tehnika būtu jāpērk par valsts naudu, lai slimnīcām nebūtu lielās finanšu saistības. Manuprāt, slimnīcas uztvert kā plaukstošas vai pelnošas biznesa struktūras, kas spēj segt visas izmaksas, ir nereāli.
Kuri darbi ir steidzamākie, reorganizējot veselības aprūpes sistēmu?
Man kā praktizējošam ārstam šķiet, ka vajadzētu daudz skaidrāk dot signālu jaunajiem ārstiem, ka viņiem šeit, Latvijā, būs labi atalgots darbs. Medicīnā sasāpējusi problēma ir paaudžu nomaiņa. Daudzi gados veci kolēģi turpina strādāt, jo viņu pensija ir smieklīgi maza. Bet daudzi jaunie ārsti, neredzot perspektīvu Latvijā, izšķiras par rezidentūru ārzemēs un tur arī paliek. Vai arī izšķiras strādāt sīkā, bet peļņu nesošā medicīnas jomā, kurai nav nekāda sakara ar valsts pasūtījumu un valsts maksātajām algām. Šī iemesla dēļ mums pēdējā desmitgadē sazēlusi sīka ambulatorā ķirurģija (piemēram, proktoloģija, vēnu ķirurģija), un ir situācijas, kad vienīgā indikācija operācijai ir pacienta veselības apdrošināšanas polise vai maksātspēja, nevis vēlme būtiski uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.
Gan Pasaules Bankas, gan citi pētījumi jau norādījuši – ja Latvijas veselības aprūpes sistēmā nenotiks kardinālas izmaiņas, drīz paliksim bez vidējā līmeņa medicīniskā personāla.
Šķiet gan, ka šogad mediķu vidū ir parādījusies ticība uzlabojumiem. Ģimenes ārsti ar streiku panākuši, ka viņu problēmas tiek pamazām risinātas. Valdībai vairs nav iespēju atkāpties abstraktu solījumu virzienā. Ja tuvākajos gados pārmaiņu nebūs, valsts apmaksātā medicīna var nomirt.
Pagājis gandrīz gads, kopš onkoloģijā darbojas «zaļais koridors», kas izmeklējumus padara pieejamus 10 dienu laikā. Kādi ir secinājumi?
«Zaļais koridors» attiecas uz 11 vēža lokalizācijām, man ikdienā nākas strādāt ar krūts vēzi un tā patoloģijām. Manuprāt, jāmaina pieteikšanās kārtībā. Pašlaik, lai pacients desmit dienu laikā nokļūtu pie onkologa, ģimenes ārstam jāsazvana centralizētais telefons vienā no specializētajām onkoloģijas slimnīcām un jāpiesaka pacients.
Manuprāt, tā ir birokrātiska muļķība. Vajadzētu pietikt ar ģimenes ārsta nosūtījumu ar noteiktu kodu. Pieņemšanās redzu, ka no visiem «zaļā koridora» pacientiem tikai aptuveni pusei apstiprinās aizdomas par audzēju. Vienlaikus ir daudzi pirmreizējie pacienti, kuri paši sev kaut kādas izmaiņas konstatējuši vai sataustījuši, nav iekļuvuši «zaļajā koridorā». Vai nu ģimenes ārstam nav izdevies sazvanīt slimnīcas reģistratūru, vai nu paši nolēmuši atnākt uz Onkoloģijas centru.
Turklāt daļa ģimenes ārstu, baidoties kaut ko palaist garām, bez kavēšanās dod nosūtījumu pie onkologa tā vietā, lai kārtīgi izlasītu vadlīnijas un izlemtu, ir vajadzīga padziļinātā izmeklēšana vai ne.
Ir ņemti vērā mūsu aizrādījumi, ka «zaļais koridors» nebija paredzēts pacientiem, kuriem audzējs diagnosticēts atkārtoti. Tas tiks paplašināts arī tiem pacientiem, kuri ir pēcārstēšanas novērošanā, ja ir aizdomas par slimības atkārtošanos. Pat tad, ja pacientu izdodas izoperēt agrīnā vēža stadijā, pastāv iespēja, ka slimība var atkārtoties. Tad gan ir svarīgi pēc iespējas ātrāk to atklāt un sākt terapiju.
