Daudziem improvizatoriem ir bail no klusuma auditorijā, saka Mareks Ruskuls jeb Improbomzis. «Stāsts ir jāuzbūvē. Kāp kalnā, un tā galā ir emocija — visbiežāk smiekli.» Taču atmodināt skatītājos citas emocijas esot augstāka likme, uz ko tiekties, viņš atklāj. Foto — no personīgā arhīva
Kad pastāvīgais skatuves partneris vairs nevarēja spēlēt, Mareks Ruskuls prātoja: kā turpināt improvizēt? «Izdomāju, ka katru reizi spēlēšu ar citiem improvizatoriem.» Bez iepriekšējas mēģināšanas, uz skatuves kopā lecot tumsā. «Improvizācijā saspēle ar partneriem ir ļoti svarīga, bet es to atmetu. Reaģēju uz partneri, nezinot, kāds viņš ir, un skaistums ir tajā, ka nezinām, kas būs.»
Tā dzima Improbomzis, kas kopš septembra regulāri uzstājas kultūras namā Atmoda. Sākumā ar skatuves vārdu Mareks cīnījies. Jā, tas ir provokatīvs, taču neviens cits nav šķitis konceptam gana piemērots. «Esmu bezpajumtnieks improvizācijas pasaulē — bez savas skatuves un trupas. Improbomzis, kurš meklē garāmgājējus, ar ko spēlēt un kuri naudas vietā dos iedvesmu.» Reizēm Improbomzim ir viens viesis, citreiz — vairāki. No katra Mareks mācās — izrādes filmē un neparastas epizodes vēlāk analizē. Mareks nāk no Rēzeknes un ir improvizējis arī latgaliski.
