Edvīns Remerts (laivas priekšgalā) pēdējos 16 gadus nav izlaidis tikpat kā nevienu no divreiz gadā notiekošajiem ģeorallijiem.
Ģeorallijs ir ekstrēma ģeogrāfijas studentu ballīte uz ūdens un vienlaikus veids, kā apzināt vai no jauna atklāt laivošanai piemērotas upes, kuru Latvijā kādreiz bijis vairāk
Ar Edvīnu Remertu, sauktu par Panku, satiekamies piektdienas vakarā bāra Aleponija pagalmā. Ir aprīļa vidus, bet diena ir auksta un vējaina, un es nožēloju, ka ziemas jaka jau iekārta skapī. Edvīnu uzreiz var pazīt pēc tā, ka viņam mugurā ir pēdējā ģeorallija T krekls. Kaut no attāluma tas īpaši neatšķiras no citiem krekliem, valkātāju izceļ tas, ka viņš todien drīzāk ir vienīgais cilvēks visā Rīgā, kurš dzer aliņu ārā, tērpies vienos šortos un kreklā, ar kuru pirms pāris nedēļām atgriezies no laivu brauciena pa Stendes upi Kurzemē.
«Šie krekli ir retums,» viņš skaidro, tos izgatavo ļoti ierobežotā skaitā un piešķir tikai tiem brauciena dalībniekiem, kas uzvarējuši kādās no sacensībām vai izcēlušies citā veidā. Savējo Edvīns dabūjis par uzvaru ātrumposmā un, šķiet, lepojas ar to.
