Pēc demokrātu vēsturiskās uzvaras ASV Kongresa vēlēšanās Trampam sola apgriezt spārnus, taču ārpolitikā viņš vēl var izpausties pēc sirds patikas. Kamēr Vašingtonā gatavo izmeklēšanas, prezidenta sūtņi braukā pie Putina, bet Tuvajos Austrumos koncentrējas amerikāņu papildspēki.
Nu un tad?
Trampu jau pieskaita klibajām pīlēm — prezidentiem, kuri vairs nevar tikt pārvēlēti un ir zaudējuši kontroli pār Kongresu. Taču Ukrainai, Eiropai un Tuvajiem Austrumiem šī pīle vēl var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus: zaudētas vēlēšanas nenozīmē zaudētas iespējas karot vai tirgoties ar Putinu.
Kāda ir priekšvēsture?
Kad Trampam bija iespēja izmantot sankciju likumu pret Krieviju, viņš rīkojās pretēji — atbrīvoja to no sankcijām un vēl noslēdza dīzeļa darījumu ar Putinu. Tagad demokrāti varētu atgriezties pie sankcijām, mēģināt atjaunot finansiālo atbalstu Ukrainai un izmeklēt prezidenta sarunvedēju biznesa intereses. Tikmēr sarunu diplomātija rit savu dīvaino gaitu: otrdien un trešdien Abu Dabī amerikāņu sūtņi tikās ar Krievijas pārstāvjiem, bet ceturtdien vēl devās uz Maskavu pie Putina. Nolūgties, lai Krievija sēžas pie sarunu galda? Izskan arī mazāk glaimojošs skaidrojums — saņemt instrukcijas.
Kas ir pats svarīgākais?
Krievija nav piekāpusies ne par centimetru, toties sarunu tematu paplašinājusi pamatīgi: pirms uguns pārtraukšanas vajagot vienoties par Eiropas drošības izkārtojumu. Ukraina tiek iznīcināta, bet apspriest piedāvā “arhitektūru”. Maskava grib jaunu Jaltu un Potsdamu, divpusējus neuzbrukšanas līgumus un vienošanos neatbalstīt kopīgus ienaidniekus. Aiz tā ir arī 2021. gadā izvirzītā prasība atgriezt NATO 1997. gada robežās — Latvijai un citām vēlāk uzņemtajām valstīm paliktu pelēkajā zonā. Kaja Kallasa brīdina: Eiropa iekrīt Putina slazdā, sākdama apspriest šo arhitektūru, kamēr Ukrainā nav pat pamiera.
Kas vēl jāzina?
Arī Irānas virzienā Trampa miers izskatās savdabīgi. Viceprezidents mēģināja panākt pagaidu vienošanos, bet prezidents viņu noņēma no trases: darījumu nevajagot, jo amerikāņiem esot Irānas nauda un kontrole pār Hormuzu. Tagad ar Marko Rubio tiek solīts Irānu nožmiegt ekonomiski — karot vairs nevajagot. Tikmēr uz reģionu devušies ASV papildspēki. Te vietā sarunā piesauktais Čehovs: ja pirmajā cēlienā uz skatuves ir bise, tā var izšaut. Arī Izraēla grib turpināt karu ar Irānu, un valdības maiņa pati par sevi tās ārpolitikas pamatprincipus nemainīs.
Kas tālāk?
Demokrātu lielais ierocis ir nauda: apgriežot finansējumu, ar prezidentu var kaulēties. Taču Trampa juristi jau gatavojas pretoties izmeklēšanām. Ķīna viņā var saskatīt vājāku pretinieku, bet Krievija — vēl izmantojamu partneri. Eiropa tikmēr prasa vietu pie sarunu galda, tikai nav skaidrs, ar kādu kopīgu mandātu pie tā sēdīsies: vienprātības par atbalstu Ukrainai joprojām trūkst. Nākamnedēļ Ķīnā iespējama Trampa, Putina un Ķīnas līdera tikšanās, taču tā vēl nav droša.Tāpēc cerība, ka vēlētāji Trampu būs savaldījuši arī pārējās pasaules labā, pagaidām ir tikai cerība. Klibā pīle vēl nav aizgājusi pensijā.
Teksts tapis pēc raidieraksta Ārskats 13. novembra ieraksta Kongresa vēlēšanu ietekme uz ASV ārpolitiku. Nvidia izpilddirektora un Ķīnas spiedzes skandāls. Vācijas kanclera Merca ultimāts.
Raidierakstu klausies šeit vai populārākajās straumēšanas platformās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