Trešdaļai pacientu vēzis gadiem ilgi tiek konstatēts trešajā un ceturtajā stadijā. Kāpēc nav panākta vēža diagnostika agrīnā stadijā?
Daļa pacientu vienmēr ārstēšanu sāk ar kādu no alternatīvās medicīnas veidiem vai dziedniecību. Tikai tad, kad redz – jēgas nav, nāk pie onkologiem. Bet tādu nav daudz, kādi 10% no visiem onkoloģijas pacientiem. Domāju, galvenais iemesls ir sociālekonomiskā situācija. Valstī ir liela nabadzība (viena piektdaļa iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam – red.).
Viegli iedomāties cilvēku, kuram vienkārši nav līdzekļu ceļa izdevumiem līdz slimnīcai un pacienta līdzmaksājumiem. Es to redzu ikdienas darbā. Piemēram, jātaisa biopsija, un par to jāsamaksā četri eiro, bet pacientam nav tādas naudas. Tas nav normāli.
OECD pārskatā par ekonomiku Latvijā aizrādīts par lielajiem pacientu līdzmaksājumiem – 42% no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem. Augstākā maksājumu daļa OECD valstīs.
Pacientu līdzmaksājumi ir ļoti lieli, un tos rada ne tikai stacionārie, bet arī ambulatorie pakalpojumi, zāļu iegāde un kompensācijas sistēma, kas lielākoties nesedz zāļu izmaksas simtprocentīgi. Par to jādomā valdībai, plānojot valsts attīstību. Ja lielākajā daļā darbavietu nebūs normālas darba samaksas, arī valsts budžetam nebūs, no kā pieaugt.
Vēža skrīningi ir valsts apmaksāti, bet aptvere ir maza: dzemdes un krūts vēža skrīningiem atsaucas tikai ceturtā daļa uzaicināto, zarnu vēzim – 11%. Kāpēc?
Krūts vēža skrīningu organizē ar uzaicinājuma vēstulēm no NVD, izmeklējumus veic aptuveni 30 iestādēs. Lai būtu kvalitatīvi izmeklējumi, jābūt vismaz 5000 veiktām mamogrāfijām gadā. Bet no 30 pakalpojumu sniedzējiem gandrīz pusei mamogrāfijas izmeklējumu ir mazāk par tūkstoti gadā. Tātad mamogrāfijas veicējiem nav vajadzīgās kvalifikācijas, to pierāda arī fakts, ka viņi mēdz nepareizi izanalizēt rezultātus vai jau diagnostikas laikā pieļauj kļūdas, kas izkropļo rezultātu.
Te arī slēpjas iemesls, kāpēc ir tik maza atsaucība. Viens nosūta uzaicinājumu, otrs veic mamogrāfiju, bet nevienam nav atbildības par tālāko rīcību līdz pat diagnozes pierādīšanai.
Savukārt zarnu vēža skrīningu organizē ģimenes ārsti. Viss ir atkarīgs no ģimenes ārsta un viņa prakses vietas darbiniekiem. Ja ir medmāsa vai cits cilvēks, kas var izsekot, kuri pacienti sasnieguši 50 gadu vecumu, kad pienākas bezmaksas kolorektālais izmeklējums, tad pacientu uzaicina. Ja ģimenes ārstam ir daudz pacientu, bet maz palīgu, tad šī sistēma nedarbojas.
Es uzskatu, ka vajadzīga viena vai dažas institūcijas, kas nodarbojas ar skrīningu organizēšanu. Izmeklējumi būtu jāveic Liepājas un Daugavpils reģionālajās slimnīcās, kur ir onkoloģijas nodaļas, Stradiņa slimnīcā un Latvijas Onkoloģijas centrā. Bet te arī uzreiz ir jautājums par finansējumu laboratorijām, kas analizēs skrīningu rezultātus.
