Latvijas Grāmatu izstāde 2023 Ķīpsalas izstāžu centrā. Foto — Zane Bitere, LETA.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Latviešu proza 2023. gadā
Grāmata kā dārgums un vērtība, ko tai piešķir nepasakāmais, un vārdi, kurus nevaram atrast ikdienas sarunā, sociālajos tīklos publicētā monologā vai arī informatīvi kritiskā avīžrakstā — šo atziņu gribētu paturēt prātā, pārlūkojot pagājušajā gadā izdoto prozu. «Esmu centies paust nepasakāmo,»1 atzīst norvēģu rakstnieks Juns Fose, kura vārds viņam piešķirtās Nobela prēmijas dēļ pagājušajā gadā skaļi izskanēja literārajā pasaulē. Atbildot uz jautājumu, vai rakstnieks augsto apbalvojumu uztver arī kā balvu par «literāru« literatūru plašākā nozīmē, Fose apliecina ticību literatūrai, kas ir neapšaubāma pašvērtība, literatūrai, kas, cik vien iespējams, ir patiesa un laba un kurai nav cita nodoma.2 Viņš runā par literatūru, kuras mērķis nav informēt, sprediķot, pamācīt un kuras valodai ir neatkarīga eksistence. Iespējams, kāds norādīs, ka citēt Nobela prēmijas laureātu nav oriģināli un ka viņa mēraukla literatūras vērtībai nav piemērojama latviešu prozas autoriem. Tomēr interesanti, ka līdzīgu domu gandrīz vienlaikus ir paudis citas pagājušā gada balvas — vācu grāmattirgotāju ikgadējās Miera prēmijas — saņēmējs rakstnieks Salmans Rušdi: «Man nepatīk literatūra, kurai ir nolūki, kura īstenībā ir maskēts politisks komentārs un kura mani grib pamācīt. (..) Tai nav jāsaka, ko darīt vai domāt. Tai ir jābūt.»3
