Irānas krīze draudēja strauji audzēt naftas cenas, taču drūmākās prognozes pagaidām nav piepildījušās. Viens no iemesliem ir Ķīna — tā būtiski samazinājusi naftas importu un ķērusies pie milzīgajām stratēģiskajām rezervēm.
Nu un tad?
Pekina, protams, nenodarbojas ar labdarību. Tā kārtējo globālo krīzi cenšas izmantot savā labā, bet šoreiz ieguvēji netīšām ir arī citi: Ķīnas rīcība palīdz noturēt zemāku naftas cenu. Jautājums tikai — cik ilgi?
Kāda ir priekšvēsture?
Ķīnā jau kopš 2008.–2009. gada finanšu krīzes dzīvs ir priekšstats, ka pasaules satricinājumi, īpaši tie, kas smagi skar Rietumus, var kļūt par Ķīnas iespēju. Pēc Irānas krīzes sākuma februārī Pekina šo principu lika lietā. Naftas imports sarucis — pēc raidījumā minētajām aplēsēm, gandrīz par 40% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Vienlaikus Ķīna sākusi tērēt stratēģiskās rezerves, kurās bija uzkrāts līdz pusotram miljardam barelu.
Kas ir pats svarīgākais?
Ķīnas taktika ir visai skaidra: kad barels maksā vairāk par 80 dolāriem, tā iepirkumus piebremzē; kad cena nokrīt līdz 60–70 dolāriem, atkal pērk. Tā kā runa ir par milzīgiem apjomiem, Pekinas rīcība faktiski palīdz ierobežot cenu kāpumu. Arī mājās naftas patēriņš tiek mazināts, tikai ne ar taupības lozungiem. Ķīna runā par “ekoloģisko civilizāciju” un mudina pārsēsties elektroauto. Tiesa, zaļajam stāstam ir arī krietni melnāka odere — ogles un vietējā dabasgāze.
Kas vēl jāzina?
Te sākas ģeopolitika. Ķīna varētu mēģināt izmantot savu ietekmi uz Irānu, lai palīdzētu konfliktu iegrožot, taču Pekinai nav iemesla steigties. Kamēr tā savu ietekmi nav likusi lietā, var uzturēt priekšstatu, ka šī ietekme ir ievērojama. Sākot izdarīt spiedienu, var atklāties pretējais. Turklāt krīze Pekinai ļauj atkārtot sev izdevīgu argumentu: nestabilitātes cēlonis neesot tikai Irāna, bet pasaules kārtība, kurā noteikumus cenšas diktēt ASV.
Kas tālāk?
Šim Ķīnas amortizatoram ir robežas. Lai cik lielas būtu stratēģiskās rezerves, tās reiz saruks, un Pekinai atkal būs jāiepērk vairāk naftas pasaules tirgū. Tad var atgriezties arī risks par barelu maksāt trīsciparu cenu. Tas dotu Ķīnai daudz spēcīgāku pamudinājumu iesaistīties konflikta noregulēšanā, taču pagaidām tai izdevīgāk ir nogaidīt. Sliktākais scenārijs nav novērsts — tas tikai atlikts. Un ne jau Ķīnas altruisma dēļ, bet tāpēc, ka Pekina laikus bija sagādājusi iespaidīgus melnā zelta krājumus.
Teksts tapis pēc raidieraksta Ārskats 28. augusta ieraksta “Naftas lielvalsts Ķīna. CIP direktors lido uz Maskavu. Meta jāmaksā miljardi”.
Raidierakstu klausies šeit vai populārākajās straumēšanas platformās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
