Par zobārstu Oleksijs Burjaks strādā kopš 1985. gada, kad Doneckā pabeidza Medicīnas universitāti. Publicitātes foto.
Pacientu ir daudz jau no pirmās darba dienas. Pēc tam, kad medijus aplidoja ziņa, ka Priekulē atkal pieņem zobārsts, to kļuva vēl vairāk. Tagad rindā uz vizīti jāgaida vismaz pāris nedēļu. Taču iedzīvotājus tas pārāk neuztrauc. Līdz 12. decembrim, kad Oleksijs Burjaks sāka darbu Priekules poliklīnikā, stomatologa kabinets piecus gadus stāvēja tukšs! Cilvēkiem nācās braukt vai nu uz 40 kilometrus attālo Liepāju, vai divreiz garāku ceļu līdz Saldum.
Oleksijs pagaidām latviski nerunā, tomēr pacienti ir pretimnākoši. Lai sazinātos, izmanto krievu valodu. To pilsētā, kur okupācijas gados uzturējās padomju armija, prot gandrīz visi. Ja kādam valoda tomēr sagādā problēmas, slimnīcā vienmēr var atrast kādu, kas palīdz iztulkot. Palīgu vidū ir arī SIA Priekules Slimnīca valdes priekšsēdētāja, ārste Tatjana Ešenvalde. Viņas kabinets atrodas turpat blakus. Oleksijs vairākkārt uzsver, ka Ešenvalde pelnījusi pateicības vārdus. Viņa sniegusi būtisku atbalstu, lai zobārsts varētu nokārtot nepieciešamos dokumentus un strādāt savā profesijā. Kamēr no Ukrainas atnāca kvalifikācijas apstiprinājums un Latvijas Ārstu biedrība deva akceptu, pagāja gandrīz pusgads. Lai šajā laikā nopelnītu iztikai, Oleksijs strādāja vietējā gaterī, cilāja baļķus. «Nekad tādu darbu nebiju darījis,» ārsts atzīst.
