Vilis Plūdons 20. gadsimta sākumā. Foto — Emanuels Vilhelms fon Eggerts. LNB Reto grāmatu un rokrakstu lasītavas krājums.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
«Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, / Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā; / Lai putenis plosās, lai ziemelis elš, — / Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!» — tā 1901. gada janvārī publicētajā šedevrā Atraitnes dēls raksta tolaik 26 gadus vecais Vilis Plūdons (9.03.1874.—15.01.1940., dzimis Lejnieks, pseidonīmu Plūdons pieņēmis kā savu uzvārdu).
Ja šīs četras rindas neuzlūko kā skolas laikā obligāti iegaumējamo pantiņu, bet atgriežas pie teiktā jēgas, tad tās uzskatāmas par 20. gadsimta latvieša pašīstenošanās un vērtību programmu, kurā ietverta gan individuālā un nacionālā pašapziņa, gan tiecība uz attīstību. Bet pats Plūdons stāv līdzās Aspazijai, Porukam, Blaumanim un Rainim kā viens no modernā latvieša arhetipa radītājiem nacionālajā literatūrā. Ar poēmā Uz saulaino tāli attēloto Atraitnes dēlu, sīkstu, mērķtiecīgu, uz nākotni vērstu, ar Jauno gulbi, protestētāju pret mērķu seklumu un aprimumu ikdienā, Plūdons akcentē latviešu atvērtību jaunajam laikmetam, kā galveno uzsverot nepieciešamību atbilst tā prasībām un spēju tajā pastāvēt.
