Eirozonas stabilizēšanai ir izmēģināts teju viss, ko var iedomāties, taču tirgi turpina viļņoties
Jau gandrīz divus gadus dzīvojam ar eirozonas parādu krīzi, kura pasaules uzmanības centrā nonāca tieši ap laiku, kad jau šķita - Lehman Brothers bankrota izraisītā finanšu krīze sāk atvadīties. Ziņas par Grieķijas viltoto statistiku un nepanesami lielo valsts parādu iekārtojās virsrakstos 2010.gada sākumā, un kopš tā brīža gandrīz ne diena nepaiet bez kārtējā satraucošā pavērsiena Eiropas Savienības kopējās valūtas bēdīgajā sāgā.
Sākumā ES valstu vadītājiem un Eiropas Komisijai likās, ka pietiks ar Grieķijas glābšanas programmu, kura tika apstiprināta 2010.gada martā. Tomēr tirgos austošā apziņa, ka dalība eirozonā nenozīmē valsts defolta riska izzušanu, lika obligāciju pircējiem sākt nežēlīgi pārvērtēt arī citu valstu maksātspēju. Gada laikā palīdzības programmās nonāca arī Īrija un Portugāle, bet spiedienu izjuta (un vēl aizvien turpina izjust) Itālija un Spānija.
