Ilmars Lābans.
Tā bija bērnības sniegotā gudrība
Zvaigžņu zaros un akmeņu slāņos
negaisa ziepju burbuļa vidū un otrpus priekškara
kurā zvīļoja plaukstu nospiedumi
smilšu graudi spēlēja
savu steidzīgo krēslas spēli
kā klusi pūzdams vējš pāri klātam galdam
kā ūdenī vērties putnu zelts
Zivs ceļoja pa trepēm augšup lejup
gulēja siena gubās
tās dzimušas bija no saules aizmirstības mirkļiem
to nāve bija viegla vēja pūsma
kas savēla kristālu matus
smieklu akas aklajā dobumā
Klusi tronī kāpa zibeņu majestātiskums
virs jūras piedzejotās papīra lapas
vēl staigāja sapņi kaili
vēl marmoram bija piena garša
vēl vairojās caurspīdīgi putni
no gadu paviršiem pieskārieniem
Tas bija jaunības laika logs pilns asiņu lāsēm
Pamodās apšu rindas tēraudupju krastos
atvērās zvaigžņotās debess briesmīgais gliemežvāks
pamodās sālī ieraktās bungas un apmetums bira no mutes
kas žāvājās bāluma pārņemtā mūrī
ar plandošu mēli un ogļmelniem zobiem