Jūs jau iepriekš intervijās esat teicis, ka onkoloģijas nozari izvēlējāties pēc tam, kad jūsu draugs vēža dēļ nomira. Kad vairāk nekā 20 gadu nostrādāts onkoloģijā, vai ir pārliecība, ka šī ir jūsu īstā vieta?
Jā, šī ir mana īstā vieta! Bet, vai joprojām gribu ik dienu stāvēt pie operāciju galda un gadā izoperēt 300-400 pacientu, sāku domāt. Drīz vien onkoloģiskas slimības ārstēs ar medikamentiem un varbūt pat ar nanotehnoloģijām, bet ķirurģiju varētu izmantot tikai diagnostikai vai estētiskām manipulācijām. Onkoloģija ir pietiekami smaga joma, lai tajā strādātu tikai ļoti zinoši speciālisti. Ne mazāk svarīgi, lai viņi būtu cilvēcīgi. Jo darbā ar pacientu ir ne tikai operācija, staru un ķīmijterapija, ir daudz citu jautājumu, uz kuriem mediķiem jāmāk sniegt atbildes.
Ir bijuši periodi, kad esmu strādājis vairāk, nekā vajadzīgs. Tas ir izdedzinājis iekšējos resursus. Pēdējos gados sekoju, cik daudz varu izdarīt, lai neuzņemtos par daudz darba. Pozitīvās emocijas gūstu ģimenē, attiecībās ar bērniem un nu jau arī ar gadu veco mazbērnu. Palīdz atgūties arī pastaigas pa mežu ar suni, grāmatas, mūzika, ceļojumi, peldēšana. Pēdējos gados aizraujos ar distanču slēpošanu. 2013. gads gan bija pēdējais, kad bija gara ziema un biezs sniegs – toreiz martā no 30 mēneša dienām kādās 20 biju slēpojis. Gribētu tādas ziemas kā bērnībā, kas novembrī sākas un beidzas marta beigās.
Kādas ir emocijas, ārpus Onkoloģijas centra ieraugot kādu no bijušajiem pacientiem?
Protams, priecājos redzēt, ka ārstēšanai ir bijuši labi rezultāti. Man kā ārstam gan jāpaļaujas uz to, ka pacients vēlas ar mani redzēties un aprunāties, man nav tiesību iet viņam klāt un uzrunāt. Ir pacienti, kuri sasveicinās un izrunājas katrā tikšanās reizē. Ir tādi, kuri to nedara. Bet es gribu redzēt arvien vairāk savu pacientu sveikus un veselus.
Lai atpūstos no domām par ļaundabīgām slimībām…
…jāskatās impresionista Kloda Monē gleznas, kurās ir daudz dabas, ziedu un miera.
…jālasa Ābrahama Vergēzes romāns Liktens deja, kurā daudz stāstīts par medicīnu un mīlestību.
…jāaiziet uz kādu no Jaunā Rīgas teātra izrādēm. Ja Jānis Eglītis varētu, vēl un vēl skatītos Ziedonis un Visums, Revidents, Ledus un Lidojošā klusuma darbnīca.
…jāpaklausās operas ārijas tenoru Andrea Bočelli vai Lučāno Pavaroti izpildījumā.
…jāaiziet uz jebkuru izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, vienlaikus izmantojot iespēju apskatīt latviešu klasiķu darbus.
CV
Dzimis 1969. gadā
1995. gadā ar izcilību absolvējis Medicīnas akadēmiju
Medicīnas zinātņu doktors, LU Medicīnas fakultātes asociētais profesors, vadošais pētnieks. Pēta diagnostiku individualizētai audzēju ārstēšanai
Kopš 1998. gada strādā Latvijas Onkoloģijas centrā, no 2013. gada – Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs
Latvijas Onkologu asociācijas prezidents, Latvijas Ķirurgu asociācijas biedrs un Latvijas Krūts slimību asociācijas valdes loceklis
