Par rakstu «Ar Lauru. Bez Terēzes» (Ir nr.27, 7.X)
Iepriekšējās nedēļas žurnālā rakstā Ar Lauru. Bez Terēzes par garīgi slimajām mammām un viņu mazuļiem ir krāšņi izstāstīti likteņi, bet, manuprāt, trūkst godīga skata uz bērniem un viņu iespējām. Jā, garīgi slimiem cilvēkiem, kas joprojām ir stigmatizēti un bieži vien izraidīti no sabiedrības, ir jābūt tiesībām uz ģimenes dzīvi. Taču - kā aug dvēseliski sirgstošu mammu bērni?
Protams, mamma ar garīgās veselības traucējumiem, ja vien veselības stāvoklis to ļauj un varas iestādes viņu nav atzinušas par rīcībnespējīgu, spēj par mazuli parūpēties, kamēr bērns ir maziņš. Viņa rūpīgi maina autiņus, baro, apčubina mazo. Ada cimdiņus un zeķītes. Un samīļo. Bet - kas notiek, bērnam augot? Ģenētiķi ir skaidri pateikuši - tas, ja mamma sirgst, teiksim, ar garīgu atpalicību, nenozīmē, ka slimība iedzimta arī bērnam. Kā tad viņš, dzīvodams kopā ar slimu mammu, intelektuāli attīstās? Mēs taču visi zinām, cik svarīgas bērnam ir sarunas ar vecākiem. Kādas perspektīvas ir bērnam, kura mamma viņu audzina īpaša asistenta uzraudzībā? Kā jūtas bērns sociālajā vai grupu mājā?
